garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

taureņiem

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, būtu tik forši, ja visi taurenīši sadotos rociņās

bet no pēdējā laika labā gala: pildītas portobello, vegāniskā šokolāde (cocoa un iChoc), draudziņi, rožu sviests rokām, vegāniskais burgers Bhajan kafē, Zāles koncerts Nabā un brančs Spārnos, Vīne

Skaistulē un Briesmonī nedaudz pievīlos, gaidīju kaut ko… nezinu, varbūt iespaidīgāku, varbūt izteiksmīgāku aktierspēlē, varbūt nedaudz brīvāku no klasiskā sižeta; un politkorektums tik ļoti acīs dūrās

atcerēties

kur tas laiks, kopš pēdējo reizi biju Muklājā, un ir tik patīkami sajust to fantastisko atmosfēru, kas tur valda – viena laba vieta, kur nolīst un baudīt tumšas krāsas un pieklusinātu džezu

un zosis vēl joprojām iet pāri, pavasara skaņas

pilsēta L.

izdodot Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu, viņas vīrs Leonards Vulfs, kuru Virdžīnija dienasgrāmatās apzīmēja kā L., ievadā rakstīja:

“At the best and even unexpurgated, diaries give a distroted or one-sided portrait of the writer, because, as Virginia Woolf hersef remarks somewhere in these diaries, one gets into habit of recording one particular kind of mood – irritation or misery, say – and of not writing one’s diary when one is feeling the opposite. The portrait is therefore from the start unbalanced, and, if someone then deliberately removes another charasteristic, it may well become a mere caricature.”

citur dienasgrāmatā Vulfa norāda uz tādu rakstību, kas ir vairāk par redzamo, kas atklāj īsto patību, to, ko nekur citur nevar redzēt

visas dienasgrāmatas ir tādas – kaut kas pa vidu starp īsto patību un rakstītāja karikatūru, ko veido vienas emociju gammas pieraksti, taču vienlaikus – dienasgrāmatas uzdevums jau nav neko veidot vai atspoguļot, tā vienkārši kalpo par mirklīgu sajūtu, pārdomu fiksācijas vietu, un nereti šīs sajūtas, pārdomas pēc pierakstīšanas uzreiz izgaist, nemaz nepaliek iekšiņā, tas ir bijis mirklis; vai to var izmantot par pamatu spriedumam – nezinu; teksti gan atklāj patiesību, gan māna lasītāju

starp citu, lielisko Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu nopirku netālu no Liverpūlstrītas stacijas, kuras apkārtne man kļuva par iemīļotāko vietu pilsētā L.; nejauši uzietajā alternatīvās pilsētas tūrē sanāca izstaigāt diezgan daudz no apkārtnes un redzēt interesantas vietiņas un lietiņas, pēcāk paklaiņot vienai un uziet mazu veikaliņu, kurš, šķita, apkopo sevī apkārtnes garu un noskaņu (visa tā dīvaini baisīgā vēsture, angļu pasaules uztvere un mūsdienu mākslinieciski dumpinieciskais gars), un tajā par lētām naudiņām varēja dabūt šo dienasgrāmatas sējumu, par ko es ļoti priecājos; pēcāk viesnīcā sāku lasīt un nevarēju atrauties, cik ļoti Vulfas ieraksti savijās ar netīšām uztverto (anglisko) sajūtu; jā, viens no ieguvumiem, vienkārši klaiņojot pa pilsētu L. un mēģinot uztvert kaut ko no tās un atrast kaut ko sevī, bija pāris tūru gidi, kas palīdzēja saskatīt tīkamo arī cilvēkos – tieši viņu harisma padarīja tūres vērtīgas, jo vietas – tās bez saistoša stāsta tomēr ir un paliek tikai vietas (protams, nav noliedzams, ka stāstus varam radīt arī paši, bet ne jau vienmēr un visur); tā nu Liverpūlstrītas rajonu un otru jaukāko vietu – Lesterskvēra stacijas rajonu – īpašu padarīja (ne tikai, bet arī) gidi; Lesterskvēra rajonā mani saistīja Čainatauna, kur gids neveda, bet ko sanāca izstaigāt, vēl pirms pūļi to bija sagrābuši savā varā, – cepti (?) putni skatlogos, veseli, nesadalīti, tīkami aromāti, lampioni viscaur, mazas bodītes ar nesaprotamiem gardumiem… un turpat aiz stūra – pilnīgi cita pasaule – M & M’s veikals trīs stāvos, lielākais kinoteātris pilsētā L. – Odeon utt.

un tas ir kas tāds, kas jāsaka vispār kopumā par pilsētu L., – tajā ir viss, ko gadījies kaut kur redzēt, vienuviet; eklektika, sajūta, ka viss ir “nolietots” – šī nepretenciozitāte, neiztaisīšanās par kaut ko “lielāku”… dīvainas bodītes, kas izskatās pēc pēdējās šķiras kioska Pļavniekos, tur ir normāls veikals, nedaudz nobružāta ēstuve ar bistro iespaidu – restorāns, ko iesaka tripadvisor, un atkal – turpat aiz stūra – vēsture, vēsture, vēsture, taču, ja tā nesaista, vienmēr var atrast platformu 9 3/4 un mēģināt – ja nu?; vai iekāpt nepareizajā vilcienā un nokļūt apakšzemē, kur nav neviena cilvēka, tikt ārā, apmaldīties, nokavēt, atrast un iespēt, klaiņot un praktiski nedomāt ne par ko – pilsēta L. piedāvā visas iespējas

iekšiņai šāda klaiņošana ir nodarījusi daudz laba – kaut vai ar apjautu, ka vajag vēl, ka nevajag nevienu un neko daudz, lai būtu labi, ka ikdienas sienas un ielas nepaplašina apvāršņus, ka šaurībā arī domas paliek šauras un iestrēgst uz vienas nots; vai arī apjautu, ka īstā vieta ir kaut kur tur, ārā, tik īstais laiks kad pasauks, viss notiks; taču nevar izslēgt arī to, ka dažkārt aizklīst kaut kur ārā vienam pašam ir vienkāršākais bēgšanas mēģinājums (ja jautāsi, no kā jābēg, teikšu: pietiek kaut vai ar sevi)

un, atgriežoties pie dienasgrāmatu idejas, – pēdējo dienu aktīvais lasītāj, ja meklē mani šeit, es te vienlaikus esmu un neesmu, taču, ja gribas atgriezties kādu citu iemeslu dēļ, novēlu veiksmi (atrast sevi), visādi citādi – viss, kas te, ir tikai karikatūra (neviens jau nesaka, ka dvēselei nevar uzzīmēt karikatūru)

bet pilsēta L. ar visiem tajā atrastajiem L burtiem (neizslēdzot citus) pieliek vienu lielu punktu šim ierakstam, un punkts vēsta: LABI

 

jāatzīmē

sāku lasīt “14 mezgli līdz Griničai” – aizraujoša grāmata ar patīkamu formātu un noformējumu

kur es pazudu?

laikam dzīvē, daudz kas notiekās, darbi visādi un aizņemtas nedēļas nogales, neatceros, kad pēdējo reizi nedēļas nogalē nedarīju neko, vnk gulēju mājās, visu laiku ir, ko sadarīt, bet tā forši, patīkami, ir kaut kāda laime pilnīga vai tamlīdzīgi, plus bija visai ekstrēms brauciens uz Stokholmu ar kuģi lielos viļņos, kad nemaz negribējās stāvēt kājās, tikai gulēt un nekustēties, bet ar savu devu smiekliņa par to visu

vispār dažas prognozes piepildās, man šķiet, laimīgajiem piepildās, jo es ļoti gribēju braucienu uz Stokholmu, un tas atnāca pats no sevis, no sardīnēna, kurš nezināja, ka gribu, un tad man atlika tikai iedomāties, ka, ja jau šis ir ceļojumiem labvēlīgs laiks un ka ar Vāciju būs par maz visam gadam, es tiku pie Bulgārijas, kas ir vnk neiedomājami, ka tieši es tiku

nezinu, kas notiek, bet, iespējams, man šobrīd tiešām nebija jādabū dzīvoklis Dubultos (kaķi, lūk, viņiem nepatīkot), bet bija jādabū ceļojums (varbūt vēl kādu?); paldies, karma!

labās lietas

mana kolēģe pieraksta katru dienu dienasgrāmatā visas labās lietas, kas pa dienu notikušas; viņa saka, ka tā ir kļuvusi daudz pozitīvāka un spēj labāk novērtēt to, kas notiek ikdienā

es negribētu pierakstīt labās lietas katru dienu, jo man vienlīdz svarīgi ir pierakstīt to, kāpēc nejūtos tik labi, taču šodien es pavisam noteikti gribu pierakstīt labās lietas, kas notika:

  • man veltīts dzejolis ir publicēts grāmatā
  • restorāns Singh’s (lieliskākais ēdiens, ko pēdējā laikā nācies baudīt restorānos)
  • detstoka bildes (nereti pārsteidz; vienu pievienoju)

Death_to_Stock_Tactile_3

netīšām

tumblr_oau1chreBO1uqw9t8o1_500

nedēļas nogalē sanāca pagatavot lieliski gardu ananasu salsu (kurš to būtu domājis, ka ananass tik lieliski garšo kopā ar laimu?) un noķert puķu pušķi jāšanas sacensībās (pēc cik gadu ilgas sacensību apmeklēšanas?)

kaut kā netīšām sanāk labi

 

baklažānu karijs

es nevaru nepieminēt baklažānu kariju, citādi es būšu negodīga – baklažānu karijs ir viennozīmīgi pēdējā laika labākais notikums, dievu ēdiens, nevar pārstāt ēst!

siers

noteikti jāpiemin divi ēdienu, kuriem parasti sieru klāt neliek, bet, ja pieliek, sanāk lieliski

pirmais ir kartupeļu daiviņas – iepriekš nebiju mājās cepusi kartupeļus daiviņās un nezinu, kāpēc – sanāk salīdzinoši ātri un arī garšīgi, vienīgi atkarībā no siera izvēles jāpiedomā arī pie sāls daudzuma (ja parmezāns, tad sāls mazāk, bet, ja kāds parastais, tad kāda lieka šķipsna nekaitēs; es pat domāju, varbūt būtu vērtīgi atstāt uz kādu brīdi kartupeļus maisījumā pastāvēt un tikai tad likt uz pannas, bet nezinu, vai tam būtu jēga); tātad kartupeļus nomizo un sagriež lielās daivās (var arī nemizot, bet man bija pirktie kartupeļi, kuriem daudz iegriezumu un zem mizas melnumu, tāpēc tos labāk nogriežu nost), saliek daivas bļodā, pieber sāli, piparus, sīki sagrieztu ķiploku un italian seasoning (vai Santa Maria garšaugu maisījumu), tad uzlej nedaudz olīveļļas, visu apmaisa un apkaisa ar smalki sarīvētu sieru – joks tāds, ka eļļas dēļ siers apķeps ap kartupeļiem un nenovelsies nost, un tāds arī ir mērķis, jo cepoties tas uztaisīs ap kartupeļiem cietāku ārējo kārtu tur, kur kartupeļi saskarsies ar pannu, tāpēc var arī cepšanas laikā (apm. 30 min) apmaisīt, lai visas puses kļūtu brūnas; kad kartupeļi gatavi, apkaisa ar svaigiem pētersīļiem; var ēst kā uzkodu ar kādu mērci vai arī kā pamatēdienu ar salātiem

otrais ir kuskuss – neteiktu, ka man ļoti garšo sīkgraudainas substances, īpaši tāpēc, ka tas nekad nav īpaši garšīgas būtībā, taču šis kuskusa pagatavošanas paņēmies it nemaz nav slikts: atkarībā no iegādātā kuskusa pagatavošanas metodes (manējais bija 1:1) lej katliņā ūdeni, pieber sāli, piparus, pielej olīveļļu, iemet pikuci sviesta, ieber garšaugu maisījuma garšvielas un saspiestu ķiploku, uzvāra ūdeni, nogriež uguni un pieber kuskusu, samaisa, atstāj uz piecām minūtēm zem vāka; tad ieber kuskusu bļodā, pievieno vēl pikuci sviesta un smalki sarīvētu sieru, maisa ar dakšu, kamēr sviests izkusis un viss ir vienveidīgs, pagaršo un, ja nepieciešams, pieber vēl sāli, piparus; ēdu kopā ar salātu mix ar citrona sulu un svaigu čili piparu