garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

tik mainīgi

cilvēki ir tik mainīgi – te viņi domā vienu, te citu, un savas domas centrā redz tikai sevi; piemēram, viņa saka – nē, man tevi nevajag, tad paiet pāris dienas, viņa saka –  man tevi vajag; bet ko viņa aizmirst? ka nekas vairs nav atkarīgs no tā, ko viņa grib; dzīve ir izvēļu seku virkne ar nejaušību iestarpinājumiem; tikai nevajag aizmirst, ka izvēļu sekas ne vienmēr ir saistītas tieši ar tavām izvēlēm – pasaulē ir arī citi cilvēki; tāpēc jau pasaule ir apaļa – lai izvairītos no viennozīmības

animes veidotāji var būt arī visai dīvaini – noskatījos Yuri On Ice un palasīju par homoseksualitātes atveidojumu animēs, bet sapratu tikai to, ka daudz kas tajās mēdz būt pavisam citādi – veidotāji spēlējas ar skatītāju vēlmi ieraudzīt to, kā nav; tā arī nesaprotu, vai tas ir ģeniāli vai pilnīgi absurdi, jo tad taču zūd kaut kas, kam būtu jāpiešķir multenes “tekstam” jēga

esmu tik ļoti nogurusi, ka nepaspēšu un nespēšu izsūtīt Z-svētku kartītes pa pastu, bet uztaisīju elektronisko, to vismaz varēju

Rēgi. V Stāsts

Senior Woman Looking Sad

Senior Woman Looking Sad — Image by © G. Baden/zefa/Corbis

 

V

   – Irmastant, esmu klāt! – durvis aizcirtās un gaitenī sāka čabēt maisiņš un drēbes. – Nu, esi gatava? Mums laiks doties, – Marta čaloja tā, it kā šodien būtu vispriecīgākā diena viņas mūžā. Protams, viņa gribēja tikai labu. Uzmundrināt.

– Jā, Mārtiņ, jā, tik palīdzi man dabūt kājās šitos zābakus. Šodien labāk vilkšu siltos, ja nu kapos sāks piesalt. – Marta pietupās un iespieda kājas zābakos. – Vai šajā mētelī tev nebūs auksti? – viņa pajautāja, bet, atbildi nesagaidījusi, paķēra Irmu un uzcēla kājās. Pati aizsteidzās ģērbties. – To maisiņu izkrāmēsi, kad atbrauksim atpakaļ, tur nekā tāda nav, lai paliek. Mums tiešām vairs nav laika.

Abas notuntuļoja pa kāpnēm un ierausās mašīnā. Marta tik turpināja runāt:

– Mareks jau ir uz vietas, atbrauca arī Haralds ar savējiem, šoreiz Mareka draudzene – tu taču viņu atceries? – nebūs, Mareks teica, ka negribējis viņu aicināt, viņa jau vecomammu īpaši nepazina, es gan nezinu, vai tā va…

Ak, Alīda, Alīda. Tu pamanījies satraukt visu ģimeni arī tad, kad ņēmi un nomiri šitādā nelaikā.

– Redz kā, Alīda savus 70 nesagaidīja – Irma ieteicās. Marta apklusa. Mašīnā tāds klusums vēl nebija bijis. Marta – viņai patika runāt. Ar savu nemitīgo čalošanu viņa radīja savā apkārtnē omulību un siltumu. Varbūt, tieši daudz runādama, viņa bija tā apvēlusies, bet viņai tūlīt jau būs 50, nav brīnums, ka īpaši necentās. Un kam gan lai viņa censtos. Labi, ka viņai bija Mareks. Un Haralds arī atbalstīja. Diez ko viņa pati domāja par savu dzīvi, kad būs izdevība, pajautāšu, Irma nodomāja. Marta pameta acis spogulī. Izskatījās, ka Irma ir iesnaudusies. Bet Irma tikai pievēra acis, lai varētu padomāt. Viņai galvā griezās atmiņas par Alīdu. Kad viņas pirmoreiz tikās? Ak jā, toreiz, kad kolhozā bija tas pasākums. Viņa bija jaunā kultūras nama šuvēja, ieradusies no svešas vietas. Vecenes pret viņu izturējās piesardzīgi un par visu centās ieknābt – skauda, ka viņai vienmēr smukas kleitas, ne tādas kā viņām. Bet viņas gribēja, lai viņām būtu Alīdas kleitas. Tāpēc arī burkšķēja. Taču Alīda bija vienīgā, kas varēja uztaisīt kostīmus, un tad viņas arī sadraudzējās.

Mašīna uzbrauca uz grants, kas griezīgi iečirkstējās. Irma atvēra acis.

– Esam klāt, – Marta klusi noteica. Atkal vajadzēja rausties ārā, labi, ka Marta palīdzēja. Pieskrēja Mareks, apskāva Irmu un ieskatījās viņai acīs. Laikam neko draudošu tur neieraudzījis, piegāja pie bagāžnieka un izņēma vainagu un puķes. Marta bija pirkusi vainagu, bet Irma tikai puķes – tumšsarkanas mārtiņrozes. Marta aizkabināja Irmas roku aiz savējās un lēnām uzveda pa pakāpieniem kapličā. Iekšā bija tumšs un auksts. Haralds ar savu Veru un bērniem jau bija tur, citu cilvēku nebija. Viņi bija nolēmuši iztikt tikai ar tuvākajiem. Pat kolēģus nebija aicinājuši. Haralds ar savējiem apstāja Irmu un klusi sasveicinājās. Irmai par spīti skumīgajam notikumam gribējās pasmaidīt. Marekam šķita, ka tas bija gaužām skumjš smaids, bet Irma tiešām priecājās. Vismaz Haraldam dzīve bija izdevusies. Neskatoties uz to, ka pārveda savu Veru no Krievijas, abi palika kopā, un bērni arī labi. Irma labāk domāja par Haralda laimi, nevis skatījās uz Alīdu zārkā. Bet ziemas gaisma spīdēja tieši Alīdai virsū, un Irma nekādi nevarēja izvairīties no ainas, kas pavērās viņas skatam, kad Haralds ar savējiem atkāpās viņai aiz muguras. Alīda gulēja zārkā un izskatījās ne pēc Alīdas. Irma Alīdu atcerējās citādu. Toreiz, kad viņa šuva tos tērpus, viņas sadraudzējās. Irma bija malā stāvētāja, viņu tās pārējās vecenes neinteresēja. Viņas bija zemiskas un kūts mēslu aplipušas. Irma nēsāja vīriešu bikses un vienmēr viena pati izmēza visu kūti. Par to viņas vienmēr brīnījās un par tām biksēm arī. Bet Irmai bija vienalga. Taču Alīda sagribēja iet uz balli un teica, ka bikses nederēs. Viņa teicās uzšūt Irmai kleitu. Irma gāja pie viņas uz kultūras namu, kur viņai mazā kambarī bija vieta. Un viņa vienmēr tik sirsnīgi smējās. Priecājās, ka Irma atnākusi. Rādīja audumus un lika izvēlēties. Kad Irma gribēja samaksāt, teica, lai nākamreiz labāk atnesot viņai apelsīnus. Kur gan es lai tādus ņemu? Irmai iepletās acis, bet Alīda tikai smējās. Teica, ka par apelsīnus viņa noteikti dabūšot.

Tagad viņa izskatījās sažuvusi un izkaltusi. Alīda gulēja tā, it kā nekad nebūtu dzīvojusi. Kā vaska lelle. Ja nebūtu apkārt stāvošo cilvēku, nebūtu arī liecību, ka viņa bija dzīvojusi. Kapličā ienāca izvadītājs. Sieviete stūrī jau bija izlikusi sintezatoru. Izvadītājs izskatījās tā, it kā tieši viņš būtu Alīdu pazinis un visu mūžu mīlējis. Pat Marta un Haralds izskatījās drīzāk atviegloti. Nuja, viņi taču bija turējušies godam, kad Alīda saslima, centušies, palīdzējuši, darījusi visu, bet arī palikuši bez spēka. Izvadītājs uzsāka runu. Alīda bija lieliska māte un draudzene tiem, kas šodien sapulcējušies viņu izvad… Irma izdzirdēja, ka Haralds viņai aiz muguras iešņukstas. Marta saņēma Irmas roku un ar otru ieķērās elkonī Marekam.

Toreiz viņas uz to balli tiešām arī aizgājām. Alīda no prieka smaidīja vien. Viņa teica, ka viena baidījusies iet, bet tagad, kad viņai esot draudzene, viņas uz ballēm iešot visu laiku. Irma bija dabūjusi tumšzilu punktotu kleitu, un Alīda teica, ka tā piestāv viņas rudajiem matiem. Vai tad tie ir rudi, Irma tikai novilka, kaut kāda pakulu krāsa, un Alīdai atkal bija iemesls smieties. Ballēs Alīda dejoja kā traka – puiši ap viņu lipa kā lāči ap medu. Irma sēdēja malā un skatījās uz Alīdu vien, uz Alīdu vien. Neviens cits tik smuki nedancoja un arī tik daudz nesmēja. Kad dejotāji aizsedza Irmai skatu, viņa atspieda galvu pret vēso sienu un skatījās tukšumā. Izgāja no zāles. Elpoja smagi un dziļi.

Toreiz Irmai patika skatīties uz Alīdu. Tagad ne. Alīdas vairs nebija. Izvadītājs jau bija nonācis pie dzejas rindām, un tad iestājās muzikāla pauze. Irmai sāka salt kājas par spīti siltajiem zābakiem. Mēteli gan bija labu izvēlējusies, nesala un nebija smags. Martai bija nosalušas rokas. Irma domāja par kapračiem, kuriem šitādā nelaikā bija jārok bedre. Sasalusi zeme. Un tādā aukstumā Alīdai būs jāguļ. Ne vairs viņa smaidīja, nekā. Bija auksta un sasalusi tāpat kā tā kapu zeme.

Mareks domāja par Irmastanti. Īsta tante viņa nebija, bet, kopš viņš sevi atcerējās, Irmastante bija Irmastante. Un vecāmamma par viņu rūpējās un uztraucās, savukārt Irmastante rūpējās gan par vecomammu, gan mammu, gan viņu pašu. Viņš domāja par to, kā Irmastante varētu justies, ko viņa domā. Vecāmamma taču bija viņas labākā draudzene un vienīgais tuvākais cilvēks. Cik Mareks zināja, Irmastantei bez viņiem neviena cita nebija. Galvā pavīdēja domas par draudzeni, ar kuru laikam nekas tomēr nesanāks. Viņi bija strīdējušies par bērēm. Mareks gribēja, lai viņa brauc, tikai mammai pateica, ka negribēja. Īstenībā viņa bija tā, kas nebija gribējusi braukt. Tad Mareks arī saprata, ka nekas nesanāks. Viņš gribēja parunāt ar Irmastanti, bet vēlāk. Izvadītājs beidza runu. Mareks paskatījās uz Irmastanti, bet viņa bija aizvērusi acis.

Irma domāja par auksto zemi. Ka viņai arī tādā būs jāguļ. Zeme ir auksta vienmēr – vienalga, ziema vai vasara. Dziļumā zeme ir auksta vienmēr. Rudeņos viņas brauca talkās rakt kartupeļus un bietes. Izceļot saknes no zemes, tām līdzi nāca vēsums, kuru aizgaiņāja ar ugunskuru dūmiem un pelnos ceptiem kartupeļiem. Arī tad Alīda smēja vien. Nosmērēja zobus melnus ar ogli un smēja tā, ka citi nespēja turēties pretī. Irma vienmēr brīnījās, kur Alīda smeļas enerģiju. Irmai dažreiz tik ļoti apnika viss, gan dzīve, gan darbs, gan pati sev. Tādos brīžos viņa gāja pie Alīdas, lai atkal sajustos labi. Alīda vienmēr kaut ko izdomāja.

Mareks piegāja pie Irmas un paņēma viņu aiz elkoņa. Irma atvēra acis. Izvadītājs bija beidzis runāt, un visi gāja pēc puķēm. Izgāja ārā, sagaidīja, kad iznes Alīdu, un atkal rausās mašīnās. Šoreiz Mareks brauca ar kopā ar Irmu un Martu. Sākumā neviens nerunāja. Irma atcerējās, kā Alīda bija smējusies par melnajiem, ogļu nosmērētajiem zobiem, un iesmējās. Mareks pagriezās no priekšējā sēdekļa un pārsteigts ieteicās:

– Kas tad nu, Irmastant? Tādā brīdī…

– Atcerējos, kā Alīda smējās, vienmēr tik smējās – par visu. Neņemiet ļaunā, bērni, vecam cilvēkam, maz kas tur ar prātu notiek.

Marta paskatījās spogulī un arī iespurdzās. – Piedodiet, tiešām, mamma taču reti kad smējās, Irmastant, tu kaut ko sajauci.

– Pēc tava tēva viņa vairs nesmējās, bet pirms tam gan – Irma skumji piebilda. Mašīnā atkal iestājās klusums. Par Valdi nevienam nepatika runāt. Labi, ka bija klāt kapi. Nepatīkamā tēma palika mašīnā, bet cilvēki atkal rausās ārā. Sāka jau krēslot. Puķes apsals, nodomāja Irma, bet nu jau tas nav svarīgi. Alīda jau satrauktos vismazāk.

Vienā no ballēm viņa satika Valdi. Irma atkal sēdēja, galvu pret sienu atspiedusi, kad viņas skatu aizēnoja kāds maza auguma puisis ar retu rudu ūsu uz virslūpas. Irma sasvērās, lai ieraudzītu Alīdu, bet puisis pienāca tik tuvu, ka neko, izņemot viņu, vairs nevarēja redzēt. Viņš lūdza Irmu dejot. Irma negribīgi piekrita un lūkojās, kur palika Alīda. Ā, re, tepat vien bija. Dejoja ar gara auguma puisi, kurš viņā skatījās, kā cenšoties akas dibenu ieraudzīt. Alīda arī bija iegrimusi viņa acīs un vairs nesmēja. Irmu pārņēma nelāgas aizdomas. Viņa grieza galvu un skatījās, kas notiek ar Alīdu, bet rudūsainais viņu grieza citā virzienā. Viņa izrāvās un izskrēja ārā. Dejotāji noskatījās viņai pakaļ, bet Alīda tā arī mazo drāmu nepamanīja. Irma jau sen bija mājās, bet Alīda tik dejoja un dejoja.

Atkal Mareks paņēma Irmu aiz rokas. Kājas sala vēl trakāk. Mareks savā plānajā jaciņā drebēja kā apšu lapa. Labi, ka izvadītājs nekavējās, un kapos viss norisinājās ātri. Tikai Haralds visu laiku šņukstēja. Vera no somas vilka ārā jau trešo salvešu paciņu. Dace un Roberts turējās kopā, ik pa laikam par kaut ko sačukstējās. Arī viņi bija nosaluši. Lai tik bērni nesaaukstētos, Irma nodomāja, metot bedrē trīs saujas aukstas zemes. Roka nosmērējās, un gribējās to notraukt gar mēteli, bet piesteidzās Vera ar savām salvetēm. Puķes tiešām bija apsalušas, taču kapu tumsā neko skaidri vairs redzēt nevarēja. Visiem gribējās ātrāk siltumā.

Uz mašīnu Irma tuntuļoja viena. Tagad gan būtu noderējis kāds pavadonis, bet Marta un Haralds palika visu sakopt un runāt, bet bērniem pēkšņi bija kas apspriežams. Droši vien gribēja uzsmēķēt, tāpēc kaut kur nozuda. Irma kluburēja pa saknēm un taciņām un neko neredzēja. Nezināja, kurā virzienā iet. Laikam bija aizgājusi nepareizi. Neredzēja ne gaismiņas. Kā gan viņa citreiz atradīs Alīdas kapu, ja tagad neko nesaprata. Neatcerēsies ceļu, būs jāprasa, lai Marta ved. No mugurpuses kāds tuvojās.

– Тетя Ирма, вы не туда пoшли, – pienāca Vera. Palīdzēja aiziet līdz mašīnai. Mareks jau sildījās. Irma atkal rausās iekšā.

– Kājas nosala, – viņa teica. Mareks bija nosalis viss. Gribēja dzert kaut ko siltu, ātrāk jābrauc uz to galdu. Apklusa. Arī Irma klusēja.

– Irmastant, tev viss labi? – Mareks pēkšņi iejautājās.

– Jā, Marek, labi, ko tu jautā?

– Nezinu, visu dienu domāju, kā tu jūties, jo tu vecomammu pazini par mums visiem visilgāk. Zini, es laikam nepalikšu kopā ar Elzu. Mammai vēl neteicu, viņa satrauksies. Elza negribēja braukt uz bērēm, es gribēju, lai viņa brauc. – Mareka seju tumsā nevarēja redzēt. Varbūt tāpēc viņš pēkšņi kļuva tik atklāts. Irma domāja, ko lai atbild. Ne viņa zināja, ko tāds jauns puisis grib dzirdēt, nekā. Bet Mareks bija viņai atklājies, vajadzēja atbalstīt.

– Ai, bērniņ, tu jau pats zini, kā vislabāk darīt. Tu esi labs. Ja tā Elza to neredz, tad tev viņu arī nevajag.

Marekam šķita, ka Irma domā par kaut ko citu.

– Par ko tu domā? – viņš pajautāja.

– Par Alīdu un Valdi, – Irma atbildēja.

Mareks pagriezās pret viņu:

– Pastāsti par vecotēvu, mamma nekad nestāsta.

– Viņš nelabi izrīkojās ar Alīdu un tavu mammu, un onkuli. Tāpēc viņa nestāsta. Valdis bija stalts, garš, iznesīgs, skaists. Viņš prata runāt un aplidot, apvārdoja Alīdu. Dāvināja viņai dāvanas. Viņš bija jūrnieks, nu, tu jau zini. Sākumā viņiem bija labi, piedzima Haralds, Martiņa, viss šķita kārtībā, bet tad Alīda ar abiem bērniem arvien biežāk skrēja pie manis un naktis mājās nepavadīja. Teica, ka Valdis viņu sitot. Dažreiz viņai uz rokām bija zilumi, zem acs. Bērni bija nobijušies, raudāja. Valdis sāka dzert, zaudēja darbu. Alīda pārnāca dzīvot pie manis, bērni jau skolā gāja, tā visi kopā dzīvojām. Bet Valdis turpat blakus. Dzēra. Bērni no viņa baidījās. Negāja klāt. Dažreiz viņš nāca, dauzījās pie mūsu durvīm, kliedza. Es ņēmu cirvi un gāju viņu dzīt prom. Alīda nerādījās, ar bērniem tupēja kaktā ar segu apsegusies. Bet tu jau visu to zini, – Irma noteica.

– Zinu, bet par to neviens bieži nerunā.

Durvis atvērās, Marta ierausās mašīnā. – Par ko jūs runājat? Auksts gan, vai ne? Nu, nekas, tūlīt sasildīsimies ar buljonu. – Viņa kā vienmēr čaloja, nesagaidījusi atbildi. Labi, ka tā, Irma nodomāja, nebūtu, ko viņai atbildēt. Viņa vismazāk par visiem gribēja dzirdēt par Valdi. Mašīnas siltums ieaijāja. Irma atkal aizvēra acis.

Valdis sākumā bija labs. Kas notika pēcāk, Irma nezina. Alīdai piemita visi tikumi, un viņa bija smuka. Kāpēc Valdim ar to nebija gana, skaidrs nav. Bet tiešām – vienā vakarā viņa ar bērniem stāvēja uz Irmas sliekšņa, noraudājusies, pārbijusies. Irma ielaida viņu iekšā, un tā Alīda un viņas bērni kļuva par Irmas ģimeni. Tikai tad, kad Valdi atrada dzērumā grāvī noslīkušu, Alīda atgriezās savā dzīvoklī. Bērniem bija vairāk vietas, taču pēc skolas viņi tik un tā bieži nāca tieši pie Irmas. Alīda šuva drēbes uz pasūtījuma un mājās nāca vēlu, bet Irma tika mājās agrāk, tāpēc taisīja bērniem vakariņas. Tad nāca Alīda, paēda un veda bērnus mājās.

Viņi piebrauca pie kafejnīcas. Rausās ārā no mašīnas, Haralds arī jau bija klāt. Nu visi bija runīgāki. Bērni iegrima telefonos. Marta un Haralds, Vera un Irma apsprieda ceremoniju un izvadītāja runu. Visiem šķita, ka izvadītājs bijis pārāk traģisks. Haraldam bija sarkanas acis no raudāšanas. Ēdiens palīdzēja sasildīties. Irmai nāca virsū snaudiens. Buljons bija mierinošs. Tieši mierinošs – tā viņa bija sajutusi. Aizmirsās nedzīvā Alīdas seja, un atmiņās izpeldēja dzīvā, smejošā.

Reiz Valdis Alīdai atveda apelsīnus. Viņi tikko bija sākuši pazīties, un viņa bija beidzot dabūjusi tos apelsīnus. Aizsūtījusi Valdi mājās, viņa pasauca Irmu. Teica, Valdis jau viskaut ko ir redzējis un ēdis, bet viņas gan ne, tāpēc nav vērts dot apelsīnus viņam. Tieši Irmai vajagot tos pagaršot. Viņām abām! Alīda bija ļoti priecīga un sajūsmināta. Viņa plēsa nost mizu ar pirkstiem un plēsa apelsīnu pa daļām, kuras lika sev mutē un smējās, un smējās. Tad stiepa daivas Irmai un lika garšot. Pa viņas roku uz leju tecēja augļa sula, un Irma ēda augli no viņas rokām. Irma neko neteica, bet viņas acīs laikam bija lasāms viss. Alīda apklusa, skatījās Irmai acīs un tad atkal sāka smieties. Arī Irma smējās. Viņas apēda visus apelsīnus un tad mazgāja no rokām to lipīgo sulu nost.

Kafejnīcā viņi ilgi nepalika. Tā tas bija plānots, galvenais bija sasildīties. Un viņi bija tikai septiņi, tāpēc arī garas runas nebija vajadzīgas. Viņi visu bija izrunājuši jau iepriekš. Kad Alīda bija gadu mocījusies ar vēzi un slimnīcā nomirusi, viņi visi sabrauca pie Irmas un izrunāja, kādas būs bēres. Irma bija pagatavojusi pusdienas, un viņi visi atkal ēda tieši pie viņas. Ģimene bija sakuplojusi, bet Alīdas vairs nebija. Irmai gribējās, lai ar viņiem kopā būtu arī Alīda, viņa gribēja sabrukt un neko nedarīt, bet jau senāk, kad Alīda uzzināja par slimību, bija viņai solījusi rūpēties par Alīdas ģimeni. Tu viņiem esi otra mamma, teica Alīda.  Irmai vajadzēja saņemties, viņa to bija Alīdai apsolījusi.

Viņi atkal rausās mašīnā. Marta un Mareks veda Irmu mājās. No Haralda un viņa ģimenes bija atvadījušies. Haralds solījās iebraukt pie Irmas nākamnedēļ. Viņi aizbrauca mājās. Nabaga Haralds, domāja Irma. Viņam mamma bija viss. Tāpēc viņš šodien tik daudz raudāja. Liela daļa Valda trakuma gāzās arī pār Haraldu. Marta bija mazāka, viņa daudz ko neatcerējās. Bet vienmēr teica, ka labi, ka neatceras. Viņa ienīda Valdi vairāk par visiem. Mareks ar Martu priekšā čaloja, viņu balsis bija nomierinošas. Irma aizsnaudās. Viņai sapnī parādījās smaidīga Alīda. Mašīna piestāja, Irma atvēra acis.

– Alīdai viss ir labi, – viņa noteica. Marta un Mareks samulsa. – Ko tu saki? – Marta iečivinājās.

– Redzēju viņu sapnī, viņa smaidīja, viss ir labi. – Irma paskaidroja. Marta un Mareks nezināja, ko atbildēt. Uz mirkli iestājās klusums.

– Vai esam jau galā? – Irma pēkšņi kļuva enerģiska. Viņa rausās ārā no mašīnas pati saviem spēkiem. Mareks pasteidzās un tomēr viņai palīdzēja. Visi uzkāpa augšā Irmas dzīvoklī. Marta un Mareks neģērbās, tikai palīdzēja Irmai novilkt zābakus un izkrāmēja no rīta virtuvē atstāto maisiņu. Tur bija maize, banāni, jogurts, siers. Vēl kaut kas, bet Irma neredzēja, kas tieši. Viņa ieāva kājas čībās un apsēdās savā ierastajā vietā pie virtuves galda. Rīt paskatīs, ko viņi saveduši. Viņi vienmēr viskaut ko saved, labi bērni.

– Mēs tagad brauksim, Irmastant, – Marta pienāca un apskāva Irmu. – Nebēdājies ļoti, nedēļas nogalē atbrauksim. Vai ne, Marek?

– Simts punkti, – Mareks iesaucās un salutēja. Tas Irmu sasmīdināja.

– Brauciet, brauciet, gaidīšu, – viņa caur smiekliem noteica.

Pie durvīm Marta apķērās un sauca: – Aizmirsu pajautāt, vai tev kaut ko īpašu atvest. Ko tu gribētu?

– Jā, Martiņ, atved man to Cido dzērienu, kuru Haralds man bija viņreiz atvedis!

– Kādu Cido dzērienu, Irmastant?

– Nu, pavei, es saglabāju iepakojumu, šito. – Irma iztraucās no krēsla un pastiepās pēc sulas iepakojuma. Marta norīkoja Mareku aiziet paskatīties. Mareks ienāca virtuvē.

– Tā jau apelsīnu sula, Irmastant.

– Ak, apelsīnu… Ak, Alīda, Alīda.

par skapjiem un citām mēbelēm

šodien attopos, ka var beidzot nedarīt neko īpašu – vismaz šo vienu dienu; dīvaina sajūta pēc gana ilga saspringuma, bet viss trakais vēl tikai priekšā; galvā šaudās nemierīgas domas – ko es daru? ko darīšu? kāpēc es kaut ko vispār daru? un kas, pie velna, man būtu jādara? bet tas nav saistīts ar darbiem, drīzāk ar nedarbiem, lai gan abi ir cieši saistīti šoreiz; pēdējās naktis briest pilnmēness, es redzu, kā tas paliek arvien lielāks un gaišāks un uzstājīgi spīd man virsū – vakarā pa vienu logu stars rīt tieši tai vietā uz spilvena, kur man jāliek galva, vēlāk naktī – pa otru logu, un es nevaru saprast, kā tas spēj atrasties tieši tādā leņķī, lai mani tomēr sasniegtu; visas šīs gaišās naktis – bezmiegs, nemierīgs miegs, satraukti sapņi, pat murgi (mani šauj nost, dur nost, traki brālēns un māsīca vai tmldz.); no rīta pamostos agri, vakarā nenāk miegs, dienas vidū nevar noturēt acis vaļā; iemesli tam ir trīs: mēness vai pavasara tuvošanās, vai kaut kas ir sakustējies emocionālā ziņā (bet tas taču nav iespējams! – atliek tikai par sevi pabrīnīties, taču tas bija gaidāms)

tā pirms kāda laika es attapos, it kā esot skapī; iedomājies – tu dzīvo, dzīvo, viss ir kārtībā, un pēkšņi, dažu mirkļu jautājums, un tu esi skapī, no kura tev jāiet laukā, jo tas skaitās drosmīgi un nepieciešami; un tad es domāju – skapis tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē nenāk no manis, bet no citiem; tiem citiem šķiet, ka es esmu skapī, bet es neesmu – mana pasaule ir tikai paplašinājusies, nevis sašaurinājusies, un atšķirība ir vienīgi tajā, ka pasaule paplašinās vairumam neierastos virzienos; vai tāpēc man būtu jāsatraucas un kaut kas viņiem jāatklāj un jāskaidro? izrādās, ka var dzīvot arī vienkāršāk, un, ja pienāk brīdis, kad kādam kaut kas ir jāpaskaidro, tad to var izdarīt, bet nevis tāpēc, ka tā ir obligāta lieta, bet gan tāpēc, ka tā gribas, iekšēji ir radusies nepieciešamība; tāpēc es neesmu skapī, varbūt es sēžu uz krēsla vai dejoju uz galda, bet skapī glabāju drēbes, kuras patiesībā ikdienā nemaz nenēsāju, un dažreiz es vienkārši sēžu uz palodzes un vēroju pasauli tur ārā; tas neatšķiras no citu cilvēku vērojuma, mēs redzam vienu, un, ja kāds domā, ka viņš ir kaut kādā ziņā labāks vai viņa dzīves veids ir pareizāks, tad tieši viņš ir skapī, un lai viņam tur veicas

es dejoju uz galda

patīk

es priecājos, ka uzgāju autostraddle.com

 

(ne)skatīties atpakaļ

iereģistrējos portālā, ieraudzīju K., palika skumji, bet sapratu arī, ka jāiet uz priekšu, lai tur vai kas, sapnī redzēju sliktas lietas, nu un, iešu tāpat uz priekšu, arī tad, ja viena

Rēgi. I Stāsts

Death_to_stock_photography_Vibrant (7 of 10)

I

   Skanēja Lera Lynn dziesma Lately. Dīvaini pievilcīgs un pazīstams skaņu celiņš, es nodomāju. Es jau kādu laiku stāvēju un skatījos priekšā noliktajā gleznā. Apkārt zumēja cilvēku spiets, viss bija gaišs, kustīgs un dzīvs, bet man šķita, ka esmu sastingusi, ka laiks ir apstājies – mans laiks ir apstājies. Man patika glezna. Dažreiz, kad gāju uz muzejiem, galerijām, izstādēm, es ātri izskrēju visam cauri, pēc tam varēju stāvēt un skatīties tikai uz tiem darbiem, kas man patika. Bet tas nekad nevilkās ilgāk par piecām minūtēm, kas man šķita mūžība. Ja kāds bija atnācis līdzi, mani kaitināja, ka var lēni un ilgi skatīties uz mākslas darbiem, kamēr es jau trīsreiz visu biju apgājusi un kādā stūrī gaidīju, kad biedrs būs mākslu izbaudījis. Šoreiz es stāvēju ilgāk par piecām minūtēm. Es nezinu, cik ilgi, bet kaut kas bija noticis. Nedomāju, ka tas bija saistīts ar gleznu, kuras priekšā stāvēju, lai gan man tā tiešām patika. Šķita, ka es vairs neeksistēju vienlaikus un kopā ar citiem. Iedomājos, ja kāds man nostātos blakus, es varētu pateikt,: „To ir grūti izskaidrot, bet, kad jūs nostājāties man blakus, es sajutu sevī ieplūstam ārkārtēju mieru.” Es bieži iedomājos, ko varētu teikt cilvēkiem situācijās, kuras es tikai iedomājos. Dažreiz gadījās, ka iedomātās situācijas kļūst par reālām. Tā bija iespēja izmēģināt izdomāto sakāmo dzīvē. Reiz tā gadījās saistībā ar draudzenes krūtīm. Sākumā izdomāju, bet, kad izdomātais sakrita ar realitāti, pateicu, ko biju izdomājusi. Vēlāk mēs jokojāmies, ka man vajadzētu piekārt pie sienas viņas krūšu atlējumu ģipsī, un joks slēpās tajā, ka nebija iespējams ko tādu izdarīt. Nez vai, piemēram, vecāki vai radinieki to saprastu. Bet viņai bija tiešām skaistas krūtis, un es to biju izdomājusi, vēl pirms uzzināju.

   Jutu, ka man blakus kāds nostājas. Tas mani nepārsteidza, jo šī bija gleznu izstāde un es stāvēju un skatījos uz gleznu, kuru noteikti gribēja aplūkot vēl kāds. Blakus stāvošais cilvēks nesteidzās prom. Es arī turpināju stāvēt un skatīties uz gleznu vai varbūt garām tai. Tad, galvu nepagriezusi, es teicu:

   – To ir grūti izskaidrot, bet, kad jūs nostājāties man blakus, es sajutu ieplūstam sevī ārkārtēju mieru.

   Un es pagriezu galvu. Man blakus stāvēja sieviete, jauna, manā vecumā, varbūt nedaudz jaunāka (nekad neesmu pratusi noteikt vecumu), tumšiem, melniem matiem, kuri atspīdēja lillīgi, vai nu no gaismas, vai matu krāsas dēļ. Viņas profils bija ass un skaidrs, gaiša sejas āda, drēbes melnas, bet, kas bija uzvilkts, es neredzēju, skatiens sastapās tikai ar garu auskaru ausī, kurā oranžas pērles savijās ar lillīgām, veidojot gaumīgu sasauci ar matiem. Tātad tā bija matu krāsa. Man šķita, ka ir pagājis gana ilgs laiks, bet sieviete uz manu izteikumu nereaģēja, viņa tikai stāvēja un skatījās uz gleznu vai tai garām un pat nepagrieza galvu uz manu pusi. Varbūt nedzirdēja, ka es kaut ko vispār pateicu. Es pagriezos, neatskatījusies devos prom, nokāpu lejā pa kāpnēm, paņēmu mēteli, izgāju uz ielas.

   Es nezinu, kā biju šeit nonākusi.

   Ne tikai šeit, šajā izstādē, uz šīs ielas, bet šajā dzīvē vai dzīves posmā, kad apkārt zum cilvēki un viņu dzīve, bet mans laiks ir apstājies. Vēl nesen es biju laimīga, atbrīvojusies no visa, kas mani iegrožoja, es traucos uz priekšu, un laiks it nemaz nebija sastindzis, tas kalpoja man kā labākais biedrs dzīves un sevis izzināšanā. Es arī gleznoju, varbūt tāpēc biju atnākusi uz šo izstādi, ik pa laikam piedalījos kādos mākslas projektos un pirms pāris mēnešiem biju pabeigusi gana lielu projektu, lai kādu laiku atteiktos no citiem darbiem un atpūstos. Dzīve un brīvība ierāva savos mutuļos, un tas bija labākais laiks manā mūžā. Nedz darbi, nedz citi cilvēki mani neierobežoja, es varēju būt jebkas un jebkur. Bet atlika paiet dažiem mēnešiem, kad šī brīvība kaut kur pazuda. Tās vietā parādījās vēlme atkal iejūgties darbos, saistībās, un viss tikai tāpēc, ka apkārtējā pasaule vispārēju brīvību nepazina un neatzina. Bet varbūt tas bija attaisnojums, un es pati patiesībā nekādu brīvību nepazinu un neatzinu. Jutos apmaldījusies – tieši tāpat kā pašlaik šajā ielā. Lēnā gaitā devos uz priekšu, garām dzelzceļa stacijai, kuras peroni bija tukši un tumši, garām dažiem spožiem veikalu skatlogiem un neskaitāmiem draudīgi melniem kā aklas acis. Uz kurieni es gāju?

   Tiklīdz sāku izjust savas neierobežotības slogu, es apjuku. It kā nebūtu nekādu problēmu atgriezties darbos, iesaistīties kādā jaunā projektā, gleznot jaunas gleznas, rīkot izstādes, gan jau kāda sieviete arī atrastos. Manā darba vidē neatbilsmes normai nebija nekas neparasts, bet vienlaikus dzīve tajā noritēja tādā kā iekšējā vakuumā. Tas nodrošināja gan nosacītu brīvību patībai, gan ļoti šauru kontaktu loku (kā Alises shēmā seriālā „L Word”), kurā cits citu pazina, bet iziet ārpusē baidījās, jo tā bija tikpat draudīga kā melnās, aklās skatlogu acis šajā naktī. Tajās nevarēja saskatīt atspulgu, viss bija saplūdis vienā lielā, melnā naktī, gan cilvēki, es, gan priekšmeti un visa pasaule.

   Es sāku vairīties no šīs pasaules. Daždien, kad  pamodos, gultā pie sienas pieslieta stāvēja pusdzerta šampanieša pudele, pat to es nespēju izdzert, ar riebumu skatījos uz to, uz visu, kas apkārt, bet vienlaikus tas viss – nejēdzīgie nieki, priekšmeti, sega, spilvens, pat tukšās sienas un baltie griesti – sniedza patīkamu mierinājumu. Tajā visā nebija nekā sveša, draudoša vai nomācoša. Es ieslēdzu kādu atskaņošanas sarakstu Spotify bezmaksas versijā, kur ik pēc trim, četrām dziesmām skanēja Coldplay dziesmas Adventure Of A Lifetime reklāmas rullītis – nejēdzīgs skaņu savirknējums, kuram būtu jāvēsta par kaut ko grandiozu, daži dziesmas vārdi, un viss. Protams, man būtu pašai jāuzmeklē visa dziesma, un dažbrīd es domāju, ka tas patiešām būtu viens no lielākajiem manas pašreizējās dzīves piedzīvojumiem.

   Pēc nedēļas es ieraudzīju viņu atkal. To sievieti no izstādes. Kāds paziņa bija atsūtījis saiti feisbukā uz izstādes fotogrāfijām – izrādās tā bija atklāšana – un piebildi, kura pauda pārsteigumu un nožēlu, ka es tik ātri un strauji toreiz pazudu. Es gan neatcerējos, ka būtu tur vispār ar kādu runājusi, bet tādi jau paziņas (vai varbūt cilvēki) mēdza būt – vienmēr pauda nožēlu (un pārsteigumu), bet nekad nerīkojās aktīvi tad, kad bija vajadzīgs. Sieviete bija redzama trīs vai četrās fotogrāfijās – vienā sarunājoties ar cilvēku bariņu, kura vidū arī mans paziņa, citā – priecīgi smaidot. Man viņa patika. Viņa izskatījās jautra, atvērta, bet vienlaikus gana interesanta, lai piesaistītu uzmanību. Es neatcerējos, kā viņa izskatās, toreiz skaidri biju redzējusi tikai viņas auskaru, pēc kā arī atpazinu viņu fotogrāfijās. Šie attēli bija iespēja viņu ieraudzīt. Taču es itin skaidri atcerējos, ka, lai arī biju izdomājusi frāzi par mieru jau iepriekš, miers viņas klātbūtnē patiešām bija sajūtams. Bet varbūt atmiņa mani šobrīd tāpat kā citas reizes pievīla. Lai kā arī būtu, es gribēju to noskaidrot un iedomājos, ka vajadzētu šo sievieti uzmeklēt. Paziņam, kurš viņu acīmredzot zināja, negribēju jautāt. Nevēlējos, lai par šo manu interesi un vispār par mani kaut ko uzzina, bet, ja es kādam kaut ko pajautāšu, noteikti uzzinās. Ne tikai uzzinās, bet arī sāks prašņāt un pievērsīs pārlieku uzmanību tam, kas uz viņiem nemaz neattiecas.

   Pirmais, kas mani mulsināja, – lai arī pazinu gandrīz visus vietējās mākslas pārstāvjus, šo sievieti iepriekš nebiju redzējusi. Bija tāda sajūta, it kā viņa pēkšņi būtu uzradusies no nekurienes. Atsūtītajos attēlos nebija norādīts viņas vārds, tāpēc meklējumi sociālajos tīklos man neizdevās. Radās sajūta, ka esmu pārlieku pieķērusies kaut kādai stulbai vēlmei atrast pilnīgi svešu cilvēku neizskaidrojamu iemeslu dēļ. Un ko gan es viņai teiktu, ja viņu atrastu? Vai man pietiktu atrast viņu feisbukā, un tad es viņai sūtītu kaut kādu savārstītu vēstuli, kuru viņa itin viegli varētu ignorēt? Vai man gribētos viņu tomēr satikt arī dzīvē, un es viņu pārbiedētu kādā vakarā, gaidot pie viņas mājas ieejas? Ko es no tā iegūtu? Viņa visdrīzāk uzskatītu mani par jukušu, un tas viss beigtos, vēl nemaz nesācies. Ko tad es no viņas īsti gribēju?

   Pārcilājot galvā šos un vēl neskaitāmus citus jautājumus, es nolēmu neizpaust savu neprātu un nesākt vajāt manā dzīvē neiesaistītu un pilnīgi svešu cilvēku (man tiešām nebija, ko viņai piedāvāt). Varbūt bija laiks atgriezties normālo cilvēku dzīves ritmā, painteresēties par kādu projektu, ar kaut ko beidzot piepildīt ikdienu. Uzrakstīju pāris e-pastu, nodomāju, ka atbildes noteikti pienāks vēlāk, aizvēru datoru un devos ārā no istabas. Duša vai pusdienas? Palikt mājās vai iziet ārā? Nolēmu iziet ārā, varbūt satikt kādus draugus, pavadīt jautru un sabiedrisku vakaru, beidzot atgriezties dzīvē. Sazvanīju draudzeni, pēc minūtēm trīsdesmit biju gatava un devos ārā.

   Mājās atgriezos pēc divām dienām. Tā bija vājprātīga ballīte, kas sākās bārā un vēlāk pārcēlās uz draudzenes dzīvokli. Viņa pieskatīja divstāvu dzīvokli ar mansardu augšpilsētā. Kāds viņas paziņa bija devies pasaules apceļošanas tūrē, lūdzis dzīvokli pieskatīt, viņa bija tajā ievākusies un ik pa laikam rīkoja grandiozus tusiņus par godu jebkam – kāda piedzimšanai, precībām vai dzimšanas dienai. Iemeslu patiesībā nemaz nevajadzēja. Tādas ballītes radās pašas no sevis, jo bija vieta un cilvēki, un attiecīgais noskaņojums. Tā notika arī šoreiz. Lai arī satikāmies bārā uz pāris glāzītēm un kādu sarunu, drīz vien noskaidrojās, ka kāds no viņas daudzajiem draugiem ir saderinājies (viņu, viņa līgavu un viņa draugus satikām bārā), tāpēc ātri vien tika zvanīts, ziņots, un viss bars devās uz augšpilsētu, kur mums pievienojās vēl citi cilvēki. Man nebija ne jausmas, cik daudz viņu bija. Ik pa laikam kāds devās prom, kāds cits pievienojās, plūda alkohols, skanēja mūzika.

   Man nebija, kur steigties, tāpēc es paliku. Sen nebiju satikusi draugus, jutusies kaut kur iesaistīta vai kaut kam piederīga. Nešķebināja pat reibumā kur kurais aizmigušie, nesakarīgās sarunas vai cigarešu dūmu radītā migla. Rīkot tusiņus mana draudzene prata. Nu, varbūt ne gluži draudzene. Viņa bija no tām sievietēm, kuras var saukt par regulāru vienas nakts sakaru draudzenēm. Tādu bija gana daudz. Ik pa laikam kāda pazuda no apvāršņa, tad visi zināja, ka viņa mēģina dibināt attiecībās, bet vieta nekad nepalika tukša, vienmēr uzradās kāda cita, un dažām netraucēja arī fakts, ka viņas it kā bija aizņemtas. Tā bija savdabīga rotācija, kurā katram bija sava loma un robežas, kas netika pārkāptas. Mēs parakstījāmies uz abpusēju labpatiku gadījuma sakarā vai vienas nakts piedzīvojumā, par to pretī neprasot ciešu draudzību, jautājumus par privāto dzīvi vai sirds izkratīšanu. Dažreiz gan gadījās izņēmumi –  kā man un šai tusiņu rīkotājai. Mēs kļuvām par varbūt ne pārāk tuvām, bet tomēr draudzenēm (ar papildu vērtību, ja to vajadzēja), kas ik pa laikam satiekas un atrod arī, par ko aprunāties. Dažreiz tas šķita liels ieguvums dzīvē, kurā nekad nevarēji būt drošs, ka cilvēki tajā uzkavēsies ilgāk par pāris seksam atvēlētām stundām.

   Es attapos agrā rīta stundā sēžam uz palodzes un skatāmies ārā pa logu. Tusiņš bija beidzies, visi prom. Ausa zilgana gaisma. No cigaretes cēlās tieva dūmu strūkliņa. Tā bija tikpat zila, cik agrās rīta stundas gaisma ārā aiz loga. Dūmi cēlās augšup un plūda ārā pa atvērto logu, it kā veidodami tiltu uz ārieni, sasaistot mani ar to. Ik pa laikam šajā zilganumā iegailējās cigarete. Man mugurā bija svešs T krekls. Tā bija pirmā nez kāpēc skaudrā apjauta tajā rītā. Svešs T krekls pieskārās manai ādai, kā tikko bija pieskārušās svešas rokas. Tas bija draudzenes T krekls, kuru viņa man iedeva pēc tam, kad manu krekliņu kāds bija aplējis ar alu. Viņa pati stāvēja istabas zilganajā krēslā, kārtodama matus mezglā, kas bija izjucis, un vilkdama mugurā tādu pašu T kreklu, kādu bija iedevusi man. Mēs pārgulējām. Uz brīdi pirksti, mēle un krūtsgali bija snieguši patīkamu aizmiršanos. Velns, kāpēc mēs tā darījām? Sajūta, ka svešums manī ielaužas arvien spēcīgāk, koncentrētāk, pastiprinājās. Kad vēroju viņu velkam T kreklu, man šķita, ka viss ir aizgājis galīgi šķērsām, ka esmu apmaldījusies vairāk nekā jebkad, ka vajadzēja palikt savā noslēgtajā čaulā, nevajadzēja pielaist sev klāt citu cilvēku. Es piecēlos, paņēmu jaku, uzvilku kurpes.

   – Es došos mājās.

– Bet tavas drēbes…

– Lai paliek, – es atbildēju un aizvēru durvis.

   Uz ielas mani apņēma gaiss, kas stindzināja plaušas, un zilā gaisma. Aizpīpēju cigareti un plūdu līdzi šai nesaprotamajai gaismai, kas mani veda virzienā, kas nesolīja neko, varbūt tikai drošību un noslēgtību. Kas tā bija par nemaņu, kas mani pārņēma? Vilciena zumēšana to tikai pastiprināja. Tagad man būtu vienalga viss – pat ja uz tā krekla būtu rakstīts „Nobody knows I’m gay”. Attapos, jau esot mājās. Sajūta bija gaužām nepatīkama – tā, it kā kāds būtu pieskāries vairāk, nekā es gribēju atļaut. Novilku drēbes, iegāju dušā un devos gulēt.

   Pamodos, šķiet, pēc diennakts. Pirmais, ko ieraudzīju, atvērusi acis, bija uz grīdas nomestas drēbes. Svešs T krekls. Tikai tagad sapratu, ka tas „Bet tavas drēbes…” bija bikls mēģinājums mani aizkavēt.

   Šī apjauta mani pārsteidza un paralizēja. Vienīgais, kas mani neizbrīnīja, bija tas, ka nebiju neko manījusi. Es pat sevi dažreiz nemanīju. Nez cik daudz šādu biklu mēģinājumu jau bijis… Pašlaik es nebiju gatava risināt tādus jautājumus. Kā gan es to varēju, ja nezināju, kas esmu? Pacēlu no grīdas kreklu, tas būs jāatdod, nodomāju un iemetu to veļasmašīnā.

   Iedarbināju datoru, kura ekrāns vēstīja, ka saņemti vairāki e-pasti. Pirms divām dienām – divas minūtes pēc manis nosūtītās vēstules – bija pienākusi atbilde. Pašlaik tiek īstenots starptautisks pilotprojekts, tajā piedalīsies daudz mākslinieku, nepieciešams sagatavot prezentāciju un reklāmas materiālus vairākās valodās, un, ja es piekritīšu pēc iespējas ātrāk, dabūšu darbu. Bija pagājušas divas dienas. Nolēmu piezvanīt, ja nu tomēr paveicas. Domāju, ka gribētāju šādam darbam arī bez manis būs gana daudz, bet man veicās. Telefonsaruna vēstīja, ka projekta īstenotāji nebija aizrāvušies ar meklējumiem (tipiski mākslinieki, nodomāju), tāpēc, ja es vēloties, varu pievienoties komandai. Nolēmu piekrist. Es gribēju kaut ko beidzot darīt. Negribēju domāt par dzīvi un sarežģītām lietām, jutu, ka šis darbs mani no tā visa atbrīvos. Drīz vien saņēmu pirmos materiālus paraugu izstrādei un iegrimu darbā. Tas tiešām ļāva aizmirst biklos mēģinājumus un pašai savas bailes – gan kļūdoties vērojumos, gan nekļūdoties tajos, gan sastopoties ar jautājumiem, uz kuriem atbildēt varēju tikai es pati. Neviena cita nebija. Bet es pat nebiju droša, vai es esmu es pati.

   Pirmais darba posms noritēja individuāli. Pāris nedēļas strādāju pie reklāmas materiālu paraugiem, idejām prezentācijai. Lai arī man teica, ka projekta komanda ir gana liela, pagaidām biju satikusi vien divus cilvēkus – vienu mākslinieku, ar kuru kopā parakstījām līgumu, – un projekta vadītāju. Priecājos, ka nav jākontaktējas ar citiem. Pēc ballītes nekur negāju. Negribēju satikt draudzeni. Nebiju gatava sarunām, kaut tikai biklām. Viņas T krekls stāvēja tīrs un izmazgāts, gaidīja iespēju atgriezties pie īpašnieces, un, lai gan viņa bija zvanījusi vairākkārt, es neatbildēju.

   Atlikušais projekta prezentācijas sagatavošanas laiks pagāja kā transā. Es biju iegrimusi darbā, atslēdzos no ārpasaules. Varbūt tāpēc izjutu ārkārtīgu satraukumu dienā, kad  paveikto vajadzēja prezentēt projekta komandai. Sapulcēsies visi, es iepazīšos ar kolēģi, būs daudz konkrētības un skaidrības. Atcerējos par izstādē sastapto sievieti – par mieru, ko viņa izstaroja. Par viņu domāju diezgan bieži, bet īsti nesapratu, kāpēc. Stāvēju pie ieejas kabinetā, kur jau bija sapulcējušies cilvēki, nevarēdama saņemties. Galvā griezās doma par mieru, un es centos to saglabāt, domājot par svešo, mierpilno sievieti, ko biju satikusi, šķita, pirms mūžības. Atcerējos viņas vizošo auskaru un atvēru durvis.

   Tur viņa stāvēja.

   Visu acis bija pievērstas viņai, viņa teica: “Prieks jūs beidzot satikt” – un, lai gan tas tika teikts visiem, man šķita, ka viņa to saka man. Nē, es to teicu pati sev. Viņa skatījās uz mani, tas ir, es skatījos uz sevi, un mani pārņēma miers. Es redzēju, kā es stāvu zāles vidū, prezentēju reklāmas materiālus, atbildu uz jautājumiem un stāstu par iespējamiem variantiem, ja kādam kaut kas nebija paticis.

   Es ieraudzīju sevi.

   Uzreiz pēc prezentācijas nolēmu piezvanīt draudzenei. Aiznesīšu viņai T kreklu, nodomāju. Šķiet, esmu pie viņas aizmirsusi savus auskarus.

Rēgi. II Stāsts

Death_to_Stock_Photography_NYC_Skyline_2

No sērijas “Rēgi”, kuru nesen sāku rakstīt.

II

   Beidzot nokārtoju formalitātes, saņēmu mantojuma naudu un pārdevu māju. Biju nolēmusi pārcelties uz pilsētu. To es gribēju izdarīt jau sen, bet, kad sāku pārcelšanos plānot, vecāki gāja bojā autoavārijā. Tas visu mainīja, bet vēl jo vairāk nostiprināja vēlmi pārcelties. Piepilsētā dzīve nebija slikta, un es to biju izbaudījusi pilnībā, taču vecāku nāve dzīvi ģimenes mājā padarīja praktiski neiespējamu – māja nu šķita par lielu un spocīgu. Biedēja nevis kaut kas pārdabisks, bet gan atmiņu smagums un pēkšņi par nomācošu kļuvusī vienatne. Tā nebija vientulība, taču nu pietrūka agrāk skanošo trokšņu un klātesamības sajūtas. Dīvaini, ka iepriekš tas bieži vien bija kaitinājis – mūžīgā trauku šķindoņa, kāju šļūkāšana čībās, avīžu čaukstināšana, jautājumi un iztaujāšana, un nereti arī sadzīviskās sarunas ne par ko. Bija grūti kaut kur sameklēt pilnīgu klusumu, kurā sastapties ar savām domām un darbiem, un sevi. Tāpēc biju nolēmusi pārcelties, un tas bija galvenais iemesls. Man patika rajons, kurā dzīvojām, piepilsētas ikdienišķais nesteidzīgums, ģimenes mājas, sētas un puķu dārziņi. Visa šī sīkā, neko neradošā rosība, kas nepieciešama tikai tāpēc, ka kāds kaut kad bija teicis – tā ir dzīve un tā jums būs jādzīvo. Pilsēta bija gandrīz vai ar roku aizsniedzama, tā nebija dzīve sociālā izolētībā. Drīzāk tas bija izvēles jautājums. Un izvēles, kā izrādījās, noteica ne tikai pieaugšana un savas vietas meklēšana dzīvē, bet arī tādas nejaušas un neieplānojamas lietas kā avārijas un nāve.

   No informācijas par avāriju es centos izvairīties. Nevēlējos, lai prātā iespiestos detaļas, kas mani vajātu turpmāko dzīvi. Zināju, ka vecāki nebija vainīgi, ka bojā gāja arī citi cilvēki, tētis nomira uzreiz, mamma diennakti gulēja slimnīcā, tad arī nomira. Man šķita, ka zināju pietiekami, lai to visu nekad neaizmirstu. Draugi un radinieki teica, ka vajag bēdāties un tad ar zaudējumu samierināties, vajag iet un satikties ar citiem, kas piedzīvojoši ko līdzīgu, apmeklēt psihologu, izrunāt visu un tā tālāk. Mūžīgais bla bla bla. Viņiem visdrīzāk izlikās, ka esmu pārāk vēsa un atturīga, ka nebēdājos par vecāku nāvi. Bet man nebija viņiem jāizdabā, tā es domāju. Es tikai izvēlējos savu veidu, kā ar to visu sadzīvot. Varbūt tas nebija pārdomāts veids, neizsvērts, bet tas sakrita ar maniem uzskatiem un plāniem attiecībā uz nākotni. Pēc bērēm nebija pagājuši pat pāris mēneši, kad nolēmu māju pārdot un tomēr pārcelties.

   Mani pārsteidza, ka vecāki bija sagatavojuši testamentu. Ka viņi bija domājuši ne tikai par nāvi, bet arī par to, kas notiks ar viņu īpašumu un mani pēc viņu nāves. Protams, vecāku pragmatisms un praktiskums nebija nekas brīnumains, viņi tādi bija vienmēr – varbūt atšķirībā no manis. Taču testaments bija kaut kas, ko nekārto laikā starp pusdienām, puķu ravēšanu un vakariņu gatavošanu. Tam jābūt pārdomātam, izsvērtam lēmumam, tajā jābūt kaut kam rituālam. Neko tādu vecāku ikdienā es nebiju novērojusi. Viņu rituāli bija ierasti un nesaistoši, lai gan vienlaikus arī droši, stabili un mierpilni. Ja viņi runātu par testamentu, es noteikti satrauktos. Laikam tāpēc viņi to bija nokārtojuši bez manas līdzdalības. Un tas izrādījās ļoti vērtīgs dokuments. Iespējams, neko tādu nedrīkst teikt, jo tad sanāk, ka vecāku nāve man bijusi izdevīga, bet, nē, vienkārši vecāku vairs nebija, bet bija mantojums – māja un nauda.

   Uz pilsētu pārvākties nemaz tik ātri neizdevās. Mans mērķis jau nebija pārvākties ātri, vienkārši pārvākties. Taču, lai to izdarītu, pagāja vairāk nekā pusgads. Sākumā bija jānokārto dažādas formalitātes, jāizdomā, ko darīt ar mantām, sadzīves priekšmetiem, sīkumiem, ko mamma un tētis bija gadu gaitā sakrājuši. Dažas mantas tika glabātas garāžā un pagrabā, tās vēstīja par kādu pagātni, par laiku, kura vairs nebija. Dažas mantas bija tagadne – tās tika lietotas ikdienā, izliktas apskatei plauktos. Nākotnes mantas ievedīs kāds cits. Dažbrīd es domāju – varbūt ar gadiem nožēlošu, ka pārdevu savu bērnības māju, ģimenes īpašumu, varbūt man tās pietrūks, es gribēšu atgriezties un pārcilāt visas sīkās lietas, ko tā sevī glabā, bet es nevarēju dzīvot iedomātas varbūtības vadīta. Tās lietas, kas glabāja sevī būtiskākās atmiņas, es ņemšu līdzi. Pārējās es atdāvināju, izpārdevu pagalma izpārdošanās un interneta veikalos. Pamazām māju piepildīja tikai ikdienā nepieciešamākās lietas un tās, ko biju nolēmusi ņemt līdzi uz savām jaunajām mājām pilsētā. Mājas pārdošana ievilkās, vairākus mēnešus pircēju nebija, bet tad pircējs atradās. Kamēr kārtojām formalitātes, es braucu uz pilsētu meklēt dzīvokli. Kopā ar vecāku atstāto naudu un naudu, ko ieguvu no mājas pārdošanas, es varēju kaut ko nopirkt.

   Man izdevās atrast pieticīgu dzīvokli salīdzinoši mierīgā rajonā. Māja bija paveca, kaimiņi klusi. Cik sapratu no mākleres, daudzi šajā mājā dzīvoja ļoti sen. Nopratu, ka, iespējams, savu dzīvokli dabūju, jo tā īpašnieks bija nomiris, bet par to māklerei nejautāju, un tas mani arī nesatrauca. Nāve mani nebiedēja, es par to nešausminājos un nekritu tās dēļ izmisumā. Tā bija tikpat tuva un ikdienā sastopama kā dzīvība, un ar to varēja tikt galā, kaut vai pārlīmējot dzīvoklī tapetes. No vecāku mājas pārvedu gultu un traukus, vēl dažus niekus. Šķita, mantu nebija nemaz tik daudz, bet nelielajā dzīvoklī kastes stāvēja cita virs citas un cita pie citas, viss bija pilns ar brūnām kartona kastēm, uz kurām zaļiem burtiem gozējās uzraksti par labāko iepakojumu mantu pārvadāšanai, adreses un telefona numuri.

   Pagāja pāris nedēļas, līdz izpakoju visas mantas un sakārtoju tā, lai man ikdienā būtu ērti. Biju paspējusi nedaudz iepazīties arī ar apkārtni. Iespējams, pirmo reizi mūžā es jutos pilnībā nesaistīta ar pagātni un nepiesaistīta citiem cilvēkiem. Pēc vecāku nāves un mājās pārdošanas dēļ attālinājos no radiniekiem, kuri centās mani audzināt un mācīt, kā dzīvot. Viņi, protams, nevēlēja man neko sliktu, to es sapratu, bet es nevēlējos pakļauties kāda cita izpratnei par pareizu dzīvošanu. Un viņi par mani neko daudz nezināja. Viņu padomi izrietēja no viņu personīgās izpratnes par to, kāda ir dzīve un kā tā jādzīvo. Man bija pāris draugu arī pilsētā, bet kādu laiku nebiju ar viņiem sazinājusies, aizbildinoties ar aizņemtību, pārdodot māju, un tā arī nepateicu, ka esmu jau pārvākusies. Es noteikti pateikšu, es to zināju, bet ne tagad. Šobrīd vēlējos pierast pie savas jaunās vides un izbaudīt nepiesaistību un neierobežotību. Varbūt šis būs īstais laiks, lai apjaustu, ka es esmu, nodomāju.

   Apkārtne bija visai mierīga. Tas nebija pilsētas centrs, bet arī ne pati nomale, dzīve šeit ritēja pilsētai ierasti – no rīta cilvēki, dzerdami kafiju no papīra krūzēm, steidzās uz darbu, ielas piepildīja satiksmes trokšņi, pēc tam viss nedaudz noklusa, līdz pusdienās kņada atsākās, kafejnīcas un to terases piepildīja pusdienotāju čalošana. Šajā laikā vismierīgāk bija parkā – tajā piknikoja kāds pārītis vai draugu bariņš, ģimenes ar bērniem, veselīgu dzīvesveidu piekopa skrējēji, nūjotāji, skrituļslidotāji, suņu saimnieki veda pastaigā savus mīluļus. Bērnu rotaļu laukumā pulcējās izklaidei atbilstoša auditorija, to uzraudzīja mammas un aukles. Taču tas viss, salīdzinot ar kņadu uz ielām, bija nesteidzīgs. Pēcpusdienā, kā atklāju, visjaukākās vietas bija kafejnīcas. Tās nebija pārpildītas, darbadienas ritma pakļautajiem bija beidzies pusdienu pārtraukums, vakara un nakts dzīve vēl nebija sākusies. Pilsēta kā pusdienas paēdušais laidās tādā kā snaudā, bet vienu aci vēl turēja atvērtu. Vakari no darba mājās veda rītā turp aizgājušos, uz ielām izverda izklaidēties gribošo bari. Es pamazām atgriezos pie darba. Tulkoju dažādus tekstus, ko piedāvāja tulkošanas biroji, un varēju to darīt jebkurā sev tīkamā vietā, neesot piesaistīta birojam un darbadienas ritmam. Izklaides mani vēl neinteresēja, nebiju vēl tādai dzīvei gatava. Tāpēc vakaros lielākoties strādāju mājās, bet dienas mierīgo daļu pavadīju pastaigās pa pilsētu.

   Netālu no mājām atradās bārs, kas pa dienu darbojās arī kā pusdienu kafejnīca. Pirmo reizi tajā ieklīdu pēcpusdienā, kad, izņemot pāris aizņemtos galdiņus, viss bija tukšs. Pie letes stāvēja spilgti ģērbies transvestīts un skaļi sarunājās ar kādu sievieti. Apsēdos netālu no durvīm pie galdiņa, kas ļāva pārredzēt visu kafejnīcu, ieeju, kā arī skatīties ārā pa logu. Skaļais un spilgtais transvestīts bija oficiants, un, kad viņš pieņēma un atnesa pasūtījumu, es nolēmu šeit iegriezties ik pēcpusdienu, lai strādātu. Kafejnīcu piepildīja Halsey dziesma Ghost. Dziesmas iespaidā nolēmu šeit iegriezties regulāri. Bet varbūt iemesls bija pavisam cits.

   Bija pagājis jau mēnesis, kopš dzīvoju pilsētā, un kafejnīcā tagad iegriezos katru dienu. Ik palaikam aprunājos ar oficiantu transvestītu, bet nevarētu teikt, ka bijām sadraudzējušies. Viņam ilgākām sarunām nebija laika, jo vajadzēja strādāt, un, tā kā strādāju arī es, mēs viens otru netraucējām. Un man patika tas, ka šajā kafejnīcā neviens īpaši neuzbāzās un nejaucās ar jautājumiem tur, kur kāds nevēlējās laist iekšā. Telpa apmeklētājus apvienoja, bet ļāva palikt pašiem ar sevi.

   Ievēroju, ka pirms ieejas kafejnīcas priekštelpā bija piekārts ziņojumu dēlis, pie kura cilvēki piesprauda dažāda veida informāciju – par vēlmi atrast partneri, par dzīvokļa izīrēšanu, par dzīvokļa biedra nepieciešamību, par kādu pasākumu, pakalpojumu vai tamlīdzīgi. Ziņojumi uz dēļa papildinājās visai bieži, tas bija no vienas vietas noklāts ar lapām, lapiņām un nelieliem plakātiem. Man nebija ne jausmas, vai kāds rūpējas arī par dēļa attīrīšanu un novecojušas informācijas ņemšanu nost, bet, tā kā dēlis informatīvā smaguma dēļ no sienas nost negāzās, pieņēmu, ka ik palaikam ziņojumus no tā kāds noņēma. Tāpat man nebija ne jausmas, vai tos kāds vispār lasa, jo neviens kafejnīcas apmeklētājs, kopš es biju pasākusi tur regulāri iet, pie tā vēl nebija apstājies.

   Nezinu, kas mani mudināja un kā vispār par kaut ko tādu iedomājos, bet kādu dienu, ejot kafejnīcā, es apstājos pie dēļa un augšējā stūrī piespraudu uz dzeltenas Post-it lapiņas uzrakstītu ziņu. Tā man bija ienākusi prātā pēkšņi. Uz lapiņas uzrakstīju:

Čau!

Katru pēcpusdienu sēžu šajā kafejnīcā pie galdiņā stūrī starp logu un ieeju.

Varbūt vēlies aprunāties?

 

   No vienas puses, mani priecēja, ka dēlis nepelna nekādu īpašu uzmanību, tāpēc mana lapiņa tur noteikti stāvēs neievērota, līdz tiks kādas nezināmas rokas noņemta un izmesta papīrgrozā. No otras puses, es satraucos, ka to kāds tomēr ievēros. Šis taču bija gaužām muļķīgs un bērnišķīgs gājiens. Dažas dienas es uz kafejnīcu neaizgāju, bet nez kāpēc lapiņu tā arī nenorāvu. Pēc dažām dienām nolēmu, ka lapiņa var palikt, bet es par to daudz nedomāšu, jo viss tāpat vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek, – neatkarīgi no manām domām vēlmēm. Piemēram, vecāku nāve. Atsāku iet uz kafejnīcu un ar atvieglojumu konstatēju, ka lapiņa ir palikusi neievērota – neviens nesteidzās aprunāties, kafejnīcā pat nebija citu klientu, es pasūtīju dzērienu un apsēdos ierastajā vietā.

  Darbs nevedās, es malkoju kafiju un skatījos pa logu – pāri ielai puiši braukāja ar skeitbordu un mācījās dažādus trikus, pa ielu steidzās cilvēki, es domāju par to – par bērniem un skeitbordu, par cilvēkiem, kas gāja gar logu, par to, ka vakarā būs vairāk jāizdara, jo pašlaik es nedaru neko, es domāju, un šķita, ka laiks ir apstājies. Attapos, kad pie sava galdiņa izdzirdēju klusu iesmiešanos. Es it kā modos no miega, un man vajadzēja dažas sekundes, lai aptvertu, ka man pretī sēdēja sieviete. Viņa bija apsēdusies uz krēsla jāteniski, skatījās uz mani un smaidīja. Blakus uz galda bija nolikta motocikla ķivere.

    – Čau! – viņa teica. – Vai to dzelteno zīmīti uz dēļa piespraudi tu?

   Viņa pameta ar galvu uz dēļa pusi un izbrauca ar roku cauri gaišajiem matiem, kuri, asimetriski nogriezti, krita acīs. Viņas kustības un uzvedība bija gandrīz bravurīgas, puiciskas, bet viņa bija arī sievišķīga un pievilcīga. Un viņas smaids bija atbruņojošs. Es samulsu un iesmējos. Tā mēs iepazināmies.

 

*

   Viņai piemita apbrīnojama spēja neradīt sajūtu, ka viņas klātbūtne ir kas obligāts un ka man būtu pienākums ar viņu kontaktēties, ja jau viņa bija izlasījusi manu zīmīti un uz to atsaukusies. Vēlāk, kad mēs jau bijām aizbraukušas, viņa stāstīja, ka zīmīti viņa pamanīja tajā pašā dienā, kad es to piespraudu, bet izrādījās, ka norādītājā vietā neviena nebija. Tas notika dienās, kad es nobijos pati no sevis un uz kafejnīcu negāju. Viņa bija ielūkojusies kafejnīcā vienu, otru dienu un nospriedusi, ka tas ir kāds joks. Bet kāda neizskaidrojama ziņkāre viņai lika atnākt vēl vienu reizi, un tad mēs arī satikāmies. Uz jautājumu, kāpēc es viņu līdz tam nekad kafejnīcā nebiju redzējusi, viņa atbildēja, ka parasti iegriezās tur vakaros. Tas visu izskaidroja, jo vakaros es parasti kafejnīcā nepaliku. Vakaros tā bija pārāk dzīva, visa tā čalošana… Viņa teica, ka tagad viņai arī labāk patīk pēcpusdienas, kad nav tik skaļi un šķiet, ka laiks apstājas.

   Mēs tikāmies kafejnīcā. Bija dienas, kad viņa neieradās, jo strādāja (viņa bija fotogrāfe). Es tam nepiešķīru pārāk lielu nozīmi – ja viņa ieradās, bija interesanti sarunāties, ja neieradās – es strādāju. Mums nebija nekādas vienošanā, nebija arī nekāda nolūka vai īstas skaidrības, kāpēc satiekamies. Tā vienkārši notika, un tieši šajā nepiespiestībā, neprognozējamībā un saistību trūkumā slēpās viss valdzinājums. Mēs runājām par visu un neko. Es nestāstīju vienīgi par vecāku avāriju. Teicu, ka viņi ir miruši, un priecājos, ka jautājumi nesekoja. Viņas ģimene dzīvoja pilsētā, bet viņai bija savs dzīvoklis un sava, neatkarīga dzīve. Un vēl viņai bija motocikls. Viņa aizrāvās, kad par to runāja, stāstīja par motociklu markām, detaļām, aksesuāriem un ar to saistīto dzīves stilu. Man patika, ka viņa stāstīja. Dažreiz es klausījos vairāk viņas balsī nekā stāstītajā, un tādos brīžos bija interesanti vērot, kā viņas seja kļūst nopietna, bravurīgais smaids pazuda, palika tikai acis un balss, un acīs bija sajūsma, prieks un izteikts dzīvīgums. Vēlāk – kad aizbraucām – es nebeidzu brīnīties par to, cik ļoti viņa man liek justies dzīvai. Viņas klātbūtnē man dažreiz šķita, ka jūtu, kā asinis no plaušām nogādā skābekli līdz sirdij un kā dalās un mirst šūnas. Brīžos, kad sajutu tās mirstam, mani pārņēma skumjas. Lai arī mēs šajā brīdī dzīvojām, viss bija neizbēgams un neatgriezenisks. Es domāju par vecākiem, par to, ka viņi tik ilgi bija dzīvojuši kopā, droši vien tāpat kā es jutuši dzīvību sevī, radījuši dzīvību un nomiruši gandrīz kopā un vienlaikus. Diez kā bija nomirt. Droši vien vienīgā atšķirība starp dzīvi un nāvi bija nāves gadījumā zaudēt iespēju izjust dzīvības kustību sevī – asins plūsmu, skābekļa uzsūkšanos, nervu šūnu impulsus smadzenēm – un zaudēt iespēju izjust tādus momentus, kad viss ķermenis kņud, dzīvības pārņemts. Nāve nāca ar sastingumu, un tajā bija kas svešatnīgs, nesaprotams, jo dzīvība iepazīstina ar kustību – vienalga vai tā būtu radoša vai postoša. Un beidzot arī es biju sākusi to iepazīt.

   Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa piedāvāja mani pavizināt, un mēs traucāmies pa pilsētas ielām iepriekš neiepazītā veidā. Tā bija saskare gan ar ārpasaules gaisu, gan ar otra cilvēka ķermeni, un tajā bija kaut kas intīmi atklāts. Braucienu varēja redzēt ikviens, bet sajust tā radīto iespaidu, sajust metāla radīto jutekliskumu varēja tikai tie, kas brauca. Tā vietā, lai visu laiku pavadītu kafejnīcā, dažas pēcpusdienas mēs izvēlējāmies „nobraukāt”. Tie bija bezmērķīgi braucieni. Garām zibēja pilsēta un tās dažādo rajonu līdzīgā dzīve, mainījās krāsas un faktūras, viss saplūda, tad atdalījās un atkal saplūda, dažreiz brauciens palēninājās, dažreiz paātrinājās, dažreiz es aizvēru acis un tikai elpoju, dažreiz atvēru un tvēru visu, ko redzēju. Manas rokas apvija viņas vidukli, un, lai arī es neredzēju viņas acis, arī tobrīd es jutu, cik dzīva viņa bija. Es taču nevarēju kļūdīties. Lai gan – kurš var droši un pilnīgi pārliecināti apgalvot, ka pazīst pasauli un citus cilvēkus tā, ka viņi nekad nevarētu pārsteigt ar kaut ko tādu, ko pat nav iespējams īsti iedomāties. Kad mēs braucām, es domāju tieši par to – ko es līdz šim zināju un par ko biju pārliecināta, un kas bija mainījies. Pasaule, zemeslode griezās ap to pašu Sauli tajā pašā virzienā, bet mani vecāki bija miruši, es biju pārcēlusies uz pilsētu un aizmirsusi dzīvi priekšpilsētā. Es sēdēju blakus cilvēkam, kas man bija svešs, bet pašlaik daudz tuvāks par citiem. Viss bija tāpat, kā bijis, bet pilnīgi citādi.

   Un tad es piekritu doties viņai līdzi. Mēs sēdējām kafejnīcā, viņa man bija izstāstījusi gandrīz par katru kafejnīcas apmeklētāju, kā vienmēr skanēja oficianta skaļie smiekli, miers šķita jau ierasts, un tad viņa teica, ka šajā vasarā viņai nesanāca aizbraukt uz ģimenes pludmales māju, kur viņa centās pavadīt pāris nedēļas katru vasaru, tikai šajā vasarā ne, jo nesanāca, bet nav svarīgi, mēs varam aizbraukt tagad, viņa teica. Tas nekas, ka sezona ir beigusies. Nesezona ir mans mīļākais gadalaiks, es banāli atbildēju.

   Vajadzēja dažas dienas, lai nodotu visus iesāktos darbus un sarunātu ar tulkošanas birojiem, ka paņemšu pāris nedēļas garu atvaļinājumu. Brauciens aizņēma dažas stundas. Pa ceļam mēs piestājām slavenajā zobenzivs galvaspilsētā, kas, sezonai beidzoties, bija daudz klusāka un tukšāka, suvenīru un kārumu bodītes bija slēgtas, pludmale gandrīz bez cilvēkiem, un okeāna viļņi, it kā sajutuši, ka nav vairs nevienam jāizdabā, atļāvās būt nemierīgi. Mēs paēdām pusdienas vienā no vietējām kafejnīcām, kas strādāja arī nesezonā un bija domāta vietējiem vai caurbraucējiem, vai tādiem kā mēs, kas šķita apmaldījušies, bet nebija saprotams, kur un ko viņi meklēja. No malas tā varēja izskatīties. Varbūt vietējiem vasarnieki ar viņu trokšņiem un izklaidēm apnika tik ļoti, ka viņi nesaprata tādus, kas traucēja nesezonas mieru un pakļāva sevi okeāna neprognozējamībai tad, kad neviens viņus nevarēja pieskatīt. Bet varbūt bija tieši otrādi, un viņi priecājās par mums. Es nezinu, jo nejautāju, un nebija arī tā, ka par mūsu klātbūtni kāds brīnītos. Vietējā veikalā mēs nopirkām pārtiku un dažas pudeles vīna. Viņa teica, ka mājā noteikti nekā nebūs, jo tā jau vairākus mēnešus stāv tukša un ir „ieziemota”. Kā tas ir, es jautāju. Viņa atbildēja, ka tad jau redzēšot, un smējās savus bravurīgos smieklus, kuri okeāna krastā saplūda ar viļņu šļakstēšanu un izklausījās kā viens vesels.

   Tā bija ļoti skaista māja. Divos stāvos un ar plašu lieveni. Otrajā stāvā bija neliels balkons – ar skatu uz okeānu. Lievenis bija smilšu aizputināts, un ieziemošana izrādījās visu iespējamo āra priekšmetu ienešana iekšā un mēbeļu apklāšana ar baltiem palagiem. Lejasstāva istabu, kas bija apvienota ar virtuvi, piepildīja spocīgs baltums un plastmasas pludmales mēbeles. Mēs nolēmām apmesties apakšstāvā, tāpēc sākām ar to, ka salikām visus plastmasas krēslus un galdus vienuviet tuvāk izejai uz lieveni un noņēmām baltos palagus. Uz tiem bija sakrājušies putekļi, tāpēc mēs tos nesām ārā un sakārām uz lieveņa margām, lai vējš tos izpurinātu. Viņa teica, ka tas esot pludmales mājas rituāls – sākumā vienmēr jātiek galā ar palagiem un mēbelēm, tikai tad varot sākt atpūsties. Vasarā, viņa stāstīja, viņi mēdz palagus izskalot okeānā, tad tie uz lieveņa margām žuva un piesūcās pilni vēja smaržas, kura ātri pazuda, bet dažreiz – vasaras beigās –, kad tos vajadzēja izklāt par jaunu, šķita, ka nosmaržo pēc vēja. Tagad ūdens bija krietni par aukstu, tāpēc palagi plandījās vējā sausi un, kad es uz tiem skatījos, šķita, ka kāds ar tiem māj atvadas vai ziņo par padošanos. Vējš bija tik spēcīgs, ka likās – palagi tūlīt aizlidos prom.

   Es pieteicos noslaucīt lieveni, viņa gatavoja vakariņas. Smiltis bija sakrājušās biezā slānī. To slaucīšana gan bija vairāk butaforiska, jo, tikko noslaucītas, vējš smiltis atkal pūta uz lieveņa. Kad vakariņas bija gatavas, viņa pieklauvēja pie loga. Es pagriezos un redzēju viņu stāvam ar vīna glāzi rokā istabas gaišumā un siltumā. Es salocīju palagus, kas plivinājās uz lieveņa margām, un iegāju iekšā. Naktī, kad viņas rokas bija apskāvušas manu vidukli un viņa gulēja, es klausījos okeāna viļņu šalkoņā un domāju, ka tā bija patīkama aina – kad viņa tā stāvēja otrpus stiklam un smaidīja. Es domāju par to, ka nekad iepriekš nebiju jutusies tik dzīva kā pašlaik, kad viņas rokas mani apskāva un es atsaucu atmiņā viņas smaidu. Es negribēju to visu zaudēt. Tas ir, varbūt ne gluži zaudēt, jo es neko nebiju ieguvusi, bet nekad vairs neredzēt. Neizjust smeldzi no prieka, ko viņa radīja. Bet es zināju, ka tā notiks. Šis brauciens uz tukšo pludmales māju ar spocīgajiem, baltajiem palagiem un smiltīm, kas ielien visur, liecināja, ka tā notiks. Naktīs es visbiežāk domāju tieši par to – par brīdi, kad vajadzēs atmosties un turpināt dzīvot, kad vajadzēs iztīties no baltā palaga. Dienas mēs pavadījām, staigājot pa pludmali, sēžot uz lieveņa, dzerot tēju vai vīnu, dažreiz viņa palika mājās vai brauca uz veikalu pēc pārtikas, bet es devos skriet vai, uzvilkusi biezu kapučjaku, sēdēju smiltīs un vēroju okeānu.

   Vējš šajā krastā bija izpūtis man cauri senas smiltis, okeāna dunoņa bija iesūkusies manī, tā bija daļa no manis. Vai tas bija T. S. Eliots, kurš teica, ka upe ir mūsos, bet jūra – viss par mums? Un kas bija okeāns? Okeāns bija ne tikai viss par mums, bet arī tas, ko mēs par sevi nezinājām. Man gribējās viņai pateikt paldies par to, ka viņa mani uz šejieni atveda, ka atļāva uzzināt par sevi ko vairāk. Kad es mēģināju ko tamlīdzīgu bilst, viņa mani apklusināja un teica, ka visu zinot, ka nevajag neko teikt. Es prātoju, vai tas tāpēc, ka tad arī viņai būtu kaut kas jāsaka vai jāskaidro, bet to negribēja nedz viņa, nedz es. Un tā mēs klusējām un klausījāmies okeānā. Tad pienāca laiks atgriezties pilsētā. Vajadzēja par jaunu mēbelēm uzklāt palagus, un, kad mēs klājām palagus, uz brīdi tie manam skatam aizsedza viņu, un es redzēju, kā viņa pamazām izzūd no manas dzīves, aizslīd prom, paliek šajā mājā aiz stikla, bet es dodos prom, viņas smaida pavadīta. Viņa bija atgriezusies šeit, bet man bija jādodas prom. Es domāju par vecākiem, kuriem arī bija jādodas prom, bet pavisam citā veidā.

   Drīz būs pagājis gads kopš viņu nāves, es nodomāju. Pēc atgriešanās mēs vairs netikāmies. Viņa pazuda tieši tāpat, kā bija parādījusies. Es vairījos iet uz kafejnīcu, lai man nebūtu jāprāto par to, kāpēc viss vienmēr notiek tā, kā tas notiek, – neizskaidrojami un neparedzami, bet arī likumsakarīgi. Es uzņēmos vairāk darbu, lai it kā atpelnītu savu prombūtni, strādāju un beidzot sazinājos arī ar draugiem. Viņi ieradās ciemos, un es biju priecīga. Lai gan viņi dusmojās, ka par savu pārvākšanos ziņoju tikai tagad, viņi saprata, ka man bija vajadzīgs laiks. Par tikšanos ar viņu es neko nestāstīju, viņi bija pārāk reāli, lai ko tādu saprastu, un visam savs laiks, es nospriedu. Ikdiena atguva savu ierasto ritmu.

   Uz kafejnīcu es aizgāju vairs tikai vienu reizi. Iegāju kafejnīcas priekštelpā. Durvis bija slēgtas. Uz durvīm bija uzlīmēts paziņojums, ka šodien kafejnīca ir slēgta. Tajā bija paredzēts privāts pasākums, pieminot pirms gada avārijā bojāgājušu tuvu draugu. Zem teksta bija bilde. Tajā viņa sēdēja uz motocikla un smējās, un man šķita, ka es dzirdu viņas bravurīgos smieklus. Es piegāju pie sludinājumu dēļa, noņēmu pašas sen rakstīto zīmīti, saburzīju, iemetu papīrgrozā un izgāju uz ielas.