maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

jautājumi

kāda varētu būt vispatiesākā mīlestības vēstule? vai mūsdienās vispār kāds raksta mīlestības vēstules? vai pietiek tikai ar mīlestības īsziņām? vai garumam vispār ir nozīme? vai vārdam “mīlu” ir svars?

ja gribi atbildes, aizsūti mammai un omītei kartīti ar vārdu “mīlu”

vai arī iedomājies, ko gribētu pateikt kādam nozīmīgam, ja tev būtu pa rokai vistrāpīgākie vārdi

maijs

ir sācies jauns mēnesis, kurā es atkal nezinu, ko iesākt: tuvojas brauciens, kas tika plānots ar cilvēku, kam bija liela nozīme, bet kas izvērtās par “negribu nekur braukt kopā” cilvēku, un es tiešām nezinu, ko iesākt; proti, jā, es zinu, ka neviens nav ideāls, ka svarīgi ir saglabāt sevī labestību, neņemt galvā cilvēku sliktās rakstura iezīmes, bet… nav jau spēka un apnīk arī; tuvojas daudzi darba pasākumi, kam noteikti nebūs ne vainas, bet… nē, tā ir vienkārši neviegla lieta būt pieklājīgam un draudzīgam ar pilnībā svešiem cilvēkiem ilgstoši (nav viegli); lai sasmeltos iedvesmu dzīvot, saklausījos dažādus pareģojumus maijam, kuri visi solīja ārkārtīgi daudz dažādu labumu, bet… ja nu es neticu? ja gribētos noticēt, bet tas ir muļķīgi, ko es zinu un apzinos, un brīnumi tiešām nenotiek, tiešām nenotiek!!!, ka es saku!!!, tāpēc es neticu, tikai sevi mānu, ka ticu, un visas dienas vienādas, izņemot tos brīžus, kad var ieiet veikalā un iztērēt kaudzi naudas par sejas maskām, pūderslotiņām un vīnogām… un baltas drēbes nav iespējams normāli saglabāt baltas, bet baltas drēbes ir vienīgais, uz ko gribētos paļauties, taču arī to nevar, viņas paliek ne-baltas, mazgā, kā gribi un ar ko gribi; un tad tu atgriezies vecās vietās, lai atrastu ko jaunu, un konstatē, ka visi iet uz priekšu, un tas nemaz nepalīdz, it nemaz, bet tad tu secini, ka galvenais ir saglabāt labestību, uzslēdz Gilmore Girls un aizmirsti, ka tev jau sen nav 13, lai skatītos kaut ko tik sliktu, un skaties, jo… nu un? es tāpat neesmu īsta

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti

 

bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

seriāls kā dzīve

beidzot tiku galā ar Girls – jāsaka, ka 5. un 6. sezonu patiešām varēja izbaudīt un varēja just, ka seriāls “izauga” savu domu līdz feminisma problēmjautājumu apskatei visai tieši un dažkārt pat sāpīgi, neko neizskaistinot, tikai nedaudz pārspīlējot, jo tas galu galā ir komēdijseriāls; bet visvairāk man patika tas, cik filigrāni režisori nobalansēja uz šīs trauslās robežas, lai parādītu, ka dzīvē ir īsi laimīgie mirkļi un viss pārējais – vienkārši dzīve, kas nebūt nav vienkārša, un neizgāja uz “laimīgajām beigām”, bet atstāja vēlmi pēc tādām ilgoties (ak dies, kā mēs esam samaitāti ar “laimīgo beigu” ideju), un par to patiešām visu cieņu seriāla idejas autorei (komiskais moments gaidās “izaugs” vai “neizaugs” arī ļoti labi saglabāts)

bet tad arī dzīvē dažkārt kā seriālā no ainām, kur visi smejas: nopērc jaunus svārkus, uzvelc, un tieši tad tevi pilnībā no galvas līdz kājām nošļaksta garāmbraucoša mašīna, tā nošļaksta, ka tev ir sajūta – tu pusi tās peļķes burtiski esi norijusi

nu un? daudz nepatīkamāk ir tas, ka palika rūgtums draudzībā

nav nekā, ko teikt

seriāls Girls mani slikti ietekmē, uzmācas kaut kāda depresija, atkal pilnībā negribas runāt ar cilvēkiem, viņi runā virspusējas, bezjēdzīgas lietas un ir tik ļoti apsēsti ar sevi, ka spēj uzmanību koncentrēt uz citiem tikai tiktāl, kamēr sagaida savu kārtu runāt, runāt, runāt, un pēkšņi visi cilvēki sāk izskatīties kā no tā seriāla – absurdi nejēdzīgi (taču man šķita saistoša viena sieviete, kas bija nedaudz komiska un par kuru biju dzirdējusi drīzāk sliktu nekā labu, taču viņā bija tīkams saturs, un domāju, ka sliktais, ko biju dzirdējusi, nāca no stāstītāja nedrošības par sevi, nevis reāla situācijas novērtējuma); vai arī – praktiski nav tāda cilvēka, ar kuru vienkārši sakarīgi un jēgpilni pakomunicēt un kuram no manis nevajadzētu kaut ko: darbu, ko varu paveikt, aizņemties naudu, manas gleznas vai vēl nezin ko; nu kurš normāls cilvēks uz ziņu, ka šajā nedēļas nogalē darbus neņemšu, raksta, vai varēšu izdarīt tomēr vēl vienu darbu šajā nedēļas nogalē, un, kad es atbildu: vai man ir izvēle, atbild: nē, tev tiešām nav izvēles; esmu vienīgā, kurai tādā situācijā gribētos miljons reižu teikt: piedod, piedod, piedod, tā sanācis, tiešām piedod? vai arī – kā var patikt un vēlēties uzturēties vidē, kur cilvēki sejā lišķojas un smaida, bet aizmugurē vienkārši cits citu norej? kā viņiem visiem pietiek spēka izlikties, bet vienlaikus būt pilnīgiem pakaļām un domāt, ka citi ir stulbi un to neredz, vai nedomāt vispār par to, ko viņi aiz sevis atstāj? dažkārt, esot lielā cilvēku barā, gribētos vienkārši satikt kādu, ar kuru parunāt tā kā ar sā, bet tas ir tik neiespējami, ka negribas runāt vispār un negribas arī klausīties; nevar taču būt tā, ka kaut kur kaut kad uzrodas pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš tomēr šķiet ārkārtīgi pazīstams, vai arī problēma ir tajā, ka man pietrūkst kāda, ko es nepazīstu, un visi, ko es pazīstu, agrāk vai vēlāk izrādās cūkas un pat neprot atvainoties par saviem egoistiskajiem izgājieniem; vai arī – vispār ir kāds šajā pasaulē, kurš piedomā par to, kā izturēties ar cieņu pret citiem? vai arī bez problēmām nosper citiem piederošas lietas, lai arī visi zina, kam tās mantas pieder – kā tas ir iespējams? vai arī – kas tas ir ar tiem, kam svarīgs sociālais statuss un kuri, tiklīdz pazīsti kādu, kurš uzskatāms par populāru, pielien tev, lai gan līdz šim nebija nedz vajadzības, nedz laika komunicēt? vai arī – tiešām visu to sociālo padarīšanu kopā satur tikai un vienīgi alkohols? ja atsakies no alko, izkrīti no jebkā sociāla?

lai nu kā, vakar Spārnos bija fantastiski garšīgi veģetārie sarkano pupiņu plācenīši, kas bija negaidīti sātīgi; maijā plānoju, ka vajadzētu iegādāties grāmatplauktu un dīvānu, garu izejamo kleitu priekam un pavasarim, uztaisīt tetovējumu; un vispār varbūt uztaisīt sev cietoksni, ieslēgties un nereaģēt uz cilvēkiem, jo nekas labs tāpat nav gaidāms?

tagad gan zinu to brīdi, kurā gribētu atgriezties, ja tiktu izgudrota laika mašīna

bezmiegs

jautājums: vai vitamīni var izraisīt bezmiegu? nezināju, ko sadarīt līdz trijiem naktī, labi, ka ir internets; jebkurā gadījumā vakarā vitamīnus vairs nedzeršu

bet varbūt bezmiegs no darbu pārdaudzuma, lai gan nekāda īpaša noguruma nav, tikai apnikums par autoriem, kas domā, ka ir labi rakstnieki, bet īstenībā nav gan

un ir gan cilvēki – viņi domā, ka viņiem viss pienākas kā kaut kas pašsaprotams, taču atvainoties par savārītiem sūdiem gan nemāk; un es brīnos, kā nav neērti… bet apzināties, ka draugiem ir sliktās īpašības, nenozīmē, ka viņi tūlīt kļūst par nedraugiem; dažas lietas vienkārši jāpieņem, ar dažām lietām jāsamierinās