hahaha

galvā atdzīvojās stāsts, tādus esmu rakstījusi, piemēram, par Bertu, bet nekad neesmu pabeigusi, šeit rakstīšu, varbūt nekad nepabeigšu, taču tas laikam nav svarīgi, par Bertu es arī neatceros, ko gribēju pateikt, kas bija iecerēts, viennozīmīgi kaut kas garš, es rakstīju 2011./2012. gadā, dīvains laiks tas bija, man pat saglabājies viens dzejprozas gabals, kurš man pat patīk

 

šis rudens ir viena vienīga cīņa ar atmiņām skumjām un ikdienu

kad sapnī ienāc strauji un griboši skūpsti un viss atkal ir labi

bet nomodā neviens negrasās pārkāpt to mūri kas pagaidām tikpat stabils kā Berlīnē savulaik negribas ticēt tomēr ka Ķīnas

šis rudens liek saprast ka vienīgie draugi nav cilvēki jauki un maigi

bet kaķis kas uzticīgs būs ikvienam kurš labs ir pret viņu neatkarīgi vai sirdī tu maita vai svētais un dators kura mapēs aiz paroles admin noglabāt baisākos noslēpumus kas pasaka vairāk nekā pats gribi atzīt

arī dzejoli šo un citus par dažāda veida iekšējām kaitēm

bet varbūt tev tomēr ir draugs cilvēks dzejnieks kuram nav laika un kurš ir par jauku nedrīkst cilvēkiem izrādīt sevi no iekšas īpaši tad ja tur tikai slimības atmiņas skumjas un cīņa ar ikdienu neviens to nav pelnījis

kas tad ir dzīvot vai turpināt cīnīties sava es labā vai izdarīt savu un pagriezties aiziet padoties nebūt vai varbūt dzīve ir sapnis kurā ienāc strauji un griboši skūpsti un viss atkal ir labi kad maigā nomiedzī kaila pelde apskauj kā tavas rokas

es nevēlos pamosties dzīvei vai nokļūt atpakaļ sapnī vēl joprojām nezinu kur sākas un beidzas robeža starp īsts un izdomāts šodien negribu dzīvot atslēdzu mobilo telefonu

 

 

Berta

„Nost no ceļa, tu asiņainais lops!” Spēcīgi piesizdama kāju, kliedza Berta. Kliedza skaļi un tikpat spēcīgi, cik piesita kāju. Dažos logos parādījās nobijušās sejas, bet Berta tās visas uzreiz pamanīja, un tās pamanīja Bertu, tāpēc tūlīt steidza nozust aizlogu dzīvokļu tumsā, lai nebūtu nekādas liecības, ka sejas kaut ko ir redzējušas. Bet varbūt sejas vienkārši manīja Bertas acu skata zibeņošanu, un tā tiešām bija spēcīga – tās pāris sejas Berta taču pamanīja reizē, it kā viņa būtu kāda zirnekliene ar astoņām acīm. Tikai pretī stāvošo vīrieti Bertas acu zibens šautras neietekmēja nemaz. Lai kā Berta centās nogalināt vīrieti ar savu acu skatu, viņš nebija ietekmējams. Tāpēc Berta kliedza, skaļi piesitot kāju pie zemes. No kājas piesitiena melnais asinissuns mazliet sarāvās, bet nebeidza riet un atiezt siekalainus zobus pret Bertu. Vīrietim bija ne silts, ne auksts. Likās, viņš pat uzjautrinājās, jo no viņa pusmūža grumbainās un ūsainās sejas, kas bija paslēpta zem saulesbrillēm, manīja zibam tikai pretīgus, netīrus zobus. Bertai riebās netīri zobi, tāpēc viņa, dedzinot tos ar savu skatienu, jau gatavojās otro reizi piesist kāju un kliegt, cik spēka, kad vīrietis, turpinādams ņirgt, tomēr parāva savas asinssuņa saitīti īsāku un ļāva Bertai paiet garām.

Tāds te vēl nebija redzēts, domāja Berta. Šis bija viņas ikdienas ceļš no rītiem un vakaros darbadienās un reizēm arī pusdienlaikā brīvdienās, tas bija viņas ierastais ceļš no mājām un uz mājām, un nekādi tizli jefiņi viņai netraucēs to šķērsot mierīgi. Vispār Berta nebija agresīva vai tendēta izvirst pēkšņās dusmās. Reizēm tikai bija jāpieņem radikāli mēri, nevar taču ļaut sevi noēst no zemes virsas tādam nekam nevajadzīgam radījumam kā suns. Bertai suņi nepatika, viņa cienīja cilvēku, ja tas bija cieņas vērts, bet, ja nebija, tad izturējās pret to tāpat kā pret suni. Nē, nevajag domāt, ka Berta ir kāda šausmīga psihopāte, kurai visa pasaule riebjas. Nemaz ar ne, viņa tikai ir cilvēks ar principiem, kā jau lielākā daļa šīs pasaules iedzīvotāju.

Berta bija neizdibināma. Neviens īsti viņu nevarēja saprast, īpaši kaimiņu sievas un radinieces ne tik. Kaimiņi mēdza par Bertu sačukstēties ik reizi, kad viņa pagāja garām. Berta to zināja, bet viņai bija vienalga. Viņa zināja, ka kaimiņi labprāt izspiegotu viņas dzīvi, uzzinot, cik tad īsti viņai gadu un kāpēc viņa nav precējusies, jo tā arī bija – viss paģis Bertu aizmuguriski saukāja par vecmeitu, lai gan acīs jau nekad tā neteica, jo Berta visā visumā bija laipna un izpalīdzīga, īpaši brīvdienās, kad pārtapa pavisam citā cilvēkā – tā izteicās vecākās kaimiņu pārstāves. Ikdienā Berta strādāja par sekretāri un uzskatīja sevi par vienīgo sekretāri pasaulē, kurai boss nekad nav uzmācies. Tā viņa to arī sludināja, un tie, kas to dzirdēja, dažreiz pabrīnījās, jo Berta nebūt neizskatījās slikti, ģērbās varbūt ekscentriski, bet ar mēru un bija pats laipnības iemiesojums. Boss arī nebija nekāds pensionārs, bet tā nu bija sanācis, ka Berta bija pasaulē vienīgā sekretāre, kurai boss nebija uzmācies. Berta, tāpat kā boss, tikai noklusēja vienu starpgadījumu, kuru tomēr var uzskatīt par uzmākšanās mēģinājumu, bet boss nezināja, ka Berta spēcīgi piesitīs kāju pie zemes un kliegs pa visu tukšo biroju: „Nost no ceļa, asiņainais lops!” Kopš tā laika Berta nekas nepalika darbā ilgāk par nolikto un boss nevienam neatzinās, ka patiesībā no Bertas baidās. Taču atlaist viņu nesteidzās, jo Berta strādāja labi, izskatījās labi un visādi citādi bija pats laipnības iemiesojums. Turklāt boss bija pietiekami slinks, lai meklētu  citu sekretāri un viņam bija sieva, kuras laimi Berta nu bija nodrošinājusi. Vismaz darbavietā. Jā, tātad Berta strādāja par sekretāri un darbadienu rītos iznāca no sava dzīvokļa vienmēr kādā savdabīgas krāsas kostīmā, spilgta un droša, tik droša un spilgta, ka daža laba kaimiņiene pieplaka pie sienas, lai Bertu palaistu garām. Ja tā padomāja, pirms gadsimta Berta būtu varējusi būt kāda govju gane vai istabmeita lauku sētā, būtu varējusi nēsāt divās bizēs sapītus pelēcīgus matus un pelēkdzeltenu kleitu ar puķītēm, bet, nē, lai gan viņas vārds uz kaut ko tādu vedināja domāt, tad tie bija maldi. Berta, lai arī bija pasmaga, tomēr nebija resna, ar pietiekami izteiksmīgām potītēm un īsi grieztiem brūngansarkaniem matiem. Pie tādiem itin labi piestāvēja tirkīzkrāsas kostīms vai spilgti rozā kostīms, vai sarkans kostīms, proti, piestāvēja viss, un Berta to zināja. Tak ne visi viņu saprata, piemēram, šīs mūžam kāpņutelpā sastopamās kaimiņienes, kurām nekā cita, ko darīt, nebija, tāpēc viņas ložņāja pa kāpņutelpu un sačukstējās par visu, īpaši par Bertu un viņas spilgtajiem kostīmiem, bet tas arī viss – neko citu viņas nezināja un patiesībā taču Berta bija ļoti, ļoti laipna, tāpēc lielākām baumām iemesla nebija.

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: