jautājumi, kurus nekad neuzdod

vakar iedomājos, ka eksistē tādi jautājumi, uz kuriem es gribētu dzirdēt atbildes, bet kurus nedz man, nedz es kādam esmu uzdevusi (un kā gan tad varētu saņemt atbildes?), un, kad es to iedomājos vai par to padomāju, redzēju visai konkrētu sapni, daļēji kura dēļ man laikam šorīt sāp sirds un es nevaru palasīt par ironiju, otrs iemesls varētu būt, kā reiz stāstīja E. par cilvēkiem, kas iet un no attāluma skatās, kā Tu izskaties, šādas situācijas modifikācija, kad pēc visai nepatīkamiem atgadījumiem tvīterī pieseko cilvēks, kurš nu tagad “skatīsies uz tevi no malas”

nekad nesapratīšu vēlmi stāstīt visiem visu, kāpēc nevar privātas lietas paturēt pie sevis? kur ir cieņa un kā tad var cienīt tādu cilvēku?

bet par jautājumiem un sapni… es nezinu, būt tagad pilnai misticisma un ticēt, ka sapnis pavēstīja ko patiesu, vai būt racionālai un pieņemt, ka tas ir tikai dienās pārdomāto un piedzīvot notikumu transfomācijas bezapziņas tēlos? piemēram, ko nozīmē jau gadiem sapņos redzamais VIŅŠ (gluži kā Seksā un lielpilsētā – kaut kāds lielaiskais vīrietis, vai?), kurš vienmēr ir klātesošs un dažreiz sasniedzams, dažreiz smīnīgs un vēss, bet vienmēr klātesošs? ko nozīmē… ha, tiešām, atliek tikai nedaudz verbalizēt domas, lai īstenībā saprastu, ko nozīmē un kāpēc

varbūt man vienkārši jau gadiem būtu gribējies noskaidrot, vai viss tas, kas bija, bija taisnība, patiesība, un tāpēc viņš ir klātesošs, jo es to nenoskaidroju, varbūt nevajag tam visam piešķirt lielāku nozīme, vairāk nozīmju, nekā tajā visā ir?

un jautājumi, par kuriem neviens nerunā:

  • vai tad, ja esi bijis iemīlējies un mīlējis, tu tiešām zini, kas ir mīlestība un kāda tā ir?
  • vai tad, ja mīli cilvēku, drīkst un ir iespējams dažreiz šaubīties, vai zini, kas ir mīlestība?
  • vai tad, ja mīli cilvēku, tu drīksti gribēt un kāpēc tu gribi dažas dienas viņu nesatikt? vai tas mazina mīlestību, norāda par tās neesamību?
  • vai tad, ja mīli cilvēku, tev vienmēr jājūtas laimīgam un pilnībā piepildītam, vai arī tu dažreiz tomēr drīksti un kāpēc tu dažreiz jūties pilnīgi vientuļš un nesaprasts, un nepiepildīts?
  • vai tas, ka es domāju, ka partnera esamība ir visnozīmīgākais, pēc kā tiekties, nav popkultūras uzspiesta domāšana? proti, sākot jau no pasakām – atrada un dzīvoja ilgi un laimīgi; no filmām un lētām grāmatām?
  • kāpēc neviens ikdienā nerunā, ka būt cilvēkam ir ellīgi grūti, tikai labākie modernisma romāni dažreiz?
  • vai tu vienmēr tā pa īstam zini, ko tu gribi savā dzīvē un no dzīves? vai vienmēr viss ir tik skaidrs un rožains? vai plūst pa straumi tiešām ir tik slikti?
  • kāpēc cilvēki tik ļoti vairās cits citam uzdot tiešus jautājumus? varbūt tas palīdzētu ar daudz ko tik galā – bet arī es nemāku uzdot tiešus jautājumus, es nemāku nevienam palīdzēt, tad ko es gaidu no citiem?

starp citu, tā ir patiesība – kā cilvēkam, kurš nav nedz draugs, nedz gluži paziņa, vienkārši garāmejošs cilvēks, ar kuru dažreiz ir izdevies sastapties, kā tādam cilvēkam pateikt, ka, ja ir nepieciešamība, ar mani var aprunāties?

nez, varbūt esmu vienīgā muļķe pasaulē, kura par daudz domā, tāpēc viņai arī nekas nesanāk

atgriežos pie ironijas

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

6 responses to “jautājumi, kurus nekad neuzdod

  1. Zini – man ir privāts blogs, kur es esmu lielāko daļu no šiem jautājumiem sev uzdevusi un parunājusi ar sevi par visiem iespējamajiem atbilžu variantiem. Dažreiz galvā liekas viena lieta, bet kad uzrakstu atbildi, dažas lietas pavēršās… savādāk. Kaut kā domu redzēšana uzrakstītā veidā palīdzēt salikt savi pa plauktiņiem.
    Par to būšanu par cilvēku – es ik pa laikam iedomājos kā būtu dzīvot no kaķa perspektīvas, tāda manu lauku kaķu perspektīvas, kad lielāko daļu dzīves var pavadīt kā grib, bet dažreiz gribas pačomoties ar cilvēkiem tik un tā.

    • harietapotter

      Bet uzdot klusībā ir citādi, nekā uzdot citiem un noskaidrot, ka neesi vienīgais muļķis, kurš jūtas nejēdzīgi…
      Kaķi ir daudz laimīgāki ar to vien, ka nav cilvēki. Manuprāt.

      • Es kaut kā esmu pieņēmusi to, ka man patīk rakņāties savā nodabā pa sevi un visu analizēt un pāranalizēt… nu jā, kaut kādā ziņā es esmu nonākusi pie secinājuma, ka nu neesmu es īsti normāla un ka negirbu arī būt 🙂 es gribu būt es.

      • harietapotter

        Bet varbūt rakņāties klusi sevī izdosies tikai līdz brīdim, kad Tevi kāds ar šiem jautājumiem, kurus patiesībā nemaz neuzdos, konfrontēs? Un tad īsti atbildēt arī nevar, jo pamatojuma tam visam nav. Ir tikai sajūta. Un kad kāds mēģinās mainīt, pašam nemaz negribot un to neapzinoties.

      • Sajūtas man arī skaitās kā pierādījums, pamatojums un tās ja vispār kāds var mainīt, tad var tikai ļoti ierobežots loks, bet tad tiek mainīts arī viss fokusa punkts.
        Konfrontējošais elements pārsvarā esmu es 🙂 Jā, arī par šiem jautājumiem. Un pārsvarā jau tas nonāk kā bumerangs atpakaļ.
        Būs jāievīno kopā 😉 Man ir sava teorija par plūšanu pa straumi, kas man nozīmē kaut ko gluži pretēju. Man ir savas straumes.

      • harietapotter

        Ehh, man laikam vairs nav arī skaidrs, kas un kādas ir sajūtas un vai no tām maz ir jēga… Laikam tiešām jāvīno.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: