šausmīgi

šorīt uz ielas redzēju smēķējošu grūtnieci – ja godīgi, to vairs negadās redzēt gandrīz nemaz, tikai filmās par 70. gadiem kā atavismu, uz ko skatoties jādomā: paldies dievam, tas ir izskausts; bet, nē, vēl joprojām notiek tā, ka cilvēkiem, kuriem bērni it nemaz nav vajadzīgi, tie ir, un vēl tiek mocīti, nemaz nedzimuši, lai arī pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nevar būt bērnu vai nav iespējams tos tik viegli dabūt… jebkurā gadījumā šajā pasaulē nekas nenotiek likumsakarīgi, bet tikai un vienīgi nejauši – bez jebkādas loģikas un pamatojuma

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

seriāls kā dzīve

beidzot tiku galā ar Girls – jāsaka, ka 5. un 6. sezonu patiešām varēja izbaudīt un varēja just, ka seriāls “izauga” savu domu līdz feminisma problēmjautājumu apskatei visai tieši un dažkārt pat sāpīgi, neko neizskaistinot, tikai nedaudz pārspīlējot, jo tas galu galā ir komēdijseriāls; bet visvairāk man patika tas, cik filigrāni režisori nobalansēja uz šīs trauslās robežas, lai parādītu, ka dzīvē ir īsi laimīgie mirkļi un viss pārējais – vienkārši dzīve, kas nebūt nav vienkārša, un neizgāja uz “laimīgajām beigām”, bet atstāja vēlmi pēc tādām ilgoties (ak dies, kā mēs esam samaitāti ar “laimīgo beigu” ideju), un par to patiešām visu cieņu seriāla idejas autorei (komiskais moments gaidās “izaugs” vai “neizaugs” arī ļoti labi saglabāts)

bet tad arī dzīvē dažkārt kā seriālā no ainām, kur visi smejas: nopērc jaunus svārkus, uzvelc, un tieši tad tevi pilnībā no galvas līdz kājām nošļaksta garāmbraucoša mašīna, tā nošļaksta, ka tev ir sajūta – tu pusi tās peļķes burtiski esi norijusi

nu un? daudz nepatīkamāk ir tas, ka palika rūgtums draudzībā

bezmiegs

jautājums: vai vitamīni var izraisīt bezmiegu? nezināju, ko sadarīt līdz trijiem naktī, labi, ka ir internets; jebkurā gadījumā vakarā vitamīnus vairs nedzeršu

bet varbūt bezmiegs no darbu pārdaudzuma, lai gan nekāda īpaša noguruma nav, tikai apnikums par autoriem, kas domā, ka ir labi rakstnieki, bet īstenībā nav gan

un ir gan cilvēki – viņi domā, ka viņiem viss pienākas kā kaut kas pašsaprotams, taču atvainoties par savārītiem sūdiem gan nemāk; un es brīnos, kā nav neērti… bet apzināties, ka draugiem ir sliktās īpašības, nenozīmē, ka viņi tūlīt kļūst par nedraugiem; dažas lietas vienkārši jāpieņem, ar dažām lietām jāsamierinās

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas