debesu dāvanas

sapnī redzēju, ka esmu kaut kur laukos, kaut kādā ar mākslas skolu vai arī nemaz ar ne saistītu vietu, kur bija daudz cilvēku (arī bērnu), es kaut ko vadīju vai par kaut ko atbildēju un biju dusmīga, ka kāds bija izlaidis uz ceļa kaķēnus un dažus mašīna nobrauca (kas noteikti nav nekas slikts!); tad nu bija tāda skaista vieta, kalnaina, mēs (daudzie cilvēki) stāvējām kalnā un skatījāmies uz saulaino ainavu, kurai nāca pāri (gaišu) mākoņu blāķis, un tie mākoņi bija zemi, zemi; kad viņi atnāca virs galvas, viņi pārsprāga un no debesīm sāka birt visādi saldumi – zemenes (arī baltajā) šokolādē un tml. – tieši mutē (cik nu kurš paspēja noķert)

 

vispār, ja uzdevums ir pārskatīt pagātni, tad mans secinājums ir tāds: viss, kas bijis, ir palicis tur, kur tam jābūt, un tas, kas nācis pakaļ, ir jau tagadnes uzdevums, tāpēc rēķinu ar pagātni nav, un tas ir labi

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: