garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

pilsēta L.

izdodot Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu, viņas vīrs Leonards Vulfs, kuru Virdžīnija dienasgrāmatās apzīmēja kā L., ievadā rakstīja:

“At the best and even unexpurgated, diaries give a distroted or one-sided portrait of the writer, because, as Virginia Woolf hersef remarks somewhere in these diaries, one gets into habit of recording one particular kind of mood – irritation or misery, say – and of not writing one’s diary when one is feeling the opposite. The portrait is therefore from the start unbalanced, and, if someone then deliberately removes another charasteristic, it may well become a mere caricature.”

citur dienasgrāmatā Vulfa norāda uz tādu rakstību, kas ir vairāk par redzamo, kas atklāj īsto patību, to, ko nekur citur nevar redzēt

visas dienasgrāmatas ir tādas – kaut kas pa vidu starp īsto patību un rakstītāja karikatūru, ko veido vienas emociju gammas pieraksti, taču vienlaikus – dienasgrāmatas uzdevums jau nav neko veidot vai atspoguļot, tā vienkārši kalpo par mirklīgu sajūtu, pārdomu fiksācijas vietu, un nereti šīs sajūtas, pārdomas pēc pierakstīšanas uzreiz izgaist, nemaz nepaliek iekšiņā, tas ir bijis mirklis; vai to var izmantot par pamatu spriedumam – nezinu; teksti gan atklāj patiesību, gan māna lasītāju

starp citu, lielisko Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu nopirku netālu no Liverpūlstrītas stacijas, kuras apkārtne man kļuva par iemīļotāko vietu pilsētā L.; nejauši uzietajā alternatīvās pilsētas tūrē sanāca izstaigāt diezgan daudz no apkārtnes un redzēt interesantas vietiņas un lietiņas, pēcāk paklaiņot vienai un uziet mazu veikaliņu, kurš, šķita, apkopo sevī apkārtnes garu un noskaņu (visa tā dīvaini baisīgā vēsture, angļu pasaules uztvere un mūsdienu mākslinieciski dumpinieciskais gars), un tajā par lētām naudiņām varēja dabūt šo dienasgrāmatas sējumu, par ko es ļoti priecājos; pēcāk viesnīcā sāku lasīt un nevarēju atrauties, cik ļoti Vulfas ieraksti savijās ar netīšām uztverto (anglisko) sajūtu; jā, viens no ieguvumiem, vienkārši klaiņojot pa pilsētu L. un mēģinot uztvert kaut ko no tās un atrast kaut ko sevī, bija pāris tūru gidi, kas palīdzēja saskatīt tīkamo arī cilvēkos – tieši viņu harisma padarīja tūres vērtīgas, jo vietas – tās bez saistoša stāsta tomēr ir un paliek tikai vietas (protams, nav noliedzams, ka stāstus varam radīt arī paši, bet ne jau vienmēr un visur); tā nu Liverpūlstrītas rajonu un otru jaukāko vietu – Lesterskvēra stacijas rajonu – īpašu padarīja (ne tikai, bet arī) gidi; Lesterskvēra rajonā mani saistīja Čainatauna, kur gids neveda, bet ko sanāca izstaigāt, vēl pirms pūļi to bija sagrābuši savā varā, – cepti (?) putni skatlogos, veseli, nesadalīti, tīkami aromāti, lampioni viscaur, mazas bodītes ar nesaprotamiem gardumiem… un turpat aiz stūra – pilnīgi cita pasaule – M & M’s veikals trīs stāvos, lielākais kinoteātris pilsētā L. – Odeon utt.

un tas ir kas tāds, kas jāsaka vispār kopumā par pilsētu L., – tajā ir viss, ko gadījies kaut kur redzēt, vienuviet; eklektika, sajūta, ka viss ir “nolietots” – šī nepretenciozitāte, neiztaisīšanās par kaut ko “lielāku”… dīvainas bodītes, kas izskatās pēc pēdējās šķiras kioska Pļavniekos, tur ir normāls veikals, nedaudz nobružāta ēstuve ar bistro iespaidu – restorāns, ko iesaka tripadvisor, un atkal – turpat aiz stūra – vēsture, vēsture, vēsture, taču, ja tā nesaista, vienmēr var atrast platformu 9 3/4 un mēģināt – ja nu?; vai iekāpt nepareizajā vilcienā un nokļūt apakšzemē, kur nav neviena cilvēka, tikt ārā, apmaldīties, nokavēt, atrast un iespēt, klaiņot un praktiski nedomāt ne par ko – pilsēta L. piedāvā visas iespējas

iekšiņai šāda klaiņošana ir nodarījusi daudz laba – kaut vai ar apjautu, ka vajag vēl, ka nevajag nevienu un neko daudz, lai būtu labi, ka ikdienas sienas un ielas nepaplašina apvāršņus, ka šaurībā arī domas paliek šauras un iestrēgst uz vienas nots; vai arī apjautu, ka īstā vieta ir kaut kur tur, ārā, tik īstais laiks kad pasauks, viss notiks; taču nevar izslēgt arī to, ka dažkārt aizklīst kaut kur ārā vienam pašam ir vienkāršākais bēgšanas mēģinājums (ja jautāsi, no kā jābēg, teikšu: pietiek kaut vai ar sevi)

un, atgriežoties pie dienasgrāmatu idejas, – pēdējo dienu aktīvais lasītāj, ja meklē mani šeit, es te vienlaikus esmu un neesmu, taču, ja gribas atgriezties kādu citu iemeslu dēļ, novēlu veiksmi (atrast sevi), visādi citādi – viss, kas te, ir tikai karikatūra (neviens jau nesaka, ka dvēselei nevar uzzīmēt karikatūru)

bet pilsēta L. ar visiem tajā atrastajiem L burtiem (neizslēdzot citus) pieliek vienu lielu punktu šim ierakstam, un punkts vēsta: LABI

 

kur es pazudu?

laikam dzīvē, daudz kas notiekās, darbi visādi un aizņemtas nedēļas nogales, neatceros, kad pēdējo reizi nedēļas nogalē nedarīju neko, vnk gulēju mājās, visu laiku ir, ko sadarīt, bet tā forši, patīkami, ir kaut kāda laime pilnīga vai tamlīdzīgi, plus bija visai ekstrēms brauciens uz Stokholmu ar kuģi lielos viļņos, kad nemaz negribējās stāvēt kājās, tikai gulēt un nekustēties, bet ar savu devu smiekliņa par to visu

vispār dažas prognozes piepildās, man šķiet, laimīgajiem piepildās, jo es ļoti gribēju braucienu uz Stokholmu, un tas atnāca pats no sevis, no sardīnēna, kurš nezināja, ka gribu, un tad man atlika tikai iedomāties, ka, ja jau šis ir ceļojumiem labvēlīgs laiks un ka ar Vāciju būs par maz visam gadam, es tiku pie Bulgārijas, kas ir vnk neiedomājami, ka tieši es tiku

nezinu, kas notiek, bet, iespējams, man šobrīd tiešām nebija jādabū dzīvoklis Dubultos (kaķi, lūk, viņiem nepatīkot), bet bija jādabū ceļojums (varbūt vēl kādu?); paldies, karma!

prieks

cik gan neparastās vietās var atrast prieku:

  • senu fotogrāfiju mapē, vairs nesatiktu cilvēku smaidā;
  • ķermeņa krēma tūbiņā, maigā un saldā smaržā;
  • zupas katlā, garšu kombinācijās;
  • atmiņās par pasākumu, kurš tolaik šķita smags;
  • jaukos cilvēku vārdos;
  • kaķīšu pieglaudienos;
  • sarunās par niekiem;
  • klusēšanā;
  • pabeigtos darbos;
  • mūzikā;
  • mierā.

silts

steidzu pabeigt lielu darbu, ārā ir silts, un pa logu iekšā spīd saule, uz sienām atstājot kustīgu ēnu pleķus, atskaņotājā skan nedzirdēta mūzika – nedzirdēta speciāli, lai nebūtu jāklausās un jādomā, kā tas nereti gadās ar ierastām un tuvām dziesmām – tās nepārtraukti kaut ko atgādina, bet tas nebūt nav slikti, vienkārši, kad atgādina, tad ir jāapstājas darāmo darbu jūklī un uz brīdi jāaizdomājas par kaut ko, un tas nedaudz traucē, tāpēc nedzirdēta mūzika, bet mierīga, tāda, kas piestāv sestdienas vakaram, kurš drīzāk izliekas par dienu, kad galva tikko pacelta no papīriem, visa diena ir kaut kur pazudusi, tikai palicis šis kustīgo ēnu, klusais, siltais vakars, kurā uz tevi skatās divas zaļas acis, kam tu saki: kamēr es eju uz tualeti, atrodi man kartē Ugandu; acis izplešas un paskatās uz tevi tā, it kā tu būtu iedomājusies no sevis par daudz, bet es tikai saku: jā, jā, atrodi Ugandu -, un eju uz tualeti, bet zaļās acis man seko un paskatās uz mani vēlreiz izteikti pārmetoši, tad pagriežas un aiziet ostīt gaisu, it kā Uganda būtu kaut kas, kas lidinās pa istabu, nevis atrodas kartē

zaļās acis vakariņās izvēlas salātlapas, nevis konservus; es izvēlos rīsus un nopriecājos, cik jaukas veģetāras vakariņas, bet tad, kad pirmais izsalkums norimst, pieķeru zaļās acis klusi lokam iekšā konservus, un tā visi šajā mājā – pa kluso ēd desas un aknu pastēti, bet zaļajām acīm tāda paklusā knakstīšanās tiek piedota, dažreiz apspiest kāda iekšējo zvēru nav iespējams un nav arī vajadzīgs

ēnas paliek arvien garākas, un saule nu vairs apspīd tikai nelielu laukumu uz sienas un vēl vienu uz grīdas, abos laukumos vizuļo un spēlējas putekļi – grūti noticēt, ka tas viss no atmirušas ādas, ka īstenībā saulē vizuļo nāves drupatas; “man riebjas gaidīt”, “un es neieredzu atvadas,” saka Ēriks “Citā zemē”, un viņam ir tāda sajūta, it kā tūlīt sāks raudāt

silts

 

ēdiens

vakar es pārstrādājos, un, lai gan man vajag strādāt arī šodien, neliela pauzīte nekaitēs

turklāt pauzīte ir īstais brīdis, lai parunātu par ēdienu

dīvaini, ka, neēdot gaļu, mainās garšas izjūta; pirmkārt, es vairs nevaru ieēst neko, kas ir pilns ar kaut kādiem ķīmiskiem taukiem vai eļļu, piemēram, veikala cepumus (bez šokolādes), jo to eļļu sit cauri visiem garšas pastiprinātājiem; otrkārt, dārzeņi tiešām ir garšīgi, un šodien man pirmo reizi mūžā garšoja rīsi, kurus gatavoju improvizējot: izvārīju rīsus, apcepu sviestā sīpolu un ķiploku, pievienoju rīsiem, piebēru kariju, sāli, piparus un pievienoju puscitrona sulu, visu samaisīju, un tie bija tiešām ēdami rīsi (lieki piebilst, ka iepriekš manā pieredzē rīsi vienmēr ir bijuši balti un pārvārīti, saķepuši putrā); treškārt, sāku pierast pie asiem ēdieniem, lai gan vēl neesmu līdz galam sapratusi, kāpēc lielākā daļa veģetāro ēdienu ir asi (varbūt tāpēc, ka asums kaut kādā veidā ir barojošs? ja neņem vērā, ka veģetārie ēdieni lielākoties nāk no Austrumiem)

vēl es atklāju “garam masala” – garšvielu maisījumu, pret kuru sākumā biju skeptiska tā paša asuma dēļ, taču izrādījās, ka asums tur ir salīdzinoši minimāls, bet galvenais ir AROMĀTS – lieliska garšviela! (pirmo reizi gatavoju biezzupu un tieši ar šo “garam masala”: liek cepešpannā salīdzinoši plāni sagrieztus burkānus un sīpolus, apkaisa ar “garam masala”, pieber sāli, piparus, cep, kamēr burkāni mīksti; tad sablenderē burkānus kopā ar daļu ūdens un kokosriekstu pienu, pievieno laima sulu, un zupa gatava! pēc garšas var pievienot vēl laima sulu tieši bļodiņā, patīkams kontrasts starp saldeni aso burkānu un skābo laimu; turklāt labi garšo kopā ar svaigo sieru); no zupas man palika pāri burkāni, kurus šodien glazēju medū kopā ar “garam masala” un čili piparu – laba piedeva rīsiem!

un nācās arī piedomāt, ka, savulaik piespiedu kārtā noskatoties visus Džeimija Olivera šovus, kas gāja par FOX un smīkņājot par viņa vienveidību – visur klāt čili un citrons -, tagad pati izmantoju tieši viņa trikus (piepi gan vēl negrasos gatavot!) – visur tiešām klāt jāliek čili un citrona sula, plus rīsi jāvāra pēc viņa metodes: 1:2 (rīsi:ūdens – vienreiz viņš gatavoja rīsus:kokosriekstu piens, tas arī būs jāpamēģina, varbūt kopā ar ananasiem un dārzeņiem), un sparģeļiem tiešām cietie kātu gali lūst tikai vienā vietā; varbūt palaidu vēl kādu triku garām?

 

supersvētdiena

vispār šī nedēļas nogale bija viena no labākajām, ko varu atcerēties – man bija tā iespēja būt ar sevi; visi aizbrauca svinēt omītes dzimšanas dienu, bet es svinēju sevi; to, protams, nesaprata neviens no iesaistītajiem, taču man tas bija svarīgi, un vispār – ja es varu būt viena un ar sevi, es to izmantošu pilnībā (taču to ir arī grūti saprast)

šodien gāju pēc vecām gleznām, paņēmu, un tas nozīmē, ka vēl viens posms aiz muguras, tur atgriešanās nebūs, taču tas nav slikti, tas ir pat ļoti labi – visam jāvirzās uz priekšu, un nekas nav akmenī cirsts

paēdu vakariņas ārpus mājas, kas nozīmē, ka gastronomiska labsajūta ir iegūta, un noskatījos “A Bigger Splash” – šo es varētu sākt uzskatīt par vienu no savām iemīļotākajām filmām, tik ļoti man patika

ja bija teikts, ka šodiena jāizmanto pilnībā, tad tā arī izdarīju, un esmu ļoti, ļoti ar sevi apmierināta (kas savukārt nozīmē, ka es sapratu – ir lietas, kas notiks pašas no sevis un kuras es nevarēšu ietekmēt, bet man vienkārši tas ir jāpieņem un jāatceras, ka tas mani neierobežo)

aizņemta nedēļa

pagājusī sanāca nedaudz aizņemta, un nākamā arī būs – daudz darbu, varbūt pat nedaudz par daudz, bet tam visam ir labā puse – kādreiz par to visu arī samaksās

galvenajā darbā viss ir labi, process sācies patīkami, produktīvi, sajūtas ir vislabākās, šis tas ir jau izdarīts, un tiks darīts vēl un vēl

citās jomās – nenoteikti, bet ar noslieci uz labo pusi; jāmācās pacietība un jāiemāca komunicēt (atcerēties: pajautāt par kaut ko nesaprotamu kaut kad, kad varbūt viss būs vēl labāk)

marts

anna walker

Anna Walker

marta kaķim vajadzēja tikt galā ar emocijām, kuras nekad tam nav īsti padevušās; skaļa ņaudēšana (lasi: raudāšana) palīdzēja, bet marta kaķis domā, ka tomēr nevajadzēja censties tikt ar tām galā, un ir nedaudz vīlies pats sevī, ka viņš nekad, nekad nezina, kā rīkoties pareizi, un sarīkojas nepareizi, pilnīgi bezjēdzīgi un muļķīgi; uz piecām minūtēm aste ir kā vāverei, jā, bet tās ir tikai piecas minūtes, un atkal ir klāt kaut kādas šaubas, nesapratne un muļķība; taču vienlaikus marta kaķis ir nedaudz pārliecināts, ka šoreiz varbūt tiešām, klusi un mierīgi, bet patiešām… kaut kas būs… labs

marta kaķis ir apēdis desu (lasi: pabeidzis skolu)

marta kaķis ir nokļuvis pie putniņiem (lasi: atradis darbu)

marta kaķis ir par 99,9 % laimīgs


marta kaķis patiešām un no visas sirds ienīst ieņēmumu dienestu (vai tiešām ir kāds “laimīgais”, kuram tika dota iespēja iesniegt deklarāciju jau 1. martā?)