Šim stāstam būtu jau jābeidzas sen, bet, saprotot, ko tas man ir nodarījis, apjaušu, ka vēl nekas nav beidzies. Dažreiz šķiet, ka viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus vai vismaz patiešām mūs nenogalina, taču ar katru dienu jūtu arvien vairāk, ka nāves ir tik dažādas… Var turpināt eksistēt, bet būt pilnīgi miris. Un kurš teica, ka miris tu neko nejūti? Varbūt nāve ir lielākās, spēcīgākās sāpes?
Galu galā es zinu, ka vairs nekad nevarēšu nevienam apliecināt, ka esmu kaut kā vērta. Un tas zināmā mērā ir spriedums. Jo neviens jau tāpat nekad neticēs.

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: