lieliskā sezona*

tās situācijas, kad tu atmet cilvēknepatiku un esi ļoti atvērts visiem jaunajiem un svešajiem, bet viņi savukārt galīgi ne, un uz slikto piemēru bāzes tu iegūsti jaunu dzīves mācību, kā izturēties pret cilvēkiem (ja viņi ir ok, neko sliktu nav izdarījuši un jums dažādu apstākļu dēļ ir sagadījies kaut kur atrasties kopā) tā, lai viņi nejustos dīvaini, neērti un traucējoši

toties laiks, kas pavadīts divatā ar sevi, ir nesis nākamo komēdijatradumu: sabrina jalees; vispār jaunatklājums un ārkārtīgi patīkams pārsteigums pēdējā laikā ir kvīru, īpaši lesbiešu komiķes, kas atšķirībā ko Džemmas Sudrabas neliek domāt, ka lesbietes ir ārkārtīgi dīvainas (sliktā nozīmē) radījumas, no kā labāk turēties pa gabalu; so to speak, labs humors ir politisks ierocis, slikts humors arī ir politisks ierocis, bet ar pretēju efektu

ak jā, nipple covers ir ārkārtīgi seksīgi

 

*attiecas konkrēti uz jūlija sezonu, bet ar tādu pašu ironiju kā tāda paša nosaukuma grāmatā

 

Advertisements

viss atkarīgs no tā, kā stāsts tiek izstāstīts

man šķiet, nu es zinu, kā varēja justies cilvēki, kad pirmo reizi dzirdēja Jēzu runājam: beidzot man bija laiks noskatīties Nanette

es raudāju, es tiešām raudāju

“Laughter is not a medicine,” viņa teica. “Stories are our cure.”

and as simply as it is tur ir viss: visas vienkāršās patiesības; jā, pat ja tu piever acis uz kaut ko, tas neatceļ faktu, tas, ka tu kaut ko attaisno, neatceļ faktu


tieši šonedēļ sanāca saruna ar diviem kungiem par metoo, viens bija no ASV, viņš stāstīja par to, kā metoo ir ietekmējusi ASV darba dzīvi un komunikāciju, un mēs secinājām, ka, lai arī pašlaik viss tiek uztverts nedaudz sakāpināti, pēc laika tam būs ļoti pozitīvas sekas, ļoti pozitīva ievirze – cilvēki, īpaši vīrieši ir spiesti sākt apzināties, ka viņiem nav atļauts viss, īpaši ja tas attiecas uz citu cilvēku

bet vienlaikus abi kungi ārkārtīgi patiesi brīnījās, kāpēc sievietes visu šo laiku ir klusējušas, kāpēc netika runājušas iepriekš

un, jā… es domāju tajā brīdī: jūs to nekad nesapratīsiet, kaut arī esat ļoti labi vīrieši, tieši tāpēc ka esat vīrieši, bet teicu: tam ir daudz iemeslu, piemēra, upura loma, kas sievietēm tikusi uzgrūsta, ka viņas pašas vainīgas

pēc tam saruna pārtrūka, jo ienāca vēl cilvēki, bet vēlāk vīrietis no ASV rādīja savu filmu mobilajās 3D brillēs, un tas bija vienkārši ārprātīgi vienreizīgi, lai arī briesmīgi bailīgi tajās vietās, kur zem kājām pazuda zeme; bet līdz ar visu šo es jūtos kā iesvētīta kaut kādā jaunā attīstības līmenī, par ko iespējas tikai lasīt grāmatās vai ko iespējams tikai redzēt filmās

un visam tam pa vidu man atkal ir siltais ūdens, arsenālā ir iespējams pamēģināt golfu (es varētu uz to pavilkties, ļoti aizraujoši) un apskatīt diezgan labu tekstilmākslas izstādi


bet nanette…

viņa man lika domāt par ļoti daudzām lietām kā no pagātnes, tā no tagadnes

piemēram, par visiem tiem gadījumiem, kad, mums maziem esot, visi tie vīrieši uzskatīja, ka mammai viņiem kas jādod, vai par to, ka tēvs, kad mamma viņu padzina krāpšanas dēļ, izplatīja baumas, ka mamma esot mauka, un visi viņam noticēja, lai gan viņš, tieši viņš nekad nav bijis labs cilvēks, un to arī zina visi

vai par to, ka šobrīd feminisms LV ir tik neattīstīts, ka nākas cīnīties par hetero balto sieviešu tiesībām, viss pārējais ir krietni mazāk svarīgs, un mēs visi, tie, kuri cenšas kaut ko panākt un mainīt, attaisnojam retoriku, kas izskan kopdzīves likuma sakarā: ka, nē, nē, mums noteikti nevajag kopdzīves likumu  tāpēc, ka tas bruģēs ceļu homoseksuāļu laulībām, bet gan tāpēc, ka to vajag arī heterocilvēkiem (kuš, homoseksuāļi, galvenais ir kaut ko izbīdīt, jums taču no tā tiks tikai labums), un neviens, it neviens neiestājas pret šo retoriku, un tas ir tā, it kā par ratiņkrēslu uzbrauktuvēm teiktu: tās able-bodied ļaus ērtāk staigāt (kuš, ratiņkrēslinieki, jums taču arī tiks no tā labums)

nesen lasīju rakstu (kurā ne visam piekrītu) par body positivity kā komercijas rīku, ar ko radīt noteiktu naratīvu, lai netiktu ieviestas radikālas pārmaiņas kosmētikas un modes industrijā, piemēram, ka pietiek tikai ar smuku bildi, kur nedaudz miesīgākas modeles aizstāj pavisam kārnās, lai apklusinātu pārmaiņu pieprasītājus un produkti tiktu labāk pirkti, un ka tālāk par šo attēlu nekas netiek darīts, viss apstājas, bet mēs esam ārkārtīgi ķermeņpozitīvi, kas nozīmē kādu citu galējību: nedrīkst justies slikti savā ķermenī, jo jābūt taču ķermeņpozitīvam

interesanti vai jaunais samantas numurs aplūkos arī šo aspektu

i will just leave it here

1.

I do what most lesbians do, stare at women hungrily and pray somebody else will make the first move.

/Lip Service/

2. https://www.cameronesposito.com

3. ņemot vērā 2. punktu, the bold type mani nomulsināja ar kaut ko tādu kā īpašs lesbian sex ar kaut kādu “obligāto” orālo daļu, kā iztrūkuma rezultātā attiecības ir uz jautājuma; pēc tam gan lasīju, ka tas bija domāts citādi, bet mani tik un tā nepārliecināja: ok, jā, ir svarīgi runāt par seksu, izrunāt lietas, kas patīk/nepatīk, satrauc/nesatrauc, bet nav nekā tāda, kas būtu jādara obligāti, lai tas skaitītos “īsts” lesbian sex. just sayin’

p.s. Ošenas 8 ir viegla, pozitīva, pašironiska, aktiermeistariska un tādējādi ļoti laba filma, ar ko kopā atpūsties

un tad nāk vēl un vēl

biju dzirdējusi, ka šis RL raksts esot nepamatots un kļūdains: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/saubas-un-jautajumi-par-viendzimuma-laulibam-19316, tāpēc nolēmu to nelasīt – lieki nesatraukt sevi, bet, kad ieraudzīju, ka to izplata baznīcas pārstāvji, nolēmu tomēr izlasīt

kāpēc ir svarīgi pamatoti un izsvērti viedokļi, kas uzrakstīti nesteidzīgi un analizējot visus par un pret? tādēļ, lai tie nekļūtu par dogmatisku viedokļu paudēju karogiem, ko plivināt, norādot, ka, lūk, inteliģence (RL veidolā) publicē šaubīgu tekstu, kā jēgu un idejisko ievirzi ir grūti saprast; protams, to RL drīkst darīt – un vienmēr ir arī darījuši, taču, par spīti tam, vienmēr šķitis, ka redakcijas pozīcija ir liberāla – varbūt tas arī nav īstais vārds, kā to apzīmēt, bet RL man ir bijis samērā tuvs dažos aspektos, bet pirms kāda laika jau manīju, ka žurnālā kaut kas ir mainījies un tas kļuvis mazāk baudāms, taču – to vairāk sākuši baudīt konservatīvāk domājošie, bet ne par to šoreiz

atgriežos pie raksta – varbūt tas nebija domāts tā, kā to uztver lasītāji (gan tie, kuri atbalsta homoseksuāļu laulības, gan tie, kuri ne, gan paši homoseksuāļi, gan absolūti tēmā līdz šim neieinteresētie utt.), bet tieši tāpēc gribas ko piebilst:

  • pamatot homoseksualitāti kā “dabisku”, meklējot argumentus dzīvnieku uzvedībā – tas patiešām ir ārkārtīgi aplami, lai gan ērti un viegli; autore pamatoti norāda, ka dzīvnieki mēdz uzvesties arī visādi citādi – vai tad visa dzīvnieku uzvedība jāattiecina uz cilvēkiem kā “dabiska”? nē, nekādā gadījumā; dzīvnieku pasaule no cilvēku pasaules atšķiras visai krietni, un to vienlīdzīgošana, neņemot vērā specifiku, ir bīstama – cilvēki pārprot/nesaprot/neizprot dzīvnieku pasauli, tāpēc uz dzīvniekiem attiecina visu cilvēku izjūtu spektru, padarot dzīvniekus par savvaļas dzīvei nederīgiem, savukārt dzīvnieku pasaules reāliju attiecināšana uz cilvēkiem atceļ cilvēkiem piemītošo saprātu, reducējot cilvēkus līdz instinktu vadītiem radījumiem; gan vienā, gan otrā pasaulē viss ir sarežģītāk – dzīvnieki nevadās tikai pēc instinktiem, un cilvēki nav vienīgās saprātīgās būtnes pasaulē, taču viss jāvērtē, ņemot vērā specifiku; cilvēku pasaules specifika ir ārkārtīgā neviennozīmība un nespēja pilnībā izpaust domas (valodas ierobežotība), jēdzienu abstrakcija un ellīga visu lietu sarežģīšana – iespējams, to var analizēt sīkāk un ar skaidrākiem jēdzieniem, bet es negribu – man cilvēki ir ellīgi sarežģīti un ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka viennozīmība (vispārināšana) ir izslēgta jebkurā jautājumā – pat ja šķiet, ka ir iespējams par kaut ko vienoties, tad tas ir vairākuma ietekmē (demokrātija taču!), nevis visu absolūti vienādās domas un uzskati; un, tā kā cilvēku pasaule ir tik sarežģīta, tad tas, kas jāņem vērā, vērtējot dažādus jautājumus, ir labprātīga piekrišana un nekaitēšana nevienam citam; tātad, runājot par homoseksuālismu, nevajadzētu to nostādīt vienā līmenī ar, piemēram, zoofiliju vai pedofiliju – tas nav tas pats viena vienīga iemesla dēļ: partnera izvēle homoseksualitātes gadījumā ir ar partnera piekrišanu un apstiprinājumu, ka viņš saprot, kas tas ir, ko viņš dara; nevienā no citiem “veidiem” tā nav – tajos kādam tiek nodarīts pāri, kāds nevar par sevi iestāties vai vispār nesaprot, kas notiek, un tiek nodarītas traumatiskas sāpes, kas cilvēku pasaulē nav pieņemamas (protams, ja vien valdībai tas nav izdevīgi, piemēram, kara gadījumā – tad gan neviens nerunā par nedabiskumu un vajadzību kaut ko aizliegt); sarežģītāks gadījums ir incests – tas var notikt uz abpusējas vienošanās un izpratnes pamata, bet cilvēku pasaulē netiek atbalstīts, jo tiek medicīniski pamatots kā neveselīgs (plašā šī vārda nozīmē); līdz šim tomēr (medicīnas) zinātne homoseksualitāti par neveselīgu nav atzinusi un, domājams, ka neatzīs, jo to nevar zinātniski pamatot; līdz ar to mana seksualitāte un mana partnera seksualitāte ir jāsaprot tāpat, kā domājot par heteroseksuāliem cilvēkiem, un tādā veidā tā ir vienlīdzīgojama ar heteroseksuālismu un tikpat dabiska, un tātad prasība pēc vienlīdzīgošanas arī laulību aparātā ir visai loģiska; ja kāds man var pamatoti un argumentēti uzrādīt, ka mana seksualitāte viņam kaitē, ka esmu piespiedusi kādu savu partneri pieņemt “nedabisku” seksualitāti, ka tas ir radījis traumatiskas sāpes, noticis bez abpusējas piekrišanas, ka es gribētu kādreiz apprecēt cilvēku, kurš ir piespiests to darīt… lūdzu, visas iespējas to izdarīt, bet nekad netiks izdarīts, jo tā vienkārši nenotiek; ja notiek, tā ir vardarbība un nav saistīta ar seksualitāti vispār, ko, es pieņemu, raksta autore saprot, proti, saprot, kāda ir atšķirība
  • otrs iemesls, par ko ir vērts runāt, ir praida forma – tas, kā tiek īstenots šis pasākums; ārzemēs tas ir izaicinošs un skaļš, esmu redzējusi tādu pasākumu un jutusies ārkārtīgi neērti – mēs te, LV, neesam pieraduši pie tik izteiktas un skaļas seksualitātes pozicionēšanas, ar tāda veida pozicionēšanu nenodarbojas pat heteroseksuāļi; autore satraucas par bdsm izspēli kādā praidā, ko viņa redzējusi, kur izskatā jauns puisis ticis pakļauts; ok, mums nav arī ierasts runāt par dažādiem seksa veidiem – kā zināms, liela daļa heteroseksuāļu pieņem ieaudzinātos priekšstatus, ka “normāli” ir tikai misionāru pozā, turklāt lielākā daļa sieviešu heteroseksuālās attiecībās seksa laikā nejūt baudu, par orgasmu nemaz nerunājot, un pieņem, ka tā tam ir jābūt, ka tas ir “normāli”; viena lieta, ko veicina citas seksualitātes pieņemšana sevī, ir lielāka brīvība un atbrīvošanās izpētīt, kāds sekss patīk, konstatēt, kas patīk, ka sekss ir daudzveidīgs, ka tajā ir maz robežu, ja abi partneri piekrīt, un ka tas ir paredzēts, lai sagādātu baudu – krietni lielākā līmenī nekā bērnu ieņemšanai; viens no seksa veidiem ir bdsm, ko neesam raduši redzēt un proponēt kā “pieņemamu”, bet homoseksuāļu vidū tas ir visai izplatīts (manuprāt, tas varētu būt visai izplatīts arī heteroseksuāļu vidū, bet tā kā sekss savā ziņā ir tabu tēma, tad par to netiek runāts; savukārt homoseksuāļu vidū sekss ir nozīmīga tēma, tāpēc ir pieejama plašāka informācija par to); raksta autore to uzskata par kaut ko šausmīgu (pat ja puisis bija jauns, viņš piekrita šādai izspēlei praida laikā; netiek minēts, ka viņš uz to tika piespiests), aizmirstot, ka drīzāk krietni vien šausmīgāka ir tāda lieta kā grāmata/filma “Greja 50 nokrāsas”, ko promotē visi kinoteātri ar lieliem plakātiem pilsētvidē un ko redz visi bērni un pusaudži; tātad sanāk, ka ikdienā heteroseksuāļu promotēts bdsm (nosacīti, protams, bdsm – tā drīzāk ir pasaka par “mīlestības” spēku “izārstēt” traumas, tādējādi padarot bdsm nevis par kādu no seksa veidiem, bet par “slimību”, taču ne uz to visi iet skatīties) ir ok, bet praidā, lai parādītu seksualitātes un seksa daudzveidību, tas nav normāli? man daudz nenormālāks šķiet LV praids, kurā cilvēki tika apjozti ar žogu kā iesprostoti dzīvnieki, norobežoti no “‘normālajiem”, kuri ir tik “normāli”, ka ir gatavi uz vardarbību, ja žoga nebūtu, un šī vardarbība tiek normalizēta, savukārt praids padarīts par ko šausmīgu, jo ietekmē bērnus un pusaudžus…

runājot par bērniem un pusaudžiem – vai kāds ir viņiem pajautājis, ko viņi domā par cilvēkiem, kuri izvēlas citādu dzīvesveidu nekā viņu vecāki? un kāpēc bērniem un pusaudžiem saprāta robežās nav tiesību izvēlēties citu dzīvesveidu nekā viņu vecākiem? parasti bērni ir visai elastīgi, un svarīgākais ir prasti izskaidrot situācijas; tātad jāsecina, ka tas viss tomēr ir apgrūtinājums vecākiem, jo vecāki nemāk/nesaprot, kā runāt par to, kas nav viņi paši; atliek ieiet tumblrā un paskatīties, ka bērni un pusaudži ir krietni vien nobriedušāki un gudrāki par vidējo pieaugušo; vispār – ja gribas saprast, kā veidot ģimeni, audzināt bērnus, izpaust sevi, pozicionēties, nelasiet ezoteriku, pašpalīdzības grāmatas, pat RL ne, ejiet un lasiet, ko jaunieši raksta tumblrā – tas ir tik iedvesmojoši un cerīgi, un mierinoši, īpaši pēc valentīniem un agnesēm, un zbigņeviem; man gribētos, lai nākotnē, ja man būs bērni, sabiedrība būtu tāda kā jaunieši tumblrā, jo tikai tādā sabiedrībā var izaugt bērni, kuri nebūs tādi kā valentīni, agneses un zbigņevi… ja godīgi, man ir bail, ka tieši šādi sveši cilvēki ar saviem uzbāzīgajiem viedokļiem un pārliecībām  satraumē bērnus, nevis ģimenes forma, vecāku dzimums, daudzums vai tml.

raksta autore norāda: “(..) vai cilvēka optimālai attīstībai ir nepieciešami abu dzimumu vecāki? Šķiet, ka ir nepieciešami: meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam; zēni, kas aug bez tēva, biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās. Kā vieni, tā otri cieš no bārenības sindroma.”

kurā kategorijā ievietot cilvēkus, kurus es pazīstu? kurā kategorijā ievietot mani? es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri neprot izpaust jūtas un vispār grūti atveras emocionālām saitēm; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri cieš no bārenības sindroma; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir tikai viens vecāks, bet kuriem ir absolūti laimīga ģimenes dzīve pašiem; man pašai ir viens vecāks, bet es nekad neesmu izjutusi, ka man nebūtu vislabākā ģimene pasaulē, ja godīgi – tikai “sabiedrība” ir apgalvojusi, ka mana ģimene “nav normāla”; un kas vispār ir “nesakārtota dzimumdzīve”? es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “normālas” ģimenes, bet kuri drāžas kā truši pa labi un pa kreisi, kuri nenovērtē otru cilvēku sev blakus, kuri krāpj, kuriem nav nekādas vēlmes pēc monogāmām attiecībām utt.; un es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “nenormālas” ģimenes, bet kuri ir izveidojuši skaistas attiecības un kuriem nav problēmu seksuālā ziņā; protams, vājas sekmes nav briesmīgās skolu sistēmas dēļ, kas degradē bērnus visos iespējamos veidos, liekot viņiem tiekties nevis pēc zināšanām un izpratnes, bet pēc atzīmes kā ķekša, kas apliecina, ka izpildītas sistēmas prasības, bet gan tēva trūkuma dēļ… un atkal var sākt no jauna: es pazīstu cilvēkus… vai tad tieši fakti nav tas, kas stiprina teoriju? vai drīkst tik ļoti vispārināt? un attiecināt to uz homoseksuāliem cilvēkiem vai viņu vēlmi veidot ģimeni? piekrītu tam, ko teicis nīls patriks heriss – ka bērnam nav nepieciešami abu dzimumu vecāki, viņiem ir nepieciešami paraugi (role models), no kuriem smelties iedvesmu un mācīties

un, runājot par laulību, – vairums cilvēku, ko pazīstu, precas tādēļ, lai juridiski nodrošinātu saviem bērniem labāku un ērtāku dzīvi, lai juridiski apliecinātu, ka ir ģimene, jo tā ir noteikts likumdošanā – tev būs precēties, lai tu varētu mantot, tev būs precēties, lai tu varētu apmeklēt slimnīcā, tev būs precēties, lai tu būtu vecāks, tev būs precēties, lai tu… tā ir likumdošana, kas pieprasa laulības, un tā tas arī būtu jāuztver – likumdošanas ietvaros padarīt iespējamu homoseksuālu ģimeņu aizsardzību, lai tiem pašiem bērniem, par kuriem visi tik ļoti satraucas, nebūtu jācieš

dažreiz, daudz domājot, sanāk aizšaut greizi, bet ne vienmēr vajag savas domas paust publiski – zināms taču, ka tādu nesaturēšanu sauc par vārdu caureju, un gluži kā ar suņu kakām, kas mētājas pa ielām visur, dažreiz gadās tādā iekāpt, nu fui, – lūk, cik pretīga sajūta, lasot Agneses Gailes rakstu

 

(kāpēc, nu kāpēc ar tādu pašu niknumu un sparu baznīca un citi konservatīvie neiestājas pret alkoholu un narkotikām, kas rada izteikti neveselīgu dzīvesveidu???? un kas nodara sāpes un traumē neskaitāmi daudz bērnu!!!! un kas tiek izrādīts visur – televīzijā, reklāmās, alkohola veikalos uz katra stūra!!!!!)

atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

tāpat

diena, kad tika savākti 10 000 parakstu par kopdzīves likuma nepieciešamību

diena, kad Austrālijā ministrs bildina savu partneri sēdes laikā: http://www.wcvb.com/article/australian-minister-of-parliament-proposes-during-same-sex-marriage-debate/14009268

 

garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

tik mainīgi

cilvēki ir tik mainīgi – te viņi domā vienu, te citu, un savas domas centrā redz tikai sevi; piemēram, viņa saka – nē, man tevi nevajag, tad paiet pāris dienas, viņa saka –  man tevi vajag; bet ko viņa aizmirst? ka nekas vairs nav atkarīgs no tā, ko viņa grib; dzīve ir izvēļu seku virkne ar nejaušību iestarpinājumiem; tikai nevajag aizmirst, ka izvēļu sekas ne vienmēr ir saistītas tieši ar tavām izvēlēm – pasaulē ir arī citi cilvēki; tāpēc jau pasaule ir apaļa – lai izvairītos no viennozīmības

animes veidotāji var būt arī visai dīvaini – noskatījos Yuri On Ice un palasīju par homoseksualitātes atveidojumu animēs, bet sapratu tikai to, ka daudz kas tajās mēdz būt pavisam citādi – veidotāji spēlējas ar skatītāju vēlmi ieraudzīt to, kā nav; tā arī nesaprotu, vai tas ir ģeniāli vai pilnīgi absurdi, jo tad taču zūd kaut kas, kam būtu jāpiešķir multenes “tekstam” jēga

esmu tik ļoti nogurusi, ka nepaspēšu un nespēšu izsūtīt Z-svētku kartītes pa pastu, bet uztaisīju elektronisko, to vismaz varēju

Rēgi. V Stāsts

Senior Woman Looking Sad

Senior Woman Looking Sad — Image by © G. Baden/zefa/Corbis

 

V

   – Irmastant, esmu klāt! – durvis aizcirtās un gaitenī sāka čabēt maisiņš un drēbes. – Nu, esi gatava? Mums laiks doties, – Marta čaloja tā, it kā šodien būtu vispriecīgākā diena viņas mūžā. Protams, viņa gribēja tikai labu. Uzmundrināt.

– Jā, Mārtiņ, jā, tik palīdzi man dabūt kājās šitos zābakus. Šodien labāk vilkšu siltos, ja nu kapos sāks piesalt. – Marta pietupās un iespieda kājas zābakos. – Vai šajā mētelī tev nebūs auksti? – viņa pajautāja, bet, atbildi nesagaidījusi, paķēra Irmu un uzcēla kājās. Pati aizsteidzās ģērbties. – To maisiņu izkrāmēsi, kad atbrauksim atpakaļ, tur nekā tāda nav, lai paliek. Mums tiešām vairs nav laika.

Abas notuntuļoja pa kāpnēm un ierausās mašīnā. Marta tik turpināja runāt:

– Mareks jau ir uz vietas, atbrauca arī Haralds ar savējiem, šoreiz Mareka draudzene – tu taču viņu atceries? – nebūs, Mareks teica, ka negribējis viņu aicināt, viņa jau vecomammu īpaši nepazina, es gan nezinu, vai tā va…

Ak, Alīda, Alīda. Tu pamanījies satraukt visu ģimeni arī tad, kad ņēmi un nomiri šitādā nelaikā.

– Redz kā, Alīda savus 70 nesagaidīja – Irma ieteicās. Marta apklusa. Mašīnā tāds klusums vēl nebija bijis. Marta – viņai patika runāt. Ar savu nemitīgo čalošanu viņa radīja savā apkārtnē omulību un siltumu. Varbūt, tieši daudz runādama, viņa bija tā apvēlusies, bet viņai tūlīt jau būs 50, nav brīnums, ka īpaši necentās. Un kam gan lai viņa censtos. Labi, ka viņai bija Mareks. Un Haralds arī atbalstīja. Diez ko viņa pati domāja par savu dzīvi, kad būs izdevība, pajautāšu, Irma nodomāja. Marta pameta acis spogulī. Izskatījās, ka Irma ir iesnaudusies. Bet Irma tikai pievēra acis, lai varētu padomāt. Viņai galvā griezās atmiņas par Alīdu. Kad viņas pirmoreiz tikās? Ak jā, toreiz, kad kolhozā bija tas pasākums. Viņa bija jaunā kultūras nama šuvēja, ieradusies no svešas vietas. Vecenes pret viņu izturējās piesardzīgi un par visu centās ieknābt – skauda, ka viņai vienmēr smukas kleitas, ne tādas kā viņām. Bet viņas gribēja, lai viņām būtu Alīdas kleitas. Tāpēc arī burkšķēja. Taču Alīda bija vienīgā, kas varēja uztaisīt kostīmus, un tad viņas arī sadraudzējās.

Mašīna uzbrauca uz grants, kas griezīgi iečirkstējās. Irma atvēra acis.

– Esam klāt, – Marta klusi noteica. Atkal vajadzēja rausties ārā, labi, ka Marta palīdzēja. Pieskrēja Mareks, apskāva Irmu un ieskatījās viņai acīs. Laikam neko draudošu tur neieraudzījis, piegāja pie bagāžnieka un izņēma vainagu un puķes. Marta bija pirkusi vainagu, bet Irma tikai puķes – tumšsarkanas mārtiņrozes. Marta aizkabināja Irmas roku aiz savējās un lēnām uzveda pa pakāpieniem kapličā. Iekšā bija tumšs un auksts. Haralds ar savu Veru un bērniem jau bija tur, citu cilvēku nebija. Viņi bija nolēmuši iztikt tikai ar tuvākajiem. Pat kolēģus nebija aicinājuši. Haralds ar savējiem apstāja Irmu un klusi sasveicinājās. Irmai par spīti skumīgajam notikumam gribējās pasmaidīt. Marekam šķita, ka tas bija gaužām skumjš smaids, bet Irma tiešām priecājās. Vismaz Haraldam dzīve bija izdevusies. Neskatoties uz to, ka pārveda savu Veru no Krievijas, abi palika kopā, un bērni arī labi. Irma labāk domāja par Haralda laimi, nevis skatījās uz Alīdu zārkā. Bet ziemas gaisma spīdēja tieši Alīdai virsū, un Irma nekādi nevarēja izvairīties no ainas, kas pavērās viņas skatam, kad Haralds ar savējiem atkāpās viņai aiz muguras. Alīda gulēja zārkā un izskatījās ne pēc Alīdas. Irma Alīdu atcerējās citādu. Toreiz, kad viņa šuva tos tērpus, viņas sadraudzējās. Irma bija malā stāvētāja, viņu tās pārējās vecenes neinteresēja. Viņas bija zemiskas un kūts mēslu aplipušas. Irma nēsāja vīriešu bikses un vienmēr viena pati izmēza visu kūti. Par to viņas vienmēr brīnījās un par tām biksēm arī. Bet Irmai bija vienalga. Taču Alīda sagribēja iet uz balli un teica, ka bikses nederēs. Viņa teicās uzšūt Irmai kleitu. Irma gāja pie viņas uz kultūras namu, kur viņai mazā kambarī bija vieta. Un viņa vienmēr tik sirsnīgi smējās. Priecājās, ka Irma atnākusi. Rādīja audumus un lika izvēlēties. Kad Irma gribēja samaksāt, teica, lai nākamreiz labāk atnesot viņai apelsīnus. Kur gan es lai tādus ņemu? Irmai iepletās acis, bet Alīda tikai smējās. Teica, ka par apelsīnus viņa noteikti dabūšot.

Tagad viņa izskatījās sažuvusi un izkaltusi. Alīda gulēja tā, it kā nekad nebūtu dzīvojusi. Kā vaska lelle. Ja nebūtu apkārt stāvošo cilvēku, nebūtu arī liecību, ka viņa bija dzīvojusi. Kapličā ienāca izvadītājs. Sieviete stūrī jau bija izlikusi sintezatoru. Izvadītājs izskatījās tā, it kā tieši viņš būtu Alīdu pazinis un visu mūžu mīlējis. Pat Marta un Haralds izskatījās drīzāk atviegloti. Nuja, viņi taču bija turējušies godam, kad Alīda saslima, centušies, palīdzējuši, darījusi visu, bet arī palikuši bez spēka. Izvadītājs uzsāka runu. Alīda bija lieliska māte un draudzene tiem, kas šodien sapulcējušies viņu izvad… Irma izdzirdēja, ka Haralds viņai aiz muguras iešņukstas. Marta saņēma Irmas roku un ar otru ieķērās elkonī Marekam.

Toreiz viņas uz to balli tiešām arī aizgājām. Alīda no prieka smaidīja vien. Viņa teica, ka viena baidījusies iet, bet tagad, kad viņai esot draudzene, viņas uz ballēm iešot visu laiku. Irma bija dabūjusi tumšzilu punktotu kleitu, un Alīda teica, ka tā piestāv viņas rudajiem matiem. Vai tad tie ir rudi, Irma tikai novilka, kaut kāda pakulu krāsa, un Alīdai atkal bija iemesls smieties. Ballēs Alīda dejoja kā traka – puiši ap viņu lipa kā lāči ap medu. Irma sēdēja malā un skatījās uz Alīdu vien, uz Alīdu vien. Neviens cits tik smuki nedancoja un arī tik daudz nesmēja. Kad dejotāji aizsedza Irmai skatu, viņa atspieda galvu pret vēso sienu un skatījās tukšumā. Izgāja no zāles. Elpoja smagi un dziļi.

Toreiz Irmai patika skatīties uz Alīdu. Tagad ne. Alīdas vairs nebija. Izvadītājs jau bija nonācis pie dzejas rindām, un tad iestājās muzikāla pauze. Irmai sāka salt kājas par spīti siltajiem zābakiem. Mēteli gan bija labu izvēlējusies, nesala un nebija smags. Martai bija nosalušas rokas. Irma domāja par kapračiem, kuriem šitādā nelaikā bija jārok bedre. Sasalusi zeme. Un tādā aukstumā Alīdai būs jāguļ. Ne vairs viņa smaidīja, nekā. Bija auksta un sasalusi tāpat kā tā kapu zeme.

Mareks domāja par Irmastanti. Īsta tante viņa nebija, bet, kopš viņš sevi atcerējās, Irmastante bija Irmastante. Un vecāmamma par viņu rūpējās un uztraucās, savukārt Irmastante rūpējās gan par vecomammu, gan mammu, gan viņu pašu. Viņš domāja par to, kā Irmastante varētu justies, ko viņa domā. Vecāmamma taču bija viņas labākā draudzene un vienīgais tuvākais cilvēks. Cik Mareks zināja, Irmastantei bez viņiem neviena cita nebija. Galvā pavīdēja domas par draudzeni, ar kuru laikam nekas tomēr nesanāks. Viņi bija strīdējušies par bērēm. Mareks gribēja, lai viņa brauc, tikai mammai pateica, ka negribēja. Īstenībā viņa bija tā, kas nebija gribējusi braukt. Tad Mareks arī saprata, ka nekas nesanāks. Viņš gribēja parunāt ar Irmastanti, bet vēlāk. Izvadītājs beidza runu. Mareks paskatījās uz Irmastanti, bet viņa bija aizvērusi acis.

Irma domāja par auksto zemi. Ka viņai arī tādā būs jāguļ. Zeme ir auksta vienmēr – vienalga, ziema vai vasara. Dziļumā zeme ir auksta vienmēr. Rudeņos viņas brauca talkās rakt kartupeļus un bietes. Izceļot saknes no zemes, tām līdzi nāca vēsums, kuru aizgaiņāja ar ugunskuru dūmiem un pelnos ceptiem kartupeļiem. Arī tad Alīda smēja vien. Nosmērēja zobus melnus ar ogli un smēja tā, ka citi nespēja turēties pretī. Irma vienmēr brīnījās, kur Alīda smeļas enerģiju. Irmai dažreiz tik ļoti apnika viss, gan dzīve, gan darbs, gan pati sev. Tādos brīžos viņa gāja pie Alīdas, lai atkal sajustos labi. Alīda vienmēr kaut ko izdomāja.

Mareks piegāja pie Irmas un paņēma viņu aiz elkoņa. Irma atvēra acis. Izvadītājs bija beidzis runāt, un visi gāja pēc puķēm. Izgāja ārā, sagaidīja, kad iznes Alīdu, un atkal rausās mašīnās. Šoreiz Mareks brauca ar kopā ar Irmu un Martu. Sākumā neviens nerunāja. Irma atcerējās, kā Alīda bija smējusies par melnajiem, ogļu nosmērētajiem zobiem, un iesmējās. Mareks pagriezās no priekšējā sēdekļa un pārsteigts ieteicās:

– Kas tad nu, Irmastant? Tādā brīdī…

– Atcerējos, kā Alīda smējās, vienmēr tik smējās – par visu. Neņemiet ļaunā, bērni, vecam cilvēkam, maz kas tur ar prātu notiek.

Marta paskatījās spogulī un arī iespurdzās. – Piedodiet, tiešām, mamma taču reti kad smējās, Irmastant, tu kaut ko sajauci.

– Pēc tava tēva viņa vairs nesmējās, bet pirms tam gan – Irma skumji piebilda. Mašīnā atkal iestājās klusums. Par Valdi nevienam nepatika runāt. Labi, ka bija klāt kapi. Nepatīkamā tēma palika mašīnā, bet cilvēki atkal rausās ārā. Sāka jau krēslot. Puķes apsals, nodomāja Irma, bet nu jau tas nav svarīgi. Alīda jau satrauktos vismazāk.

Vienā no ballēm viņa satika Valdi. Irma atkal sēdēja, galvu pret sienu atspiedusi, kad viņas skatu aizēnoja kāds maza auguma puisis ar retu rudu ūsu uz virslūpas. Irma sasvērās, lai ieraudzītu Alīdu, bet puisis pienāca tik tuvu, ka neko, izņemot viņu, vairs nevarēja redzēt. Viņš lūdza Irmu dejot. Irma negribīgi piekrita un lūkojās, kur palika Alīda. Ā, re, tepat vien bija. Dejoja ar gara auguma puisi, kurš viņā skatījās, kā cenšoties akas dibenu ieraudzīt. Alīda arī bija iegrimusi viņa acīs un vairs nesmēja. Irmu pārņēma nelāgas aizdomas. Viņa grieza galvu un skatījās, kas notiek ar Alīdu, bet rudūsainais viņu grieza citā virzienā. Viņa izrāvās un izskrēja ārā. Dejotāji noskatījās viņai pakaļ, bet Alīda tā arī mazo drāmu nepamanīja. Irma jau sen bija mājās, bet Alīda tik dejoja un dejoja.

Atkal Mareks paņēma Irmu aiz rokas. Kājas sala vēl trakāk. Mareks savā plānajā jaciņā drebēja kā apšu lapa. Labi, ka izvadītājs nekavējās, un kapos viss norisinājās ātri. Tikai Haralds visu laiku šņukstēja. Vera no somas vilka ārā jau trešo salvešu paciņu. Dace un Roberts turējās kopā, ik pa laikam par kaut ko sačukstējās. Arī viņi bija nosaluši. Lai tik bērni nesaaukstētos, Irma nodomāja, metot bedrē trīs saujas aukstas zemes. Roka nosmērējās, un gribējās to notraukt gar mēteli, bet piesteidzās Vera ar savām salvetēm. Puķes tiešām bija apsalušas, taču kapu tumsā neko skaidri vairs redzēt nevarēja. Visiem gribējās ātrāk siltumā.

Uz mašīnu Irma tuntuļoja viena. Tagad gan būtu noderējis kāds pavadonis, bet Marta un Haralds palika visu sakopt un runāt, bet bērniem pēkšņi bija kas apspriežams. Droši vien gribēja uzsmēķēt, tāpēc kaut kur nozuda. Irma kluburēja pa saknēm un taciņām un neko neredzēja. Nezināja, kurā virzienā iet. Laikam bija aizgājusi nepareizi. Neredzēja ne gaismiņas. Kā gan viņa citreiz atradīs Alīdas kapu, ja tagad neko nesaprata. Neatcerēsies ceļu, būs jāprasa, lai Marta ved. No mugurpuses kāds tuvojās.

– Тетя Ирма, вы не туда пoшли, – pienāca Vera. Palīdzēja aiziet līdz mašīnai. Mareks jau sildījās. Irma atkal rausās iekšā.

– Kājas nosala, – viņa teica. Mareks bija nosalis viss. Gribēja dzert kaut ko siltu, ātrāk jābrauc uz to galdu. Apklusa. Arī Irma klusēja.

– Irmastant, tev viss labi? – Mareks pēkšņi iejautājās.

– Jā, Marek, labi, ko tu jautā?

– Nezinu, visu dienu domāju, kā tu jūties, jo tu vecomammu pazini par mums visiem visilgāk. Zini, es laikam nepalikšu kopā ar Elzu. Mammai vēl neteicu, viņa satrauksies. Elza negribēja braukt uz bērēm, es gribēju, lai viņa brauc. – Mareka seju tumsā nevarēja redzēt. Varbūt tāpēc viņš pēkšņi kļuva tik atklāts. Irma domāja, ko lai atbild. Ne viņa zināja, ko tāds jauns puisis grib dzirdēt, nekā. Bet Mareks bija viņai atklājies, vajadzēja atbalstīt.

– Ai, bērniņ, tu jau pats zini, kā vislabāk darīt. Tu esi labs. Ja tā Elza to neredz, tad tev viņu arī nevajag.

Marekam šķita, ka Irma domā par kaut ko citu.

– Par ko tu domā? – viņš pajautāja.

– Par Alīdu un Valdi, – Irma atbildēja.

Mareks pagriezās pret viņu:

– Pastāsti par vecotēvu, mamma nekad nestāsta.

– Viņš nelabi izrīkojās ar Alīdu un tavu mammu, un onkuli. Tāpēc viņa nestāsta. Valdis bija stalts, garš, iznesīgs, skaists. Viņš prata runāt un aplidot, apvārdoja Alīdu. Dāvināja viņai dāvanas. Viņš bija jūrnieks, nu, tu jau zini. Sākumā viņiem bija labi, piedzima Haralds, Martiņa, viss šķita kārtībā, bet tad Alīda ar abiem bērniem arvien biežāk skrēja pie manis un naktis mājās nepavadīja. Teica, ka Valdis viņu sitot. Dažreiz viņai uz rokām bija zilumi, zem acs. Bērni bija nobijušies, raudāja. Valdis sāka dzert, zaudēja darbu. Alīda pārnāca dzīvot pie manis, bērni jau skolā gāja, tā visi kopā dzīvojām. Bet Valdis turpat blakus. Dzēra. Bērni no viņa baidījās. Negāja klāt. Dažreiz viņš nāca, dauzījās pie mūsu durvīm, kliedza. Es ņēmu cirvi un gāju viņu dzīt prom. Alīda nerādījās, ar bērniem tupēja kaktā ar segu apsegusies. Bet tu jau visu to zini, – Irma noteica.

– Zinu, bet par to neviens bieži nerunā.

Durvis atvērās, Marta ierausās mašīnā. – Par ko jūs runājat? Auksts gan, vai ne? Nu, nekas, tūlīt sasildīsimies ar buljonu. – Viņa kā vienmēr čaloja, nesagaidījusi atbildi. Labi, ka tā, Irma nodomāja, nebūtu, ko viņai atbildēt. Viņa vismazāk par visiem gribēja dzirdēt par Valdi. Mašīnas siltums ieaijāja. Irma atkal aizvēra acis.

Valdis sākumā bija labs. Kas notika pēcāk, Irma nezina. Alīdai piemita visi tikumi, un viņa bija smuka. Kāpēc Valdim ar to nebija gana, skaidrs nav. Bet tiešām – vienā vakarā viņa ar bērniem stāvēja uz Irmas sliekšņa, noraudājusies, pārbijusies. Irma ielaida viņu iekšā, un tā Alīda un viņas bērni kļuva par Irmas ģimeni. Tikai tad, kad Valdi atrada dzērumā grāvī noslīkušu, Alīda atgriezās savā dzīvoklī. Bērniem bija vairāk vietas, taču pēc skolas viņi tik un tā bieži nāca tieši pie Irmas. Alīda šuva drēbes uz pasūtījuma un mājās nāca vēlu, bet Irma tika mājās agrāk, tāpēc taisīja bērniem vakariņas. Tad nāca Alīda, paēda un veda bērnus mājās.

Viņi piebrauca pie kafejnīcas. Rausās ārā no mašīnas, Haralds arī jau bija klāt. Nu visi bija runīgāki. Bērni iegrima telefonos. Marta un Haralds, Vera un Irma apsprieda ceremoniju un izvadītāja runu. Visiem šķita, ka izvadītājs bijis pārāk traģisks. Haraldam bija sarkanas acis no raudāšanas. Ēdiens palīdzēja sasildīties. Irmai nāca virsū snaudiens. Buljons bija mierinošs. Tieši mierinošs – tā viņa bija sajutusi. Aizmirsās nedzīvā Alīdas seja, un atmiņās izpeldēja dzīvā, smejošā.

Reiz Valdis Alīdai atveda apelsīnus. Viņi tikko bija sākuši pazīties, un viņa bija beidzot dabūjusi tos apelsīnus. Aizsūtījusi Valdi mājās, viņa pasauca Irmu. Teica, Valdis jau viskaut ko ir redzējis un ēdis, bet viņas gan ne, tāpēc nav vērts dot apelsīnus viņam. Tieši Irmai vajagot tos pagaršot. Viņām abām! Alīda bija ļoti priecīga un sajūsmināta. Viņa plēsa nost mizu ar pirkstiem un plēsa apelsīnu pa daļām, kuras lika sev mutē un smējās, un smējās. Tad stiepa daivas Irmai un lika garšot. Pa viņas roku uz leju tecēja augļa sula, un Irma ēda augli no viņas rokām. Irma neko neteica, bet viņas acīs laikam bija lasāms viss. Alīda apklusa, skatījās Irmai acīs un tad atkal sāka smieties. Arī Irma smējās. Viņas apēda visus apelsīnus un tad mazgāja no rokām to lipīgo sulu nost.

Kafejnīcā viņi ilgi nepalika. Tā tas bija plānots, galvenais bija sasildīties. Un viņi bija tikai septiņi, tāpēc arī garas runas nebija vajadzīgas. Viņi visu bija izrunājuši jau iepriekš. Kad Alīda bija gadu mocījusies ar vēzi un slimnīcā nomirusi, viņi visi sabrauca pie Irmas un izrunāja, kādas būs bēres. Irma bija pagatavojusi pusdienas, un viņi visi atkal ēda tieši pie viņas. Ģimene bija sakuplojusi, bet Alīdas vairs nebija. Irmai gribējās, lai ar viņiem kopā būtu arī Alīda, viņa gribēja sabrukt un neko nedarīt, bet jau senāk, kad Alīda uzzināja par slimību, bija viņai solījusi rūpēties par Alīdas ģimeni. Tu viņiem esi otra mamma, teica Alīda.  Irmai vajadzēja saņemties, viņa to bija Alīdai apsolījusi.

Viņi atkal rausās mašīnā. Marta un Mareks veda Irmu mājās. No Haralda un viņa ģimenes bija atvadījušies. Haralds solījās iebraukt pie Irmas nākamnedēļ. Viņi aizbrauca mājās. Nabaga Haralds, domāja Irma. Viņam mamma bija viss. Tāpēc viņš šodien tik daudz raudāja. Liela daļa Valda trakuma gāzās arī pār Haraldu. Marta bija mazāka, viņa daudz ko neatcerējās. Bet vienmēr teica, ka labi, ka neatceras. Viņa ienīda Valdi vairāk par visiem. Mareks ar Martu priekšā čaloja, viņu balsis bija nomierinošas. Irma aizsnaudās. Viņai sapnī parādījās smaidīga Alīda. Mašīna piestāja, Irma atvēra acis.

– Alīdai viss ir labi, – viņa noteica. Marta un Mareks samulsa. – Ko tu saki? – Marta iečivinājās.

– Redzēju viņu sapnī, viņa smaidīja, viss ir labi. – Irma paskaidroja. Marta un Mareks nezināja, ko atbildēt. Uz mirkli iestājās klusums.

– Vai esam jau galā? – Irma pēkšņi kļuva enerģiska. Viņa rausās ārā no mašīnas pati saviem spēkiem. Mareks pasteidzās un tomēr viņai palīdzēja. Visi uzkāpa augšā Irmas dzīvoklī. Marta un Mareks neģērbās, tikai palīdzēja Irmai novilkt zābakus un izkrāmēja no rīta virtuvē atstāto maisiņu. Tur bija maize, banāni, jogurts, siers. Vēl kaut kas, bet Irma neredzēja, kas tieši. Viņa ieāva kājas čībās un apsēdās savā ierastajā vietā pie virtuves galda. Rīt paskatīs, ko viņi saveduši. Viņi vienmēr viskaut ko saved, labi bērni.

– Mēs tagad brauksim, Irmastant, – Marta pienāca un apskāva Irmu. – Nebēdājies ļoti, nedēļas nogalē atbrauksim. Vai ne, Marek?

– Simts punkti, – Mareks iesaucās un salutēja. Tas Irmu sasmīdināja.

– Brauciet, brauciet, gaidīšu, – viņa caur smiekliem noteica.

Pie durvīm Marta apķērās un sauca: – Aizmirsu pajautāt, vai tev kaut ko īpašu atvest. Ko tu gribētu?

– Jā, Martiņ, atved man to Cido dzērienu, kuru Haralds man bija viņreiz atvedis!

– Kādu Cido dzērienu, Irmastant?

– Nu, pavei, es saglabāju iepakojumu, šito. – Irma iztraucās no krēsla un pastiepās pēc sulas iepakojuma. Marta norīkoja Mareku aiziet paskatīties. Mareks ienāca virtuvē.

– Tā jau apelsīnu sula, Irmastant.

– Ak, apelsīnu… Ak, Alīda, Alīda.