papīra pilsētas

aizgāju uz filmu, un, jā, bērni labāk lasiet grāmatas

ekranizēt Džonu Grīnu laikam nav iespējams, jo viņa grāmatās ir kāds paradokss – viņš paņem banālas situācijas, klišejas un pieliek tām klāt filozofiju, uztaisa raksturus, kuri kaut ko cenšas saprast vai atrast sevi, vai aizstāvēt, pastāvēt par saviem uzskatiem, taču tiklīdz to visu noņem nost, paliek tikai banālais un klišejiskais; tā arī notiek ar viņa grāmatu eksanizācijām – scenārists ir pilnībā sabojājis galveno varoni, ieliekot viņam mutē briesmīgas frāzes, kuras Grīns savējam nekad nav licis teikt, pārvēršot viņu par parastu, idiotisku jaunieti bez savas filozofijas

bet grāmata ir par to, ka cilvēkam ir savas pārliecības, pie kurām viņš pieturas, viņš cenšas saprast sevi un otru cilvēku, lai apjaustu, ka iedomātais tēls ir viens, bet realitātē cilvēks – pavisam kas cits; ka cilvēki mēdz uzvesties tā, kā neviens negaida, ka nevar iedomāties, ka cilvēki rīkosies pēc tava prāta, viņiem ir savas idejas, un visu to viņš saprot caur grāmatu, dzeju un ceļojumu pasaulē, kuru iepriekš nav pazinis, un tas nav stāsts par pirmo mīlestību, bet gan par to, kā atrast sevi pasaulē, kurā daudz kas ir iepriekš noteikts; un mani patiešām fascinē tas, kā Grīns liek domāt par lietām, uz kuru pusi viņš virza domāšanu, nevis tikai tēlo notikumus; viņš ir lielisks stāstnieks, un tieši lieliska stāsta filmā trūka; Grīnu kāds ir apskādējis, izsvītrojis viņa labākos vārdus

bet tieši tajos vārdos ir viss 

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: