nav nekā, ko teikt

seriāls Girls mani slikti ietekmē, uzmācas kaut kāda depresija, atkal pilnībā negribas runāt ar cilvēkiem, viņi runā virspusējas, bezjēdzīgas lietas un ir tik ļoti apsēsti ar sevi, ka spēj uzmanību koncentrēt uz citiem tikai tiktāl, kamēr sagaida savu kārtu runāt, runāt, runāt, un pēkšņi visi cilvēki sāk izskatīties kā no tā seriāla – absurdi nejēdzīgi (taču man šķita saistoša viena sieviete, kas bija nedaudz komiska un par kuru biju dzirdējusi drīzāk sliktu nekā labu, taču viņā bija tīkams saturs, un domāju, ka sliktais, ko biju dzirdējusi, nāca no stāstītāja nedrošības par sevi, nevis reāla situācijas novērtējuma); vai arī – praktiski nav tāda cilvēka, ar kuru vienkārši sakarīgi un jēgpilni pakomunicēt un kuram no manis nevajadzētu kaut ko: darbu, ko varu paveikt, aizņemties naudu, manas gleznas vai vēl nezin ko; nu kurš normāls cilvēks uz ziņu, ka šajā nedēļas nogalē darbus neņemšu, raksta, vai varēšu izdarīt tomēr vēl vienu darbu šajā nedēļas nogalē, un, kad es atbildu: vai man ir izvēle, atbild: nē, tev tiešām nav izvēles; esmu vienīgā, kurai tādā situācijā gribētos miljons reižu teikt: piedod, piedod, piedod, tā sanācis, tiešām piedod? vai arī – kā var patikt un vēlēties uzturēties vidē, kur cilvēki sejā lišķojas un smaida, bet aizmugurē vienkārši cits citu norej? kā viņiem visiem pietiek spēka izlikties, bet vienlaikus būt pilnīgiem pakaļām un domāt, ka citi ir stulbi un to neredz, vai nedomāt vispār par to, ko viņi aiz sevis atstāj? dažkārt, esot lielā cilvēku barā, gribētos vienkārši satikt kādu, ar kuru parunāt tā kā ar sā, bet tas ir tik neiespējami, ka negribas runāt vispār un negribas arī klausīties; nevar taču būt tā, ka kaut kur kaut kad uzrodas pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš tomēr šķiet ārkārtīgi pazīstams, vai arī problēma ir tajā, ka man pietrūkst kāda, ko es nepazīstu, un visi, ko es pazīstu, agrāk vai vēlāk izrādās cūkas un pat neprot atvainoties par saviem egoistiskajiem izgājieniem; vai arī – vispār ir kāds šajā pasaulē, kurš piedomā par to, kā izturēties ar cieņu pret citiem? vai arī bez problēmām nosper citiem piederošas lietas, lai arī visi zina, kam tās mantas pieder – kā tas ir iespējams? vai arī – kas tas ir ar tiem, kam svarīgs sociālais statuss un kuri, tiklīdz pazīsti kādu, kurš uzskatāms par populāru, pielien tev, lai gan līdz šim nebija nedz vajadzības, nedz laika komunicēt? vai arī – tiešām visu to sociālo padarīšanu kopā satur tikai un vienīgi alkohols? ja atsakies no alko, izkrīti no jebkā sociāla?

lai nu kā, vakar Spārnos bija fantastiski garšīgi veģetārie sarkano pupiņu plācenīši, kas bija negaidīti sātīgi; maijā plānoju, ka vajadzētu iegādāties grāmatplauktu un dīvānu, garu izejamo kleitu priekam un pavasarim, uztaisīt tetovējumu; un vispār varbūt uztaisīt sev cietoksni, ieslēgties un nereaģēt uz cilvēkiem, jo nekas labs tāpat nav gaidāms?

tagad gan zinu to brīdi, kurā gribētu atgriezties, ja tiktu izgudrota laika mašīna

Advertisements

About autorsanonims

A[utors] A[nonīms] - par sevi un šķībo dzīvi, kuru negribot nākas dzīvot

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: