fui

sēdēju un darīju savus darbus, un pēkšņi prātā uzpeldēja cilvēks no pagājušās vasaras un neiet prom, un sajūta ir pretīga, jo negribas atcerēties to cilvēku, vispār negribas par viņu domāt; kaut kā nejēdzīgi tas prāts ierīkots – darbojas dažkārt bez kontroles; nu nafig man tagad domāt par to, kas nav patiesība un nekad arī nebija? un tiešām – dažreiz ir sajūta, ka iekšā kaut kādi dēmoni cīnās ar kaut ko, nezinu, ko, vai ka kāds ar varu ielaužas smadzenēs un rušinās tur, un nav ne jausmas, ko darīt, lai tā nebūtu

līdzās domu lasīšanas superspējai otra vajadzīgā būtu atmiņu dzēšanas superspēja – daudz labāk šajā dzīvē būtu, ja konkrēti cilvēki vienkārši izkūpētu gaisā kā dūmi un neatstātu aiz sevis neko, vismazāk to, ko viņi tomēr parasti mēdz atstāt – smagumu

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: