šausmīgi

šorīt uz ielas redzēju smēķējošu grūtnieci – ja godīgi, to vairs negadās redzēt gandrīz nemaz, tikai filmās par 70. gadiem kā atavismu, uz ko skatoties jādomā: paldies dievam, tas ir izskausts; bet, nē, vēl joprojām notiek tā, ka cilvēkiem, kuriem bērni it nemaz nav vajadzīgi, tie ir, un vēl tiek mocīti, nemaz nedzimuši, lai arī pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nevar būt bērnu vai nav iespējams tos tik viegli dabūt… jebkurā gadījumā šajā pasaulē nekas nenotiek likumsakarīgi, bet tikai un vienīgi nejauši – bez jebkādas loģikas un pamatojuma

Advertisements

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

brīvs

pēc ilgiem laikiem brīvs vakars, kad nekas nav jādara, viss nodots, uz priekšu pateikts, ka uz kādu brīdi pietiek, un ir tik neparasta sajūta – it kā pēkšņi būtu beidzies kāds nejēdzīgi nesaprotams skrējiens, kam vienlaikus ir bijusi liela nozīme; nevar, protams, arī pilnībā apgalvot, ka skrējiens bija taisns un vienmērīgs, bet nu ir kaut kas galā, un tas ir labi

šodien darbā neviena nebija, bet atnāca Dainis, jokains vīriņš ar garīgās veselības problēmām, un atnesa fotokolāžu ar dīvainiem attēliem, kuru vidū bija spocīgs busiņš, man tas patika; darbam ir divas puses: cilvēki un cilvēki – vieni (dažreiz vieni un tie paši, citreiz ne) spēj sagādāt prieku un piepildījumu, citi savukārt izsmeļ tukšu un tajā tukšumā iemetas dusmas, neapmierinātība un arī ļoti nepatīkama sajūta, ko īpaši rada nelaipnie zvanītāji; domāju, vai tiešām cilvēkiem patīk būt tādiem riebīgiem… vai iedomāties, ka viņi visu zina labāk

un tad ir tādi tukšumi, kas rodas no svešu cilvēku slikti sadarītā kaut kur kaut kad vai no tuvu cilvēku nevērīgi un vienaldzīgi sadarītā; vienus es nepazītus un ienīstu, otriem – lai jau tas paliek viņiem neapjausts

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

jautājumi

kāda varētu būt vispatiesākā mīlestības vēstule? vai mūsdienās vispār kāds raksta mīlestības vēstules? vai pietiek tikai ar mīlestības īsziņām? vai garumam vispār ir nozīme? vai vārdam “mīlu” ir svars?

ja gribi atbildes, aizsūti mammai un omītei kartīti ar vārdu “mīlu”

vai arī iedomājies, ko gribētu pateikt kādam nozīmīgam, ja tev būtu pa rokai vistrāpīgākie vārdi

maijs

ir sācies jauns mēnesis, kurā es atkal nezinu, ko iesākt: tuvojas brauciens, kas tika plānots ar cilvēku, kam bija liela nozīme, bet kas izvērtās par “negribu nekur braukt kopā” cilvēku, un es tiešām nezinu, ko iesākt; proti, jā, es zinu, ka neviens nav ideāls, ka svarīgi ir saglabāt sevī labestību, neņemt galvā cilvēku sliktās rakstura iezīmes, bet… nav jau spēka un apnīk arī; tuvojas daudzi darba pasākumi, kam noteikti nebūs ne vainas, bet… nē, tā ir vienkārši neviegla lieta būt pieklājīgam un draudzīgam ar pilnībā svešiem cilvēkiem ilgstoši (nav viegli); lai sasmeltos iedvesmu dzīvot, saklausījos dažādus pareģojumus maijam, kuri visi solīja ārkārtīgi daudz dažādu labumu, bet… ja nu es neticu? ja gribētos noticēt, bet tas ir muļķīgi, ko es zinu un apzinos, un brīnumi tiešām nenotiek, tiešām nenotiek!!!, ka es saku!!!, tāpēc es neticu, tikai sevi mānu, ka ticu, un visas dienas vienādas, izņemot tos brīžus, kad var ieiet veikalā un iztērēt kaudzi naudas par sejas maskām, pūderslotiņām un vīnogām… un baltas drēbes nav iespējams normāli saglabāt baltas, bet baltas drēbes ir vienīgais, uz ko gribētos paļauties, taču arī to nevar, viņas paliek ne-baltas, mazgā, kā gribi un ar ko gribi; un tad tu atgriezies vecās vietās, lai atrastu ko jaunu, un konstatē, ka visi iet uz priekšu, un tas nemaz nepalīdz, it nemaz, bet tad tu secini, ka galvenais ir saglabāt labestību, uzslēdz Gilmore Girls un aizmirsti, ka tev jau sen nav 13, lai skatītos kaut ko tik sliktu, un skaties, jo… nu un? es tāpat neesmu īsta

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti