atrast

kādreiz uz ielām varēja atrast naudu, vienmēr; nauda mētājās praktiski visur, īpaši, protams, pie veikaliem, bet gadījās uziet kādu kapeiku vai santīmu arī uz ceļa, pa ko ar kājām pārvietojas mazāk nekā ar mašīnām; atceros dažus tādus gadījumus: esmu pavisam maza, un mēs (ar omīti vai vectēvu) ejam ar kājām mājās no pilsētas uz lauku māju (savi pieci kilometri, ko mērojām bieži, jo autobusi negāja bieži un vēl mazāk piemērotos laikos), un uz ceļa mētājās kapeika (nominālu neatceros) – tā laikam bija mana pirmā atrastā nauda; laukos uz ceļa pie tilta ziemā mēs ar vectēvu – ledū iesaluši 5 santīmi, centāmies izdabūt ārā, neatceros, vai izdevās; laukos pie veikala bieži varēja atrast naudu – pat daudz, ja pastaigāja un pa zāli pameklēja, kādam dzērājam vienmēr kaut kas bija izbiris; skolēnu autobuss, agrs rīts, ceļš uz skolu, draugi un nedraugi, nesaprotamās tīņu problēmas, sapņi un cerības, un, izkāpjot no autobusa, uz ceļa divlatnieki, vienlatnieki, 50 santīmu monētas – vairāki gabali; ak dies, kāda nauda – sadalīta starp draudzenēm atrašanas secībā – tolaik 1 lats nozīmēja savus sešus batoniņus “Mania”, “Tikko” vai tā tipa šokolāžu (viens batoniņš maksāja sākumā 15 santīmus); pēdējais gadījums bija pirms dažiem gadiem, kad pie kanāla atradu piecus latus (šķiet, vēl bija lati), bet nauda vairs nemēdz mētāties uz ceļa un ielām, ja nu vienīgi pa kādam centam, bet tos neviens neceļ (izņemot bomžus), jo tāda nauda nozīmējot kāda cilvēka izmesto slikto enerģiju vai tamlīdzīgas blēņas (bet nenoliedzami cilvēki ar tādām lietām nodarbojas)

bet kas palicis prātā – sajūsma; atrast naudu nozīmēja sajust iekšēju pacilātību, prieku un iztaustīt no iekšas, ko nozīmē veiksme; man pietrūkst tādas sajūtas – veiksmes sajūtas, nejaušības sajūtas, pozitīva pārsteiguma sajūtas, negaidītības sajūtas…

dažkārt, kad eju pa ielu, domāju, kaut atrastos tās sajūtas kā kādreiz nauda, vai varētu atrast ko tādu, kaut atrastos, kaut atrastos

kaut atrastos…

Advertisements

neredzamais cilvēks

koncerts bija tieši tik labs, ka aizmirsās sliktā pēdējo dienu pašsajūta (žēl, ka, lai pievienotu video, jāmaksā – bezmaksas prieks mūsdienās neeksistē)

aizdomājos par to, kā veidojas dažādi ceļi, proti, par veiksmīgajiem cilvēkiem un ne tik veiksmīgajiem: daži cilvēki mēdz tiekties pēc kaut kā… lielāka, vairāk, vienkārši cita, lai gan varbūt patiesībā sēž laimes bedrē, bet citi ļoti cītīgi strādā, cenšas un patiešām vēlas ko sasniegt, taču sanāk tikai skumji un depresija, citiem savukārt viss kaut kā vienkārši iekrīt rokās, grib vai negrib, un ir daži, kas vispār neko neprot novērtēt (es, protams, par sevi)

būt sev dažkārt nav viegli, bet būt citam ir neiespējami, un neko tu tur nevari padarīt, neredzamais cilvēk, samierinies

bet koncerts bija patiešām labs

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

nogurums/satraukums

šodien nodevu darbu, par ko man liels prieks un gandarījums, bet vienlaikus – ir pienācis laiks nodot darbu, par ko es ārkārtīgi satraucos, jo tā atbildība ir milzīga, un vienlaikus – jau senāk nodevu darbu, kas mani satrauc par visu visvairāk, jo visu laiku uzpeld kaut kādas nepareizības, no kurām daļa nav mana vaina, bet daļa it kā ir – pat par spīti tam, ka es tur neko nevarēju padarīt… un tas viss rezultējas murgainos sapņos, tāpēc jādomā, kā tam visam pārkāpt pāri – tikai laikam ar apziņu, ka nākamie darbi būs labāki, ka no kļūdām jāmācās utt. vecas un banālas patiesības – bet tik un tā patiesības, tāpēc lai notiek – viss, kas priekšā, jāizvētē ar dubultu atbildības apziņu (nu kā, nu kā lai samierinās, ka vienmēr notiek sūdi?!?)

plus mani satrauc piektdiena – ko es daru, kur esmu iekūlusies un kā tas viss rezultēsies, bail pat padomāt; tad nu nekādu plānu pēc piektdienas, izņemot tos, kas veikti senāk, no piektdienas tumša bilde par dzīvi kā tādu

quo vadis, anonīmais?

spoki

– Adriēna, dārgumiņ, izskatās, ka jums neiet labi.

– Es slikti gulēju, krustmāt, tas arī viss.

– Nejūtaties labi savā istabā?

– Kur nu, protams. Bet man jums kas jāpavaicā.

– Jā?

– Vai Brukstrītas mājā dzīvo spoki?

– Es bieži jutu kādu, bet neko vairāk. Kāpēc jautājat?

– Vakar vakarā, kad atgriezos… mūzikas istabā redzēju spoku.

– Vai! Ceru, viņš bija labi audzināts!

– Nevaru sūdzēties par viņa uzvedību. Bet man tomēr bija ļoti bail.

/Ežēns Grīns. Universālā kopiena/

kas ir svarīgi

BPP kā vienmēr spēj atgādināt, kas ir prieks, bet dažreiz vēl vairāk sajūsmina un priecē kaut kas drūms, piemēram, tāda filma kā “Blind” (NO), par kuru nav iespējams beigt domāt, tieši tik laba tā ir, turklāt pa starpām mindfucking atklāj visai tieši arī to, kā ir ikdienā dzīvot aklam cilvēkam; pirms tam, protams, no malas sanāca pavērot, kas veido un kas neveido ģimeni (neizbēgami tā ir interese citam par citu) un citas radu būšanas, no kā secināju, ka mana īstā ģimene ir divi lieliskākie kaķi pasaulē un vēl daži cilvēki, kuriem ar mani gan ir, gan nav tiešas radnieciskas saites (pretstatā tiem, kuriem būtu jābūt ģimenei), taču tas jau sens stāsts, un tajā nav it nekādas traģikas; sapnī redzēju darba lietas, kurās neizbēgams bija K. (brr) un zilās aras, un vēl kaut ko, ko gribēju atcerēties, bet jau aizmirsu, ups

mirklīši

jebkurā gadījumā tas bija labākais, kas pēdējā laikā dzirdēts: kāds tviterdarbinieks vakar, savā pēdējā darbadienā, ejot prom, izdzēsa Trampa tviterkontu

citreiz darba lielie pasākumi ir smagnēji emocionāli, bet šoreiz ļoti patīkami un pat jautri; reti arī tas, ka nejūtos ārpus visa, bet vairāk iekšā

saulriets; vispār aptvēru, ka ļoti sen nebiju redzējusi sauli

pilnmēness pie jūras, uz jūras mēness tilts

beidzot atrasta normāla paskata mugursoma ikdienai

mīļums

skaļas domas

tik daudz iemeslu, kāpēc labāk ne, bet galvā kaut kas skaļi kliedz: stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene

īsi pirms

– Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa. Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa. Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa…

Viņš atkārtoja šos vārdus bezgalilgi – kā cilvēks, kas lēni raisās vaļā no murga skavām, savā prātā neganti kliegdams. Beidzot viņš sajutās labāk, un, kad asaras bija apsīkušas viņa acīs, vīrs redzēja, ka lapsa vēl aizvien ir savā vietā.

Viņš pats nebija izkustējies ne par mata tiesu.

Sāka snigt.

Sniga.

/Sjouns. Skugabaldrs/

 

whatever

ja ilgi sanāk klusēt, tātad notiek daudz kas tāds, ko gribas paturēt tikai sev; piemēram, domas, lēmumus, notikumus, cilvēkus; bet galvenais – domas un lēmumus; cilvēki aiziet vai paliek pie citiem paši, notikumi paiet citu ietekmē vai saistībā ar citiem, bet domas un lēmumi paliek; nesen lasīju, ka nav tādas pareizās izvēles, ir tikai konkrēta izvēle un sadzīvošana ar to; tādā gadījumā visas izvēles ir nepareizas, tāpēc, lai kādus lēmumus es pieņemtu, tie kaut kādā ziņā vienmēr būs nepareizi; taču dažkārt šķiet, ka citādi nemaz nevar – ir jāsadzīvo ar savu nepareizību, kaut kā taču ar to ir jāsadzīvo…? pat ja izvēlētie veidi šķiet kategoriski

ļaut sev būt sev un ļaut citiem būt sev, un iemācīties nejust sāpes par nepareizajām izvēlēm