Rēgi. V Stāsts

Senior Woman Looking Sad

Senior Woman Looking Sad — Image by © G. Baden/zefa/Corbis

 

V

   – Irmastant, esmu klāt! – durvis aizcirtās un gaitenī sāka čabēt maisiņš un drēbes. – Nu, esi gatava? Mums laiks doties, – Marta čaloja tā, it kā šodien būtu vispriecīgākā diena viņas mūžā. Protams, viņa gribēja tikai labu. Uzmundrināt.

– Jā, Mārtiņ, jā, tik palīdzi man dabūt kājās šitos zābakus. Šodien labāk vilkšu siltos, ja nu kapos sāks piesalt. – Marta pietupās un iespieda kājas zābakos. – Vai šajā mētelī tev nebūs auksti? – viņa pajautāja, bet, atbildi nesagaidījusi, paķēra Irmu un uzcēla kājās. Pati aizsteidzās ģērbties. – To maisiņu izkrāmēsi, kad atbrauksim atpakaļ, tur nekā tāda nav, lai paliek. Mums tiešām vairs nav laika.

Abas notuntuļoja pa kāpnēm un ierausās mašīnā. Marta tik turpināja runāt:

– Mareks jau ir uz vietas, atbrauca arī Haralds ar savējiem, šoreiz Mareka draudzene – tu taču viņu atceries? – nebūs, Mareks teica, ka negribējis viņu aicināt, viņa jau vecomammu īpaši nepazina, es gan nezinu, vai tā va…

Ak, Alīda, Alīda. Tu pamanījies satraukt visu ģimeni arī tad, kad ņēmi un nomiri šitādā nelaikā.

– Redz kā, Alīda savus 70 nesagaidīja – Irma ieteicās. Marta apklusa. Mašīnā tāds klusums vēl nebija bijis. Marta – viņai patika runāt. Ar savu nemitīgo čalošanu viņa radīja savā apkārtnē omulību un siltumu. Varbūt, tieši daudz runādama, viņa bija tā apvēlusies, bet viņai tūlīt jau būs 50, nav brīnums, ka īpaši necentās. Un kam gan lai viņa censtos. Labi, ka viņai bija Mareks. Un Haralds arī atbalstīja. Diez ko viņa pati domāja par savu dzīvi, kad būs izdevība, pajautāšu, Irma nodomāja. Marta pameta acis spogulī. Izskatījās, ka Irma ir iesnaudusies. Bet Irma tikai pievēra acis, lai varētu padomāt. Viņai galvā griezās atmiņas par Alīdu. Kad viņas pirmoreiz tikās? Ak jā, toreiz, kad kolhozā bija tas pasākums. Viņa bija jaunā kultūras nama šuvēja, ieradusies no svešas vietas. Vecenes pret viņu izturējās piesardzīgi un par visu centās ieknābt – skauda, ka viņai vienmēr smukas kleitas, ne tādas kā viņām. Bet viņas gribēja, lai viņām būtu Alīdas kleitas. Tāpēc arī burkšķēja. Taču Alīda bija vienīgā, kas varēja uztaisīt kostīmus, un tad viņas arī sadraudzējās.

Mašīna uzbrauca uz grants, kas griezīgi iečirkstējās. Irma atvēra acis.

– Esam klāt, – Marta klusi noteica. Atkal vajadzēja rausties ārā, labi, ka Marta palīdzēja. Pieskrēja Mareks, apskāva Irmu un ieskatījās viņai acīs. Laikam neko draudošu tur neieraudzījis, piegāja pie bagāžnieka un izņēma vainagu un puķes. Marta bija pirkusi vainagu, bet Irma tikai puķes – tumšsarkanas mārtiņrozes. Marta aizkabināja Irmas roku aiz savējās un lēnām uzveda pa pakāpieniem kapličā. Iekšā bija tumšs un auksts. Haralds ar savu Veru un bērniem jau bija tur, citu cilvēku nebija. Viņi bija nolēmuši iztikt tikai ar tuvākajiem. Pat kolēģus nebija aicinājuši. Haralds ar savējiem apstāja Irmu un klusi sasveicinājās. Irmai par spīti skumīgajam notikumam gribējās pasmaidīt. Marekam šķita, ka tas bija gaužām skumjš smaids, bet Irma tiešām priecājās. Vismaz Haraldam dzīve bija izdevusies. Neskatoties uz to, ka pārveda savu Veru no Krievijas, abi palika kopā, un bērni arī labi. Irma labāk domāja par Haralda laimi, nevis skatījās uz Alīdu zārkā. Bet ziemas gaisma spīdēja tieši Alīdai virsū, un Irma nekādi nevarēja izvairīties no ainas, kas pavērās viņas skatam, kad Haralds ar savējiem atkāpās viņai aiz muguras. Alīda gulēja zārkā un izskatījās ne pēc Alīdas. Irma Alīdu atcerējās citādu. Toreiz, kad viņa šuva tos tērpus, viņas sadraudzējās. Irma bija malā stāvētāja, viņu tās pārējās vecenes neinteresēja. Viņas bija zemiskas un kūts mēslu aplipušas. Irma nēsāja vīriešu bikses un vienmēr viena pati izmēza visu kūti. Par to viņas vienmēr brīnījās un par tām biksēm arī. Bet Irmai bija vienalga. Taču Alīda sagribēja iet uz balli un teica, ka bikses nederēs. Viņa teicās uzšūt Irmai kleitu. Irma gāja pie viņas uz kultūras namu, kur viņai mazā kambarī bija vieta. Un viņa vienmēr tik sirsnīgi smējās. Priecājās, ka Irma atnākusi. Rādīja audumus un lika izvēlēties. Kad Irma gribēja samaksāt, teica, lai nākamreiz labāk atnesot viņai apelsīnus. Kur gan es lai tādus ņemu? Irmai iepletās acis, bet Alīda tikai smējās. Teica, ka par apelsīnus viņa noteikti dabūšot.

Tagad viņa izskatījās sažuvusi un izkaltusi. Alīda gulēja tā, it kā nekad nebūtu dzīvojusi. Kā vaska lelle. Ja nebūtu apkārt stāvošo cilvēku, nebūtu arī liecību, ka viņa bija dzīvojusi. Kapličā ienāca izvadītājs. Sieviete stūrī jau bija izlikusi sintezatoru. Izvadītājs izskatījās tā, it kā tieši viņš būtu Alīdu pazinis un visu mūžu mīlējis. Pat Marta un Haralds izskatījās drīzāk atviegloti. Nuja, viņi taču bija turējušies godam, kad Alīda saslima, centušies, palīdzējuši, darījusi visu, bet arī palikuši bez spēka. Izvadītājs uzsāka runu. Alīda bija lieliska māte un draudzene tiem, kas šodien sapulcējušies viņu izvad… Irma izdzirdēja, ka Haralds viņai aiz muguras iešņukstas. Marta saņēma Irmas roku un ar otru ieķērās elkonī Marekam.

Toreiz viņas uz to balli tiešām arī aizgājām. Alīda no prieka smaidīja vien. Viņa teica, ka viena baidījusies iet, bet tagad, kad viņai esot draudzene, viņas uz ballēm iešot visu laiku. Irma bija dabūjusi tumšzilu punktotu kleitu, un Alīda teica, ka tā piestāv viņas rudajiem matiem. Vai tad tie ir rudi, Irma tikai novilka, kaut kāda pakulu krāsa, un Alīdai atkal bija iemesls smieties. Ballēs Alīda dejoja kā traka – puiši ap viņu lipa kā lāči ap medu. Irma sēdēja malā un skatījās uz Alīdu vien, uz Alīdu vien. Neviens cits tik smuki nedancoja un arī tik daudz nesmēja. Kad dejotāji aizsedza Irmai skatu, viņa atspieda galvu pret vēso sienu un skatījās tukšumā. Izgāja no zāles. Elpoja smagi un dziļi.

Toreiz Irmai patika skatīties uz Alīdu. Tagad ne. Alīdas vairs nebija. Izvadītājs jau bija nonācis pie dzejas rindām, un tad iestājās muzikāla pauze. Irmai sāka salt kājas par spīti siltajiem zābakiem. Mēteli gan bija labu izvēlējusies, nesala un nebija smags. Martai bija nosalušas rokas. Irma domāja par kapračiem, kuriem šitādā nelaikā bija jārok bedre. Sasalusi zeme. Un tādā aukstumā Alīdai būs jāguļ. Ne vairs viņa smaidīja, nekā. Bija auksta un sasalusi tāpat kā tā kapu zeme.

Mareks domāja par Irmastanti. Īsta tante viņa nebija, bet, kopš viņš sevi atcerējās, Irmastante bija Irmastante. Un vecāmamma par viņu rūpējās un uztraucās, savukārt Irmastante rūpējās gan par vecomammu, gan mammu, gan viņu pašu. Viņš domāja par to, kā Irmastante varētu justies, ko viņa domā. Vecāmamma taču bija viņas labākā draudzene un vienīgais tuvākais cilvēks. Cik Mareks zināja, Irmastantei bez viņiem neviena cita nebija. Galvā pavīdēja domas par draudzeni, ar kuru laikam nekas tomēr nesanāks. Viņi bija strīdējušies par bērēm. Mareks gribēja, lai viņa brauc, tikai mammai pateica, ka negribēja. Īstenībā viņa bija tā, kas nebija gribējusi braukt. Tad Mareks arī saprata, ka nekas nesanāks. Viņš gribēja parunāt ar Irmastanti, bet vēlāk. Izvadītājs beidza runu. Mareks paskatījās uz Irmastanti, bet viņa bija aizvērusi acis.

Irma domāja par auksto zemi. Ka viņai arī tādā būs jāguļ. Zeme ir auksta vienmēr – vienalga, ziema vai vasara. Dziļumā zeme ir auksta vienmēr. Rudeņos viņas brauca talkās rakt kartupeļus un bietes. Izceļot saknes no zemes, tām līdzi nāca vēsums, kuru aizgaiņāja ar ugunskuru dūmiem un pelnos ceptiem kartupeļiem. Arī tad Alīda smēja vien. Nosmērēja zobus melnus ar ogli un smēja tā, ka citi nespēja turēties pretī. Irma vienmēr brīnījās, kur Alīda smeļas enerģiju. Irmai dažreiz tik ļoti apnika viss, gan dzīve, gan darbs, gan pati sev. Tādos brīžos viņa gāja pie Alīdas, lai atkal sajustos labi. Alīda vienmēr kaut ko izdomāja.

Mareks piegāja pie Irmas un paņēma viņu aiz elkoņa. Irma atvēra acis. Izvadītājs bija beidzis runāt, un visi gāja pēc puķēm. Izgāja ārā, sagaidīja, kad iznes Alīdu, un atkal rausās mašīnās. Šoreiz Mareks brauca ar kopā ar Irmu un Martu. Sākumā neviens nerunāja. Irma atcerējās, kā Alīda bija smējusies par melnajiem, ogļu nosmērētajiem zobiem, un iesmējās. Mareks pagriezās no priekšējā sēdekļa un pārsteigts ieteicās:

– Kas tad nu, Irmastant? Tādā brīdī…

– Atcerējos, kā Alīda smējās, vienmēr tik smējās – par visu. Neņemiet ļaunā, bērni, vecam cilvēkam, maz kas tur ar prātu notiek.

Marta paskatījās spogulī un arī iespurdzās. – Piedodiet, tiešām, mamma taču reti kad smējās, Irmastant, tu kaut ko sajauci.

– Pēc tava tēva viņa vairs nesmējās, bet pirms tam gan – Irma skumji piebilda. Mašīnā atkal iestājās klusums. Par Valdi nevienam nepatika runāt. Labi, ka bija klāt kapi. Nepatīkamā tēma palika mašīnā, bet cilvēki atkal rausās ārā. Sāka jau krēslot. Puķes apsals, nodomāja Irma, bet nu jau tas nav svarīgi. Alīda jau satrauktos vismazāk.

Vienā no ballēm viņa satika Valdi. Irma atkal sēdēja, galvu pret sienu atspiedusi, kad viņas skatu aizēnoja kāds maza auguma puisis ar retu rudu ūsu uz virslūpas. Irma sasvērās, lai ieraudzītu Alīdu, bet puisis pienāca tik tuvu, ka neko, izņemot viņu, vairs nevarēja redzēt. Viņš lūdza Irmu dejot. Irma negribīgi piekrita un lūkojās, kur palika Alīda. Ā, re, tepat vien bija. Dejoja ar gara auguma puisi, kurš viņā skatījās, kā cenšoties akas dibenu ieraudzīt. Alīda arī bija iegrimusi viņa acīs un vairs nesmēja. Irmu pārņēma nelāgas aizdomas. Viņa grieza galvu un skatījās, kas notiek ar Alīdu, bet rudūsainais viņu grieza citā virzienā. Viņa izrāvās un izskrēja ārā. Dejotāji noskatījās viņai pakaļ, bet Alīda tā arī mazo drāmu nepamanīja. Irma jau sen bija mājās, bet Alīda tik dejoja un dejoja.

Atkal Mareks paņēma Irmu aiz rokas. Kājas sala vēl trakāk. Mareks savā plānajā jaciņā drebēja kā apšu lapa. Labi, ka izvadītājs nekavējās, un kapos viss norisinājās ātri. Tikai Haralds visu laiku šņukstēja. Vera no somas vilka ārā jau trešo salvešu paciņu. Dace un Roberts turējās kopā, ik pa laikam par kaut ko sačukstējās. Arī viņi bija nosaluši. Lai tik bērni nesaaukstētos, Irma nodomāja, metot bedrē trīs saujas aukstas zemes. Roka nosmērējās, un gribējās to notraukt gar mēteli, bet piesteidzās Vera ar savām salvetēm. Puķes tiešām bija apsalušas, taču kapu tumsā neko skaidri vairs redzēt nevarēja. Visiem gribējās ātrāk siltumā.

Uz mašīnu Irma tuntuļoja viena. Tagad gan būtu noderējis kāds pavadonis, bet Marta un Haralds palika visu sakopt un runāt, bet bērniem pēkšņi bija kas apspriežams. Droši vien gribēja uzsmēķēt, tāpēc kaut kur nozuda. Irma kluburēja pa saknēm un taciņām un neko neredzēja. Nezināja, kurā virzienā iet. Laikam bija aizgājusi nepareizi. Neredzēja ne gaismiņas. Kā gan viņa citreiz atradīs Alīdas kapu, ja tagad neko nesaprata. Neatcerēsies ceļu, būs jāprasa, lai Marta ved. No mugurpuses kāds tuvojās.

– Тетя Ирма, вы не туда пoшли, – pienāca Vera. Palīdzēja aiziet līdz mašīnai. Mareks jau sildījās. Irma atkal rausās iekšā.

– Kājas nosala, – viņa teica. Mareks bija nosalis viss. Gribēja dzert kaut ko siltu, ātrāk jābrauc uz to galdu. Apklusa. Arī Irma klusēja.

– Irmastant, tev viss labi? – Mareks pēkšņi iejautājās.

– Jā, Marek, labi, ko tu jautā?

– Nezinu, visu dienu domāju, kā tu jūties, jo tu vecomammu pazini par mums visiem visilgāk. Zini, es laikam nepalikšu kopā ar Elzu. Mammai vēl neteicu, viņa satrauksies. Elza negribēja braukt uz bērēm, es gribēju, lai viņa brauc. – Mareka seju tumsā nevarēja redzēt. Varbūt tāpēc viņš pēkšņi kļuva tik atklāts. Irma domāja, ko lai atbild. Ne viņa zināja, ko tāds jauns puisis grib dzirdēt, nekā. Bet Mareks bija viņai atklājies, vajadzēja atbalstīt.

– Ai, bērniņ, tu jau pats zini, kā vislabāk darīt. Tu esi labs. Ja tā Elza to neredz, tad tev viņu arī nevajag.

Marekam šķita, ka Irma domā par kaut ko citu.

– Par ko tu domā? – viņš pajautāja.

– Par Alīdu un Valdi, – Irma atbildēja.

Mareks pagriezās pret viņu:

– Pastāsti par vecotēvu, mamma nekad nestāsta.

– Viņš nelabi izrīkojās ar Alīdu un tavu mammu, un onkuli. Tāpēc viņa nestāsta. Valdis bija stalts, garš, iznesīgs, skaists. Viņš prata runāt un aplidot, apvārdoja Alīdu. Dāvināja viņai dāvanas. Viņš bija jūrnieks, nu, tu jau zini. Sākumā viņiem bija labi, piedzima Haralds, Martiņa, viss šķita kārtībā, bet tad Alīda ar abiem bērniem arvien biežāk skrēja pie manis un naktis mājās nepavadīja. Teica, ka Valdis viņu sitot. Dažreiz viņai uz rokām bija zilumi, zem acs. Bērni bija nobijušies, raudāja. Valdis sāka dzert, zaudēja darbu. Alīda pārnāca dzīvot pie manis, bērni jau skolā gāja, tā visi kopā dzīvojām. Bet Valdis turpat blakus. Dzēra. Bērni no viņa baidījās. Negāja klāt. Dažreiz viņš nāca, dauzījās pie mūsu durvīm, kliedza. Es ņēmu cirvi un gāju viņu dzīt prom. Alīda nerādījās, ar bērniem tupēja kaktā ar segu apsegusies. Bet tu jau visu to zini, – Irma noteica.

– Zinu, bet par to neviens bieži nerunā.

Durvis atvērās, Marta ierausās mašīnā. – Par ko jūs runājat? Auksts gan, vai ne? Nu, nekas, tūlīt sasildīsimies ar buljonu. – Viņa kā vienmēr čaloja, nesagaidījusi atbildi. Labi, ka tā, Irma nodomāja, nebūtu, ko viņai atbildēt. Viņa vismazāk par visiem gribēja dzirdēt par Valdi. Mašīnas siltums ieaijāja. Irma atkal aizvēra acis.

Valdis sākumā bija labs. Kas notika pēcāk, Irma nezina. Alīdai piemita visi tikumi, un viņa bija smuka. Kāpēc Valdim ar to nebija gana, skaidrs nav. Bet tiešām – vienā vakarā viņa ar bērniem stāvēja uz Irmas sliekšņa, noraudājusies, pārbijusies. Irma ielaida viņu iekšā, un tā Alīda un viņas bērni kļuva par Irmas ģimeni. Tikai tad, kad Valdi atrada dzērumā grāvī noslīkušu, Alīda atgriezās savā dzīvoklī. Bērniem bija vairāk vietas, taču pēc skolas viņi tik un tā bieži nāca tieši pie Irmas. Alīda šuva drēbes uz pasūtījuma un mājās nāca vēlu, bet Irma tika mājās agrāk, tāpēc taisīja bērniem vakariņas. Tad nāca Alīda, paēda un veda bērnus mājās.

Viņi piebrauca pie kafejnīcas. Rausās ārā no mašīnas, Haralds arī jau bija klāt. Nu visi bija runīgāki. Bērni iegrima telefonos. Marta un Haralds, Vera un Irma apsprieda ceremoniju un izvadītāja runu. Visiem šķita, ka izvadītājs bijis pārāk traģisks. Haraldam bija sarkanas acis no raudāšanas. Ēdiens palīdzēja sasildīties. Irmai nāca virsū snaudiens. Buljons bija mierinošs. Tieši mierinošs – tā viņa bija sajutusi. Aizmirsās nedzīvā Alīdas seja, un atmiņās izpeldēja dzīvā, smejošā.

Reiz Valdis Alīdai atveda apelsīnus. Viņi tikko bija sākuši pazīties, un viņa bija beidzot dabūjusi tos apelsīnus. Aizsūtījusi Valdi mājās, viņa pasauca Irmu. Teica, Valdis jau viskaut ko ir redzējis un ēdis, bet viņas gan ne, tāpēc nav vērts dot apelsīnus viņam. Tieši Irmai vajagot tos pagaršot. Viņām abām! Alīda bija ļoti priecīga un sajūsmināta. Viņa plēsa nost mizu ar pirkstiem un plēsa apelsīnu pa daļām, kuras lika sev mutē un smējās, un smējās. Tad stiepa daivas Irmai un lika garšot. Pa viņas roku uz leju tecēja augļa sula, un Irma ēda augli no viņas rokām. Irma neko neteica, bet viņas acīs laikam bija lasāms viss. Alīda apklusa, skatījās Irmai acīs un tad atkal sāka smieties. Arī Irma smējās. Viņas apēda visus apelsīnus un tad mazgāja no rokām to lipīgo sulu nost.

Kafejnīcā viņi ilgi nepalika. Tā tas bija plānots, galvenais bija sasildīties. Un viņi bija tikai septiņi, tāpēc arī garas runas nebija vajadzīgas. Viņi visu bija izrunājuši jau iepriekš. Kad Alīda bija gadu mocījusies ar vēzi un slimnīcā nomirusi, viņi visi sabrauca pie Irmas un izrunāja, kādas būs bēres. Irma bija pagatavojusi pusdienas, un viņi visi atkal ēda tieši pie viņas. Ģimene bija sakuplojusi, bet Alīdas vairs nebija. Irmai gribējās, lai ar viņiem kopā būtu arī Alīda, viņa gribēja sabrukt un neko nedarīt, bet jau senāk, kad Alīda uzzināja par slimību, bija viņai solījusi rūpēties par Alīdas ģimeni. Tu viņiem esi otra mamma, teica Alīda.  Irmai vajadzēja saņemties, viņa to bija Alīdai apsolījusi.

Viņi atkal rausās mašīnā. Marta un Mareks veda Irmu mājās. No Haralda un viņa ģimenes bija atvadījušies. Haralds solījās iebraukt pie Irmas nākamnedēļ. Viņi aizbrauca mājās. Nabaga Haralds, domāja Irma. Viņam mamma bija viss. Tāpēc viņš šodien tik daudz raudāja. Liela daļa Valda trakuma gāzās arī pār Haraldu. Marta bija mazāka, viņa daudz ko neatcerējās. Bet vienmēr teica, ka labi, ka neatceras. Viņa ienīda Valdi vairāk par visiem. Mareks ar Martu priekšā čaloja, viņu balsis bija nomierinošas. Irma aizsnaudās. Viņai sapnī parādījās smaidīga Alīda. Mašīna piestāja, Irma atvēra acis.

– Alīdai viss ir labi, – viņa noteica. Marta un Mareks samulsa. – Ko tu saki? – Marta iečivinājās.

– Redzēju viņu sapnī, viņa smaidīja, viss ir labi. – Irma paskaidroja. Marta un Mareks nezināja, ko atbildēt. Uz mirkli iestājās klusums.

– Vai esam jau galā? – Irma pēkšņi kļuva enerģiska. Viņa rausās ārā no mašīnas pati saviem spēkiem. Mareks pasteidzās un tomēr viņai palīdzēja. Visi uzkāpa augšā Irmas dzīvoklī. Marta un Mareks neģērbās, tikai palīdzēja Irmai novilkt zābakus un izkrāmēja no rīta virtuvē atstāto maisiņu. Tur bija maize, banāni, jogurts, siers. Vēl kaut kas, bet Irma neredzēja, kas tieši. Viņa ieāva kājas čībās un apsēdās savā ierastajā vietā pie virtuves galda. Rīt paskatīs, ko viņi saveduši. Viņi vienmēr viskaut ko saved, labi bērni.

– Mēs tagad brauksim, Irmastant, – Marta pienāca un apskāva Irmu. – Nebēdājies ļoti, nedēļas nogalē atbrauksim. Vai ne, Marek?

– Simts punkti, – Mareks iesaucās un salutēja. Tas Irmu sasmīdināja.

– Brauciet, brauciet, gaidīšu, – viņa caur smiekliem noteica.

Pie durvīm Marta apķērās un sauca: – Aizmirsu pajautāt, vai tev kaut ko īpašu atvest. Ko tu gribētu?

– Jā, Martiņ, atved man to Cido dzērienu, kuru Haralds man bija viņreiz atvedis!

– Kādu Cido dzērienu, Irmastant?

– Nu, pavei, es saglabāju iepakojumu, šito. – Irma iztraucās no krēsla un pastiepās pēc sulas iepakojuma. Marta norīkoja Mareku aiziet paskatīties. Mareks ienāca virtuvē.

– Tā jau apelsīnu sula, Irmastant.

– Ak, apelsīnu… Ak, Alīda, Alīda.

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: