un tad nāk vēl un vēl

biju dzirdējusi, ka šis RL raksts esot nepamatots un kļūdains: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/saubas-un-jautajumi-par-viendzimuma-laulibam-19316, tāpēc nolēmu to nelasīt – lieki nesatraukt sevi, bet, kad ieraudzīju, ka to izplata baznīcas pārstāvji, nolēmu tomēr izlasīt

kāpēc ir svarīgi pamatoti un izsvērti viedokļi, kas uzrakstīti nesteidzīgi un analizējot visus par un pret? tādēļ, lai tie nekļūtu par dogmatisku viedokļu paudēju karogiem, ko plivināt, norādot, ka, lūk, inteliģence (RL veidolā) publicē šaubīgu tekstu, kā jēgu un idejisko ievirzi ir grūti saprast; protams, to RL drīkst darīt – un vienmēr ir arī darījuši, taču, par spīti tam, vienmēr šķitis, ka redakcijas pozīcija ir liberāla – varbūt tas arī nav īstais vārds, kā to apzīmēt, bet RL man ir bijis samērā tuvs dažos aspektos, bet pirms kāda laika jau manīju, ka žurnālā kaut kas ir mainījies un tas kļuvis mazāk baudāms, taču – to vairāk sākuši baudīt konservatīvāk domājošie, bet ne par to šoreiz

atgriežos pie raksta – varbūt tas nebija domāts tā, kā to uztver lasītāji (gan tie, kuri atbalsta homoseksuāļu laulības, gan tie, kuri ne, gan paši homoseksuāļi, gan absolūti tēmā līdz šim neieinteresētie utt.), bet tieši tāpēc gribas ko piebilst:

  • pamatot homoseksualitāti kā “dabisku”, meklējot argumentus dzīvnieku uzvedībā – tas patiešām ir ārkārtīgi aplami, lai gan ērti un viegli; autore pamatoti norāda, ka dzīvnieki mēdz uzvesties arī visādi citādi – vai tad visa dzīvnieku uzvedība jāattiecina uz cilvēkiem kā “dabiska”? nē, nekādā gadījumā; dzīvnieku pasaule no cilvēku pasaules atšķiras visai krietni, un to vienlīdzīgošana, neņemot vērā specifiku, ir bīstama – cilvēki pārprot/nesaprot/neizprot dzīvnieku pasauli, tāpēc uz dzīvniekiem attiecina visu cilvēku izjūtu spektru, padarot dzīvniekus par savvaļas dzīvei nederīgiem, savukārt dzīvnieku pasaules reāliju attiecināšana uz cilvēkiem atceļ cilvēkiem piemītošo saprātu, reducējot cilvēkus līdz instinktu vadītiem radījumiem; gan vienā, gan otrā pasaulē viss ir sarežģītāk – dzīvnieki nevadās tikai pēc instinktiem, un cilvēki nav vienīgās saprātīgās būtnes pasaulē, taču viss jāvērtē, ņemot vērā specifiku; cilvēku pasaules specifika ir ārkārtīgā neviennozīmība un nespēja pilnībā izpaust domas (valodas ierobežotība), jēdzienu abstrakcija un ellīga visu lietu sarežģīšana – iespējams, to var analizēt sīkāk un ar skaidrākiem jēdzieniem, bet es negribu – man cilvēki ir ellīgi sarežģīti un ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka viennozīmība (vispārināšana) ir izslēgta jebkurā jautājumā – pat ja šķiet, ka ir iespējams par kaut ko vienoties, tad tas ir vairākuma ietekmē (demokrātija taču!), nevis visu absolūti vienādās domas un uzskati; un, tā kā cilvēku pasaule ir tik sarežģīta, tad tas, kas jāņem vērā, vērtējot dažādus jautājumus, ir labprātīga piekrišana un nekaitēšana nevienam citam; tātad, runājot par homoseksuālismu, nevajadzētu to nostādīt vienā līmenī ar, piemēram, zoofiliju vai pedofiliju – tas nav tas pats viena vienīga iemesla dēļ: partnera izvēle homoseksualitātes gadījumā ir ar partnera piekrišanu un apstiprinājumu, ka viņš saprot, kas tas ir, ko viņš dara; nevienā no citiem “veidiem” tā nav – tajos kādam tiek nodarīts pāri, kāds nevar par sevi iestāties vai vispār nesaprot, kas notiek, un tiek nodarītas traumatiskas sāpes, kas cilvēku pasaulē nav pieņemamas (protams, ja vien valdībai tas nav izdevīgi, piemēram, kara gadījumā – tad gan neviens nerunā par nedabiskumu un vajadzību kaut ko aizliegt); sarežģītāks gadījums ir incests – tas var notikt uz abpusējas vienošanās un izpratnes pamata, bet cilvēku pasaulē netiek atbalstīts, jo tiek medicīniski pamatots kā neveselīgs (plašā šī vārda nozīmē); līdz šim tomēr (medicīnas) zinātne homoseksualitāti par neveselīgu nav atzinusi un, domājams, ka neatzīs, jo to nevar zinātniski pamatot; līdz ar to mana seksualitāte un mana partnera seksualitāte ir jāsaprot tāpat, kā domājot par heteroseksuāliem cilvēkiem, un tādā veidā tā ir vienlīdzīgojama ar heteroseksuālismu un tikpat dabiska, un tātad prasība pēc vienlīdzīgošanas arī laulību aparātā ir visai loģiska; ja kāds man var pamatoti un argumentēti uzrādīt, ka mana seksualitāte viņam kaitē, ka esmu piespiedusi kādu savu partneri pieņemt “nedabisku” seksualitāti, ka tas ir radījis traumatiskas sāpes, noticis bez abpusējas piekrišanas, ka es gribētu kādreiz apprecēt cilvēku, kurš ir piespiests to darīt… lūdzu, visas iespējas to izdarīt, bet nekad netiks izdarīts, jo tā vienkārši nenotiek; ja notiek, tā ir vardarbība un nav saistīta ar seksualitāti vispār, ko, es pieņemu, raksta autore saprot, proti, saprot, kāda ir atšķirība
  • otrs iemesls, par ko ir vērts runāt, ir praida forma – tas, kā tiek īstenots šis pasākums; ārzemēs tas ir izaicinošs un skaļš, esmu redzējusi tādu pasākumu un jutusies ārkārtīgi neērti – mēs te, LV, neesam pieraduši pie tik izteiktas un skaļas seksualitātes pozicionēšanas, ar tāda veida pozicionēšanu nenodarbojas pat heteroseksuāļi; autore satraucas par bdsm izspēli kādā praidā, ko viņa redzējusi, kur izskatā jauns puisis ticis pakļauts; ok, mums nav arī ierasts runāt par dažādiem seksa veidiem – kā zināms, liela daļa heteroseksuāļu pieņem ieaudzinātos priekšstatus, ka “normāli” ir tikai misionāru pozā, turklāt lielākā daļa sieviešu heteroseksuālās attiecībās seksa laikā nejūt baudu, par orgasmu nemaz nerunājot, un pieņem, ka tā tam ir jābūt, ka tas ir “normāli”; viena lieta, ko veicina citas seksualitātes pieņemšana sevī, ir lielāka brīvība un atbrīvošanās izpētīt, kāds sekss patīk, konstatēt, kas patīk, ka sekss ir daudzveidīgs, ka tajā ir maz robežu, ja abi partneri piekrīt, un ka tas ir paredzēts, lai sagādātu baudu – krietni lielākā līmenī nekā bērnu ieņemšanai; viens no seksa veidiem ir bdsm, ko neesam raduši redzēt un proponēt kā “pieņemamu”, bet homoseksuāļu vidū tas ir visai izplatīts (manuprāt, tas varētu būt visai izplatīts arī heteroseksuāļu vidū, bet tā kā sekss savā ziņā ir tabu tēma, tad par to netiek runāts; savukārt homoseksuāļu vidū sekss ir nozīmīga tēma, tāpēc ir pieejama plašāka informācija par to); raksta autore to uzskata par kaut ko šausmīgu (pat ja puisis bija jauns, viņš piekrita šādai izspēlei praida laikā; netiek minēts, ka viņš uz to tika piespiests), aizmirstot, ka drīzāk krietni vien šausmīgāka ir tāda lieta kā grāmata/filma “Greja 50 nokrāsas”, ko promotē visi kinoteātri ar lieliem plakātiem pilsētvidē un ko redz visi bērni un pusaudži; tātad sanāk, ka ikdienā heteroseksuāļu promotēts bdsm (nosacīti, protams, bdsm – tā drīzāk ir pasaka par “mīlestības” spēku “izārstēt” traumas, tādējādi padarot bdsm nevis par kādu no seksa veidiem, bet par “slimību”, taču ne uz to visi iet skatīties) ir ok, bet praidā, lai parādītu seksualitātes un seksa daudzveidību, tas nav normāli? man daudz nenormālāks šķiet LV praids, kurā cilvēki tika apjozti ar žogu kā iesprostoti dzīvnieki, norobežoti no “‘normālajiem”, kuri ir tik “normāli”, ka ir gatavi uz vardarbību, ja žoga nebūtu, un šī vardarbība tiek normalizēta, savukārt praids padarīts par ko šausmīgu, jo ietekmē bērnus un pusaudžus…

runājot par bērniem un pusaudžiem – vai kāds ir viņiem pajautājis, ko viņi domā par cilvēkiem, kuri izvēlas citādu dzīvesveidu nekā viņu vecāki? un kāpēc bērniem un pusaudžiem saprāta robežās nav tiesību izvēlēties citu dzīvesveidu nekā viņu vecākiem? parasti bērni ir visai elastīgi, un svarīgākais ir prasti izskaidrot situācijas; tātad jāsecina, ka tas viss tomēr ir apgrūtinājums vecākiem, jo vecāki nemāk/nesaprot, kā runāt par to, kas nav viņi paši; atliek ieiet tumblrā un paskatīties, ka bērni un pusaudži ir krietni vien nobriedušāki un gudrāki par vidējo pieaugušo; vispār – ja gribas saprast, kā veidot ģimeni, audzināt bērnus, izpaust sevi, pozicionēties, nelasiet ezoteriku, pašpalīdzības grāmatas, pat RL ne, ejiet un lasiet, ko jaunieši raksta tumblrā – tas ir tik iedvesmojoši un cerīgi, un mierinoši, īpaši pēc valentīniem un agnesēm, un zbigņeviem; man gribētos, lai nākotnē, ja man būs bērni, sabiedrība būtu tāda kā jaunieši tumblrā, jo tikai tādā sabiedrībā var izaugt bērni, kuri nebūs tādi kā valentīni, agneses un zbigņevi… ja godīgi, man ir bail, ka tieši šādi sveši cilvēki ar saviem uzbāzīgajiem viedokļiem un pārliecībām  satraumē bērnus, nevis ģimenes forma, vecāku dzimums, daudzums vai tml.

raksta autore norāda: “(..) vai cilvēka optimālai attīstībai ir nepieciešami abu dzimumu vecāki? Šķiet, ka ir nepieciešami: meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam; zēni, kas aug bez tēva, biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās. Kā vieni, tā otri cieš no bārenības sindroma.”

kurā kategorijā ievietot cilvēkus, kurus es pazīstu? kurā kategorijā ievietot mani? es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri neprot izpaust jūtas un vispār grūti atveras emocionālām saitēm; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri cieš no bārenības sindroma; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir tikai viens vecāks, bet kuriem ir absolūti laimīga ģimenes dzīve pašiem; man pašai ir viens vecāks, bet es nekad neesmu izjutusi, ka man nebūtu vislabākā ģimene pasaulē, ja godīgi – tikai “sabiedrība” ir apgalvojusi, ka mana ģimene “nav normāla”; un kas vispār ir “nesakārtota dzimumdzīve”? es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “normālas” ģimenes, bet kuri drāžas kā truši pa labi un pa kreisi, kuri nenovērtē otru cilvēku sev blakus, kuri krāpj, kuriem nav nekādas vēlmes pēc monogāmām attiecībām utt.; un es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “nenormālas” ģimenes, bet kuri ir izveidojuši skaistas attiecības un kuriem nav problēmu seksuālā ziņā; protams, vājas sekmes nav briesmīgās skolu sistēmas dēļ, kas degradē bērnus visos iespējamos veidos, liekot viņiem tiekties nevis pēc zināšanām un izpratnes, bet pēc atzīmes kā ķekša, kas apliecina, ka izpildītas sistēmas prasības, bet gan tēva trūkuma dēļ… un atkal var sākt no jauna: es pazīstu cilvēkus… vai tad tieši fakti nav tas, kas stiprina teoriju? vai drīkst tik ļoti vispārināt? un attiecināt to uz homoseksuāliem cilvēkiem vai viņu vēlmi veidot ģimeni? piekrītu tam, ko teicis nīls patriks heriss – ka bērnam nav nepieciešami abu dzimumu vecāki, viņiem ir nepieciešami paraugi (role models), no kuriem smelties iedvesmu un mācīties

un, runājot par laulību, – vairums cilvēku, ko pazīstu, precas tādēļ, lai juridiski nodrošinātu saviem bērniem labāku un ērtāku dzīvi, lai juridiski apliecinātu, ka ir ģimene, jo tā ir noteikts likumdošanā – tev būs precēties, lai tu varētu mantot, tev būs precēties, lai tu varētu apmeklēt slimnīcā, tev būs precēties, lai tu būtu vecāks, tev būs precēties, lai tu… tā ir likumdošana, kas pieprasa laulības, un tā tas arī būtu jāuztver – likumdošanas ietvaros padarīt iespējamu homoseksuālu ģimeņu aizsardzību, lai tiem pašiem bērniem, par kuriem visi tik ļoti satraucas, nebūtu jācieš

dažreiz, daudz domājot, sanāk aizšaut greizi, bet ne vienmēr vajag savas domas paust publiski – zināms taču, ka tādu nesaturēšanu sauc par vārdu caureju, un gluži kā ar suņu kakām, kas mētājas pa ielām visur, dažreiz gadās tādā iekāpt, nu fui, – lūk, cik pretīga sajūta, lasot Agneses Gailes rakstu

 

(kāpēc, nu kāpēc ar tādu pašu niknumu un sparu baznīca un citi konservatīvie neiestājas pret alkoholu un narkotikām, kas rada izteikti neveselīgu dzīvesveidu???? un kas nodara sāpes un traumē neskaitāmi daudz bērnu!!!! un kas tiek izrādīts visur – televīzijā, reklāmās, alkohola veikalos uz katra stūra!!!!!)

Advertisements

šausmas

dažreiz gribas uzdot jautājumu, kāpēc šajā valstī ir tik daudz problēmu vietās, kur tām nevajadzētu būt, un kāpēc neizdodas neko sakārtot? un, jā, ir daudz ārēju faktoru, daudz vēsturisku faktoru, bet tomēr pats pamatu pamats ir cilvēki ar savu aprobežotību (un viņi audzinās vai jau audzina bērnus…)

piemēri:

zigmārs un annija komentē situāciju, kurā sieviete izklāsta, kā viņas draugam publiskā vietā dienas laikā uzbruka, un lūdz atsaukties lieciniekus

šausmasšausmas2

vēl viens piemērs: jauna sieviete iestājas pret Stambulas konvenciju

šausmas3

protams, visiem ir tiesības uz viedokli, tas nav tas, ko es gribu noliegt, lūdzu, esiet kristieši, kuri sludina kristīgas vērtības (!), esiet patrioti, kuri gatavi iestāties armijā un cīnīties par valsti, ja tāda nepieciešamība gadās, esiet ģimenes institūta atbalstītāji, bet neesiet aprobežoti, domājot, ka visa pasaule griežas tikai ap jūsu patiesībām un ka visi ir vienādi, dzīvo vienādos nosacījumos utt.

kur atrast glābiņu no tādiem cilvēkiem?

atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

ko viņi pīpē?

palasīju atreferējumus par sēdi sakarā ar sešgadnieku sūtīšanu skolā, un kārtējo reizi man palika slikti – joki ir joki, bet tiem ir sava vieta, tomēr nu šķiet, ka bez jokiem neko nopietnu pat izspiest nevar; un tas saucas izglītības ministrs; vienlaikus saprotu, ka būt tādā amatā uz darīties nav viegli, īpaši pēc tā, ar kādām cilvēku reakcijām nākas sastapties darbā (dariet vairāk, centieties vairāk, a es te pasēdēšu un papļurkšķēšu), taču, iespējams, ka atzīt – sešgadniekus sūtīt skolā vienkārši ir pašsaprotami, lai gan mums to esot grūti pieņemt (ministrs pa radio), – tomēr nav atbilstīgs pamatojums tādam lēmumam, kam būtu jānāk kopā ar pamatīgām izglītības sistēmas izmaiņām, kas arī atbilstu sešgadniekam, nevis pieprasītu no viņa pēkšņi pārslēgt prātu un būt septiņgadniekam

ak jel, jo vairāk domāju, jo bezcerīgāka šī valsts šķiet, un pirmoreiz patiešām gribētos, lai tuvākajā laikā kāds ministrs tiktu nomainīts (cerams, uz prātīgāku)

ehh

gribētos uz Stokholmu ar kuģi, bet nav, ar ko kopā braukt; apnikums, panīkums un liels zb

come on!

cilvēks, kuram piecu mēnešu laikā beidzot ir brīvs vakars, šausminās, ka man šis vakars varētu būt aizņemts darbos

kāpēc cilvēki domā, ka viņu viedoklim ir nozīme, bet nespēj vispār loģiski padomāt?

man šķiet traki gribēt strādāt visu laiku, bet pilnīgi normāli, ja pēc gana ilgas slinkošanas ir vēlme kaut nedaudz kaut ko padarīt, nevis sēdēt un gaidīt, kad kādam random cilvēkam pēkšņi būs brīvs un viņš izdomās padot ziņu

sviests

kā vienmēr

VID paziņo, ka tie, kas iesniedz gada deklarāciju 1. martā, esot nabagi, jo, lūk, tiecas pat pēc nieka 10 eiro, bet aizmirst, ka, iesniedzot deklarāciju, naudu tiešām izmaksā ātrāk – pēc divām nedēļām-mēneša, un atkal kārtējo reizi, izplatot kaut kādu stulbu informāciju, VID cenšas nomaskēt paši savu darba nespēju vai bailes, ka nespēs pildīt nosacījumus

jā, ziniet, mēs nabagi, kas katru mēnesi no tā knapās minimālās algas atlicinām vēl 120 eiro nodoklim, tiešām gribam kaut ko saņemt arī atpakaļ un pēc iespējas ātrāk, nevis augustā

paldies par uzmanību

fui

sēdēju un darīju savus darbus, un pēkšņi prātā uzpeldēja cilvēks no pagājušās vasaras un neiet prom, un sajūta ir pretīga, jo negribas atcerēties to cilvēku, vispār negribas par viņu domāt; kaut kā nejēdzīgi tas prāts ierīkots – darbojas dažkārt bez kontroles; nu nafig man tagad domāt par to, kas nav patiesība un nekad arī nebija? un tiešām – dažreiz ir sajūta, ka iekšā kaut kādi dēmoni cīnās ar kaut ko, nezinu, ko, vai ka kāds ar varu ielaužas smadzenēs un rušinās tur, un nav ne jausmas, ko darīt, lai tā nebūtu

līdzās domu lasīšanas superspējai otra vajadzīgā būtu atmiņu dzēšanas superspēja – daudz labāk šajā dzīvē būtu, ja konkrēti cilvēki vienkārši izkūpētu gaisā kā dūmi un neatstātu aiz sevis neko, vismazāk to, ko viņi tomēr parasti mēdz atstāt – smagumu

fui, fui, fui

sajūtu kaut kādu pret sevi vērstu negatīvismu, tas apbēdina un nogurdina, bet varbūt pie vainas pilnmēness un nespēja tādēļ normāli gulēt

tetovējums maksā 500 eiro, c’mon, tas taču nav tā vērts! esmu šokā un vīlusies

šajā aukstumā paliek nelāgi sausa āda

aizkaitinājums

uznāca pēkšņi aizkaitinājums pret stulbību; nē, protams, ir jāpieņem, ka cilvēki ir neattīstīti mērkaķi, kas neko nesaprot, bet dažreiz tas apnīk un gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sāktu kustināt smadzenes

taču vai tas vispār ir iespējams pasaulē, kurā fantastiski talantīga un daudz izdarījusi sieviete (lasi: Merila Strīpa) pasaka tieši, kāds preteklis ir kļuvis par prezidentu, lai tas preteklis (lasi: Donalds Daks Tramps) atbildētu viņai ar apvainojumu, ka viņa ir pārvērtēta aktrise, kura spējusi saņemt vien trīs Oskarus

I guess, šī ir fabulācijas galējā (?) fāze, kurā bērnišķība izpaužas tās sliktākajā formā, jo vienīgais, ko pieaugušiem cilvēkiem patiesībā gribas, ir būt gražīgiem, neaudzinātiem bērniem, atlaist bremzes pilnībā; diemžēl pieaugšana nozīmē sevis kontrolēšanu un daudzu lietu apzināšanos – jā, mēs varam darīt, kā mums ienāk prātā, bet mēs to nedarām, jo esam apzinīgi un atbildīgi (es ceru, ka drīz šī apjauta atgriezīsies, ka zudīs muļķības slavināšana)

un vēl šodien nedaudz pazuda cerības; horoskopā gan bija teikts, ka tieši tā arī būs un ka nevajag padoties, jo bišku, bišku vēl un viss būs, bet neticās; un vēl joprojām nesaprotu, kāda no manis jēga šajā pasaulē