beautiful, beautiful lesbians

šī intervija ir patiesi labākais pozitīvais stāsts par lesbietēm, ko nācies lasīt, pat par spīti tam, ka mēs visi esam mirstīgi:

https://www.newyorker.com/culture/the-new-yorker-interview/barbara-hammers-exit-interview

vajadzētu vairāk tādu stāstu, tādi stāsti ir dzīvošanas vērti

Advertisements

well done, well done

ok, šī bija patiesi laba dzimšanas diena, un mēs izdzērām nenormāli daudz tējas, un es dabūju riktīgi foršas dāvanas, būtu tikai labi, ja nebūtu tagad tāds neliels, neliels… bankrotiņš 😀 bet bija tā vērts – nedaudz pamainīt attieksmi pret dzimšanas dienas svinēšanu, plus daļai cilvēku tiešām šoreiz izdevās nepataisīt to visu par sevi 😀 vēl viens pluss tādai svinēšanai: sapratu, ka man patiesībā ir daudz draugu, īpaši kad jākonvertē apēstais naudā 😀

labi, joki ir joki, bet bija tiešām superforši, sasmēlos labo sajūtu, ko izvilkt ik pa laikam no burciņas un pabaudīt

wūp, wūp, kā iet, pa kuru laiku pienāca ceturtdiena?

dienas līdz šodienai nebija manas laimīgākās dienas, bet dīvainā kārtā, atskatoties uz tām, nāk smiekli, tātad secinu, ka smadzene ir pašattīrījusies no sārņiem un ieņēmusi kaut kādu “a man viss pofig, sūdu nav” pozīciju, kuras rezultātā ir noticis sekojošais:

pirmdien man tika paziņots, ka nu ir iestājies dzeltenās cūkas gads, un es to svinu, valkājot dzeltenu džemperi un uz acīm līmējot zelta gliterus; es nezinu, kas tas ir, bet, jo spilgtāks un efektīvāks grims, jo lielāka pašpārliecinātība un pofigisms, līdz ar to es šajā rodu kaut kādu savu spēku: pārspīlēts grims ikdienā ir mans kaujas krāsojums (kā rezultātā vīrieši pat raud; not sorry);

tad es sapratu, ka ir sasniegts kaut kāds labais stāvoklis, kad negribas neko no tā, ko gribējās iepriekš, tas ir, kaut kādas mīlestībiņas un attiecības, un tajā pašā brīdī atnāca atpakaļ mans seksuālais draivs, kas bija pazudis, akdies, cik ilgi, neatceros pat, cik: tagad es daudz domāju par kādu tēlu ar rozā matiem (parūka) un nipple covers, kas vēsta uz melna rozā burtiem vēsta fuck me, baltā, caurspīdīgā kreklā un bez jebkā cita, un par buttplugs, un, jā, varbūt par to pat var uzrakstīt, jo izteikums bija: “varbūt var kaut ko klaji erotisku?”

tas man atgādināja arī par vienu interneta vietni, par ko es sensen domāju, ka vajadzētu uzrakstīt (iekļaut kādā stāstā): tur bija tāds projekts, ka sievietes lasīja grāmatu, kamēr viņas tika stimulētas ar vibratoru, tika filmēts orgasms; visai jancīga un uzbudinoša skatāmviela, turklāt absolūti ne pornogrāfiska; bet ok, tas noteikti nav dīvainākais (no dīvaini interesantā nozīmē), ko var atrast internetā; vēl ir tāda vieta, kas saucas herself, kur sievietes stāsta par savu dzīvi un piedalās kailbilžu fotosesijā – ļoti daudz lasāmā materiāla, kas ir pretrunā ierastajam fotosesiju atainošanas stilam, bet arī tādā veidā kaut kā tas erotiskais, ķermeniskais, kas savienojas ar lasīšanu, raisa interesantas pārdomas; bet, ja pavisam gribas ko negaidītu, tad var paguglēt clone-a-willy (nu, tas ir, clone-a-pussy) un padomāt par to, kā vēl dažādot ikdienu (masāžas gredzena īpaši aizplīvurotais apraksts rosina iztēli)

sapnī

mani noskūpstīja iedvesma

tas bija kā toreiz tajā vietā, atceries?

(lai arī nav nekāda toreiz un tās vietas)

bet tev jāatceras: spīdēja saule, bija silts, zāle bija zaļa, un gaisma – dzeltena,

un tu mani skūpstīji tā kā nekad, it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tā bija vienreizīga tikšanās, tajā vietā toreiz, tajā zālē un gaismā, kad tu mani skūpstīji kā vēl nekad

it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tavas lūpas bija maigas kā tas, kas pārvēršas klišejā, kad to piemin dzejolī par iedvesmu

it nemaz nepalika slikti, negribējās izvēlēties citu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, negribējās būt modernai un gudrai, meklēt ko jaunu, nebijušu un atmest šo klišeju, šo banālo, līdz jēlumam nodeldēto, visiem zināmo un pieminēto

skūpstu

bija ļoti labi – tā, kā vēl nekad nebija bijis

es taču jau vairākkārt teicu

kā var nesaprast

tik zaļa zāle un dzeltena gaisma, un silts kā vasarā

ko arvien atceramies ar rezignētu nopūtu –

bija un izbija, nepietika, nekad nepietiks, gribas vēl

un tu mani skūpstīji toreiz tajā vietā

(vai tiešām nav nekāda toreiz un tajā vietā?)

kā nekad

beidzot

kurš to būtu domājis, ka, lai atrastu noskaņojumam piemērotu bloga noformējumu, var paiet tik ilgs laiks

vienīgais, kas man nepatīk wordpresā, ir neiespēja mainīt virsrakstiem izmēru katram atsevišķi un arī bloga nosaukuma novietojumu

vēl varētu fonam piedāvāt arī visādas tapetītes, ne tikai krāsiņas

bet laikam jau nevar gribēt par daudz, pietiek jau ar to, ka turpmāk pirmdienās stokpotā būs vegdienas! (ļoti savstarpēji saistītas lietas, protams)

tajā kaut kas ir

agrāk vai vēlāk tu vienmēr nonāc pie tādu lietu darīšanas, kas tev ļoti patīk, bet kas nav tavs pamatdarbs, ir kas tāds, ko tu vēlētos darīt, esi par to sapņojis, domājis, iedomājies, bet kaut kā dzīves ceļā tomēr neesi piepildījis; agrāk vai vēlā tu nonāc pie tādu lietu darīšanas – pa citiem ceļiem, ne tā, kā biji iedomājies, bet nonāc, un tas ir visfantastiskākais – ka no sevis jau nevar aizbēgt un īsti neko nevar nokavēt vai palaist garām, ja darbojies nevis inerces pēc, bet pēc savām sajūtām un vēlmēm

vēl mani fascinē, ka ik pa laikam izdodas satikt cilvēkus, ko varētu nodēvēt par nejaušiem privātiem mecenātiem vai cilvēkiem, kuri intuitīvi uztausta to, ko tev vajag vai ko tev gribas, un tieši to arī piedāvā, turklāt arī atalgo

pēdējās piecas dienas es pavadīju kaut kādā ārlaikā un sapnī, grūti un ar nevēlēšanos mostos tagad, bet nu man ir skaidrs viens: ja dzīvē trūks kāds striķis, ja sagribas pārmaiņas, es varēšu itin labi uzsākt ēdināšanas biznesu, un varbūt tieši šo sajūtu un skaidrību man arī vajadzēja; taču pagaidām es pavisam nejauši un ik pa laikam nonāku dažādās virtuvēs, sasmeļos daudz laba no tām un dodu pretī to sevis daļu, ko ikdienas darbos parasti maz vajag; man tā ļoti patīk, esmu kaut kāds tāds sevis variants pašlaik, kāds vienmēr esmu vēlējies būt; vienlaikus ir baigā sajūta, ka es kaut ko gaidu, bet ar gatavību tam, kas nāks; nav ne jausmas gan, vai nāks, bet es gaidu

jā, tātad piecas dienas meža vidū, pirmais ievārījums manā mūžā, pirmā šefpavāra pieredze, labsajūta un pieci sabojāti krekli un vieni šorti; klau, vai zinājāt, ka, ja uz krekla uzšļakstās kurkuma, kad to saslapina un saziepē ar veļas ziepēm, tad izskatās, ka ir nevis baroti 120 cilvēki, bet gan viens no viņiem nogalināts, pārgriežot rīkli? nezinājāt? es arī ne; un es nezinu arī, kā to iztīrīt