nomocīts

šodien pienāca tā diena, kad pārāk garā mācīšanās ir nomocīta līdz kaut kam, ko var nosaukt par beigām un potenciālu sākumu – neliela atvieglojuma sajūta ir, bet vairāk tomēr mieles un nespēja saprast, kur īsti ir problēma (nē, nu, es saprotu, protams, ka visvairāk pietrūkst loģiska, paskarba atbalsta, bet vai tad es kādu, izņemot sevi, varu vainot?)

dienu uzlaboja ļauns prieks, ka tie, kuri mani gandrīz pieņēma darbā, bet tad tomēr atšuva, pēc trīs mēnešiem atkal meklē cilvēku tam pašam amatam (tā viņiem arī vajag!)

bet sabradātības sajūta nepamet

un kāpēc es domāju, ka varētu palikt labāk? dzīve tomēr nav filma. žēl

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: