pārdomas

pēdējo nedēļu saspringtais darbs bez brīvdienām bija radījis tik lielu nogurumu, ka es savu slikto pašsajūtu sasaistīju ar personīgām emocionālām pārdomām, nevis tieši ar šo nogurumu, kas tomēr izrādījās pie vainas – pāris dienas divatā ar sevi, kad sveši cilvēki neatņem visu enerģiju, labs miegs atrisināja saspringumu un iztīrīja galvu no sārņiem – galu galā, jo mazāk satieku daudz svešu cilvēku, jo labāk jūtos (slikti, bet fakts)

 

pēdējā laikā sanācis ilgāk vai īsāk komunicēt ar “interesantām” sievietēm – tādām, kas dzīves filozofijai par pamatu ņēmušas pagātnes pieredzi (bet apgalvo, ka tikušas pagātnei pāri), balsta uz pagātni visu savu sapratni par dzīvi un domā, ka tādā veidā viņas būs laimīgas nākotnē “nu, no nākotnes neko negaida, jo nekā laba jau šajā dzīvē nav” stilā, bet vienlaikus izmisīgi meklē sev otru pusīti, tikai nav skaidrs, kam viņa tām ir vajadzīga, ja jau nākotne ir tiešs pagātnes spogulis, kurā iepriekšējo attiecību un otro pusīšu kļūdas tiek potenciāli pārnestas un jaunu cilvēku, kuru viņas nemaz nepazīst; un tad seko teksti “es ceru, ka varēšu atkal uzticēties” vai tml., bet tas jau saknē nav iespējams, jo pieeja jaunām attiecībām ir balstīta uz iepriekšējo attiecību kļūdām, nevis vēlmi patiesi iepazīt cilvēku un neizdomāt jau sākumā, ka visam būtu jābūt un jābeidzas – šis vispār ir apbrīnojami, lielākā daļa domā pēc shēmas “es zinu, ko es gribu”, maldīgi domājot, ka tiešām zina, ko grib, bet patiesībā zem tā slēpjot – es iedomājos, ka tev jābūt tādai un tādai, jo es iedomājos, ka man tā būs vislabāk, bet patiesībā mani nemaz neinteresē, kāda tu esi, jo man ir sava ideja, kādai tev jābūt, tad nu es meklēšu to, kamēr atradīšu; jāatgādina, ka atrast iedomātu cilvēku ir visai grūti (un parasti jaunas attiecības ir tikai plāksteris vecajām); vesels lērums tādu sieviešu – cita citai līdzīgu, un es iedomājos, cik saderīgi viņas sapasētu ar šādu pasaules uztveri, taču viņas visas  – un kāds tur brīnums! – ir vientuļas un citā tādā pašā līdzīgā sev tuvu nesaskata, jo iepriekš minēto iemeslu dēļ neredz viņās cilvēku

vēl, protams, ir apbrīnojamais “izskata” sieviešu slānis, kuras saka, ka izskats viņas neinteresē, ka viņām vajag cilvēku, kurš “par mākslu, kino, dvēseli interesējas”, bet vienīgais, ko viņas spēj uztvert, ir izskats – kas nav nekas slikts, bet labāk tad uzreiz godīgi pateikt, ko patiesi vēlas (kā jau vienmēr cilvēki patiesību maskē ar kaut ko, ko viņi tikai iedomājas par patiesību)

un tad ir sarežģītās sievietes – daudz dzīvē piedzīvojušas negatīvas pieredzes, domā, ka tikai viņām vienām tik slikti, tāpēc aizsargājas ar pašizdomātiem līdzekļiem, kuros ietilpst attiecību neveidošana, jo viņas taču esot sliktas un neko labu no viņām nevar sagaidīt (vai arī tās, kuras negatīvas pieredzes dēļ ir zaudējušas pašpārliecinātību un domā, ka nav taču iespējams viņās neko labu saskatīt) – šīs arī visinteresantākās un saistošākās, bet, pašām to neapzinoties, daudz ko zaudē un iet savus maldu ceļus, kuros, nemeklējot laimi, cenšas to atrast pilnīgi kreizī veidos

 

 

rados nomiris m. brālēns, par kuru es nekad dzīvē iepriekš nebiju dzirdējusi, bet nu par viņa nāvi dzirdu tik daudz un bieži, ka jāsāk domāt – nabaga cilvēks, viņa dzīve nekad nebija tik nozīmīga kā nomiršanas fakts

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: