Nekad nebiju domājusi, ka ir iespējams Rīgā pie operas satikt senu draudzeni, kas patiesībā dzīvo Maltā. Bet tas ir iespējams. Viņa nav mainījusies, bet dīvaina sajūta viņu satikt… Mēs maināmies, gribam to vai ne. Attiecībā uz cilvēkiem kļūstam izvēlīgāki. Pašlaik es nesaprotu, kāpēc viņa kādreiz bija mana draudzene. Bet no otras puses – laiks it kā nemaz nav pagājis, mēs esam tās pašas mazās meitenes, kas sapņoja par citu dzīvi un slidoja peļķē, kas tolaik bija ezera izmērā, sēdēja septiņus gadus vienā skolas solā, strīdējās par niekiem. Tās ir atmiņas, kas vieno, ne tagadne. Atmiņu čaulas. Iekšēji mēs vairs neesam tās pašas. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas enerģijas, kas vairs netiek dalītas. Nu ja tā, Boba Dilana vārdiem.
Ar cik daudziem cilvēkiem vēl šajā dzīvē tā būs?

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: