vēstījumi

domājot par romānu: jebkurš romāns mūsdienās pamatā ir dramatiska ziepene par dzīves neviennozīmību un dīvainību attiecībās ar citiem, tātad viss, kas romānu padara par mākslas darbu, ir vēstījuma veids

es gribētu kaut ko, kas kaut nedaudz līdzinātos reālistiskam vēstījumam, ko piedāvā šie trīs dižgari (dīvainības es pati varu sadomāt):

Viljams Folkners –

Vecais Folzs kā allaž bija atvedis līdzi Džonu Sartorisu – nācis trīs jūdzes no lauku nabagmājas un sev līdzi kā aromātu, kā zemes smaržu uz izbalējušā kombinezona ievedis mirušā vīra garu šai telpā, kur sēdēja mirušā vīra dēls un kur tie abi – ubags un baņķieris – pusstundu pakavējās šī cilvēka sabiedrībā, kurš bija aizgājis veļu valstībā un atkal atgriezies atpakaļ.

Atbrīvojies no savas miesas, atrazdamies ārpus laika un telpas, viņš tomēr bija daudz reālāks nekā šie abi vecie vīri, kuri lūkoja pārkliegt viens otra kurlumu, kamēr blakus telpā ritēja bankas finanšu operācijas un cilvēki abos veikalos, kas atradās līdzās, klausījās viņu nesaprotamajā, cauri sienām skanošajā aurošanā.

Viņš bija daudz reālāks nekā šie vecie vīri, abi ieslēgti kurluma kapenēs un izkaltuši dzīves norieta gausajā, palēninātajā ritējumā, un pat tagad, kad vecais Folzs bija aizgājis, lai vilktos atpakaļ trīs jūdzes garo ceļu uz to vietu, kuru sauca par savu māju, bārdanais, vanagam līdzīgais Džons Sartoriss vēl arvien it kā mita šai telpā, tā ka vecajam Bejardam, kurš sēdēja ar pīpi rokās, krusteniski atslējis kājas pret auksto kamīnu, šķita, ka viņš dzirdētu tēvu elpojam un nelaiķis, pārtapdams daudz reālākā matērijā nekā nīcīgās miesas, būtu iekļuvis pat pašā klusuma cietoksnī, kurā dzīvoja viņa dēls.

Pīpes galviņa bija griezumiem izrotāta un no gadiem ilgas lietošanas apdegusi, un uz iemuša bija saskatāmi tēva zobu iespiedumi, kur viņš it kā mūžīgā akmenī bija atstājis savu neiznīcīgo kaulu pēdas, tāpat kā aizvēsturiskie radījumi, pēc ieceres un izveides tik milzīgi lieli, ka nespēja ne ilgi eksistēt, ne arī pēc savas bojāejas bez pēdām pazust no mūsu planētas, paredzētas un piemērotas niecīgākai radībai. Vecais Bejards sēdēja, turēdams pīpi rokās.

kā viņš paņem un savienot telpas un laika attālumus vienā epizodē, kad skatiens un doma slīd no ainavas (vai nojēguma) tālumā uz to, kas reāli notiek, un lasītājs redz veselu pasauli, laikmetu, pat civilizācijas rašanos savā priekšā, ne tikai konkrētu bēru ainu un konkrētus cilvēkus

Andrejs Upīts –

Brīviņu gruntnieks Jorģis Vanags plaši atrāva Salakkroga durvis un palaida pa priekšu sedlinieku Preimani. Tas pirmo pār slieksni cēla ceļgalā līko labo kāju un steigā gandrīz pakluptu, ja nepaguvis pašaut spieķīti klibajam loceklim palīgā. Muižas kaļķu dedzinātājs Bite manījās satvert pats pavērto durvju malu: trijatā krogā sēdējuši, tāpēc kopā arī laukā jāiziet. Abi ar sedlinieku pagaidīja, kamēr Brīviņu kungs nokāpj no lieveņa.

Vanags gāja lieliem, mazliet pastīviem soļiem – jaunie zābaki pirmo reizi kājā, nebij vēl iestaigāti. Cietās zoles un papēži melni lakotām apmalām stingri klakšķēja uz izmītām radžu plāksnēm, tās saļodzījās klinkstēdamas. Zemē Vanags nenokāpa, palika stāvam uz trešās, pēdējās pakāpes. Liels un plecīgs, paslēja tumšo bārdu, pataustīja, vai dzeltenais zīda lakats nav atšļucis no kakla, un skatījās Daugavai pāri uz Klidziņu.

Bite sarosījās: par to glāzi groka taču kaut kā jāapkalpo.

kā viņš panāk, ka katra sīkākā detaļa skaidri iezīmē cilvēku savstarpējās attieksmes un rodas pavisam skaidri izzīmēti tēli, vieta, un lasītājs nekādi netiks tālāk, kamēr viens kungs nebūs pārkāpis slieksni, otrs – nokāpis pa kāpnēm un plāksnes paziņojušas, ko viņas jūt šajā gadījumā, par izteikto konkrētību, vietas un laikmeta iezīmējumu

Džeimss Boldvins –

Viņš stāvēja Taimskvērā ar skatienu pret Septīto avēniju. Jau pāri pusnaktij, un viņš bija nīcis kinoteātrī, balkona pēdējā rindā, kopš diviem pēcpusdienā. Divreiz viņu bija pamodinājuši skaļi ķīviņi itāliešu filmā, vienreiz uzcēlis no miega vietu ierādītājs, un trīs reizes bija uztrūcinājuši sveši pirksti, līdzīgi kāpuriem ieslīdzot kājstarpē. Viņš bija tik pārguris, tik zemu kritis, ka gandrīz nepietika enerģijas niknumam; nekas no viņa vairs nepiederēja viņam pašam: tu pievāci labāko – kādēļ gan nepaņemt pārējo?, tomēr viņš bija pusmiegā kādam uzrūcis, bija atņirdzis baltos zobus tumšajā sejā un pārlicis kāju pāri otrai. Tad piepeši balkons bija gandrīz tukšs un itāliešu filma tuvojās kulminācijai; viņš nosteberejā pa bezgala garajām kāpnēm un nonāca uz ielas. Viņš bija izsalcis, mutē jautās pretīga garša. Pārāk vēlu, jau izejot pa ārdurvīm, viņš apķēra, ka gribas nolaist ūdeni. Kabatā ne plika graša. Un viņam nebija kurp iet.

Garām pagāja policists, uzmezdams viņam ciešu skatienu. Rūfuss aizvērsās, saslēja ādas jakas apkakli un, vējam ar baudu knaibot miesu zem vasarīgajām biksēm, sāka iet pa Septīto avēniju uz ziemeļpusi. Viņš bija grasījies doties uz centru un modināt Vivaldo – vienīgo draugu, kas viņam bija palicis šai pilsētā un varbūt visā pasaulē, -, tomēr izlēma iet augšup pa avēniju līdz pat ierastajam džeza klubam un ielūkoties tur. Varbūt kāds viņu ieraudzīs un sazīmēs, varbūt kāds no puišiem sakasīs drusku skanošā, no kā viņam pietiktu maltītei vai vismaz metro biļetei. Bet vienlaikus viņš cerēja, ka neviens viņu tur nepazīs.

kā viņš psiholoģizē līdz sīkākajai detaļai un tik dzīvi to savij ar pilsētu, iezīmējot pretstatus, kas dzīvi izgaismo atšķirību starp pūli un indivīdu, kā arī to, kas ir iekšā indivīdā, visas viņa pretrunas un to, ko viņš nesaprot pats par sevi, kur nu vēl par citiem

Advertisements

sapnī

mani noskūpstīja iedvesma

tas bija kā toreiz tajā vietā, atceries?

(lai arī nav nekāda toreiz un tās vietas)

bet tev jāatceras: spīdēja saule, bija silts, zāle bija zaļa, un gaisma – dzeltena,

un tu mani skūpstīji tā kā nekad, it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tā bija vienreizīga tikšanās, tajā vietā toreiz, tajā zālē un gaismā, kad tu mani skūpstīji kā vēl nekad

it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tavas lūpas bija maigas kā tas, kas pārvēršas klišejā, kad to piemin dzejolī par iedvesmu

it nemaz nepalika slikti, negribējās izvēlēties citu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, negribējās būt modernai un gudrai, meklēt ko jaunu, nebijušu un atmest šo klišeju, šo banālo, līdz jēlumam nodeldēto, visiem zināmo un pieminēto

skūpstu

bija ļoti labi – tā, kā vēl nekad nebija bijis

es taču jau vairākkārt teicu

kā var nesaprast

tik zaļa zāle un dzeltena gaisma, un silts kā vasarā

ko arvien atceramies ar rezignētu nopūtu –

bija un izbija, nepietika, nekad nepietiks, gribas vēl

un tu mani skūpstīji toreiz tajā vietā

(vai tiešām nav nekāda toreiz un tajā vietā?)

kā nekad

par labiem padomiem

“You know, men are very fickle. Give them what they want and they will do anythig for you. Keep your hair long and glossy or invest in good waves; cook for him and send the food to his home and his office. Stroke his ego in front of his friends and treat them well for his sake. Kneel downfor his parents and call them on important days. Do these things and he will put a ring on your finger, fast fast.”

My mother nods sagely. “Very good advice.”

/oyinkan braithwaite. my sister, the serial killer/

what else are you going to do?

A tall, fiftyish gentelman type wanders into the Irish history section, all but bumps into her, than takes off his hat and bows subtly but dramatically. His clothes are clearly expensive.

Pardon me, my lady, he says in this Upper East Side drawl or something.

Of course, Maria says.

He looks at the shelves for a second, then seems to catch himself. He turns to her and he says, Forgive me for saying so, but you are beautiful.

Aww, thank you, she says suddenly playing the sweet het girl.

Have you read all of these books?

He is being playful. Ugh. She mumbles a no and turns away, still smiling because what else are you going to do, explain patriarchy to this fucking rando?

/imogen binnie. nevada/

tak caur un caur…

Bet kas tā par mīlestību, es prasu.

Kas tā par mīlestību, es prasu, kas ļauj paņemt sapņus, pabāzt zem siera spiedes un izspiest no tiem visu derīgo, un saprast, ka nekas daudz jau tur nesanāk no šitās nejēgas meitenes, nekāda labā manta jau nav. (..)

Jā, jo nejēga es esmu gan. Kaut esmu izlasījusi visas grāmatas saimnieka mājā un lielāko daļu no tām, kas atrodamas daktera skapī. Bet māte vienmēr teic, ka tieši tāpēc es esot muļķe – vai tad es domājot visu savu turpmāko dzīvi pavadīt lasot. Es neko neatbildu, es vispār neesmu no runīgajām (..). Vai tev acu nav, ko tu dari, (..), viņa saka. Acis man sliktas, un viens labums būs no šitās prombraukšanas. Ņemšu savu piena naudu un iešu pie ārsta, lai uztaisa man brilles. Kad ieminos par to agrāk, māte tik nogroza galvu – tā jau mans izskats liek vairāk vēlēties, un tad vēl brilles (..).

Es nekur nederu, tas jau ir skaidrs (..).

(..)

Es nekur nederu, esmu bieži savos sapņos (..).

/inga gaile. piena ceļi/