beidzot

kurš to būtu domājis, ka, lai atrastu noskaņojumam piemērotu bloga noformējumu, var paiet tik ilgs laiks

vienīgais, kas man nepatīk wordpresā, ir neiespēja mainīt virsrakstiem izmēru katram atsevišķi un arī bloga nosaukuma novietojumu

vēl varētu fonam piedāvāt arī visādas tapetītes, ne tikai krāsiņas

bet laikam jau nevar gribēt par daudz, pietiek jau ar to, ka turpmāk pirmdienās stokpotā būs vegdienas! (ļoti savstarpēji saistītas lietas, protams)

Advertisements

tajā kaut kas ir

agrāk vai vēlāk tu vienmēr nonāc pie tādu lietu darīšanas, kas tev ļoti patīk, bet kas nav tavs pamatdarbs, ir kas tāds, ko tu vēlētos darīt, esi par to sapņojis, domājis, iedomājies, bet kaut kā dzīves ceļā tomēr neesi piepildījis; agrāk vai vēlā tu nonāc pie tādu lietu darīšanas – pa citiem ceļiem, ne tā, kā biji iedomājies, bet nonāc, un tas ir visfantastiskākais – ka no sevis jau nevar aizbēgt un īsti neko nevar nokavēt vai palaist garām, ja darbojies nevis inerces pēc, bet pēc savām sajūtām un vēlmēm

vēl mani fascinē, ka ik pa laikam izdodas satikt cilvēkus, ko varētu nodēvēt par nejaušiem privātiem mecenātiem vai cilvēkiem, kuri intuitīvi uztausta to, ko tev vajag vai ko tev gribas, un tieši to arī piedāvā, turklāt arī atalgo

pēdējās piecas dienas es pavadīju kaut kādā ārlaikā un sapnī, grūti un ar nevēlēšanos mostos tagad, bet nu man ir skaidrs viens: ja dzīvē trūks kāds striķis, ja sagribas pārmaiņas, es varēšu itin labi uzsākt ēdināšanas biznesu, un varbūt tieši šo sajūtu un skaidrību man arī vajadzēja; taču pagaidām es pavisam nejauši un ik pa laikam nonāku dažādās virtuvēs, sasmeļos daudz laba no tām un dodu pretī to sevis daļu, ko ikdienas darbos parasti maz vajag; man tā ļoti patīk, esmu kaut kāds tāds sevis variants pašlaik, kāds vienmēr esmu vēlējies būt; vienlaikus ir baigā sajūta, ka es kaut ko gaidu, bet ar gatavību tam, kas nāks; nav ne jausmas gan, vai nāks, bet es gaidu

jā, tātad piecas dienas meža vidū, pirmais ievārījums manā mūžā, pirmā šefpavāra pieredze, labsajūta un pieci sabojāti krekli un vieni šorti; klau, vai zinājāt, ka, ja uz krekla uzšļakstās kurkuma, kad to saslapina un saziepē ar veļas ziepēm, tad izskatās, ka ir nevis baroti 120 cilvēki, bet gan viens no viņiem nogalināts, pārgriežot rīkli? nezinājāt? es arī ne; un es nezinu arī, kā to iztīrīt

 

bailes

tāpat kā sanāk 55,3 reizes katru trešo dienu šaubīties, vai es tiešām esmu lesbiete, tā mani satrauc vai es pat baidos no nekontrolētas vēlmes atsākt ēst gaļu un ka šī nekontrolētā gaļas rīšana sāksies ļoti pēkšņi un negaidīti, tāpēc es visu laiku atturējos ēst seitan un tempeh izstrādājumus, kā arī tofu, kas pagatavota kā gaļa; bet nu vakar es zaudēju nevainību un ēdu šos gaļīgos izstrādājumus, un zaudēju bailes, jo konstatēju, ka man ne tikai negribas gaļu, man negribas arī gaļas garšu un es labprātāk izvēlos ēst burkānus un kaltētus tomātus, un pavlovu ar maskarpones krēmu un ogu mērci, viss, punkts, punkts, punkts

punkts

DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!