brīvība, vienlīdzība, brālība

patiesībā ārkārtīgi žēl, ka šajā laikmetā, kad bruņošanās ir modē un tāpat modē ir terorakti, valdības nav spējīgas aizsargāt savus pilsoņus un valstu iedzīvotājus, vienīgais, uz ko tās spējīgas, – izgaismot karoga krāsās ēkas jau pēc traģiskiem notikumiem; manuprāt, vainīgas nav zvaigznes, bet gan tieši valstu politikas, kuras līdz šim mierīgi ir noskatījušās uz totalitāru valstu vadītāju izdarībām, nerisinājušas konfliktus ātri un loģiski, baidījušās zaudēt personīgus labumus; vai tad šāda rīcība nav pirmā zīme dažādiem ļaundariem un galējiem ekstrēmistiem, ka viņiem viss ir atļauts? turklāt šajā gadījumā, kad šādiem ļaundariem ir izdevīgi diskreditēt bēgļus, lai tie paliktu kara plosītajās teritorijās kā karotāji, nevis bēgtu no šausmām prom, ir īpaši viegli attiecīgo efektu arī panākt

mēs esam savas neizdarības, kļūdu un vājību gūstekņi, un tieši tās ir pamatā ārprātīgi traģiskam haosam, nevis kāda abstrakta ļaundarība

un, lai arī valda demokrātija, kad ik indivīdam tiek piešķirta politiska nozīme, mēs vienalga jūtamies bezspēcīgi, jo ievēlētie tautas pārstāvji uzrāda absolūtu prāta spēju trūkumu, kuru vada vienīgi mantkārība un personīgās intereses


atgriežoties pie personīgā, mani uztrauc tas, cik ļoti mūsdienu sabiedrībā tieši darbs nosaka tavu personību, ka tas būtībā ir visas cilvēka dzīves centrs, jo mums šajā ideoloģiskajā sistēmā nav dota iespēja realizēties kā citādi, jo, izvēloties citu ceļu, tiec apdalīts materiāli, tāpēc brīvība – tas ir tikai būris, kurā jāizpilda dresētāja noteikumi

ārpus materiāla nodrošinājuma nepastāv arī vienlīdzība, jo tu tiec izstumts no jebkādām aktivitātēm, kurās vienlīdzīgie var dalīties sava būra ietvaros iegūtajā, stiprinot sociālās saites

bet varbūt visvairāk par visu pietrūkst brālības, kad bez jebkāda personiska nolūka utt. kāds vēlas aprunāties vai, izrāvies no sava būra, kaut piecas minūtes velta nevienlīdzīgajam; šajā sakarā solījums sev, ko vienmēr esmu darījusi un turpināšu darīt, – ja kādam nav naudas vai viņš ir nonācis sarežģītā materiālā situācijā, nekad nenožēlot un vienmēr uzaicināt iziet un izmaksāt kādu dzērienu vai ēdienu, vai pasākumu, jo dažreiz šādi žesti kādam var nozīmēt daudz vairāk, nekā tas materiāli ir izmērāms

jāatzīmē arī šī skaudrā apziņa – lai arī es tiecos uz pašizolēšanos, tas ir smags lēmums, taču es joprojām ceru, ka pieradīšu (lai gan vakar priecājos tikai tāpēc, ka pa ilgiem laikiem kāds (ļoti tāls un paziņas līmeņa) cilvēks atsūtīja ziņu), un es padomāju: es par to priecāšos, kaut piecas minūtes, bet es vismaz būšu priecīga (un man izdevās!)

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: