seriāli vs. mana dzīve

seriālos: [pazinās 25 gadus, pirmā lielā mīla viens otram, ilgi cīnījās ar sevi, apstākļiem un nejaušībām, līdz bija kopā, apprecējās un laimīgi dzīvoja 1,5 gadu, tad viens no viņiem nomira] ir pagājuši 11 mēneši kopš manas lielās mīlas nāves, laikam jāsāk jaunas attiecības

manā dzīvē: [pēc viena gada apmuļļāšanās, ne īsti pat pazīšanās] hmm, šim es laikam netikšu pāri visu mūžu

Advertisements

6. piegājiens

viss ir atgriezies vecajās sliedēs: ja piekodina ierasties īpaši agri, zini, ka tev būs tad vienkārši jāgaida vēl ilgāk nekā parasti, tā ir tikai ilūzija, ka noteikts laiks nozīmē konkrētu brīdi, kad pie kaut kā tikt

biju īpaši nikna, jo man tiešām speciāli piekodināja ierasties ļoti agri

ļoti agri man nozīmē kaut ko tādu, ko varētu saprast vien… nezinu, kas, kurš un kad

un tad tajā “ļoti agri” stadijā ārsts man sāka stāstīt kaut ko par kaut kādiem mililitriem

un tagad es saprotu, kāpēc no ārstiem nekad nesanāk iegūt sakarīgu informāciju – viņi to vienkārši stāsta kaut kādos absolūti neiedomājamos laikos, kad to nemaz nav iespējams uztvert

uz sirdēstiem iešu vakarā skatīties Ošenas 8, ja neaizmigšu līdz tam laikam

beikc var palikt

atkal biju uz stendapu, un tur vienmēr var iesmelt kādu atzinīgu patiesības devu: džemma sudraba teica, ka feminisms, izjaucot laulības, un tā esot patiesība, jo sievietes sāk uzdot jautājumus; es teiktu tā: feminisms izjauc pat draudzības, jo ar laiku tās muļķības, ko ražo vidēji attīstībā ieinteresētu sieviešu smadzenes, vairs nav paciešamas, savukārt vīrieši to vien dara, kā bez apstājas producē seksistiskas runas; nē, nu varbūt kaut kur ir arī pavisam forši cilvēki, ar ko parunāt, piemēram, J. atbrauca un teica: klau, kas pie jums te notiek, vai tad… vai tad “feministe” ir lamuvārds? es smējos – izrādās, ir pasaulē vietas, kur feminisms ir tik normāla ikdienas sastāvdaļa, ka cilvēki nemaz nevar iedomāties, kā bez tā varētu funkcionēt

vēl labs veids, kā nokaut (nevēlamas un apnicīgas) sarunas, ir atbildēt uz tekstiem, ka garlaicīgi, nav, ko darīt, ar aicinājumu doties piketēt par saprātīgu izglītību valstī un par to, lai sievietes pašas drīkstētu lemt pār savu ķermeni; dodu 100 % garantiju, ka sarunas vairs nesekos, lai gan, nē, var atbildēt arī šādi: “es nevēlos tik bieži iet uz piketiem”

vecais jēzuliņš ar visu savu māti, es domāju, es ietu kaut katru dienu, ja vajadzētu un tā varētu panākt kaut cik sakarīgas izmaiņas šajā sūdcaurumā (nē, man nekas nav svēts), un arvien atceros Imri Kertēsu, kad viņš rakstīja, ka tādas šausmas kā ebreju dedzināšana nāves nometnēs bija iespējama ne tikai tāpēc, ka kāds to pavēlēja darīt, bet arī tāpēc, ka citi nedarīja neko, lai to apturētu, vēl jo vairāk – palīdzēja, piemēram, šuva nometņu ebrejiem apavus un drēbes

un tad tādā situācijā, kad šie paši cilvēki sūdzas, ka kaut kas nav labi, es atkal viņus nesaprotu – tev ir rokas, kājas, galva, un, ja pavisam drastiski, tu pat esi tieva (jo tam taču ir vienīgā īstā nozīme!), kāpēc, nu kāpēc tevī nav ne kripatas saprāta:

(aptuvena sieviešu saruna iz dzīves)

A: kā tikt vaļā no sirseņiem?

B: nogalināt, ja lien iekšā mājā

C: vīrieši paliek vīrieši, varbūt nevajag galināt

D: sirseņi ir kukaiņi – gan tēviņi, gan mātītes

C: ā, tad ceru, ka iekšā pie A lien tēviņi

 

p.s. nesen uzzināju, ka tāda lieta oficiāli pastāv – ka cilvēks it kā formāli atbalsta homoseksualitāti un nav homofobs, bet labāk viņa klātbūtnē par to nerunāt, jo viņš uztaisa kaut kādu dīvainu seju vai ignorē teikto, lai turpinātu par kaut ko citu; a man likās, ka tā tāda iedoma, ko nevarēju izskaidrot…

ziņas

pa ilgiem laikiem es atkal nesaprotu eksistenci: kaut ko darīt, darboties mehāniski, refleksīvi smieties un runāt, reaģēt uz kaut kādiem ārējiem kairinājumiem – nu un? kāda jēga? es neko nejūtu, viss ir vienalga, neko negribas

un tad pienāk rīts, kad saņem e-pastā ziņu: “man ir vēzis. esmu pārsteidzoši mierīgs” un tad tu domā, kā tas vienmēr notiek – daži aiziet paši, citus ņem un atņem… paralēli dzimst bērni, tiek svinētas dzimšanas un vārda dienas, čala, rosība un tiek plānoti pikniki

un kas tam visam pa vidu esi tu, kur galu galā tu esi – nav ne mazākās nojausmas; vienīgais, kas ir skaidrs – labi, ka trenažieru zāle ir mājās, var svīst un raudāt vienlaikus, neviena netraucēts, un abus vajag, jo bail, ka brīdī, kad būs jāsatiek, nevarēšu tik viegli apgalvot, ka esmu pārsteidzoši mierīga

bet būs jābūt

slikti stāsti

šis: jo mums it nemaz nepietiek tekstu un filmu, kur divām lesbietēm noteikti vajag vīrieti un kur lesbietes beigās iet bojā, kur ir parastas draudzenes, bet nav neparasto, bet varbūt neparastās ir tās divas lesbietes, un, protams, lesbietes ir “tās”, viņas “necīnīsies pret sabiedrību, saviem iekšējiem dēmoniem vai citiem savas personīgās realitātes dalībniekiem, bet gan vienkārši būs kopā”, jo lesbietes šajā pasaulē funkcionē kā statiski tēli, kuri neko nedomā un nejūt un, protams, spēj “būt vienkārši kopā”, ak, cik skaisti, bet kopā viņas ir sagadīšanās pēc, jo sagadīšanās pēc jau mēs visi te tā kaut kā, ne jau tāpēc, ka gribam vai cīnāmies par to, bet vienkārši sagadīšanās pēc, bet iedomājies, cik forši būtu tā vienkārši un sagadīšanās pēc būt kopā, taču tad pavērsiens! – homoseksualitāte ir sabiedrībā neiederīga identitāte, spēcīga identitāte, kas diktē savus noteikumus, taču vēl lielāks pārsteigums! – izrādās, ka lesbietes ir cilvēki…

šis bija katarsistiski, tagad seko atslābums (nedaudz iekustina frāze par mēreno (?) izglītību)

pēc tam parādīsies vīrietis, vienai sievietei pieaugs mākslīgās skropstas, viņas piedzersies, tomēr brauks ar auto, lai arī viena no viņām ir policiste, un tad, par spīti braukšanai dzērumā, viņas nosmaks, jo aizmirsīs aizgriezt gāzi, it kā abām būtu alcheimers vai vecuma demence, bet neradās tāda sajūta sākumā, un kā vienmēr stāsts nemaz nav par divām tām lesbietēm, kuras ir cilvēki arī ar savu sabiedrībā neiederīgo identitāti, bet gan par to, ka pie visa ir vainīgas pankūkas, un par vīrieti

viņš ir vienīgais, kurš ir tām divām lesbietēm, ne draugu viņām, ne ģimenes, viņš pat bēres organizē, un ir skaidrs, ka viņš ir labs, labiņš, pat izcils

4. piegājiens, piektdiena 13. & co

vakar biju savā iemīļotākajā medicīnas iestādē; ja šķita, ka to nav iespējams iemīlēt vēl dziļāk, tad es pamatīgi kļūdījos – visu kavējošie un pofigistiskie rezidenti (?) nebūt nav tas sliktākais, jo, nu ok, bišku nokavēt darbu nav nekāda traģēdija, lai arī nepatīkami, jo tas notiek bez brīdinājuma un tiek izjaukts ritms, bet nu ir nomainījusies kaut kāda atbildīgā: viss klusu, nav nekādas kņadas un rosības, māsiņa iebiedēta, nerunā vai, ja runā, tad pusčukstus, šķiet, pat ka dreb, atbildīgā viņu komandē, man liek darīt kaut ko dīvainu, kad es pateicu, ka iepriekšējo reizi tā nevajadzēja darīt, viņa atbildēja: “Būs jādara, kā ES teikšu.”

un, pat ja uz mazu mazītiņu sekundītes daļiņu man gribējās pārvērsties par piekasīgo un riebīgo apmeklētāju un pateikt kaut ko pretī (“O, jūs laikam tikko pabeidzāt koncentrācijas nometņu uzraugu kursus!”), tas tak nebija visjaukākais, ko viņa no sevis izspļāva, – pēc tam viņa sāka runāt tikai un vienīgi deminutīvos!!!; toties viss notika tik laicīgi un minūti minūtē, ka par to vairs nevar teikt ne pušplēsta vārda, vienīgi pēc visām tām nesaprotamajām izmaiņām un liekajām darbībām (kas neviena, protams, netika paskaidrota) man pirmo reizi pa visu savu mūžu, apmeklējot kādu medicīnas iestādi, uznāca neliela panika, un, ak dies, kā man riebjas, ja ar mani runā deminutīvos…

droši vien lieki teikt, ka man patika iepriekšējā māsiņa

jā, un tad darbā atnāca tante un, kamēr tika kārtoti papīri, viņa savāca manu telefonu un aizgāja ar to, labi, ka kolēģis piezvanīja, un es dabūju telefonu atpakaļ – tīši vai netīši telefons aizgāja viņai līdzi, nezinu, bet uz mirkli bija adrenalīns un jautri, un joki par piektdienu 13.

bet šodien, šķiet, viss vakardienas stress, sliktā pašsajūta un adrenalīns atspēlējas ne tajā pozitīvākajā veidā, taču tajā ir sava loģika – mēdz gadīties arī sliktās dienas, kad prāts izdomā pārcilāt visu to, kas, kā likās, jau pagājis un aizgājis, un tieši kā nav palicis neviens seriāls, ar ko apmierināt atkarību

 

 

iztapšanas kultūra

kāpēc šajā pasaulē valda uzskats, ka iztopot varēs vairāk nopelnīt? (džonis nesaprot jaunākās dzejas, tāpēc, davajj, izdosim džonim saprotamo pašpalīdzības grāmatu “Kā, pabakstot sev ar pirkstu dibenā, var iekustināt smadzenes”)

kāpēc iztapšana tiem, kuri nevēlas ieguldīt sevī un izglītoties, ir kļuvusi par noteicošo? (politikānis raivjjānis nesaprot ciparus un grafikus, tāpēc mums noteikti jāizdomā veids, kā viņam to visu saprast)

kādēļ, lai iztaptu citu nezināšanai, jāiegulda līdzekļi tieši šajā iztapšanā? (politikānis raivjjānis vēl joprojām neko nesaprot, tāpēc mums vajag jaunu projektu, kurā izstrādāt viņam saprotamus attēlus, kur cipari būs nevis cipari, bet bildītes)

kādēļ tā vietā, lai ieguldītu sevī, cilvēki pieprasa, lai citi viņiem iztaptu? (politikānis raivjjānis vēl joprojām neko nesaprot, bet nevienam neienāk prātā, ka tā ir viņa problēma un ka viņš nav amatam atbilstīgs, un visi turpina izdomāt arvien jaunus projektus, kuros izstrādā jau piecdesmito raivjjānim it kā saprotamo ciparu versiju)

kāpēc cilvēki savu slikto garastāvokli vai raksturu, vai manieres drīkst izrādīt tā, lai citi būtu spiesti viņiem iztapt? (pa to laiku džonis ir izlasījis pašpalīdzības grāmatu, pabakstījis sev ar pirkstu dibenā, diemžēl smadzenes neiekustinājis, bet ieguvis pārliecību, ka nu viņš ir visvarens, tāpēc, aizejot uz restorānu, pret viesmīli izturas kā pret pēdējo)

(kāpēc mums visu laiku jāapmierina tādi džoņi un raivjjāņi?)

sulu ekspertu padome

tas varētu izklausīties kā no kāda stāvizrāžu šova, bet, nē, tā ir realitāte šajā bedrītē, ko sauc par valsti un kurā neviens nedzird, kas ir patiešām vajadzīgs, tā vietā tiek dibinātas padomes (gaidu, kad visām tām padomēm vajadzēs padomi, kas tās uzraudzīs, un tad nu tā būs īsta padomju republika), izstrādāti reemigrācijas plāni, skolu valodas reforma ar nepareizi vai nemērķtiecīgi noformulētu motivāciju utt.

un, jā, varētu necepties un neņemt vērā, jo tas taču nav tā vērts un politikāņi dara savas lietas, nevajag tur jaukties, bet tas taču ir skaidrs, ka brīdī, kad kādai padomei aptrūks naudas, par to vajadzēs atbildēt man ar manu darbu, spēku un uz atpūtas, attiecību vai kāda hobija rēķina, turklāt neaizmirsīs pateikt, ka es tik un tā neesmu normāls sabiedrības loceklis, tāpēc man nekas nepienākas – izņemot sulu ekspertu padomi

ceru, ka bīberes fanāti, kurus tik ļoti apmierina šīs bedrītes pārvaldītāji, pārdzersies sulas un atstieps kājas, tad varbūt vēlēšanās būs iespējams panākt izmaiņas

reliģiskas pārdomas

tā kā ir Lieldienu laiks un pat saprātīgi cilvēki neizvairās no to svinēšanas, lai gan Lieldienas ir vieni no retajiem svētkiem, kas vairāk vai mazāk ir spējuši saglabāt reliģisko nozīmi un nav patērnieciskojušies tik ļoti kā, piemēram, Ziemassvētki, kas jau vairāk ir vienkārši ģimenes svētki un ko tādā nozīmē var svinēt jebkurš, kuram ir ģimene, tad Lieldienu brīvdienas ir labs piemērs, kā apliecināt, ka dieva (lai kas tas arī būtu) domu gaita vienmēr ir darbojusies un darbosies pēc principa “nedomā, ka notiks tā, kā tu domā, tā vietā notiks tā, kā tu nemaz nedomā” (to pašu var attiecināt uz Stambulas konvenciju – ja Dievs saka, ka nav jāpieņem, tad nav jāpieņem, jo vardarbībā cietušas sievietes nekas nespēs aizsargāt labāk par pāvesta Dieva vārdā izsludināto, ka elles nemaz nav, un, ja nav elles, tad tādas ciešanas kā vīra agresija ir nieks un gan jau varēs paciest (nē, īstenībā šis konkrētais pāvests ir visa ok, tikai varēja būt vēl vairāk ok, ja reaģētu uz aktualitātēm un censtos atspēkot dažādus baznīcas pārstāvju samurgojumus)); bet, paceļojot laikā un atgriežoties februārī, tas kas izrādījās aukstāks un sniegotāks nekā pēdējā laikā pieredzēts, tāpēc, pat ja būtu iespēja, uz jūru neizdotos aizbraukt, bet tik ļoti gribējās, taču nekādi, jo pat vajadzēja saslimt, un tad pēc slimošanas atkal bija auksts un vējains, un tā visu laiku – dienas pagāja, sapņojot par nedēļas nogali, kad varēs aizbraukt uz jūru, un tad bija marts – siltāks, saulaināks, un dažas nedēļas nogales pat lieliski piemērotas jūrai, bet tādās jau kā vienmēr jāstrādā, nelīdz pat spītīga atteikšanās no zābakiem jau marta sākumā un kurpju nopirkšana, kādēļ, iespējams, auksta kefīra izdzeršanas izraisīts kakla krekšķis nevēlējās pāriet visu mēnesi, bet kāda tam nozīme – gribas kurpes un jūru, un tad, kad visas nedēļas nogales ir pagājušas, pienāk Lieldienu brīvdienas, kad ir četras brīvas dienas, beidzot nav jāstrādā un visas domas ir par braukšanu uz jūru, un tad piektdienas rītā, kad tevi pamodina kaķi, jo grib spinātus un cieto sieru, ir sniegs, un viņš snieg, un tev ir kurpes, un nekādus zābakus tu nevilksi un neiesi salt pie jūras, jo tu negribi salt, un, jā, tā vietā tev tiek dota ģeniāla ideja jaunam stāstam, lai arī tev šķita, ka tu visu, ko gribēji, jau uzrakstīji (tikai nenoslīpēji), āmen

varoņi

arvien vairāk jāpārliecinās, ka dzīve savos burbuļos ir galvenais, pie kā pieturas šīs zemes ļautiņi, bet nesen lasīju tādu tekstu, kas aptuveni skanēja: tava komforta zona tevi nogalinās; laikam būtu ļoti slikti, ja es sāktu ilgoties pēc brīža, kad visus, kuri tiek cieši pieturas pie savas komforta zonas, tā sāks nogalināt… bet ir arī apstiprinājums, ka cilvēki, kuri nav patikuši savas neprofesionalitātes un vispār pašu dēļ, patiešām šo nepatiku ir pelnījuši

jā, tas viss, protams, par to, ka saujiņa neaptēstu, nožēlojamu radību ir tikusi pie varas un izrīkojas absurda teātra cienīgi kopdzīves likuma sakarā, bet nu jāzina taču savi varoņi, vai ne?

kursīte

 

bet dažreiz laikam ir labi zināt un saprast mazāk… mēģināju lasīt rakstu re:baltica par AB banku & co, bet nespēju uztvert faktus un izpēti aiz vājprātīgi lielā gramatikas un stila kļūdu apjoma; tas arī nogurdina – viss tas pofigisms attiecībā uz tekstiem, kas tos padara neuztveramus un pārsarežģītus; un tādi teksti ir ne tikai internetā, bet tādi teksti ir grāmatās, ko izdod cilvēki, kuriem būtu jāparūpējas par tekstu uztveramību

un tad, lai būtu kāds pretspars tam visam, atliek glābties labu tekstu un mākslas pasaulē (jā, jā, kārtējais burbulis), un es atrodu grāmatu, kas tikko iznākusi un ir kā mana mīļā A Little Life (vismaz pēc apraksta), un esmu priecīga, patiešām priecīga, jo gribas lasīt ko labu un aizraujošu un nedomāt par kļūdām; vēl iznākusi viena grāmata, kas man šķita vērtīga, bet pagaidām par dārgu, jāsagaida atlaide, un divas dzejas grāmatas, un tam visam pa vidu dažas grāmatas vietējā mēlē, kas jāpalasa, ja galīgi nesakritīs uz nerviem kļūdas (dažkārt, ja izcils saturs, kļūdas var pieciest), un es palasījos Langas “Velēnu kleitu”, un man patikās pašas beigas – nereti gadās, ka tādi izteikti uz intelektu un sociālo parādību fiksāciju tendēti dzejnieki savā racionālajā pieejā kaut ko zaudē, kļūst smagnēji un mazāk emocionāli iedarbīgi, kas nav, protams, obligāti, bet dzejā… tur ir tā dīvaini ar loģiku un intelektu – tas nav primārais, kas iedarbojas uz dzejas uztveri, un bieži vien vairāk izdodas uztvert un izprast to, kas iedarbojas citā līmenī – kaut kādā zemapzinīgi emocionālā (proti, tajā, ko sauc par sirds smadzenēm); tad, nujā, “Velēnu kleitā” man pavērās citāds skats uz dzejnieces pasauli, tāpēc ka beigās bija šie trīs dzejoļi, kas veltīti mirušajai partnerei, un tajos bija īsts emocionālais lādiņš, kaut kas tīrs, nesamākslots un patiess – kaut arī sāpīgs, un, ja kādam gribētos saprast, kas ir mīlestība, –  tā ir tur, sāpēs, kas paliek, kad vairs nekā un neviena nav…