lieliskā sezona*

tās situācijas, kad tu atmet cilvēknepatiku un esi ļoti atvērts visiem jaunajiem un svešajiem, bet viņi savukārt galīgi ne, un uz slikto piemēru bāzes tu iegūsti jaunu dzīves mācību, kā izturēties pret cilvēkiem (ja viņi ir ok, neko sliktu nav izdarījuši un jums dažādu apstākļu dēļ ir sagadījies kaut kur atrasties kopā) tā, lai viņi nejustos dīvaini, neērti un traucējoši

toties laiks, kas pavadīts divatā ar sevi, ir nesis nākamo komēdijatradumu: sabrina jalees; vispār jaunatklājums un ārkārtīgi patīkams pārsteigums pēdējā laikā ir kvīru, īpaši lesbiešu komiķes, kas atšķirībā ko Džemmas Sudrabas neliek domāt, ka lesbietes ir ārkārtīgi dīvainas (sliktā nozīmē) radījumas, no kā labāk turēties pa gabalu; so to speak, labs humors ir politisks ierocis, slikts humors arī ir politisks ierocis, bet ar pretēju efektu

ak jā, nipple covers ir ārkārtīgi seksīgi

 

*attiecas konkrēti uz jūlija sezonu, bet ar tādu pašu ironiju kā tāda paša nosaukuma grāmatā

 

Advertisements

viss atkarīgs no tā, kā stāsts tiek izstāstīts

man šķiet, nu es zinu, kā varēja justies cilvēki, kad pirmo reizi dzirdēja Jēzu runājam: beidzot man bija laiks noskatīties Nanette

es raudāju, es tiešām raudāju

“Laughter is not a medicine,” viņa teica. “Stories are our cure.”

and as simply as it is tur ir viss: visas vienkāršās patiesības; jā, pat ja tu piever acis uz kaut ko, tas neatceļ faktu, tas, ka tu kaut ko attaisno, neatceļ faktu


tieši šonedēļ sanāca saruna ar diviem kungiem par metoo, viens bija no ASV, viņš stāstīja par to, kā metoo ir ietekmējusi ASV darba dzīvi un komunikāciju, un mēs secinājām, ka, lai arī pašlaik viss tiek uztverts nedaudz sakāpināti, pēc laika tam būs ļoti pozitīvas sekas, ļoti pozitīva ievirze – cilvēki, īpaši vīrieši ir spiesti sākt apzināties, ka viņiem nav atļauts viss, īpaši ja tas attiecas uz citu cilvēku

bet vienlaikus abi kungi ārkārtīgi patiesi brīnījās, kāpēc sievietes visu šo laiku ir klusējušas, kāpēc netika runājušas iepriekš

un, jā… es domāju tajā brīdī: jūs to nekad nesapratīsiet, kaut arī esat ļoti labi vīrieši, tieši tāpēc ka esat vīrieši, bet teicu: tam ir daudz iemeslu, piemēra, upura loma, kas sievietēm tikusi uzgrūsta, ka viņas pašas vainīgas

pēc tam saruna pārtrūka, jo ienāca vēl cilvēki, bet vēlāk vīrietis no ASV rādīja savu filmu mobilajās 3D brillēs, un tas bija vienkārši ārprātīgi vienreizīgi, lai arī briesmīgi bailīgi tajās vietās, kur zem kājām pazuda zeme; bet līdz ar visu šo es jūtos kā iesvētīta kaut kādā jaunā attīstības līmenī, par ko iespējas tikai lasīt grāmatās vai ko iespējams tikai redzēt filmās

un visam tam pa vidu man atkal ir siltais ūdens, arsenālā ir iespējams pamēģināt golfu (es varētu uz to pavilkties, ļoti aizraujoši) un apskatīt diezgan labu tekstilmākslas izstādi


bet nanette…

viņa man lika domāt par ļoti daudzām lietām kā no pagātnes, tā no tagadnes

piemēram, par visiem tiem gadījumiem, kad, mums maziem esot, visi tie vīrieši uzskatīja, ka mammai viņiem kas jādod, vai par to, ka tēvs, kad mamma viņu padzina krāpšanas dēļ, izplatīja baumas, ka mamma esot mauka, un visi viņam noticēja, lai gan viņš, tieši viņš nekad nav bijis labs cilvēks, un to arī zina visi

vai par to, ka šobrīd feminisms LV ir tik neattīstīts, ka nākas cīnīties par hetero balto sieviešu tiesībām, viss pārējais ir krietni mazāk svarīgs, un mēs visi, tie, kuri cenšas kaut ko panākt un mainīt, attaisnojam retoriku, kas izskan kopdzīves likuma sakarā: ka, nē, nē, mums noteikti nevajag kopdzīves likumu  tāpēc, ka tas bruģēs ceļu homoseksuāļu laulībām, bet gan tāpēc, ka to vajag arī heterocilvēkiem (kuš, homoseksuāļi, galvenais ir kaut ko izbīdīt, jums taču no tā tiks tikai labums), un neviens, it neviens neiestājas pret šo retoriku, un tas ir tā, it kā par ratiņkrēslu uzbrauktuvēm teiktu: tās able-bodied ļaus ērtāk staigāt (kuš, ratiņkrēslinieki, jums taču arī tiks no tā labums)

nesen lasīju rakstu (kurā ne visam piekrītu) par body positivity kā komercijas rīku, ar ko radīt noteiktu naratīvu, lai netiktu ieviestas radikālas pārmaiņas kosmētikas un modes industrijā, piemēram, ka pietiek tikai ar smuku bildi, kur nedaudz miesīgākas modeles aizstāj pavisam kārnās, lai apklusinātu pārmaiņu pieprasītājus un produkti tiktu labāk pirkti, un ka tālāk par šo attēlu nekas netiek darīts, viss apstājas, bet mēs esam ārkārtīgi ķermeņpozitīvi, kas nozīmē kādu citu galējību: nedrīkst justies slikti savā ķermenī, jo jābūt taču ķermeņpozitīvam

interesanti vai jaunais samantas numurs aplūkos arī šo aspektu

īsumā par svarīgāko

nekontrolējama pašdestrukcija: sākās ar vēlmi ņemt rokās čūskas, tad turpinājās ar lēmumu kājām doties pa apvidu uz vietu, kur iepriekš nekad nebiju bijusi, apm. 10 km – tāpat vien, jo nu… vienalga tak un forši, un pēdējā epizode: iet pāri ielai, kad virsū brauc taksis (tiem jau nekādi noteikumi neinteresē)

kā to nosaukt būtu loģiskāk: baigā bezbailība vai augstākās pakāpes stulbums?  lai gan kāda starpība, kā nosaukt – fakts ir tāds, ka es nejūtu kaut ko tādu, kas: 1) man ir traucējis visu laiku līdz šim; 2) ir svarīgs izdzīvošanai.

ā, vakardiena bija grāvējs: pēc preces atnāca jauna sieviete (ar ļoti spriganām krūtīm – atvainojiet, nevarēju nepamanīt), kas izrādījās jēzussieviete (hei, zinājāt, ka Jēzus glābj un dziedē? nebijāt nekad iepriekš dzirdējuši? jūs noteikti esat daudz zaudējuši…), un tad nu šī jēzussieviete pēc mana: “nē, nē, visu labu!” (to laikam apzīmē ar piekrišanas nesniegšanu) – aizgāja, pēc mirkļa mēģināja sazināties ar mani FB un nākamajā dienā atsūtīja e-pastu

ak, jēzu, izglāb un izdziedē tos, kuriem nav smadzeņu….

bet vispār vakar tiešām bija grāvējs: J. vakars HK (baigi saviļņojās kaut kas tur iekšā)

 

posthumānisms 2

tas neveiklais brīdis, kad airobots ir lētāks nekā kompakta, ērta, bet pietiekami ietilpīga mugursoma darbam

gaidīšu brīdi, kad visiem par velti dos aifonus, bet dzeramais ūdens būs luksusa prece

vai kad mākslīgo intelektu izmantot ikdienā kļūst vieglāk nekā palīdzēt citiem cilvēkiem

ā, pag, tā taču jau (praktiski) ir

tas ir tik paradoksāli, ka cilvēki izdomā visādus veidus, kā sevi norobežot no citiem cilvēkiem, aizbildinoties ar sociālo dīvainību, introvertumu, raksturu, dzīves pieredzi, kas izkristalizējusi dažādas īpašas prasības, kādiem jābūt citiem cilvēkiem, un vienlaikus nepārtraukti sūdzas, ka citi noslēgti, nevēlas komunicēt, sēž datoros un telefonos utt.

un tad, kad rodas izdevība komunicēt (piespiedu kārtā lielākoties, jo nuuuu… nekur jau neaizies un neko nepadarīs, ja apkārt nebūs citu cilvēku), tad nāk ārā absolūta neprasme radīt tīkamu sarunu vidi vai vispār uzturēt sarunu kā tādu

daži pēdējā laika piemēri:

a

Cilvēks X: nekad te neesmu bijusi, vai šajā veikalā var nopirkt ko sakarīgu?

Es: īsti nezinu, es te tikai ieskrienu, ja vakarā savajagas pienu vai kefīru, kaut ko tādu ļoti steidzamu un aktuālu, bet tādas uzkodas nepērku šeit

X: tādā veikalā pienu nedrīkst pirkt!!!! var nomirt, ja tādā veikalā pērk pienu!!!

E: hmm, ja, kāpēc?

X: tādos veikalos piens nekad nav svaigs, var saindēties un nomirt!!!!

E: es te jau kādus piecus gadus pienu pērku, nekad nav bijis vecs, turklāt daudz cilvēku te iepērkas, ātra preču maiņ-…

X: nekad te nepērc pienu!!!! ka es saku, es zinu!!!! nedrīkst te pirkt ne pienu, ne gaļu!!!!

E: es gaļu neēdu, par to neko tiešām nezinu…

X: tu esi veģetāriete? es nedrīkstu būt, es neēdu riekstus, ja esi veģetārietis un neēd riekstus, var nomirt!!!!

E: nu man ar riekstiem problēmu na-…

X: nedrīkst neēst riekstus, ja neēd gaļu, var nomirt!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

 

b

Cilvēks Y: vēlos iepazīties

Es: ok, kādas ir tavas specifiskās prasības?

Y: man nav specifisku prasību

E: forši, tad jau var mēģin-…

Y: izņemot to, ka tev jābūt sievišķīgai

E: kādā ziņā?

Y: [klusums]

 

c

Cilvēks Z: tu ar mani nekad nerunā

Es: un par ko tu gribi runāt?

Z: nezinu, par jebko, par visu!

E: labi. iedomājies, kādas šausmas pasaulē notiek: Tramps uztaisīja koncentrācijas nometni imigrantu bēr-…

Z: tie imigranti tak ir visādi arābu cūkas un teroristi, gan jau paši sapelnījušies to visu!

E: jēziņ, vai tu saproti, ko runā? kāpēc vienmēr tādas stulbības jāatražo?

Z: es tik vienmēr stulba un neko nejēdzu, ja? tu mani ienīsti!!!!

who to blame

šorīt plkst. 6.34 pamodos no skaņas, kas lika domāt, ka kaķi atkal blēņojas, bet, nē, tikai māja noplūdusi, saplīsis ūdens…

un kāpēc pirmā doma vienmēr ir, ka kaķi vainīgi?

bet nu kaut kam bija jāplīst, uz to jau brieda ilgi

 

seriāli vs. mana dzīve

seriālos: [pazinās 25 gadus, pirmā lielā mīla viens otram, ilgi cīnījās ar sevi, apstākļiem un nejaušībām, līdz bija kopā, apprecējās un laimīgi dzīvoja 1,5 gadu, tad viens no viņiem nomira] ir pagājuši 11 mēneši kopš manas lielās mīlas nāves, laikam jāsāk jaunas attiecības

manā dzīvē: [pēc viena gada apmuļļāšanās, ne īsti pat pazīšanās] hmm, šim es laikam netikšu pāri visu mūžu

6. piegājiens

viss ir atgriezies vecajās sliedēs: ja piekodina ierasties īpaši agri, zini, ka tev būs tad vienkārši jāgaida vēl ilgāk nekā parasti, tā ir tikai ilūzija, ka noteikts laiks nozīmē konkrētu brīdi, kad pie kaut kā tikt

biju īpaši nikna, jo man tiešām speciāli piekodināja ierasties ļoti agri

ļoti agri man nozīmē kaut ko tādu, ko varētu saprast vien… nezinu, kas, kurš un kad

un tad tajā “ļoti agri” stadijā ārsts man sāka stāstīt kaut ko par kaut kādiem mililitriem

un tagad es saprotu, kāpēc no ārstiem nekad nesanāk iegūt sakarīgu informāciju – viņi to vienkārši stāsta kaut kādos absolūti neiedomājamos laikos, kad to nemaz nav iespējams uztvert

uz sirdēstiem iešu vakarā skatīties Ošenas 8, ja neaizmigšu līdz tam laikam

pag, ko?

gāju pa ceļu klusā miestiņā vēlā pēcpusdienā, kas jau sliecās uz vakarpusi, – gāju uz vilcienu, kad uz ietves, ko jau sagrauzis laika zobs, bet kas vienalga vēl uzsūc asfalta paliekās siltumu, stāvēja/sēdēja/gulēja (lai ko viņa arī darītu) maza čūska, un es nodomāju:

“skat, čuskas bērniņš, jāpaņem rokās un jānoliek malā”

pēc mirkļa es nodomāju:

“pag, ko? tā taču ir čūska. kopš kura laika es nebaidos no čūskām?”

čūsku rokās pēc šī apskaidrības mirkļa nepaņēmu, bet teicu viņai:

“nerāpo uz ielas”

čūska sakustējās – kā vilnis vai ļoti talantīgs un kustīgs dejotājs -, apsviedās uz otru pusi un ierāpoja zālē

atziņa: jāatkārto, kā atšķirt indīgas čūskas no neindīgām (ja nu atkal sagribas kādu paņemt rokās), un visa pamatā ir komunikācija

anālais sekss un citas aktualitātes

kopš kura laika ir pareizs un nepareizs sekss? līdz šim bija garlaicīgs (vienā pozā) un interesants, patīkams (viss iespējamais, kas nav tā viena poza) sekss, un neviens neiedomājās, ka tas, kas ir interesanti, varētu būt nepareizi; pēkšņi sekss ir tikai bērnu radīšanai, vispār par nekādu interesantumu neesot jādomā, un, jā, anālais sekss esot bezjēdzīgs, jo tam neesot nekādas saistības ar bērnu dzemdēšanas atvieglošanu; waaat? kurā brīdī mēs atgriezāmies viduslaikos? kad publiska svētulība un iedomāta tikumība kļuva par panaceju? paldies dievam (ha, šis teiciens ir burvelīgs), mana seksuālā apziņa izauga laikā, kad tika nostiprināta doma, ka sekss un bērnu radīšana ir saistīti visai minimāli, toties sekss un (viena no retajām pieaugušo dzīves) bauda gan ir izteikti saistīti, tāpēc eksperimentēt un atrast sev tīkamākos veidus un pozas ir absolūti normāli un pat vēlams; bet visiem tiem, kam anālais sekss nez kāpēc asociējas ar elles mokām, labāk pamēģiniet – ja nepatiks, tas nenozīmē, ka sekss ir slikts, tas nozīmē, ka šis veids vienkārši nav jūsējais

bet, kad ir tik intensīvi strādāts un viskaut kas darīts, attapties mājās plkst. 19.30 pilnībā bez jebkā darāma, ir dīvaini – kurā sienā labāk skatīties? un kūkas ar uzreiz sagribējās…

younger ir viens ellīgs seriāls – man šķiet, kādreiz es pat sapņoju par kaut ko tādu, kad lasīju kādu grāmatu vai skatījos filmu – ja tajā parādījās cita grāmata vai cita filma, gribējās redzēt/lasīt arī to, un, redz, younger tagad ir uztaisījuši reāli lasāmu grāmatu, kas tika radīta un izdomāta seriālā; un jāpiekrīt ņūjorkera rakstam, ka šis seriāls piesaista uzmanību nevis ar mīlas vai noslēpumu sižeta līnijām, bet gan tieši ar izdevējpasaules atspoguļojumu (īsti rakstnieki, kuri spēlē seriāla rakstniekus, jau vien ir ohohohohooo)

(kūkas tik un tā gribas)

beikc var palikt

atkal biju uz stendapu, un tur vienmēr var iesmelt kādu atzinīgu patiesības devu: džemma sudraba teica, ka feminisms, izjaucot laulības, un tā esot patiesība, jo sievietes sāk uzdot jautājumus; es teiktu tā: feminisms izjauc pat draudzības, jo ar laiku tās muļķības, ko ražo vidēji attīstībā ieinteresētu sieviešu smadzenes, vairs nav paciešamas, savukārt vīrieši to vien dara, kā bez apstājas producē seksistiskas runas; nē, nu varbūt kaut kur ir arī pavisam forši cilvēki, ar ko parunāt, piemēram, J. atbrauca un teica: klau, kas pie jums te notiek, vai tad… vai tad “feministe” ir lamuvārds? es smējos – izrādās, ir pasaulē vietas, kur feminisms ir tik normāla ikdienas sastāvdaļa, ka cilvēki nemaz nevar iedomāties, kā bez tā varētu funkcionēt

vēl labs veids, kā nokaut (nevēlamas un apnicīgas) sarunas, ir atbildēt uz tekstiem, ka garlaicīgi, nav, ko darīt, ar aicinājumu doties piketēt par saprātīgu izglītību valstī un par to, lai sievietes pašas drīkstētu lemt pār savu ķermeni; dodu 100 % garantiju, ka sarunas vairs nesekos, lai gan, nē, var atbildēt arī šādi: “es nevēlos tik bieži iet uz piketiem”

vecais jēzuliņš ar visu savu māti, es domāju, es ietu kaut katru dienu, ja vajadzētu un tā varētu panākt kaut cik sakarīgas izmaiņas šajā sūdcaurumā (nē, man nekas nav svēts), un arvien atceros Imri Kertēsu, kad viņš rakstīja, ka tādas šausmas kā ebreju dedzināšana nāves nometnēs bija iespējama ne tikai tāpēc, ka kāds to pavēlēja darīt, bet arī tāpēc, ka citi nedarīja neko, lai to apturētu, vēl jo vairāk – palīdzēja, piemēram, šuva nometņu ebrejiem apavus un drēbes

un tad tādā situācijā, kad šie paši cilvēki sūdzas, ka kaut kas nav labi, es atkal viņus nesaprotu – tev ir rokas, kājas, galva, un, ja pavisam drastiski, tu pat esi tieva (jo tam taču ir vienīgā īstā nozīme!), kāpēc, nu kāpēc tevī nav ne kripatas saprāta:

(aptuvena sieviešu saruna iz dzīves)

A: kā tikt vaļā no sirseņiem?

B: nogalināt, ja lien iekšā mājā

C: vīrieši paliek vīrieši, varbūt nevajag galināt

D: sirseņi ir kukaiņi – gan tēviņi, gan mātītes

C: ā, tad ceru, ka iekšā pie A lien tēviņi

 

p.s. nesen uzzināju, ka tāda lieta oficiāli pastāv – ka cilvēks it kā formāli atbalsta homoseksualitāti un nav homofobs, bet labāk viņa klātbūtnē par to nerunāt, jo viņš uztaisa kaut kādu dīvainu seju vai ignorē teikto, lai turpinātu par kaut ko citu; a man likās, ka tā tāda iedoma, ko nevarēju izskaidrot…