maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

seriāls kā dzīve

beidzot tiku galā ar Girls – jāsaka, ka 5. un 6. sezonu patiešām varēja izbaudīt un varēja just, ka seriāls “izauga” savu domu līdz feminisma problēmjautājumu apskatei visai tieši un dažkārt pat sāpīgi, neko neizskaistinot, tikai nedaudz pārspīlējot, jo tas galu galā ir komēdijseriāls; bet visvairāk man patika tas, cik filigrāni režisori nobalansēja uz šīs trauslās robežas, lai parādītu, ka dzīvē ir īsi laimīgie mirkļi un viss pārējais – vienkārši dzīve, kas nebūt nav vienkārša, un neizgāja uz “laimīgajām beigām”, bet atstāja vēlmi pēc tādām ilgoties (ak dies, kā mēs esam samaitāti ar “laimīgo beigu” ideju), un par to patiešām visu cieņu seriāla idejas autorei (komiskais moments gaidās “izaugs” vai “neizaugs” arī ļoti labi saglabāts)

bet tad arī dzīvē dažkārt kā seriālā no ainām, kur visi smejas: nopērc jaunus svārkus, uzvelc, un tieši tad tevi pilnībā no galvas līdz kājām nošļaksta garāmbraucoša mašīna, tā nošļaksta, ka tev ir sajūta – tu pusi tās peļķes burtiski esi norijusi

nu un? daudz nepatīkamāk ir tas, ka palika rūgtums draudzībā

bezmiegs

jautājums: vai vitamīni var izraisīt bezmiegu? nezināju, ko sadarīt līdz trijiem naktī, labi, ka ir internets; jebkurā gadījumā vakarā vitamīnus vairs nedzeršu

bet varbūt bezmiegs no darbu pārdaudzuma, lai gan nekāda īpaša noguruma nav, tikai apnikums par autoriem, kas domā, ka ir labi rakstnieki, bet īstenībā nav gan

un ir gan cilvēki – viņi domā, ka viņiem viss pienākas kā kaut kas pašsaprotams, taču atvainoties par savārītiem sūdiem gan nemāk; un es brīnos, kā nav neērti… bet apzināties, ka draugiem ir sliktās īpašības, nenozīmē, ka viņi tūlīt kļūst par nedraugiem; dažas lietas vienkārši jāpieņem, ar dažām lietām jāsamierinās

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas

ak dies

šausmas, ko es šodien izdarīju!!!!

saprast

dīvainas sagadīšanās rezultātā vakar es gadījos nevietā, no kā sapratu, ka man nepatīk bezsaturīgums sarunās ar svešiem cilvēkiem, bezjēdzīgums un visa padarīšana par uzjautrināšanās iemeslu

ka vairāk prieka sagādā interesantas sarunas, iespēja uzzināt cilvēku skatpunktus, noskaidrot viņu pasaules izpratni un izjūtu, tā arī sevi bagātinot

un varbūt tāpēc man reti ir interesanti ar vienaudžiem, jo agrāk vai vēlāk viņi pārslēdzas uz bezjēdzīgumu, bet daži ir bezjēdzīgi visu laiku

 

taureņiem

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, būtu tik forši, ja visi taurenīši sadotos rociņās

bet no pēdējā laika labā gala: pildītas portobello, vegāniskā šokolāde (cocoa un iChoc), draudziņi, rožu sviests rokām, vegāniskais burgers Bhajan kafē, Zāles koncerts Nabā un brančs Spārnos, Vīne

Skaistulē un Briesmonī nedaudz pievīlos, gaidīju kaut ko… nezinu, varbūt iespaidīgāku, varbūt izteiksmīgāku aktierspēlē, varbūt nedaudz brīvāku no klasiskā sižeta; un politkorektums tik ļoti acīs dūrās