cilvēka galvā

šodien es gribu beidzot uzlikt uz balta šo svarīgo jautājumu, kas man radies jau kādu laiku atpakaļ, – kas notiek sieviešu galvā, kad viņas gatavojas kāzām un izvēlas kāzu kleitas? tik bieži staigājot garām kāzu kleitu veikaliem, dažkārt acis ieplešas izbrīnā; protams, katram ir tiesības justies tā, kā viņš vēlas, bet vai tiešām daļa sieviešu kāzu dienā jūtas… es atvainojos… kā striptīzkluba dejotājas (maigi sakot)? tas ir, pieņemsim: es saaicinu visus savus radus, visus partnera radus, draugus, pat kolēģus un nolemju… ka nebūtu taču slikti visiem parādīt, kā es izskatos plika! jo citādi nez vai viņi sapratīs, ka esmu līgava/sieviete, par spīti tam, ka vispār uzvilkšu kleitu; vajag taču nepārprotamāk, jo it nemaz nepietiek, ka tās kleitas jau tā ir modelētas formu izcelšanai, nevis lai justos ērti

attēli ilustrācijai (jāatceras, ka piedāvājums atbilst pieprasījumam)

Advertisements

neredzamais cilvēks

koncerts bija tieši tik labs, ka aizmirsās sliktā pēdējo dienu pašsajūta (žēl, ka, lai pievienotu video, jāmaksā – bezmaksas prieks mūsdienās neeksistē)

aizdomājos par to, kā veidojas dažādi ceļi, proti, par veiksmīgajiem cilvēkiem un ne tik veiksmīgajiem: daži cilvēki mēdz tiekties pēc kaut kā… lielāka, vairāk, vienkārši cita, lai gan varbūt patiesībā sēž laimes bedrē, bet citi ļoti cītīgi strādā, cenšas un patiešām vēlas ko sasniegt, taču sanāk tikai skumji un depresija, citiem savukārt viss kaut kā vienkārši iekrīt rokās, grib vai negrib, un ir daži, kas vispār neko neprot novērtēt (es, protams, par sevi)

būt sev dažkārt nav viegli, bet būt citam ir neiespējami, un neko tu tur nevari padarīt, neredzamais cilvēk, samierinies

bet koncerts bija patiešām labs

tāpat

diena, kad tika savākti 10 000 parakstu par kopdzīves likuma nepieciešamību

diena, kad Austrālijā ministrs bildina savu partneri sēdes laikā: http://www.wcvb.com/article/australian-minister-of-parliament-proposes-during-same-sex-marriage-debate/14009268

 

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

ko viņi pīpē?

palasīju atreferējumus par sēdi sakarā ar sešgadnieku sūtīšanu skolā, un kārtējo reizi man palika slikti – joki ir joki, bet tiem ir sava vieta, tomēr nu šķiet, ka bez jokiem neko nopietnu pat izspiest nevar; un tas saucas izglītības ministrs; vienlaikus saprotu, ka būt tādā amatā uz darīties nav viegli, īpaši pēc tā, ar kādām cilvēku reakcijām nākas sastapties darbā (dariet vairāk, centieties vairāk, a es te pasēdēšu un papļurkšķēšu), taču, iespējams, ka atzīt – sešgadniekus sūtīt skolā vienkārši ir pašsaprotami, lai gan mums to esot grūti pieņemt (ministrs pa radio), – tomēr nav atbilstīgs pamatojums tādam lēmumam, kam būtu jānāk kopā ar pamatīgām izglītības sistēmas izmaiņām, kas arī atbilstu sešgadniekam, nevis pieprasītu no viņa pēkšņi pārslēgt prātu un būt septiņgadniekam

ak jel, jo vairāk domāju, jo bezcerīgāka šī valsts šķiet, un pirmoreiz patiešām gribētos, lai tuvākajā laikā kāds ministrs tiktu nomainīts (cerams, uz prātīgāku)

kas ir svarīgi

BPP kā vienmēr spēj atgādināt, kas ir prieks, bet dažreiz vēl vairāk sajūsmina un priecē kaut kas drūms, piemēram, tāda filma kā “Blind” (NO), par kuru nav iespējams beigt domāt, tieši tik laba tā ir, turklāt pa starpām mindfucking atklāj visai tieši arī to, kā ir ikdienā dzīvot aklam cilvēkam; pirms tam, protams, no malas sanāca pavērot, kas veido un kas neveido ģimeni (neizbēgami tā ir interese citam par citu) un citas radu būšanas, no kā secināju, ka mana īstā ģimene ir divi lieliskākie kaķi pasaulē un vēl daži cilvēki, kuriem ar mani gan ir, gan nav tiešas radnieciskas saites (pretstatā tiem, kuriem būtu jābūt ģimenei), taču tas jau sens stāsts, un tajā nav it nekādas traģikas; sapnī redzēju darba lietas, kurās neizbēgams bija K. (brr) un zilās aras, un vēl kaut ko, ko gribēju atcerēties, bet jau aizmirsu, ups

chin up

nesen darba pasākumā viens gudrs cilvēks teica, ka ir viegli marginalizēt tos, kuri pauž nepieņemamu vai neatbalstāmu viedokli, piemēram, rupji sakot, viņus regulāri kauninot un atspēkojot viņu viedokli ar argumentāciju, kāpēc kaut kas vispār jāmarginalizē; daļēji es tam piekrītu – var marginalizēt “sliktus” viedokļus, ja to paudējiem rūp tas, vai viņu viedokļi tiek ņemti vērā; bet ja nerūp? tad arī marginalizēt viņus nebūs iespējams, jo viņiem vienkārši būs vienalga un viņi turpinās producēt savas blēņas; taču arī tādā gadījumā ir labi, ja pastāv argumentēti pretviedokļi, no kuriem smelties informāciju un zināšanas, tāpēc priecājos, ka kāds ķeras klāt tām šausmām, uz ko tik viegli atsaucas vairums, piemēram, manā FB draugu lokā esošo sieviešu (un es brīnos, kā var būt tik glupas) vai sievietes, ko nākas sastapt draugu vai darba pasākumos vai vispār publiskās vietās, proti, runa ir par uģi kuģi un viņa blēņām un šo rakstu: http://www.satori.lv/article/viena-kugi-ar-ugi

tas gan skar vienu pusi no sociālās uztveres problēmas, ko tādi izteikumi rada, jo ne viss vienmēr noved tieši pie vardabības; lielākoties tas, kas ir redzams – sievietes vienkārši akli seko šiem padomiem, uzskatot, ka tie “palīdz kļūt sievišķīgākām”, tādā veidā arvien producējot dzimumu stereotipus un mācot tos arī saviem bērniem; jau gana ar to, ka popkultūra uzlikusi ķermenim gūzmu stereotipu, savienojot tos ar kuģiskajiem izteikumiem, tas viss kļūst baisi, ņemot vērā, ka cilvēki ikdienā tos patiešām producē visneiedomājamākajos veidos visās iespējamās vietās un laikā, visur

ja šķiet, ka paliek labāk, – jāiziet ielās un jāpaklausās, ko cilvēki runā, piemēram, sabiedriskā transporta pieturā vai korporatīvā pasākumā, brr; tāpēc sakarīgu informāciju un pretargumentus kuģa šausmām vajag vēl un vēl

šausmīgi

šorīt uz ielas redzēju smēķējošu grūtnieci – ja godīgi, to vairs negadās redzēt gandrīz nemaz, tikai filmās par 70. gadiem kā atavismu, uz ko skatoties jādomā: paldies dievam, tas ir izskausts; bet, nē, vēl joprojām notiek tā, ka cilvēkiem, kuriem bērni it nemaz nav vajadzīgi, tie ir, un vēl tiek mocīti, nemaz nedzimuši, lai arī pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nevar būt bērnu vai nav iespējams tos tik viegli dabūt… jebkurā gadījumā šajā pasaulē nekas nenotiek likumsakarīgi, bet tikai un vienīgi nejauši – bez jebkādas loģikas un pamatojuma

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze