Interesanti, ka Grīgs “Perā Gintā” izlasīja un sadzirdēja tādu vieglumu. Man vienmēr šķitis, ka “Pērs Gints” varbūt ir visskarbākais un sāpīgākais stāsts. Laikam visu var aplūkot no vairākiem skatpunktiem, un Grīgs skarbajā Ibsenā atrada ko tādu, ko varbūt tikai viens skandināvu var saskatīt otrā skandināvā. Tāpat kā Bergmana “Meža zemenēs” – var būt ļoti skarbi, bet vienlaikus arī viegli un skaisti. Vai varbūt viņi visi par sāpēm zināja ko tādu, kas man nav zināms? Varbūt vispār ir jābūt citam, pavisam citam, lai visu saprastu un zinātu labāk. Lai varētu dzīvot kaut kā pilnīgāk varbūt.
Dienā, kad izlasīju horoskopā, ka tā ir manas atlikušās dzīves pirmā diena, izjutu vispretrunīgākās un nenoteiktākās emocijas. Un tā tagad būs visu mūžu?

Nesteigties ar secinājumiem šodien būtu prātīgākā doma.

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: