if it comes from the heart

šodien dzirdēju darba grāmatvedes sarunu pa telefonu, ka viņa šķiroties, ka vīrs liekot viņai iet pie psihologa (sarunā tika jautāts: kā jums bija? arī gāji? arī tev lika? tādi tie vīrieši…), ka uzrakstījis viņai 18 lapas (no abām pusēm) garu vēstuli, kurā esot bijušas īstās šausmas sarakstītas, un tad viņai visa racionāli rezumēja: ja beidzies, tad nav vairs ko, atgūt neko nevar

jā… tie brīži, kad cilvēkiem vairs neko vienam no otra nevajag, bet vajag pierādīt, kuram ir taisnība, – to laikam sauc par šķiršanos, un tā ir tieši tik briesmīga, kā izklausās; un kāpēc tomēr cilvēki agrāk vai vēlāk paliek riebīgi cits pret citu? it kā mums iekšā būtu kaut kāds mehānisms, ko nevar atslēgt, tikai uz mirkli dažkārt izdodas, bet pie katras sīkākās izdevības tomēr nāk ārā kaut kas nejauks, un tā vien gribas parādīt savu ego visā tā krāšņumā

un rakstīt vēstules pēc šķiršanās vajag – labs terapijas līdzeklis, bet nekad nevajag tās nodot adresātam vai nosūtīt, vajag noglabāt vai izmest, vai noglabāt un izmest pēc laika, kad prāts sakārtojies; iedomājies saņemt tādu vēstuli – tur droši vien pilns ar uzskaitītiem gadījumiem, kad kaut kas nogājis greizi vai nav sanācis tik labi, cik gribētos…

un kuram ir tā taisnība? vai tas tiešām ir tik svarīgi? svarīgāk par cieņu pret kopīgo dzīvi, lai arī tā pagājusi?

tā dzīve paiet


svīres kviec kā sivēni, un šādos vakaros, kad gadās sajusties labi par esamību ne no kā, tāpat vien, šādos vakaros neko vairāk arī nevajag; rīt tā varbūt vairs nebūs patiesība, bet šodien ir labi

kaķiem karsti, bet tās sasodītās svīres – galva jācilā, lai katrreiz paskatītu, kas skrien gar logu

vai tā varētu būt visas dzīves kvintesence – šādi vakari, kad ir labi ne no kā un svīres kviec aiz loga?

pat ja rīt tā vairs nebūs patiesība un izrādīsies, ka esi tikai vēja nesta pūka

Advertisements

bailes

tāpat kā sanāk 55,3 reizes katru trešo dienu šaubīties, vai es tiešām esmu lesbiete, tā mani satrauc vai es pat baidos no nekontrolētas vēlmes atsākt ēst gaļu un ka šī nekontrolētā gaļas rīšana sāksies ļoti pēkšņi un negaidīti, tāpēc es visu laiku atturējos ēst seitan un tempeh izstrādājumus, kā arī tofu, kas pagatavota kā gaļa; bet nu vakar es zaudēju nevainību un ēdu šos gaļīgos izstrādājumus, un zaudēju bailes, jo konstatēju, ka man ne tikai negribas gaļu, man negribas arī gaļas garšu un es labprātāk izvēlos ēst burkānus un kaltētus tomātus, un pavlovu ar maskarpones krēmu un ogu mērci, viss, punkts, punkts, punkts

punkts

te, iekšā

nav vārdu, kuros ielikt laimes sajūtu, ir tikai sajūta – ar visu fucked up un messed up vandīšanos dažu gadu garumā, ar nonākšanu īstajā vietā, bet ne tajā, kāpēc vajadzēja vandīties, un tas, kāpēc vajadzēja vandīties, ir palicis kaut kur miglā, pagājušajā gadā, kosmosā, uzsprāgusī zvaigzne, atā, tava aste pat vairs nav redzama, tikai dažreiz miršanas gaisma vēl uzdzirkstī, bet tā skaisti, tā vienkārši – kā koks, kas aug neredzami, kā putns, kas lido bez piepūles, kā bērni, kas dzimst paši no sevis, un manas mājas ir te, manī, uz šīs zemes, un tā tas notiek, tik vienkārši, kad esi mājās, esi laimīgs, un laime ir miers

burbulīši

pēdējās dienas ir ļoti iepriecinājušas un nodrošinājušas labsajūtu – it kā atrastos īstajā vietā dažās dzīves jomās, un tas ir ārkārtīgi mierinoši, jo nedomāju, ka vienmēr tā gadās –  atrast šo vietu, kur justies galvenokārt labi, pat par spīti dažādiem sīkumiem; pluss visam bija sestdienas atmosfēra ar savējiem iekšējiem jokiem un atklātām sarunām, kādas ir viennozīmīgi visvēlamākās; un, jā, ja arī dažkārt tu domā, ka maziem žestiem nav nozīmes, tad tomēr secini, ka tieši maziem žestiem ir vislielākā nozīme – pat ja tā ir grāmata ar ierakstu, pat ja tā ir maza tulpe, pat ja tā vienkārši ir garāmskrienoša saruna par niekiem; bet tad tāds sīkums – sieviešu attieksme pret sieviešu gājienu pret vardarbību… ja aktrise, kura saņem oskaru, varētu lepoties par SAVU sasniegumu, bet tā vietā aicina piecelties visas radošās sievietes un parādīt sevi, lai pievērstu uzmanību savam darbam, tad mūsu neizpratne par to, cik svarīgi ir iestāties par kopumu, lai tad, kad varētu gadīties tāda nepieciešamība, kopums iestātos par tevi, liek saskumt; un patiešām ir tā, ka visi dzīvo savā burbulī, nespējot iztēloties, ka var būt arī citādi, – un lai jau pie visiem svētajiem patiešām izdodas nodzīvot to dzīvīti savā burbulī, man tik aizdomas, ka tas var sprāgt visnegaidītākajā brīdī

DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas