jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

Advertisements

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas

taureņiem

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, būtu tik forši, ja visi taurenīši sadotos rociņās

bet no pēdējā laika labā gala: pildītas portobello, vegāniskā šokolāde (cocoa un iChoc), draudziņi, rožu sviests rokām, vegāniskais burgers Bhajan kafē, Zāles koncerts Nabā un brančs Spārnos, Vīne

Skaistulē un Briesmonī nedaudz pievīlos, gaidīju kaut ko… nezinu, varbūt iespaidīgāku, varbūt izteiksmīgāku aktierspēlē, varbūt nedaudz brīvāku no klasiskā sižeta; un politkorektums tik ļoti acīs dūrās

atcerēties

kur tas laiks, kopš pēdējo reizi biju Muklājā, un ir tik patīkami sajust to fantastisko atmosfēru, kas tur valda – viena laba vieta, kur nolīst un baudīt tumšas krāsas un pieklusinātu džezu

un zosis vēl joprojām iet pāri, pavasara skaņas

joki

tad, kad esmu izdomājusi galvā stāstu un kā tas varētu attīsties, man sanāk darbi veselām trim nedēļām uz priekšu, bet arī tas ir labi, jo ceļojumu krājkasītes pildīsies, pildīsies un piepildīsies!

pilsēta L.

izdodot Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu, viņas vīrs Leonards Vulfs, kuru Virdžīnija dienasgrāmatās apzīmēja kā L., ievadā rakstīja:

“At the best and even unexpurgated, diaries give a distroted or one-sided portrait of the writer, because, as Virginia Woolf hersef remarks somewhere in these diaries, one gets into habit of recording one particular kind of mood – irritation or misery, say – and of not writing one’s diary when one is feeling the opposite. The portrait is therefore from the start unbalanced, and, if someone then deliberately removes another charasteristic, it may well become a mere caricature.”

citur dienasgrāmatā Vulfa norāda uz tādu rakstību, kas ir vairāk par redzamo, kas atklāj īsto patību, to, ko nekur citur nevar redzēt

visas dienasgrāmatas ir tādas – kaut kas pa vidu starp īsto patību un rakstītāja karikatūru, ko veido vienas emociju gammas pieraksti, taču vienlaikus – dienasgrāmatas uzdevums jau nav neko veidot vai atspoguļot, tā vienkārši kalpo par mirklīgu sajūtu, pārdomu fiksācijas vietu, un nereti šīs sajūtas, pārdomas pēc pierakstīšanas uzreiz izgaist, nemaz nepaliek iekšiņā, tas ir bijis mirklis; vai to var izmantot par pamatu spriedumam – nezinu; teksti gan atklāj patiesību, gan māna lasītāju

starp citu, lielisko Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu nopirku netālu no Liverpūlstrītas stacijas, kuras apkārtne man kļuva par iemīļotāko vietu pilsētā L.; nejauši uzietajā alternatīvās pilsētas tūrē sanāca izstaigāt diezgan daudz no apkārtnes un redzēt interesantas vietiņas un lietiņas, pēcāk paklaiņot vienai un uziet mazu veikaliņu, kurš, šķita, apkopo sevī apkārtnes garu un noskaņu (visa tā dīvaini baisīgā vēsture, angļu pasaules uztvere un mūsdienu mākslinieciski dumpinieciskais gars), un tajā par lētām naudiņām varēja dabūt šo dienasgrāmatas sējumu, par ko es ļoti priecājos; pēcāk viesnīcā sāku lasīt un nevarēju atrauties, cik ļoti Vulfas ieraksti savijās ar netīšām uztverto (anglisko) sajūtu; jā, viens no ieguvumiem, vienkārši klaiņojot pa pilsētu L. un mēģinot uztvert kaut ko no tās un atrast kaut ko sevī, bija pāris tūru gidi, kas palīdzēja saskatīt tīkamo arī cilvēkos – tieši viņu harisma padarīja tūres vērtīgas, jo vietas – tās bez saistoša stāsta tomēr ir un paliek tikai vietas (protams, nav noliedzams, ka stāstus varam radīt arī paši, bet ne jau vienmēr un visur); tā nu Liverpūlstrītas rajonu un otru jaukāko vietu – Lesterskvēra stacijas rajonu – īpašu padarīja (ne tikai, bet arī) gidi; Lesterskvēra rajonā mani saistīja Čainatauna, kur gids neveda, bet ko sanāca izstaigāt, vēl pirms pūļi to bija sagrābuši savā varā, – cepti (?) putni skatlogos, veseli, nesadalīti, tīkami aromāti, lampioni viscaur, mazas bodītes ar nesaprotamiem gardumiem… un turpat aiz stūra – pilnīgi cita pasaule – M & M’s veikals trīs stāvos, lielākais kinoteātris pilsētā L. – Odeon utt.

un tas ir kas tāds, kas jāsaka vispār kopumā par pilsētu L., – tajā ir viss, ko gadījies kaut kur redzēt, vienuviet; eklektika, sajūta, ka viss ir “nolietots” – šī nepretenciozitāte, neiztaisīšanās par kaut ko “lielāku”… dīvainas bodītes, kas izskatās pēc pēdējās šķiras kioska Pļavniekos, tur ir normāls veikals, nedaudz nobružāta ēstuve ar bistro iespaidu – restorāns, ko iesaka tripadvisor, un atkal – turpat aiz stūra – vēsture, vēsture, vēsture, taču, ja tā nesaista, vienmēr var atrast platformu 9 3/4 un mēģināt – ja nu?; vai iekāpt nepareizajā vilcienā un nokļūt apakšzemē, kur nav neviena cilvēka, tikt ārā, apmaldīties, nokavēt, atrast un iespēt, klaiņot un praktiski nedomāt ne par ko – pilsēta L. piedāvā visas iespējas

iekšiņai šāda klaiņošana ir nodarījusi daudz laba – kaut vai ar apjautu, ka vajag vēl, ka nevajag nevienu un neko daudz, lai būtu labi, ka ikdienas sienas un ielas nepaplašina apvāršņus, ka šaurībā arī domas paliek šauras un iestrēgst uz vienas nots; vai arī apjautu, ka īstā vieta ir kaut kur tur, ārā, tik īstais laiks kad pasauks, viss notiks; taču nevar izslēgt arī to, ka dažkārt aizklīst kaut kur ārā vienam pašam ir vienkāršākais bēgšanas mēģinājums (ja jautāsi, no kā jābēg, teikšu: pietiek kaut vai ar sevi)

un, atgriežoties pie dienasgrāmatu idejas, – pēdējo dienu aktīvais lasītāj, ja meklē mani šeit, es te vienlaikus esmu un neesmu, taču, ja gribas atgriezties kādu citu iemeslu dēļ, novēlu veiksmi (atrast sevi), visādi citādi – viss, kas te, ir tikai karikatūra (neviens jau nesaka, ka dvēselei nevar uzzīmēt karikatūru)

bet pilsēta L. ar visiem tajā atrastajiem L burtiem (neizslēdzot citus) pieliek vienu lielu punktu šim ierakstam, un punkts vēsta: LABI

 

brīvdienas

šīs bija izdevušās brīvdienas – pirmkārt, normāls, atpūtai nepieciešamais dienu skaits (tas ir, trīs), otrkārt, visādas aktivitātes (piektdienas 18. novembris Siguldā noteikti bija labākais 18. novembris, kad tas ticis svinēts, turklāt bija iespēja iepazīties ar H., kas ir viens ļoti jauks cilvēks, un man prieks par L.; sestdien Scrabble turnīrs visas dienas garumā ar vīnu un pašceptu (ne manu) tējas kūku, pašgatavotu turku zirņu kariju (manu) un tādu cilvēku kompānijā, kas savā dīvainumā ir ārkārtīgi amizanti), treškārt, iespēja veltīt laiku sev (padomāt, nerunāt, aiziet paskatīties filmu uz kino (Fantastic Beasts ir laba!), pastaigāt pa veikaliem, pārsteidzošā kārtā sarunāt randiņu – neko pārlieku negaidu (tas ir, nedomāju, ka mana persona būs pietiekama), bet varētu būt interesanti))

vispār nākamā nedēļa būs notikumiem bagāta, tāpēc šīs brīvdienas bija tieši vietā un laikā, lai iegūtu līdzsvaru un mieru, un jaunus spēkus

bet man tomēr jāuzraksta – lielākā latviešu nacionāliste atkal izvēlās tvīterī, šausminoties par J. Dimitera izteiku, ka viņš nesūdzas par padomju laiku, jo tad viņam labi gāja, ko nacionāliste iztulkoja kā: ja tev varēja labi iet, kad latviešu lēģeros smaka, tad tu esi kolaboracionists vai tautas nodevējs; nezinu Dimitera pārliecības vai kontekstu, kādā viņš runāja par padomju laiku, bet man tomēr gribētos nacionālistei pajautāt: vai jūs bijāt laimīga, piemēram, kad jums dzima dēls? vai tā arī atbildējāt, kad jums jautāja, vai priecājaties: nē, es nepriecājos, ka man piedzima dēls, jo latvieši lēģeros smok; mēs katrs esam tiesīgi priecāties par savu laimi un savu dzīvi ārpus lielajiem vēsturiskajiem notikumiem, un, ja mēs priecājamies, tad tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki; tikpat labi varētu pajautāt: vai tu priecājies par laiku, kurā dzīvo – par šodienu? ja jā, tad: kā tu vari priecāties? cilvēki Āfrikā un Indijā cieš badu, karš Tuvajos Austrumos, nabadzība Dienvidamerikā, netaisnīgi ieslodzīti cilvēki cietumos visā pasaulē… ā, jā, pareizi, tas jau neskaitās, jo tie jau nav latvieši

nedod dies ieslīgt šaurredzībā un šaursirdībā – tas ir galvenais, par ko domāju šī gada 18. novembra ietvaros

 

progress

iztīrītie plaukti nes augļus, sanāk domāt par sevi, un ir ļoti labi, un tad nāk senās lietas priekšā (piedod, bet to, kas bija, tu nogalināji, ne es), un, iedomājies, ir pilnīgi viegli pateikt nē tam visam, jo ir atgūta pašvērtība

sev pilnīgi netipiskas situācijas, jauni cilvēki (kompānija, kur visi lielākoties ir veģetārieši un vegāni, atklāj jaunas garšas!), kontrole pār to, kur sevi iesaistīt, un ģeniālākais Jaungads ieplānots, tas būs graujoši!!! gaidu ar nepacietību jau tagad, bet papriekš nākamnedēļas teātri, 18. nov. pasākums, tad Vācija un decembris, kurā tiek solīti negaidīti pārsteigumi

man patīk tas, ka viss tiešām notiek tā, kā tam jānotiek, man patīk visi mazie atgādinājumi, ko es saņemu, man patīk turēt sev dotos solījumus un pieturēties pie saviem principiem