cilvēka galvā

šodien es gribu beidzot uzlikt uz balta šo svarīgo jautājumu, kas man radies jau kādu laiku atpakaļ, – kas notiek sieviešu galvā, kad viņas gatavojas kāzām un izvēlas kāzu kleitas? tik bieži staigājot garām kāzu kleitu veikaliem, dažkārt acis ieplešas izbrīnā; protams, katram ir tiesības justies tā, kā viņš vēlas, bet vai tiešām daļa sieviešu kāzu dienā jūtas… es atvainojos… kā striptīzkluba dejotājas (maigi sakot)? tas ir, pieņemsim: es saaicinu visus savus radus, visus partnera radus, draugus, pat kolēģus un nolemju… ka nebūtu taču slikti visiem parādīt, kā es izskatos plika! jo citādi nez vai viņi sapratīs, ka esmu līgava/sieviete, par spīti tam, ka vispār uzvilkšu kleitu; vajag taču nepārprotamāk, jo it nemaz nepietiek, ka tās kleitas jau tā ir modelētas formu izcelšanai, nevis lai justos ērti

attēli ilustrācijai (jāatceras, ka piedāvājums atbilst pieprasījumam)

Advertisements

atrast

kādreiz uz ielām varēja atrast naudu, vienmēr; nauda mētājās praktiski visur, īpaši, protams, pie veikaliem, bet gadījās uziet kādu kapeiku vai santīmu arī uz ceļa, pa ko ar kājām pārvietojas mazāk nekā ar mašīnām; atceros dažus tādus gadījumus: esmu pavisam maza, un mēs (ar omīti vai vectēvu) ejam ar kājām mājās no pilsētas uz lauku māju (savi pieci kilometri, ko mērojām bieži, jo autobusi negāja bieži un vēl mazāk piemērotos laikos), un uz ceļa mētājās kapeika (nominālu neatceros) – tā laikam bija mana pirmā atrastā nauda; laukos uz ceļa pie tilta ziemā mēs ar vectēvu – ledū iesaluši 5 santīmi, centāmies izdabūt ārā, neatceros, vai izdevās; laukos pie veikala bieži varēja atrast naudu – pat daudz, ja pastaigāja un pa zāli pameklēja, kādam dzērājam vienmēr kaut kas bija izbiris; skolēnu autobuss, agrs rīts, ceļš uz skolu, draugi un nedraugi, nesaprotamās tīņu problēmas, sapņi un cerības, un, izkāpjot no autobusa, uz ceļa divlatnieki, vienlatnieki, 50 santīmu monētas – vairāki gabali; ak dies, kāda nauda – sadalīta starp draudzenēm atrašanas secībā – tolaik 1 lats nozīmēja savus sešus batoniņus “Mania”, “Tikko” vai tā tipa šokolāžu (viens batoniņš maksāja sākumā 15 santīmus); pēdējais gadījums bija pirms dažiem gadiem, kad pie kanāla atradu piecus latus (šķiet, vēl bija lati), bet nauda vairs nemēdz mētāties uz ceļa un ielām, ja nu vienīgi pa kādam centam, bet tos neviens neceļ (izņemot bomžus), jo tāda nauda nozīmējot kāda cilvēka izmesto slikto enerģiju vai tamlīdzīgas blēņas (bet nenoliedzami cilvēki ar tādām lietām nodarbojas)

bet kas palicis prātā – sajūsma; atrast naudu nozīmēja sajust iekšēju pacilātību, prieku un iztaustīt no iekšas, ko nozīmē veiksme; man pietrūkst tādas sajūtas – veiksmes sajūtas, nejaušības sajūtas, pozitīva pārsteiguma sajūtas, negaidītības sajūtas…

dažkārt, kad eju pa ielu, domāju, kaut atrastos tās sajūtas kā kādreiz nauda, vai varētu atrast ko tādu, kaut atrastos, kaut atrastos

kaut atrastos…

neredzamais cilvēks

koncerts bija tieši tik labs, ka aizmirsās sliktā pēdējo dienu pašsajūta (žēl, ka, lai pievienotu video, jāmaksā – bezmaksas prieks mūsdienās neeksistē)

aizdomājos par to, kā veidojas dažādi ceļi, proti, par veiksmīgajiem cilvēkiem un ne tik veiksmīgajiem: daži cilvēki mēdz tiekties pēc kaut kā… lielāka, vairāk, vienkārši cita, lai gan varbūt patiesībā sēž laimes bedrē, bet citi ļoti cītīgi strādā, cenšas un patiešām vēlas ko sasniegt, taču sanāk tikai skumji un depresija, citiem savukārt viss kaut kā vienkārši iekrīt rokās, grib vai negrib, un ir daži, kas vispār neko neprot novērtēt (es, protams, par sevi)

būt sev dažkārt nav viegli, bet būt citam ir neiespējami, un neko tu tur nevari padarīt, neredzamais cilvēk, samierinies

bet koncerts bija patiešām labs

tāpat

diena, kad tika savākti 10 000 parakstu par kopdzīves likuma nepieciešamību

diena, kad Austrālijā ministrs bildina savu partneri sēdes laikā: http://www.wcvb.com/article/australian-minister-of-parliament-proposes-during-same-sex-marriage-debate/14009268

 

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

lasīt un raudāt, lasīt un raudāt

no vēl nepublicēta manuskripta:

“Kāds mūs nodeva… Vācieši uzzināja, kur atrodas partizānu vienība. Aplenca mežu no visām pusēm. Mēs slēpāmies biezoknī, mūs glāba purvi, kuros ienaidnieks nenāca. Muklāji. Tajos iestiga gan tehnika, gan cilvēki. Vairākas dienas, nedēļas mēs stāvējām līdz kaklam ūdenī. Kopā ar mums bija radiste, viņa nesen bija dzemdējusi. Bērns bija izsalcis… Prasīja krūti… Mamma bija izsalkusi, piena nebija, un bērns raudāja. Ienaidnieki bija netālu… Ar suņiem… Ja suns saodīs, visi iesim bojā. Visa grupa – 30 cilvēki… Skaidrs?

Komandieris izlēma…

Neviens nespēja paziņot mātei pavēli, viņa pati nojauta. Pabāza sainīti ar bērnu zem ūdens un ilgi turēja… Bērns vairs neraudāja… Kusums… Bet mēs nevarējām pacelt acis. Paskatīties ne uz māti, ne paši uz sevi…”

ko viņi pīpē?

palasīju atreferējumus par sēdi sakarā ar sešgadnieku sūtīšanu skolā, un kārtējo reizi man palika slikti – joki ir joki, bet tiem ir sava vieta, tomēr nu šķiet, ka bez jokiem neko nopietnu pat izspiest nevar; un tas saucas izglītības ministrs; vienlaikus saprotu, ka būt tādā amatā uz darīties nav viegli, īpaši pēc tā, ar kādām cilvēku reakcijām nākas sastapties darbā (dariet vairāk, centieties vairāk, a es te pasēdēšu un papļurkšķēšu), taču, iespējams, ka atzīt – sešgadniekus sūtīt skolā vienkārši ir pašsaprotami, lai gan mums to esot grūti pieņemt (ministrs pa radio), – tomēr nav atbilstīgs pamatojums tādam lēmumam, kam būtu jānāk kopā ar pamatīgām izglītības sistēmas izmaiņām, kas arī atbilstu sešgadniekam, nevis pieprasītu no viņa pēkšņi pārslēgt prātu un būt septiņgadniekam

ak jel, jo vairāk domāju, jo bezcerīgāka šī valsts šķiet, un pirmoreiz patiešām gribētos, lai tuvākajā laikā kāds ministrs tiktu nomainīts (cerams, uz prātīgāku)

nogurums/satraukums

šodien nodevu darbu, par ko man liels prieks un gandarījums, bet vienlaikus – ir pienācis laiks nodot darbu, par ko es ārkārtīgi satraucos, jo tā atbildība ir milzīga, un vienlaikus – jau senāk nodevu darbu, kas mani satrauc par visu visvairāk, jo visu laiku uzpeld kaut kādas nepareizības, no kurām daļa nav mana vaina, bet daļa it kā ir – pat par spīti tam, ka es tur neko nevarēju padarīt… un tas viss rezultējas murgainos sapņos, tāpēc jādomā, kā tam visam pārkāpt pāri – tikai laikam ar apziņu, ka nākamie darbi būs labāki, ka no kļūdām jāmācās utt. vecas un banālas patiesības – bet tik un tā patiesības, tāpēc lai notiek – viss, kas priekšā, jāizvētē ar dubultu atbildības apziņu (nu kā, nu kā lai samierinās, ka vienmēr notiek sūdi?!?)

plus mani satrauc piektdiena – ko es daru, kur esmu iekūlusies un kā tas viss rezultēsies, bail pat padomāt; tad nu nekādu plānu pēc piektdienas, izņemot tos, kas veikti senāk, no piektdienas tumša bilde par dzīvi kā tādu

quo vadis, anonīmais?

spoki

– Adriēna, dārgumiņ, izskatās, ka jums neiet labi.

– Es slikti gulēju, krustmāt, tas arī viss.

– Nejūtaties labi savā istabā?

– Kur nu, protams. Bet man jums kas jāpavaicā.

– Jā?

– Vai Brukstrītas mājā dzīvo spoki?

– Es bieži jutu kādu, bet neko vairāk. Kāpēc jautājat?

– Vakar vakarā, kad atgriezos… mūzikas istabā redzēju spoku.

– Vai! Ceru, viņš bija labi audzināts!

– Nevaru sūdzēties par viņa uzvedību. Bet man tomēr bija ļoti bail.

/Ežēns Grīns. Universālā kopiena/