DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

Advertisements

ikgadējais rituāls ar oskara filmu skatīšanos

bija vairākas filmas, ko alku noskatīties ar lielu sajūsmu, un atkal citas filmas, kas neko neizteica vai ko nemaz negribējās skatīties, un tad viss apvērsās citādi nekā gaidīts

* * * * * * * * call me by your name: absolūta favorīte un nevis tāpēc, ka skar homoseksualitātes tēmu, bet gan tāpēc, ka tik mierīga un patīkama noskaņa, kas spēj sevī ietvert visu to dīvaino emociju jūkli, kas iziet cauri, sastopoties ar pirmajām nozīmīgajām jūtām; režisora iecere atveidot jaunības, pirmās mīlestības tēmu īstenota ļoti perfekti un filigrāni; un jaunais aktieris labs; pluss visam ir sociāli vēsturiskais fons, kas ļoti neuzkrītošs, bet nozīmīgi ietekmē filmas uztveri

* * * * * * * phantom thread: man patika, ka dažkārt filma stilistiski atgādināja 70. gadu Bergmanu, man patika dīvainais pretstats starp trauslumu un modes pasaules skaistumu un skarbumu un nežēlību, kādi ir cilvēkos, man patika ideja, ka dažreiz cilvēki ir tik sasodīti sarežģīti ieradumu un iedomu vergi, ka tādu kaut kādu laimi spēj sasniegt tikai tad, ja tiek nežēlīgi mocīti – gan citu, gan sevis mocīti; aina ar pastaigu gar pelēcīgo jūru fonā… dāmas lomas atveidotāja – neizskaidrojami apburoša

* * * * * * dunkirk: ilgi negribēju skatīties, jo bija radies iespaids, ka pārlieku smaga kara filma; jā, smaga, bet arī ļoti skatāma, ainaviska, ja ko tādu var teikt par kara filmu, kā arī eksistenciāli filozofiska; komplektā ar darkest hour iegūt plašāku izpratni par kara bezjēgu un to, ko cilvēkiem nācās piedzīvot un pārciest, kā arī par to, kā darbojas izdzīvošanas instinkts un cik saprotams tas ir; spēcīgs kontrasts starp beigās izglābtajiem karavīriem un tiem drosmīgajiem, kas palika kaut kur cīņu laukos vai nonāca gūstā, liekot padomāt par varonības kultu un jēdziena izmantošanu kā ideoloģisku rīku

* * * * * * three billboards outside ebbing, missouri: biju gaidījusi ko iespaidīgāku, bet melnajai komēdijai neslikts gabals, kas aizrauj ar detaļām un niansēm, bet kopumā liek domāt, ka filmas tēma un pati filma varbūt netiktu tik ļoti ievērota, ja nebūtu metoo kustības; lielu nozīmi filmas uztverē spēlē absurds, kas ir ārkārtīgi pievilcīgi, tāpat kā galvenās lomas atveidotāja

* * * * * the post: mediju drāmas ir kļuvušas populāras, un šī viennozīmīgi ir politiskākā oskara filma amerikas vēstures kontekstā, kur runa par preses un vārda brīvību, kā arī emancipāciju preses vidē; patika merilas strīpas varones spēja parādīt bailes un šaubas, kad jānostājas pret ierasto kārtību un jāsāk lemt pašai tādos jautājumos, kur sievietes parasti nelemj

* * * * lady bird: ilgi gaidīju, bet neiejūsmināja – citas režisores filmas, kur viņa ir pati spēlējusi, aizrāvušas vairāk, jo bijušas krietni dīvainākas un tēli jancīgāki; šajā gadījumā komēdija a la vudijs alens, kas ne vienmēr ir līdz galam saprotamas un pat ne smieklīgas – diemžēl

* * * * darkest hour: kopumā garlaicīga, par spīti dažām ainām, kas piesaistīja uzmanību; varbūt arī visa tā tumsa un noēnojumi radīja pretēju efektu, nekā bija plānots; protams, galvenās lomas atveidotājs ar savu uzdevumu tika galā spilgti; bet ieskats vēsturē pietiekami detalizēts, lai būtu arī nozīmīgs

* * * the shape of water: nesapratu šo filmu, nesapratu, ko režisors ir gribējis parādīt, nesapratu, kas tajā ir īpašāks par citām romantiskām filmām, par par spīti tam, ka romantiska mīlētāja lomā ir necilvēciska radība; pūstošais ļaundaris bija pretīgi kaitinošs, un gājiens ar kaķi vispār lēts un lieks

tur tas ir

 

dzīve ir kā bērna dzimšana 18 stundu garumā

vien pareizinot ar katram sen noteiktu ciparu

kur iznākums – gadi sāpe un atelpa

kad tu kails un atvērts visam

vienalga kāds to dzimums un

ka tu netīrs

neglīts bet skaists

nekad vairs nebūsi kā pirms

un tavs viss kas nedzimis

vēl 18 stundas un nebūs tev nekā

/vija laganovska/

 

slimība

tā stulbā sajūta, kad it kā vēlies, lai būtu iemesls nedoties uz darba pasākumu, bet tad saslimsti un netiec uz to pasākumu, taču jūties šausmīgi vainīga, ka citiem jādara darbs tavā vietā; bet tad atkal – slimošana varbūt pat bija vajadzīga, ar to kaut kas aiziet, kaut kas mainās, nezinu, tik tāda sajūta, ka bija vajadzīgas tieši tādas dienas, kaut kas tāds ne pārāk patīkams… vai varbūt tas viss vienkārši tāpēc, ka nav iespējams atrast persiku acu ēnu paleti, kas nemaksātu 40 eiro, nu bet, protams, viss tikai tās paletes dēļ, būsim taču pieauguši

par 3. piegājienu, dz.d. un citiem

uff, 3. piegājiens bija nervus bendējošs, un kā vienmēr runa nav par kaut kādu fizioloģisku neērtību vai sāpēm, bet par attieksmi – fantastiskie kungi nokavēja par vienu stundu, pēc tam galvenais pazuda bez pēdām, ko man paziņoja māsiņa, skatoties pasaulē lielām izbrīnītām acīm, bet man vajadzēja no viņa info, tā nu es nokavēju darbu, bet tas jau sīkums, mans darbs taču absolūti nav svarīgs; interesanti, vai pie tādas attieksmes var pierast

dz.d. pērle kā vienmēr no kolēģu puses: aiznesu uz darbu groziņu ar končām, nolieku uz galda, bet kolēģe saka, lai es nesot tās končas prom, viņa atnesusi kūku (tāpat vien); man patīk cilvēku izgājieni, kad viņi nezina, ka kādam ir dz.d.; bet vislabākā dāvana – kliņģeris! un tomēr dabūju puķi podiņā, ko nolikt birojā uz galda un ko jau sen gribēju, tā ka kopumā dienai pozitīva bilance

protams, saplīsa pīrsingam kājiņa, vajadzēja sameklēt ko identisku vietā, un tas man lika secināt, ka kolonna ir diezgan švaks un attieksmē nepatīkams uzņēmums, kas uzmanību pievērš nevis kvalitātei un labsajūtai, bet tīrai peļņai; tad nu man tagad jāizdomā, kur sadabūt medicīnisko pīrsingu par saprātīgu cenu; nedaudz sastrēguši darbi, bet tas arī nav nekas jauns – jātiek galā, un miers, turklāt darbiem arī ir pozitīva bilance un kāda iecere tādēļ top tuvāk īstenojama; un lēni, lēni sarodu ar sev dotajiem solījumiem, tāpēc, kamēr neviens nekretinē ar stulbībām, ir forši un mierīgi

ā, un supergaršīgu olu salātu recepte: olas, marinēti gurķīši, majonēze, sinepes, pipari

un tad nāk vēl un vēl

biju dzirdējusi, ka šis RL raksts esot nepamatots un kļūdains: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/saubas-un-jautajumi-par-viendzimuma-laulibam-19316, tāpēc nolēmu to nelasīt – lieki nesatraukt sevi, bet, kad ieraudzīju, ka to izplata baznīcas pārstāvji, nolēmu tomēr izlasīt

kāpēc ir svarīgi pamatoti un izsvērti viedokļi, kas uzrakstīti nesteidzīgi un analizējot visus par un pret? tādēļ, lai tie nekļūtu par dogmatisku viedokļu paudēju karogiem, ko plivināt, norādot, ka, lūk, inteliģence (RL veidolā) publicē šaubīgu tekstu, kā jēgu un idejisko ievirzi ir grūti saprast; protams, to RL drīkst darīt – un vienmēr ir arī darījuši, taču, par spīti tam, vienmēr šķitis, ka redakcijas pozīcija ir liberāla – varbūt tas arī nav īstais vārds, kā to apzīmēt, bet RL man ir bijis samērā tuvs dažos aspektos, bet pirms kāda laika jau manīju, ka žurnālā kaut kas ir mainījies un tas kļuvis mazāk baudāms, taču – to vairāk sākuši baudīt konservatīvāk domājošie, bet ne par to šoreiz

atgriežos pie raksta – varbūt tas nebija domāts tā, kā to uztver lasītāji (gan tie, kuri atbalsta homoseksuāļu laulības, gan tie, kuri ne, gan paši homoseksuāļi, gan absolūti tēmā līdz šim neieinteresētie utt.), bet tieši tāpēc gribas ko piebilst:

  • pamatot homoseksualitāti kā “dabisku”, meklējot argumentus dzīvnieku uzvedībā – tas patiešām ir ārkārtīgi aplami, lai gan ērti un viegli; autore pamatoti norāda, ka dzīvnieki mēdz uzvesties arī visādi citādi – vai tad visa dzīvnieku uzvedība jāattiecina uz cilvēkiem kā “dabiska”? nē, nekādā gadījumā; dzīvnieku pasaule no cilvēku pasaules atšķiras visai krietni, un to vienlīdzīgošana, neņemot vērā specifiku, ir bīstama – cilvēki pārprot/nesaprot/neizprot dzīvnieku pasauli, tāpēc uz dzīvniekiem attiecina visu cilvēku izjūtu spektru, padarot dzīvniekus par savvaļas dzīvei nederīgiem, savukārt dzīvnieku pasaules reāliju attiecināšana uz cilvēkiem atceļ cilvēkiem piemītošo saprātu, reducējot cilvēkus līdz instinktu vadītiem radījumiem; gan vienā, gan otrā pasaulē viss ir sarežģītāk – dzīvnieki nevadās tikai pēc instinktiem, un cilvēki nav vienīgās saprātīgās būtnes pasaulē, taču viss jāvērtē, ņemot vērā specifiku; cilvēku pasaules specifika ir ārkārtīgā neviennozīmība un nespēja pilnībā izpaust domas (valodas ierobežotība), jēdzienu abstrakcija un ellīga visu lietu sarežģīšana – iespējams, to var analizēt sīkāk un ar skaidrākiem jēdzieniem, bet es negribu – man cilvēki ir ellīgi sarežģīti un ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka viennozīmība (vispārināšana) ir izslēgta jebkurā jautājumā – pat ja šķiet, ka ir iespējams par kaut ko vienoties, tad tas ir vairākuma ietekmē (demokrātija taču!), nevis visu absolūti vienādās domas un uzskati; un, tā kā cilvēku pasaule ir tik sarežģīta, tad tas, kas jāņem vērā, vērtējot dažādus jautājumus, ir labprātīga piekrišana un nekaitēšana nevienam citam; tātad, runājot par homoseksuālismu, nevajadzētu to nostādīt vienā līmenī ar, piemēram, zoofiliju vai pedofiliju – tas nav tas pats viena vienīga iemesla dēļ: partnera izvēle homoseksualitātes gadījumā ir ar partnera piekrišanu un apstiprinājumu, ka viņš saprot, kas tas ir, ko viņš dara; nevienā no citiem “veidiem” tā nav – tajos kādam tiek nodarīts pāri, kāds nevar par sevi iestāties vai vispār nesaprot, kas notiek, un tiek nodarītas traumatiskas sāpes, kas cilvēku pasaulē nav pieņemamas (protams, ja vien valdībai tas nav izdevīgi, piemēram, kara gadījumā – tad gan neviens nerunā par nedabiskumu un vajadzību kaut ko aizliegt); sarežģītāks gadījums ir incests – tas var notikt uz abpusējas vienošanās un izpratnes pamata, bet cilvēku pasaulē netiek atbalstīts, jo tiek medicīniski pamatots kā neveselīgs (plašā šī vārda nozīmē); līdz šim tomēr (medicīnas) zinātne homoseksualitāti par neveselīgu nav atzinusi un, domājams, ka neatzīs, jo to nevar zinātniski pamatot; līdz ar to mana seksualitāte un mana partnera seksualitāte ir jāsaprot tāpat, kā domājot par heteroseksuāliem cilvēkiem, un tādā veidā tā ir vienlīdzīgojama ar heteroseksuālismu un tikpat dabiska, un tātad prasība pēc vienlīdzīgošanas arī laulību aparātā ir visai loģiska; ja kāds man var pamatoti un argumentēti uzrādīt, ka mana seksualitāte viņam kaitē, ka esmu piespiedusi kādu savu partneri pieņemt “nedabisku” seksualitāti, ka tas ir radījis traumatiskas sāpes, noticis bez abpusējas piekrišanas, ka es gribētu kādreiz apprecēt cilvēku, kurš ir piespiests to darīt… lūdzu, visas iespējas to izdarīt, bet nekad netiks izdarīts, jo tā vienkārši nenotiek; ja notiek, tā ir vardarbība un nav saistīta ar seksualitāti vispār, ko, es pieņemu, raksta autore saprot, proti, saprot, kāda ir atšķirība
  • otrs iemesls, par ko ir vērts runāt, ir praida forma – tas, kā tiek īstenots šis pasākums; ārzemēs tas ir izaicinošs un skaļš, esmu redzējusi tādu pasākumu un jutusies ārkārtīgi neērti – mēs te, LV, neesam pieraduši pie tik izteiktas un skaļas seksualitātes pozicionēšanas, ar tāda veida pozicionēšanu nenodarbojas pat heteroseksuāļi; autore satraucas par bdsm izspēli kādā praidā, ko viņa redzējusi, kur izskatā jauns puisis ticis pakļauts; ok, mums nav arī ierasts runāt par dažādiem seksa veidiem – kā zināms, liela daļa heteroseksuāļu pieņem ieaudzinātos priekšstatus, ka “normāli” ir tikai misionāru pozā, turklāt lielākā daļa sieviešu heteroseksuālās attiecībās seksa laikā nejūt baudu, par orgasmu nemaz nerunājot, un pieņem, ka tā tam ir jābūt, ka tas ir “normāli”; viena lieta, ko veicina citas seksualitātes pieņemšana sevī, ir lielāka brīvība un atbrīvošanās izpētīt, kāds sekss patīk, konstatēt, kas patīk, ka sekss ir daudzveidīgs, ka tajā ir maz robežu, ja abi partneri piekrīt, un ka tas ir paredzēts, lai sagādātu baudu – krietni lielākā līmenī nekā bērnu ieņemšanai; viens no seksa veidiem ir bdsm, ko neesam raduši redzēt un proponēt kā “pieņemamu”, bet homoseksuāļu vidū tas ir visai izplatīts (manuprāt, tas varētu būt visai izplatīts arī heteroseksuāļu vidū, bet tā kā sekss savā ziņā ir tabu tēma, tad par to netiek runāts; savukārt homoseksuāļu vidū sekss ir nozīmīga tēma, tāpēc ir pieejama plašāka informācija par to); raksta autore to uzskata par kaut ko šausmīgu (pat ja puisis bija jauns, viņš piekrita šādai izspēlei praida laikā; netiek minēts, ka viņš uz to tika piespiests), aizmirstot, ka drīzāk krietni vien šausmīgāka ir tāda lieta kā grāmata/filma “Greja 50 nokrāsas”, ko promotē visi kinoteātri ar lieliem plakātiem pilsētvidē un ko redz visi bērni un pusaudži; tātad sanāk, ka ikdienā heteroseksuāļu promotēts bdsm (nosacīti, protams, bdsm – tā drīzāk ir pasaka par “mīlestības” spēku “izārstēt” traumas, tādējādi padarot bdsm nevis par kādu no seksa veidiem, bet par “slimību”, taču ne uz to visi iet skatīties) ir ok, bet praidā, lai parādītu seksualitātes un seksa daudzveidību, tas nav normāli? man daudz nenormālāks šķiet LV praids, kurā cilvēki tika apjozti ar žogu kā iesprostoti dzīvnieki, norobežoti no “‘normālajiem”, kuri ir tik “normāli”, ka ir gatavi uz vardarbību, ja žoga nebūtu, un šī vardarbība tiek normalizēta, savukārt praids padarīts par ko šausmīgu, jo ietekmē bērnus un pusaudžus…

runājot par bērniem un pusaudžiem – vai kāds ir viņiem pajautājis, ko viņi domā par cilvēkiem, kuri izvēlas citādu dzīvesveidu nekā viņu vecāki? un kāpēc bērniem un pusaudžiem saprāta robežās nav tiesību izvēlēties citu dzīvesveidu nekā viņu vecākiem? parasti bērni ir visai elastīgi, un svarīgākais ir prasti izskaidrot situācijas; tātad jāsecina, ka tas viss tomēr ir apgrūtinājums vecākiem, jo vecāki nemāk/nesaprot, kā runāt par to, kas nav viņi paši; atliek ieiet tumblrā un paskatīties, ka bērni un pusaudži ir krietni vien nobriedušāki un gudrāki par vidējo pieaugušo; vispār – ja gribas saprast, kā veidot ģimeni, audzināt bērnus, izpaust sevi, pozicionēties, nelasiet ezoteriku, pašpalīdzības grāmatas, pat RL ne, ejiet un lasiet, ko jaunieši raksta tumblrā – tas ir tik iedvesmojoši un cerīgi, un mierinoši, īpaši pēc valentīniem un agnesēm, un zbigņeviem; man gribētos, lai nākotnē, ja man būs bērni, sabiedrība būtu tāda kā jaunieši tumblrā, jo tikai tādā sabiedrībā var izaugt bērni, kuri nebūs tādi kā valentīni, agneses un zbigņevi… ja godīgi, man ir bail, ka tieši šādi sveši cilvēki ar saviem uzbāzīgajiem viedokļiem un pārliecībām  satraumē bērnus, nevis ģimenes forma, vecāku dzimums, daudzums vai tml.

raksta autore norāda: “(..) vai cilvēka optimālai attīstībai ir nepieciešami abu dzimumu vecāki? Šķiet, ka ir nepieciešami: meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam; zēni, kas aug bez tēva, biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās. Kā vieni, tā otri cieš no bārenības sindroma.”

kurā kategorijā ievietot cilvēkus, kurus es pazīstu? kurā kategorijā ievietot mani? es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri neprot izpaust jūtas un vispār grūti atveras emocionālām saitēm; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri cieš no bārenības sindroma; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir tikai viens vecāks, bet kuriem ir absolūti laimīga ģimenes dzīve pašiem; man pašai ir viens vecāks, bet es nekad neesmu izjutusi, ka man nebūtu vislabākā ģimene pasaulē, ja godīgi – tikai “sabiedrība” ir apgalvojusi, ka mana ģimene “nav normāla”; un kas vispār ir “nesakārtota dzimumdzīve”? es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “normālas” ģimenes, bet kuri drāžas kā truši pa labi un pa kreisi, kuri nenovērtē otru cilvēku sev blakus, kuri krāpj, kuriem nav nekādas vēlmes pēc monogāmām attiecībām utt.; un es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “nenormālas” ģimenes, bet kuri ir izveidojuši skaistas attiecības un kuriem nav problēmu seksuālā ziņā; protams, vājas sekmes nav briesmīgās skolu sistēmas dēļ, kas degradē bērnus visos iespējamos veidos, liekot viņiem tiekties nevis pēc zināšanām un izpratnes, bet pēc atzīmes kā ķekša, kas apliecina, ka izpildītas sistēmas prasības, bet gan tēva trūkuma dēļ… un atkal var sākt no jauna: es pazīstu cilvēkus… vai tad tieši fakti nav tas, kas stiprina teoriju? vai drīkst tik ļoti vispārināt? un attiecināt to uz homoseksuāliem cilvēkiem vai viņu vēlmi veidot ģimeni? piekrītu tam, ko teicis nīls patriks heriss – ka bērnam nav nepieciešami abu dzimumu vecāki, viņiem ir nepieciešami paraugi (role models), no kuriem smelties iedvesmu un mācīties

un, runājot par laulību, – vairums cilvēku, ko pazīstu, precas tādēļ, lai juridiski nodrošinātu saviem bērniem labāku un ērtāku dzīvi, lai juridiski apliecinātu, ka ir ģimene, jo tā ir noteikts likumdošanā – tev būs precēties, lai tu varētu mantot, tev būs precēties, lai tu varētu apmeklēt slimnīcā, tev būs precēties, lai tu būtu vecāks, tev būs precēties, lai tu… tā ir likumdošana, kas pieprasa laulības, un tā tas arī būtu jāuztver – likumdošanas ietvaros padarīt iespējamu homoseksuālu ģimeņu aizsardzību, lai tiem pašiem bērniem, par kuriem visi tik ļoti satraucas, nebūtu jācieš

dažreiz, daudz domājot, sanāk aizšaut greizi, bet ne vienmēr vajag savas domas paust publiski – zināms taču, ka tādu nesaturēšanu sauc par vārdu caureju, un gluži kā ar suņu kakām, kas mētājas pa ielām visur, dažreiz gadās tādā iekāpt, nu fui, – lūk, cik pretīga sajūta, lasot Agneses Gailes rakstu

 

(kāpēc, nu kāpēc ar tādu pašu niknumu un sparu baznīca un citi konservatīvie neiestājas pret alkoholu un narkotikām, kas rada izteikti neveselīgu dzīvesveidu???? un kas nodara sāpes un traumē neskaitāmi daudz bērnu!!!! un kas tiek izrādīts visur – televīzijā, reklāmās, alkohola veikalos uz katra stūra!!!!!)

šausmas

dažreiz gribas uzdot jautājumu, kāpēc šajā valstī ir tik daudz problēmu vietās, kur tām nevajadzētu būt, un kāpēc neizdodas neko sakārtot? un, jā, ir daudz ārēju faktoru, daudz vēsturisku faktoru, bet tomēr pats pamatu pamats ir cilvēki ar savu aprobežotību (un viņi audzinās vai jau audzina bērnus…)

piemēri:

zigmārs un annija komentē situāciju, kurā sieviete izklāsta, kā viņas draugam publiskā vietā dienas laikā uzbruka, un lūdz atsaukties lieciniekus

šausmasšausmas2

vēl viens piemērs: jauna sieviete iestājas pret Stambulas konvenciju

šausmas3

protams, visiem ir tiesības uz viedokli, tas nav tas, ko es gribu noliegt, lūdzu, esiet kristieši, kuri sludina kristīgas vērtības (!), esiet patrioti, kuri gatavi iestāties armijā un cīnīties par valsti, ja tāda nepieciešamība gadās, esiet ģimenes institūta atbalstītāji, bet neesiet aprobežoti, domājot, ka visa pasaule griežas tikai ap jūsu patiesībām un ka visi ir vienādi, dzīvo vienādos nosacījumos utt.

kur atrast glābiņu no tādiem cilvēkiem?

sūda būšana

nekam un nevienam – it nekam un it nevienam – šajā pasaulē nav nekādu atbilžu; atbilžu vispār nav, nav nekā tāda, ko varētu uzskatīt par atbildi, nav nekā, un tie, kuri domā, ka ir atraduši kaut kādas atbildes, ir vienkārši iesprūduši laikā vai maldos, kāda gan atšķirība, apstājušies – jā, uz mirkli to var, un tad ir īslaicīga atbilde, bet tad atkal viss izmainās, un iepriekšējās atbildes zaudē nozīmi un pat jēgu, tātad tās vairs nav patiesas, tās neeksistē, tāpat kā neeksistē pagātne; un tad ko? vai tad viss, kas ir dzīve, ir viena vienīga kļūdīšanās, lēkšana no kļūdas uz kļūdu? vienīgais, no kā visi nenormāli baidās, bet kas reāli ir vienīgais, no kā nevajag baidīties? dzīve ir kļūda – samierinies ar to, un nav nekāda skolotāja, kurš var uz šo kļūdu norādīt un to izlabot, un nemaz nevajag, nespēlēsim spēlītes, ko nevaram nest

atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

visas tās … sievietes

iedomājos, ka pēdējā laikā aktivizējies feminisms un runas par un ap sieviešu reprezentāciju varētu reāli krist uz nerviem, un daudziem patiešām arī krīt uz nerviem, bet tas apliecina vien to, ka tādas runas ir vajadzīgas, jo kas gan parasti ir tas, kas krīt uz nerviem šādā lielā mērogā? – kaut kas, kas liek vairāk padomāt, liek nojaukt savas ērtības robežas, liek iedziļināties vai tamlīdzīgi; bet vienlaikus ir grūti saprast, ka kaut kas tik skaļš kā, piemēram, metoo var “paiet” garām nemanīts, vai kā ir iespējams turpināt to pašu vienveidīgo porno stila sieviešu tēla producēšanu un izmantošanu pat darba vidē (piemēram, reklāmās), ja mājās ir sievas un meitas, kurām taču kaut kas jāiemāca par ķermeni, pašcieņu un jāizdara tas tā, lai nerastos kompleksi, ko tad visu mūžu apkarot vai, vēl ļaunāk, vispār netikt vaļā no tiem; vai kā jūtas tās sievas, kas dzemdējušas kaudzi bērnu un dzīvo mājās, tīrot aiz bērniem un vīriem, kamēr pēdējie minētie darbā karina pie sienas citu sieviešu kailbildes, pat ja tikai aizdomājas par tādu bilžu karināšanu… tādā ziņā man patika Alises Zariņas raksts par sievietēm kino, jo tas ietvēra arī plašākas un uz visu sieviešu reprezentāciju kopumā attiecināmas tēzes, piemēram, par to, cik vienveidīgi sievietes tiek attēlotas ne tikai kino, es pat teiktu, visā kultūrā, un ka sieviešu pašu radīto darbu ir mazāk, tāpēc tēls netiek daudzveidīgots, taču jāpiebilst, ka šajā laikā vajag skatīt ne tikai filmas, bet arī seriālus, kur tā situācija ir krietni labāka, jo pie izcilas kvalitātes seriālu radīšanas ķeras klāt ne tikai sievietes producentes, bet arī sievietes režisores (piemēram, Džeina Kempione); bet nepiekrītu tam, ka pašlaik pietiek ar to vien, ka sievietei tiek dota balss, – tomēr tai balsij ir jābūt spēcīgai un pārliecinošai, jāspēj radīt kas atšķirīgs un tāds, kas nostājas pretunā meinstrīmam, un vēl man gribētos teikt, ka sievietēm nevajadzētu radīt darbus tikai par sievietēm, ja viņām pašām to negribas

un caur vienu (vāju) recenziju man tika atgādināts par grāmatu “Meitenes”, kas ir patiešām lieliska grāmata, bet gan nevis tāpēc, ka skata Mensona kulta meitenes (nojaušami), bet gan tāpēc, ka liek domāt par vairākiem eksistenciāliem un sociāliem jautājumiem, piemēra:

  • kā iespējams, ka bērni no vidusšķiras “normālām” ģimenēm aizklīst no mājām un pieslejas dažādiem sliktas ietekmes grupējumiem, un kāpēc ģimenē par to neviens nesatraucas vai nepievērš tam uzmanību
  • par vientulību kā visas dzīves pamatesenci, ko cilvēks sāk apjaust uzreiz, kā sāk patstāvīgi domāt un apzināties pasauli caur savu izpratnes prizmu un analīzi
  • par centieniem pārvarēt šo vientulību un savas personīgās mīlestības (vai kopības, tuvības) meklējumiem, kas nekad nav ģimenes mīlestība, bet tas kaut kas cits ārpus zināmā un ierastā, un kas atbilst šai personīgajai pasaules uztverei, un kāpēc šie meklējumi vai atradumi var būt ļoti destruktīvi, jo dažkārt ir vienkārši pārlieku liela izmisuma pilni, tāpēc neizsvērti un emocionāli
  • par seksualitāti kā nozīmīgu šo meklējumu daļu, kas atklāj kaut ko arī par pašu, ja vien to saprot un spēj pieņemt
  • un atkal par vientulību jeb dzīves nepanesamību, kas tomēr ir jānes vai ko nākas nest