par skapjiem un citām mēbelēm

šodien attopos, ka var beidzot nedarīt neko īpašu – vismaz šo vienu dienu; dīvaina sajūta pēc gana ilga saspringuma, bet viss trakais vēl tikai priekšā; galvā šaudās nemierīgas domas – ko es daru? ko darīšu? kāpēc es kaut ko vispār daru? un kas, pie velna, man būtu jādara? bet tas nav saistīts ar darbiem, drīzāk ar nedarbiem, lai gan abi ir cieši saistīti šoreiz; pēdējās naktis briest pilnmēness, es redzu, kā tas paliek arvien lielāks un gaišāks un uzstājīgi spīd man virsū – vakarā pa vienu logu stars rīt tieši tai vietā uz spilvena, kur man jāliek galva, vēlāk naktī – pa otru logu, un es nevaru saprast, kā tas spēj atrasties tieši tādā leņķī, lai mani tomēr sasniegtu; visas šīs gaišās naktis – bezmiegs, nemierīgs miegs, satraukti sapņi, pat murgi (mani šauj nost, dur nost, traki brālēns un māsīca vai tmldz.); no rīta pamostos agri, vakarā nenāk miegs, dienas vidū nevar noturēt acis vaļā; iemesli tam ir trīs: mēness vai pavasara tuvošanās, vai kaut kas ir sakustējies emocionālā ziņā (bet tas taču nav iespējams! – atliek tikai par sevi pabrīnīties, taču tas bija gaidāms)

tā pirms kāda laika es attapos, it kā esot skapī; iedomājies – tu dzīvo, dzīvo, viss ir kārtībā, un pēkšņi, dažu mirkļu jautājums, un tu esi skapī, no kura tev jāiet laukā, jo tas skaitās drosmīgi un nepieciešami; un tad es domāju – skapis tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē nenāk no manis, bet no citiem; tiem citiem šķiet, ka es esmu skapī, bet es neesmu – mana pasaule ir tikai paplašinājusies, nevis sašaurinājusies, un atšķirība ir vienīgi tajā, ka pasaule paplašinās vairumam neierastos virzienos; vai tāpēc man būtu jāsatraucas un kaut kas viņiem jāatklāj un jāskaidro? izrādās, ka var dzīvot arī vienkāršāk, un, ja pienāk brīdis, kad kādam kaut kas ir jāpaskaidro, tad to var izdarīt, bet nevis tāpēc, ka tā ir obligāta lieta, bet gan tāpēc, ka tā gribas, iekšēji ir radusies nepieciešamība; tāpēc es neesmu skapī, varbūt es sēžu uz krēsla vai dejoju uz galda, bet skapī glabāju drēbes, kuras patiesībā ikdienā nemaz nenēsāju, un dažreiz es vienkārši sēžu uz palodzes un vēroju pasauli tur ārā; tas neatšķiras no citu cilvēku vērojuma, mēs redzam vienu, un, ja kāds domā, ka viņš ir kaut kādā ziņā labāks vai viņa dzīves veids ir pareizāks, tad tieši viņš ir skapī, un lai viņam tur veicas

es dejoju uz galda

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: