Es šodien sapratu, ka cilvēki ir kā naktstauriņi – viņi tiecas uz gaismu. Bet mums taču naktstauriņi nepatīk, šķiet baisi, ar savām kājiņām, pūkainajiem spārniem, galvām, ķermeņiem. Tie ir lieli, smagnēji, ielidojot mājā uz gaismu, tie neveikli sitas pret visu, un šķiet, ka ielīdis matos, uzkritīs virsū, tik nejauki. Nu jā, cilvēki ir kā naktstauriņi. Tev viņi nepatīk līdz brīdim, kad atklāj, kādas tiem krāsas, raksti, formas un ornamenti. Taču riebīgās kājas, mati – viss paliek. Nakts radība ir un paliek nakts radība. Tumsas radība, kurai mūždien pietrūkst gaismas. Lai to atrastu, nākas kaut kur ielīst. Lai nebūtu tā, ka jālien citam dvēselē.

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: