if it comes from the heart

šodien dzirdēju darba grāmatvedes sarunu pa telefonu, ka viņa šķiroties, ka vīrs liekot viņai iet pie psihologa (sarunā tika jautāts: kā jums bija? arī gāji? arī tev lika? tādi tie vīrieši…), ka uzrakstījis viņai 18 lapas (no abām pusēm) garu vēstuli, kurā esot bijušas īstās šausmas sarakstītas, un tad viņai visa racionāli rezumēja: ja beidzies, tad nav vairs ko, atgūt neko nevar

jā… tie brīži, kad cilvēkiem vairs neko vienam no otra nevajag, bet vajag pierādīt, kuram ir taisnība, – to laikam sauc par šķiršanos, un tā ir tieši tik briesmīga, kā izklausās; un kāpēc tomēr cilvēki agrāk vai vēlāk paliek riebīgi cits pret citu? it kā mums iekšā būtu kaut kāds mehānisms, ko nevar atslēgt, tikai uz mirkli dažkārt izdodas, bet pie katras sīkākās izdevības tomēr nāk ārā kaut kas nejauks, un tā vien gribas parādīt savu ego visā tā krāšņumā

un rakstīt vēstules pēc šķiršanās vajag – labs terapijas līdzeklis, bet nekad nevajag tās nodot adresātam vai nosūtīt, vajag noglabāt vai izmest, vai noglabāt un izmest pēc laika, kad prāts sakārtojies; iedomājies saņemt tādu vēstuli – tur droši vien pilns ar uzskaitītiem gadījumiem, kad kaut kas nogājis greizi vai nav sanācis tik labi, cik gribētos…

un kuram ir tā taisnība? vai tas tiešām ir tik svarīgi? svarīgāk par cieņu pret kopīgo dzīvi, lai arī tā pagājusi?

tā dzīve paiet


svīres kviec kā sivēni, un šādos vakaros, kad gadās sajusties labi par esamību ne no kā, tāpat vien, šādos vakaros neko vairāk arī nevajag; rīt tā varbūt vairs nebūs patiesība, bet šodien ir labi

kaķiem karsti, bet tās sasodītās svīres – galva jācilā, lai katrreiz paskatītu, kas skrien gar logu

vai tā varētu būt visas dzīves kvintesence – šādi vakari, kad ir labi ne no kā un svīres kviec aiz loga?

pat ja rīt tā vairs nebūs patiesība un izrādīsies, ka esi tikai vēja nesta pūka

Advertisements

lieliskā sezona*

tās situācijas, kad tu atmet cilvēknepatiku un esi ļoti atvērts visiem jaunajiem un svešajiem, bet viņi savukārt galīgi ne, un uz slikto piemēru bāzes tu iegūsti jaunu dzīves mācību, kā izturēties pret cilvēkiem (ja viņi ir ok, neko sliktu nav izdarījuši un jums dažādu apstākļu dēļ ir sagadījies kaut kur atrasties kopā) tā, lai viņi nejustos dīvaini, neērti un traucējoši

toties laiks, kas pavadīts divatā ar sevi, ir nesis nākamo komēdijatradumu: sabrina jalees; vispār jaunatklājums un ārkārtīgi patīkams pārsteigums pēdējā laikā ir kvīru, īpaši lesbiešu komiķes, kas atšķirībā ko Džemmas Sudrabas neliek domāt, ka lesbietes ir ārkārtīgi dīvainas (sliktā nozīmē) radījumas, no kā labāk turēties pa gabalu; so to speak, labs humors ir politisks ierocis, slikts humors arī ir politisks ierocis, bet ar pretēju efektu

ak jā, nipple covers ir ārkārtīgi seksīgi

 

*attiecas konkrēti uz jūlija sezonu, bet ar tādu pašu ironiju kā tāda paša nosaukuma grāmatā

 

nosaukums, kādu gribas likt, ir cenzējams

tātad tā:

ko darīt brīdī, kad uzzini, ka decembrī Londonā būs roxanne gay lekcija, bet tu krāj naudu dzīvoklim?

protams, paldies dievam, saprātu nav aizmiglojis alkohols, nomākusi kafija un aptaukojusi gaļa, tāpēc ideja par īpašumu uz tava vārda rada spēcīgāku rezonansi, bet emocijas vienmēr ir aizmiglotas neatkarīgi no lietoto vai nelietoto substanču sastāva, tāpēc bez neliela izmisuma neiztikt, un, jā, too faced acu ēnu palete white peach tagad būtu tieši laikā, lai sevi mierinātu, un, jā, labi tomēr, ka šajā caurumā, ko savu par LV, nevar nopirkt visu, kas vien ienāk prātā

vispār ir nenormāls nogurums no eksistences pašas par sevi: visu laiku jābūt formā, jādara tas un šis, lai kaut cik normāli funkcionētu, bet dažreiz tas viss nobrūk, un tu sāc domāt par visu iespējamo sūdu – muļķīgām situācijām, cilvēkiem, kuriem tevi nevajag, cik daudz vēl jādara, lai tiktu pie tā, ko tev vajag, utt.; sajātas smadzenes

un man vajag frizieri, jo mana vecā friziere ir slima, un viņa tiešām ir veca, tāpēc var arī neatveseļoties, bet jauna friziera meklēšanas psiholoģiskajam teroram es neesmu gatava, vēl mazāk apjautai, cik maksā visi frizieri, izņemot manu veco

jāiet gulēt, žēl tik, ka nevar pamosties pēc kādiem apmēram pieciem gadiem

vai vispār nekad

no, no, no

pieaugšanai, pēc maniem novērojumiem, ir tikai divi plusi: 1) pašam sava nauda; 2) sekss

sekss īsti neskaitās, jo tas ir vienīgais, kas tiek dots pretī visam, kas tiek atņemts

vēl varētu būt trešā lieta, bet tā tikai tad, ja paveicas, un veicas ļoti, ļoti maz kuram: 3) paliec gudrāks

viena no sliktākajām lietām, kas seko pieaugšanai, ir darbs vasarā; pat sekss neatsver šo šausmīgo izgudrojumu, un nav brīnums, ka tie valdībā, dabūjuši varu, vasaru sev paņem brīvu

otra sliktākā lieta ir mēnešreizes

savienojumā ar darbu vasarā tas ir šausmu trilleris

bet stendaps bija labs un anne with an e s02e07 ārkārtīgi laba

 

viss atkarīgs no tā, kā stāsts tiek izstāstīts

man šķiet, nu es zinu, kā varēja justies cilvēki, kad pirmo reizi dzirdēja Jēzu runājam: beidzot man bija laiks noskatīties Nanette

es raudāju, es tiešām raudāju

“Laughter is not a medicine,” viņa teica. “Stories are our cure.”

and as simply as it is tur ir viss: visas vienkāršās patiesības; jā, pat ja tu piever acis uz kaut ko, tas neatceļ faktu, tas, ka tu kaut ko attaisno, neatceļ faktu


tieši šonedēļ sanāca saruna ar diviem kungiem par metoo, viens bija no ASV, viņš stāstīja par to, kā metoo ir ietekmējusi ASV darba dzīvi un komunikāciju, un mēs secinājām, ka, lai arī pašlaik viss tiek uztverts nedaudz sakāpināti, pēc laika tam būs ļoti pozitīvas sekas, ļoti pozitīva ievirze – cilvēki, īpaši vīrieši ir spiesti sākt apzināties, ka viņiem nav atļauts viss, īpaši ja tas attiecas uz citu cilvēku

bet vienlaikus abi kungi ārkārtīgi patiesi brīnījās, kāpēc sievietes visu šo laiku ir klusējušas, kāpēc netika runājušas iepriekš

un, jā… es domāju tajā brīdī: jūs to nekad nesapratīsiet, kaut arī esat ļoti labi vīrieši, tieši tāpēc ka esat vīrieši, bet teicu: tam ir daudz iemeslu, piemēra, upura loma, kas sievietēm tikusi uzgrūsta, ka viņas pašas vainīgas

pēc tam saruna pārtrūka, jo ienāca vēl cilvēki, bet vēlāk vīrietis no ASV rādīja savu filmu mobilajās 3D brillēs, un tas bija vienkārši ārprātīgi vienreizīgi, lai arī briesmīgi bailīgi tajās vietās, kur zem kājām pazuda zeme; bet līdz ar visu šo es jūtos kā iesvētīta kaut kādā jaunā attīstības līmenī, par ko iespējas tikai lasīt grāmatās vai ko iespējams tikai redzēt filmās

un visam tam pa vidu man atkal ir siltais ūdens, arsenālā ir iespējams pamēģināt golfu (es varētu uz to pavilkties, ļoti aizraujoši) un apskatīt diezgan labu tekstilmākslas izstādi


bet nanette…

viņa man lika domāt par ļoti daudzām lietām kā no pagātnes, tā no tagadnes

piemēram, par visiem tiem gadījumiem, kad, mums maziem esot, visi tie vīrieši uzskatīja, ka mammai viņiem kas jādod, vai par to, ka tēvs, kad mamma viņu padzina krāpšanas dēļ, izplatīja baumas, ka mamma esot mauka, un visi viņam noticēja, lai gan viņš, tieši viņš nekad nav bijis labs cilvēks, un to arī zina visi

vai par to, ka šobrīd feminisms LV ir tik neattīstīts, ka nākas cīnīties par hetero balto sieviešu tiesībām, viss pārējais ir krietni mazāk svarīgs, un mēs visi, tie, kuri cenšas kaut ko panākt un mainīt, attaisnojam retoriku, kas izskan kopdzīves likuma sakarā: ka, nē, nē, mums noteikti nevajag kopdzīves likumu  tāpēc, ka tas bruģēs ceļu homoseksuāļu laulībām, bet gan tāpēc, ka to vajag arī heterocilvēkiem (kuš, homoseksuāļi, galvenais ir kaut ko izbīdīt, jums taču no tā tiks tikai labums), un neviens, it neviens neiestājas pret šo retoriku, un tas ir tā, it kā par ratiņkrēslu uzbrauktuvēm teiktu: tās able-bodied ļaus ērtāk staigāt (kuš, ratiņkrēslinieki, jums taču arī tiks no tā labums)

nesen lasīju rakstu (kurā ne visam piekrītu) par body positivity kā komercijas rīku, ar ko radīt noteiktu naratīvu, lai netiktu ieviestas radikālas pārmaiņas kosmētikas un modes industrijā, piemēram, ka pietiek tikai ar smuku bildi, kur nedaudz miesīgākas modeles aizstāj pavisam kārnās, lai apklusinātu pārmaiņu pieprasītājus un produkti tiktu labāk pirkti, un ka tālāk par šo attēlu nekas netiek darīts, viss apstājas, bet mēs esam ārkārtīgi ķermeņpozitīvi, kas nozīmē kādu citu galējību: nedrīkst justies slikti savā ķermenī, jo jābūt taču ķermeņpozitīvam

interesanti vai jaunais samantas numurs aplūkos arī šo aspektu

īsumā par svarīgāko

nekontrolējama pašdestrukcija: sākās ar vēlmi ņemt rokās čūskas, tad turpinājās ar lēmumu kājām doties pa apvidu uz vietu, kur iepriekš nekad nebiju bijusi, apm. 10 km – tāpat vien, jo nu… vienalga tak un forši, un pēdējā epizode: iet pāri ielai, kad virsū brauc taksis (tiem jau nekādi noteikumi neinteresē)

kā to nosaukt būtu loģiskāk: baigā bezbailība vai augstākās pakāpes stulbums?  lai gan kāda starpība, kā nosaukt – fakts ir tāds, ka es nejūtu kaut ko tādu, kas: 1) man ir traucējis visu laiku līdz šim; 2) ir svarīgs izdzīvošanai.

ā, vakardiena bija grāvējs: pēc preces atnāca jauna sieviete (ar ļoti spriganām krūtīm – atvainojiet, nevarēju nepamanīt), kas izrādījās jēzussieviete (hei, zinājāt, ka Jēzus glābj un dziedē? nebijāt nekad iepriekš dzirdējuši? jūs noteikti esat daudz zaudējuši…), un tad nu šī jēzussieviete pēc mana: “nē, nē, visu labu!” (to laikam apzīmē ar piekrišanas nesniegšanu) – aizgāja, pēc mirkļa mēģināja sazināties ar mani FB un nākamajā dienā atsūtīja e-pastu

ak, jēzu, izglāb un izdziedē tos, kuriem nav smadzeņu….

bet vispār vakar tiešām bija grāvējs: J. vakars HK (baigi saviļņojās kaut kas tur iekšā)

 

mežā

vislabākā sajūta ir tad, kad nonāc mežā, kamēr citi visi cepas, vai lampā vajag politisko partiju teltis un kur tās vislabāk novietot, vai sūdzas, cik slikti organizēti kārtējie huiviņuzinkādi svētki; tur, mežā, ir naktstauriņi ar ķepīgām kājām, sikspārņi un čūskas āda, tur jādomā par to, lai neuzkāptu taurenim un par to, vai ir karote zupai, un tad ar to mieru un sajūtu, ka, ja cilvēki paši visu sev nesarežģītu, būtu tik ļoti labi, atgriezies pilsētā un priecājies, ka dažkārt neesi piesaistīts un iesaistīts tajā, ka te notiek

un, par spīti tam, ka meža brīžos mēdz būt daudz bērnu, ir labi: kaut kā it nemaz netraucē nedz mazuļu raudāšana, nedz spiegšana, nedz smiekli un hiperaktivitāte; dīvaini, ka cilvēkiem pilsētā netraucē satiksmes troksnis, bet traucē bērni, kas raud… starp citu, tādos bērnu pilnos pasākumos vienmēr ir: viens, kurš stāv nedaudz pa gabalu, blenž virsū un dīvaini smaida (tēls no šausmu filmām par visiem 100 %), un viens, kuram es patīku (rada cerības par eksistences jēgu :D): šis jaukais bērns bija stadijā, kad neatšķir “viņš” no “viņa”, un tas bija tik forši, kad viņš visu laiku jauca šos vietniekvārdus – nekādas dzimumidentitātes noteiktas pasaules uztveres; diemžēl viņš cītīgi tika trenēts runāt pareizi, un varbūt tā jādara valodas apguves dēļ, bet valoda ir doma, un doma – pasaules uztveres pamats…

…un tad pēc ilgiem laikiem ir seriāls, kas paņem līdz iekšām (un ar normāla garuma sērijām), iespējams, gluži kā House of Impossible Beauties tā ir versija par Paris Is Burning, jo ļoti daudz līdzību, bet ideja un izpildījums fantastiski: Pose

posthumānisms 2

tas neveiklais brīdis, kad airobots ir lētāks nekā kompakta, ērta, bet pietiekami ietilpīga mugursoma darbam

gaidīšu brīdi, kad visiem par velti dos aifonus, bet dzeramais ūdens būs luksusa prece

vai kad mākslīgo intelektu izmantot ikdienā kļūst vieglāk nekā palīdzēt citiem cilvēkiem

ā, pag, tā taču jau (praktiski) ir

tas ir tik paradoksāli, ka cilvēki izdomā visādus veidus, kā sevi norobežot no citiem cilvēkiem, aizbildinoties ar sociālo dīvainību, introvertumu, raksturu, dzīves pieredzi, kas izkristalizējusi dažādas īpašas prasības, kādiem jābūt citiem cilvēkiem, un vienlaikus nepārtraukti sūdzas, ka citi noslēgti, nevēlas komunicēt, sēž datoros un telefonos utt.

un tad, kad rodas izdevība komunicēt (piespiedu kārtā lielākoties, jo nuuuu… nekur jau neaizies un neko nepadarīs, ja apkārt nebūs citu cilvēku), tad nāk ārā absolūta neprasme radīt tīkamu sarunu vidi vai vispār uzturēt sarunu kā tādu

daži pēdējā laika piemēri:

a

Cilvēks X: nekad te neesmu bijusi, vai šajā veikalā var nopirkt ko sakarīgu?

Es: īsti nezinu, es te tikai ieskrienu, ja vakarā savajagas pienu vai kefīru, kaut ko tādu ļoti steidzamu un aktuālu, bet tādas uzkodas nepērku šeit

X: tādā veikalā pienu nedrīkst pirkt!!!! var nomirt, ja tādā veikalā pērk pienu!!!

E: hmm, ja, kāpēc?

X: tādos veikalos piens nekad nav svaigs, var saindēties un nomirt!!!!

E: es te jau kādus piecus gadus pienu pērku, nekad nav bijis vecs, turklāt daudz cilvēku te iepērkas, ātra preču maiņ-…

X: nekad te nepērc pienu!!!! ka es saku, es zinu!!!! nedrīkst te pirkt ne pienu, ne gaļu!!!!

E: es gaļu neēdu, par to neko tiešām nezinu…

X: tu esi veģetāriete? es nedrīkstu būt, es neēdu riekstus, ja esi veģetārietis un neēd riekstus, var nomirt!!!!

E: nu man ar riekstiem problēmu na-…

X: nedrīkst neēst riekstus, ja neēd gaļu, var nomirt!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

 

b

Cilvēks Y: vēlos iepazīties

Es: ok, kādas ir tavas specifiskās prasības?

Y: man nav specifisku prasību

E: forši, tad jau var mēģin-…

Y: izņemot to, ka tev jābūt sievišķīgai

E: kādā ziņā?

Y: [klusums]

 

c

Cilvēks Z: tu ar mani nekad nerunā

Es: un par ko tu gribi runāt?

Z: nezinu, par jebko, par visu!

E: labi. iedomājies, kādas šausmas pasaulē notiek: Tramps uztaisīja koncentrācijas nometni imigrantu bēr-…

Z: tie imigranti tak ir visādi arābu cūkas un teroristi, gan jau paši sapelnījušies to visu!

E: jēziņ, vai tu saproti, ko runā? kāpēc vienmēr tādas stulbības jāatražo?

Z: es tik vienmēr stulba un neko nejēdzu, ja? tu mani ienīsti!!!!

melnās svītras

ir karsts, bet, par spīti tam, man gribas vilkt melnus kreklus, kas nemaz negadās tik bieži (viens posms bija iepriekšējā darbā, kas man nepatika, otrs – kad daudz gāju dejot (melnais galu galā ļauj nolēkties līdz sviedriem), trešais tagad; varbūt ir bijis vēl, bet nenāk prātā – allaž tikai baltais, pat melnas kurpes bijušas apzināti tikai trīs pāri)

melnais kaut ko nozīmē

droši vien to, cik traģiski, ka jaunākā seriālu taisīšanas mode ir vienā sezonā tikai sešas sērijas

seriāli vs. mana dzīve

seriālos: [pazinās 25 gadus, pirmā lielā mīla viens otram, ilgi cīnījās ar sevi, apstākļiem un nejaušībām, līdz bija kopā, apprecējās un laimīgi dzīvoja 1,5 gadu, tad viens no viņiem nomira] ir pagājuši 11 mēneši kopš manas lielās mīlas nāves, laikam jāsāk jaunas attiecības

manā dzīvē: [pēc viena gada apmuļļāšanās, ne īsti pat pazīšanās] hmm, šim es laikam netikšu pāri visu mūžu