divreiz

atkal izlasīju Citu zemi, gluži kā pirmoreiz, un šķiet, ka dzīve vēl nekad nav bijusi tik skumja vai tik nedaudzsološa, tik sačakarēta, bet vienlaikus es zinu par šādiem mirkļiem visu – tie cenšas iekļūt manī un ievākties manī uz pastāvīgu dzīvi, pašiem neapzinoties, cik tie ir sīki, niecīgi, gaistoši; taču dažreiz es viņiem noticu, un tad viņi pieņemas spēkā, barojas no manas ticības, šobrīd ēd mani no iekšas, jo es tieši šobrīd ticu tam īsajam mirklim, kurš saka, ka es esmu nekas

šodien es arī apjautu vienu lietu – ka pārsvarā esmu vēlējusies un tiekusies pēc pilnīgi pretējām lietā, tāpēc nekad nekas nav sanācis, un ka, meklējot drošus ceļus, neesmu gājusi pa īstajiem

bet tas viss tikai tādēļ, lai izvairītos no vēl lielākām sāpēm, jo kāda gan tām ir jēga? kāda tām vispār ir jēga?

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: