ziņas

pa ilgiem laikiem es atkal nesaprotu eksistenci: kaut ko darīt, darboties mehāniski, refleksīvi smieties un runāt, reaģēt uz kaut kādiem ārējiem kairinājumiem – nu un? kāda jēga? es neko nejūtu, viss ir vienalga, neko negribas

un tad pienāk rīts, kad saņem e-pastā ziņu: “man ir vēzis. esmu pārsteidzoši mierīgs” un tad tu domā, kā tas vienmēr notiek – daži aiziet paši, citus ņem un atņem… paralēli dzimst bērni, tiek svinētas dzimšanas un vārda dienas, čala, rosība un tiek plānoti pikniki

un kas tam visam pa vidu esi tu, kur galu galā tu esi – nav ne mazākās nojausmas; vienīgais, kas ir skaidrs – labi, ka trenažieru zāle ir mājās, var svīst un raudāt vienlaikus, neviena netraucēts, un abus vajag, jo bail, ka brīdī, kad būs jāsatiek, nevarēšu tik viegli apgalvot, ka esmu pārsteidzoši mierīga

bet būs jābūt

Advertisements

māksla nogalināt

kādā vakarā pēc kārtējiem manuskriptiem pavisam netīšām uzklikšķināju uz seriāla “The Alienist”, un, lai gan nekāda interese par to sākotnēji neraisījās, iegrimu (pat tik ļoti, ka pirmajā naktī pēc skatīšanās pamodos un miegainajā prātā kūņojās ainas un tēli no seriāla), un jāsecina, ka vienmēr aizraujos ar šāda tipa filmām vai seriāliem – kur nedaudz tiek čakarētas smadzenes, ir šāda tāda sociāla kritika un izgaismotas aktuālas problēmas, bet vienlaikus – kur kāds iemanījies tik aizraujoši noziegumus padarīt par mākslu… varbūt tāpēc arī aizrauj – jo noziegumi ir paciešami tikai un vienīgi mākslā… savukārt dzīve – tas ir tāds atvars, kur vienu dienu fantastiski pašpārliecināts un pašpietiekams cilvēks dod iespēju caur sevi skatīt pasauli citādos leņķos, bet nākamajā vairs nav tāds, kā bija, un varbūt nekas nebūs, jo noziegums vārdā nāve ir klaji pieteicis savu klātbūtni šeit un tagad un nu viss ir satricinājies…

tomēr tas ir savā ziņā interesanti – nāvei ir praktiski neiespējami sagatavoties, lai arī cik veselīgi pret to izturētos, apzinoties, ka tā ir neizbēgama; vienalga kaut kur iekšienē pārņem aukstums un izlaužas skumjas, un arvien nākas prātot – nebeidzami un ilgi, līdz tomēr ikdiena pārņem ar sevi, – par cilvēka niecību, iznīcību un zūdamību, kas notiek acumirklī…

un tad atkal – glābiņš ir vienīgi māksla, kas dod iespēju un norāda uz virzieniem, kādos var domāt par tādiem vai šādiem jautājumiem, – seriāla “Killing Eve” sākums tāds nervozs un mazliet nesavākts, bet trešā sērija izcila – un kas vienīgā nāvi ļauj izbaudīt katarsistiski; un, iespējams, tāpēc mākslai ir tik liela nozīme – ka tā dzīvē neizturamo un graujošo spēj abstrahēt un preparēt tādā līmenī, ka arī dzīve kļūst vieglāk panesama…

ak jā, “jaunais vilnis” nežēlības akcentēšanā – kaķu galēšana – sāk kļūt kaitinošs

 

4. piegājiens, piektdiena 13. & co

vakar biju savā iemīļotākajā medicīnas iestādē; ja šķita, ka to nav iespējams iemīlēt vēl dziļāk, tad es pamatīgi kļūdījos – visu kavējošie un pofigistiskie rezidenti (?) nebūt nav tas sliktākais, jo, nu ok, bišku nokavēt darbu nav nekāda traģēdija, lai arī nepatīkami, jo tas notiek bez brīdinājuma un tiek izjaukts ritms, bet nu ir nomainījusies kaut kāda atbildīgā: viss klusu, nav nekādas kņadas un rosības, māsiņa iebiedēta, nerunā vai, ja runā, tad pusčukstus, šķiet, pat ka dreb, atbildīgā viņu komandē, man liek darīt kaut ko dīvainu, kad es pateicu, ka iepriekšējo reizi tā nevajadzēja darīt, viņa atbildēja: “Būs jādara, kā ES teikšu.”

un, pat ja uz mazu mazītiņu sekundītes daļiņu man gribējās pārvērsties par piekasīgo un riebīgo apmeklētāju un pateikt kaut ko pretī (“O, jūs laikam tikko pabeidzāt koncentrācijas nometņu uzraugu kursus!”), tas tak nebija visjaukākais, ko viņa no sevis izspļāva, – pēc tam viņa sāka runāt tikai un vienīgi deminutīvos!!!; toties viss notika tik laicīgi un minūti minūtē, ka par to vairs nevar teikt ne pušplēsta vārda, vienīgi pēc visām tām nesaprotamajām izmaiņām un liekajām darbībām (kas neviena, protams, netika paskaidrota) man pirmo reizi pa visu savu mūžu, apmeklējot kādu medicīnas iestādi, uznāca neliela panika, un, ak dies, kā man riebjas, ja ar mani runā deminutīvos…

droši vien lieki teikt, ka man patika iepriekšējā māsiņa

jā, un tad darbā atnāca tante un, kamēr tika kārtoti papīri, viņa savāca manu telefonu un aizgāja ar to, labi, ka kolēģis piezvanīja, un es dabūju telefonu atpakaļ – tīši vai netīši telefons aizgāja viņai līdzi, nezinu, bet uz mirkli bija adrenalīns un jautri, un joki par piektdienu 13.

bet šodien, šķiet, viss vakardienas stress, sliktā pašsajūta un adrenalīns atspēlējas ne tajā pozitīvākajā veidā, taču tajā ir sava loģika – mēdz gadīties arī sliktās dienas, kad prāts izdomā pārcilāt visu to, kas, kā likās, jau pagājis un aizgājis, un tieši kā nav palicis neviens seriāls, ar ko apmierināt atkarību

 

 

nepaklausīgie

pēc “Samantas” šis ir otrs (uzpeldošais) žurnāls, kas mani patiešām sajūsmina: Unruly Bodies – rakstnieces Roksenas Gejas (viņa ir ļoti tieša un sarkastiska un katru dienu tvīterī saņem tik daudz naida tvītu (arī par ķermeni neizbēgami), ka es arvien brīnos – ka ir tik spēcīgas sievietes, kas to var izturēt (par to savukārt bija fantastisks Lorijas Penijas raksts longrīdos); man pietiek ar vienu rupju tvītu, lai vairs nekad negribētu tur kaut ko rakstīt… un rupjš ne vienmēr ir klaji naidīgs, pietiek ar augstprātību vai neiecietību pret sarunas formātu kā tādu, ja nesarunājas ar saviem draugiem) ideja runāt par ķermeni mūsdienās no dažādu pozīciju un autoru skatpunkta

pusaudža vecumā man ķermenis bija kaulaini ceļgali – man šķiet, tā ir pirmā mana apjauta par ķermeni kā nevis mani pašu, bet kaut ko ārpus – uz ko skatīties, un tā apjauta ir arī tagad – šis ne-mans ķermenis, ko es ieraudzīju pirmo reizi no malas, domājot tieši par ķermeni, samērā nesen, jo tas nav nedz manas mammas, nedz vecmammas ķermenis, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, ko rāda televīzijā vai glancētu žurnālu reklāmās, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, par ko izsaka komplimentus, bet tik un tā – ne tāds un ne mans – manas otras vecmammas ķermenis tagad ir mans, un dažkārt atspulgi stiklos vai spoguļos, sēžot restorānā vai piemērot jaunu mēteli, nostāda mani pret šo manu jaunatpazīto ķermeni, it kā kāds tajā “īstajā” manī skatītos uz manu ķermeni ar svešu skatienu vai būtu iemācīts nosodīt manu ķermeni, un tā visdrīzāk arī ir – ir iemācīts, jo patiesie mēs taču esam dvēselē vai tamlīdzīgi, vienīgi dvēseles neviens nav redzējis, tikai tos mūs, kas nekad nav patiesība, ja vien kāds, kuram ir vara, nepasaka, ka tā ir patiesība; bet nav taču tādas vienas patiesības (nedz dieva, nedz jēzus, nedz kāda cita vienas vienīgās), un vienīgais, ko vajadzētu darīt, lai pretotos svešam skatienam sevī, ir katru dienu apgūt sevi no jauna nesadalīti – nav mūsu citu kaut kur tur iekšā, un ķermenis ir tam apliecinājums un liecinieks vienlaikus

 

varoņi

arvien vairāk jāpārliecinās, ka dzīve savos burbuļos ir galvenais, pie kā pieturas šīs zemes ļautiņi, bet nesen lasīju tādu tekstu, kas aptuveni skanēja: tava komforta zona tevi nogalinās; laikam būtu ļoti slikti, ja es sāktu ilgoties pēc brīža, kad visus, kuri tiek cieši pieturas pie savas komforta zonas, tā sāks nogalināt… bet ir arī apstiprinājums, ka cilvēki, kuri nav patikuši savas neprofesionalitātes un vispār pašu dēļ, patiešām šo nepatiku ir pelnījuši

jā, tas viss, protams, par to, ka saujiņa neaptēstu, nožēlojamu radību ir tikusi pie varas un izrīkojas absurda teātra cienīgi kopdzīves likuma sakarā, bet nu jāzina taču savi varoņi, vai ne?

kursīte

 

bet dažreiz laikam ir labi zināt un saprast mazāk… mēģināju lasīt rakstu re:baltica par AB banku & co, bet nespēju uztvert faktus un izpēti aiz vājprātīgi lielā gramatikas un stila kļūdu apjoma; tas arī nogurdina – viss tas pofigisms attiecībā uz tekstiem, kas tos padara neuztveramus un pārsarežģītus; un tādi teksti ir ne tikai internetā, bet tādi teksti ir grāmatās, ko izdod cilvēki, kuriem būtu jāparūpējas par tekstu uztveramību

un tad, lai būtu kāds pretspars tam visam, atliek glābties labu tekstu un mākslas pasaulē (jā, jā, kārtējais burbulis), un es atrodu grāmatu, kas tikko iznākusi un ir kā mana mīļā A Little Life (vismaz pēc apraksta), un esmu priecīga, patiešām priecīga, jo gribas lasīt ko labu un aizraujošu un nedomāt par kļūdām; vēl iznākusi viena grāmata, kas man šķita vērtīga, bet pagaidām par dārgu, jāsagaida atlaide, un divas dzejas grāmatas, un tam visam pa vidu dažas grāmatas vietējā mēlē, kas jāpalasa, ja galīgi nesakritīs uz nerviem kļūdas (dažkārt, ja izcils saturs, kļūdas var pieciest), un es palasījos Langas “Velēnu kleitu”, un man patikās pašas beigas – nereti gadās, ka tādi izteikti uz intelektu un sociālo parādību fiksāciju tendēti dzejnieki savā racionālajā pieejā kaut ko zaudē, kļūst smagnēji un mazāk emocionāli iedarbīgi, kas nav, protams, obligāti, bet dzejā… tur ir tā dīvaini ar loģiku un intelektu – tas nav primārais, kas iedarbojas uz dzejas uztveri, un bieži vien vairāk izdodas uztvert un izprast to, kas iedarbojas citā līmenī – kaut kādā zemapzinīgi emocionālā (proti, tajā, ko sauc par sirds smadzenēm); tad, nujā, “Velēnu kleitā” man pavērās citāds skats uz dzejnieces pasauli, tāpēc ka beigās bija šie trīs dzejoļi, kas veltīti mirušajai partnerei, un tajos bija īsts emocionālais lādiņš, kaut kas tīrs, nesamākslots un patiess – kaut arī sāpīgs, un, ja kādam gribētos saprast, kas ir mīlestība, –  tā ir tur, sāpēs, kas paliek, kad vairs nekā un neviena nav…

 

burbulīši

pēdējās dienas ir ļoti iepriecinājušas un nodrošinājušas labsajūtu – it kā atrastos īstajā vietā dažās dzīves jomās, un tas ir ārkārtīgi mierinoši, jo nedomāju, ka vienmēr tā gadās –  atrast šo vietu, kur justies galvenokārt labi, pat par spīti dažādiem sīkumiem; pluss visam bija sestdienas atmosfēra ar savējiem iekšējiem jokiem un atklātām sarunām, kādas ir viennozīmīgi visvēlamākās; un, jā, ja arī dažkārt tu domā, ka maziem žestiem nav nozīmes, tad tomēr secini, ka tieši maziem žestiem ir vislielākā nozīme – pat ja tā ir grāmata ar ierakstu, pat ja tā ir maza tulpe, pat ja tā vienkārši ir garāmskrienoša saruna par niekiem; bet tad tāds sīkums – sieviešu attieksme pret sieviešu gājienu pret vardarbību… ja aktrise, kura saņem oskaru, varētu lepoties par SAVU sasniegumu, bet tā vietā aicina piecelties visas radošās sievietes un parādīt sevi, lai pievērstu uzmanību savam darbam, tad mūsu neizpratne par to, cik svarīgi ir iestāties par kopumu, lai tad, kad varētu gadīties tāda nepieciešamība, kopums iestātos par tevi, liek saskumt; un patiešām ir tā, ka visi dzīvo savā burbulī, nespējot iztēloties, ka var būt arī citādi, – un lai jau pie visiem svētajiem patiešām izdodas nodzīvot to dzīvīti savā burbulī, man tik aizdomas, ka tas var sprāgt visnegaidītākajā brīdī

un tad nāk vēl un vēl

biju dzirdējusi, ka šis RL raksts esot nepamatots un kļūdains: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/saubas-un-jautajumi-par-viendzimuma-laulibam-19316, tāpēc nolēmu to nelasīt – lieki nesatraukt sevi, bet, kad ieraudzīju, ka to izplata baznīcas pārstāvji, nolēmu tomēr izlasīt

kāpēc ir svarīgi pamatoti un izsvērti viedokļi, kas uzrakstīti nesteidzīgi un analizējot visus par un pret? tādēļ, lai tie nekļūtu par dogmatisku viedokļu paudēju karogiem, ko plivināt, norādot, ka, lūk, inteliģence (RL veidolā) publicē šaubīgu tekstu, kā jēgu un idejisko ievirzi ir grūti saprast; protams, to RL drīkst darīt – un vienmēr ir arī darījuši, taču, par spīti tam, vienmēr šķitis, ka redakcijas pozīcija ir liberāla – varbūt tas arī nav īstais vārds, kā to apzīmēt, bet RL man ir bijis samērā tuvs dažos aspektos, bet pirms kāda laika jau manīju, ka žurnālā kaut kas ir mainījies un tas kļuvis mazāk baudāms, taču – to vairāk sākuši baudīt konservatīvāk domājošie, bet ne par to šoreiz

atgriežos pie raksta – varbūt tas nebija domāts tā, kā to uztver lasītāji (gan tie, kuri atbalsta homoseksuāļu laulības, gan tie, kuri ne, gan paši homoseksuāļi, gan absolūti tēmā līdz šim neieinteresētie utt.), bet tieši tāpēc gribas ko piebilst:

  • pamatot homoseksualitāti kā “dabisku”, meklējot argumentus dzīvnieku uzvedībā – tas patiešām ir ārkārtīgi aplami, lai gan ērti un viegli; autore pamatoti norāda, ka dzīvnieki mēdz uzvesties arī visādi citādi – vai tad visa dzīvnieku uzvedība jāattiecina uz cilvēkiem kā “dabiska”? nē, nekādā gadījumā; dzīvnieku pasaule no cilvēku pasaules atšķiras visai krietni, un to vienlīdzīgošana, neņemot vērā specifiku, ir bīstama – cilvēki pārprot/nesaprot/neizprot dzīvnieku pasauli, tāpēc uz dzīvniekiem attiecina visu cilvēku izjūtu spektru, padarot dzīvniekus par savvaļas dzīvei nederīgiem, savukārt dzīvnieku pasaules reāliju attiecināšana uz cilvēkiem atceļ cilvēkiem piemītošo saprātu, reducējot cilvēkus līdz instinktu vadītiem radījumiem; gan vienā, gan otrā pasaulē viss ir sarežģītāk – dzīvnieki nevadās tikai pēc instinktiem, un cilvēki nav vienīgās saprātīgās būtnes pasaulē, taču viss jāvērtē, ņemot vērā specifiku; cilvēku pasaules specifika ir ārkārtīgā neviennozīmība un nespēja pilnībā izpaust domas (valodas ierobežotība), jēdzienu abstrakcija un ellīga visu lietu sarežģīšana – iespējams, to var analizēt sīkāk un ar skaidrākiem jēdzieniem, bet es negribu – man cilvēki ir ellīgi sarežģīti un ar to pilnībā pietiek, lai saprastu, ka viennozīmība (vispārināšana) ir izslēgta jebkurā jautājumā – pat ja šķiet, ka ir iespējams par kaut ko vienoties, tad tas ir vairākuma ietekmē (demokrātija taču!), nevis visu absolūti vienādās domas un uzskati; un, tā kā cilvēku pasaule ir tik sarežģīta, tad tas, kas jāņem vērā, vērtējot dažādus jautājumus, ir labprātīga piekrišana un nekaitēšana nevienam citam; tātad, runājot par homoseksuālismu, nevajadzētu to nostādīt vienā līmenī ar, piemēram, zoofiliju vai pedofiliju – tas nav tas pats viena vienīga iemesla dēļ: partnera izvēle homoseksualitātes gadījumā ir ar partnera piekrišanu un apstiprinājumu, ka viņš saprot, kas tas ir, ko viņš dara; nevienā no citiem “veidiem” tā nav – tajos kādam tiek nodarīts pāri, kāds nevar par sevi iestāties vai vispār nesaprot, kas notiek, un tiek nodarītas traumatiskas sāpes, kas cilvēku pasaulē nav pieņemamas (protams, ja vien valdībai tas nav izdevīgi, piemēram, kara gadījumā – tad gan neviens nerunā par nedabiskumu un vajadzību kaut ko aizliegt); sarežģītāks gadījums ir incests – tas var notikt uz abpusējas vienošanās un izpratnes pamata, bet cilvēku pasaulē netiek atbalstīts, jo tiek medicīniski pamatots kā neveselīgs (plašā šī vārda nozīmē); līdz šim tomēr (medicīnas) zinātne homoseksualitāti par neveselīgu nav atzinusi un, domājams, ka neatzīs, jo to nevar zinātniski pamatot; līdz ar to mana seksualitāte un mana partnera seksualitāte ir jāsaprot tāpat, kā domājot par heteroseksuāliem cilvēkiem, un tādā veidā tā ir vienlīdzīgojama ar heteroseksuālismu un tikpat dabiska, un tātad prasība pēc vienlīdzīgošanas arī laulību aparātā ir visai loģiska; ja kāds man var pamatoti un argumentēti uzrādīt, ka mana seksualitāte viņam kaitē, ka esmu piespiedusi kādu savu partneri pieņemt “nedabisku” seksualitāti, ka tas ir radījis traumatiskas sāpes, noticis bez abpusējas piekrišanas, ka es gribētu kādreiz apprecēt cilvēku, kurš ir piespiests to darīt… lūdzu, visas iespējas to izdarīt, bet nekad netiks izdarīts, jo tā vienkārši nenotiek; ja notiek, tā ir vardarbība un nav saistīta ar seksualitāti vispār, ko, es pieņemu, raksta autore saprot, proti, saprot, kāda ir atšķirība
  • otrs iemesls, par ko ir vērts runāt, ir praida forma – tas, kā tiek īstenots šis pasākums; ārzemēs tas ir izaicinošs un skaļš, esmu redzējusi tādu pasākumu un jutusies ārkārtīgi neērti – mēs te, LV, neesam pieraduši pie tik izteiktas un skaļas seksualitātes pozicionēšanas, ar tāda veida pozicionēšanu nenodarbojas pat heteroseksuāļi; autore satraucas par bdsm izspēli kādā praidā, ko viņa redzējusi, kur izskatā jauns puisis ticis pakļauts; ok, mums nav arī ierasts runāt par dažādiem seksa veidiem – kā zināms, liela daļa heteroseksuāļu pieņem ieaudzinātos priekšstatus, ka “normāli” ir tikai misionāru pozā, turklāt lielākā daļa sieviešu heteroseksuālās attiecībās seksa laikā nejūt baudu, par orgasmu nemaz nerunājot, un pieņem, ka tā tam ir jābūt, ka tas ir “normāli”; viena lieta, ko veicina citas seksualitātes pieņemšana sevī, ir lielāka brīvība un atbrīvošanās izpētīt, kāds sekss patīk, konstatēt, kas patīk, ka sekss ir daudzveidīgs, ka tajā ir maz robežu, ja abi partneri piekrīt, un ka tas ir paredzēts, lai sagādātu baudu – krietni lielākā līmenī nekā bērnu ieņemšanai; viens no seksa veidiem ir bdsm, ko neesam raduši redzēt un proponēt kā “pieņemamu”, bet homoseksuāļu vidū tas ir visai izplatīts (manuprāt, tas varētu būt visai izplatīts arī heteroseksuāļu vidū, bet tā kā sekss savā ziņā ir tabu tēma, tad par to netiek runāts; savukārt homoseksuāļu vidū sekss ir nozīmīga tēma, tāpēc ir pieejama plašāka informācija par to); raksta autore to uzskata par kaut ko šausmīgu (pat ja puisis bija jauns, viņš piekrita šādai izspēlei praida laikā; netiek minēts, ka viņš uz to tika piespiests), aizmirstot, ka drīzāk krietni vien šausmīgāka ir tāda lieta kā grāmata/filma “Greja 50 nokrāsas”, ko promotē visi kinoteātri ar lieliem plakātiem pilsētvidē un ko redz visi bērni un pusaudži; tātad sanāk, ka ikdienā heteroseksuāļu promotēts bdsm (nosacīti, protams, bdsm – tā drīzāk ir pasaka par “mīlestības” spēku “izārstēt” traumas, tādējādi padarot bdsm nevis par kādu no seksa veidiem, bet par “slimību”, taču ne uz to visi iet skatīties) ir ok, bet praidā, lai parādītu seksualitātes un seksa daudzveidību, tas nav normāli? man daudz nenormālāks šķiet LV praids, kurā cilvēki tika apjozti ar žogu kā iesprostoti dzīvnieki, norobežoti no “‘normālajiem”, kuri ir tik “normāli”, ka ir gatavi uz vardarbību, ja žoga nebūtu, un šī vardarbība tiek normalizēta, savukārt praids padarīts par ko šausmīgu, jo ietekmē bērnus un pusaudžus…

runājot par bērniem un pusaudžiem – vai kāds ir viņiem pajautājis, ko viņi domā par cilvēkiem, kuri izvēlas citādu dzīvesveidu nekā viņu vecāki? un kāpēc bērniem un pusaudžiem saprāta robežās nav tiesību izvēlēties citu dzīvesveidu nekā viņu vecākiem? parasti bērni ir visai elastīgi, un svarīgākais ir prasti izskaidrot situācijas; tātad jāsecina, ka tas viss tomēr ir apgrūtinājums vecākiem, jo vecāki nemāk/nesaprot, kā runāt par to, kas nav viņi paši; atliek ieiet tumblrā un paskatīties, ka bērni un pusaudži ir krietni vien nobriedušāki un gudrāki par vidējo pieaugušo; vispār – ja gribas saprast, kā veidot ģimeni, audzināt bērnus, izpaust sevi, pozicionēties, nelasiet ezoteriku, pašpalīdzības grāmatas, pat RL ne, ejiet un lasiet, ko jaunieši raksta tumblrā – tas ir tik iedvesmojoši un cerīgi, un mierinoši, īpaši pēc valentīniem un agnesēm, un zbigņeviem; man gribētos, lai nākotnē, ja man būs bērni, sabiedrība būtu tāda kā jaunieši tumblrā, jo tikai tādā sabiedrībā var izaugt bērni, kuri nebūs tādi kā valentīni, agneses un zbigņevi… ja godīgi, man ir bail, ka tieši šādi sveši cilvēki ar saviem uzbāzīgajiem viedokļiem un pārliecībām  satraumē bērnus, nevis ģimenes forma, vecāku dzimums, daudzums vai tml.

raksta autore norāda: “(..) vai cilvēka optimālai attīstībai ir nepieciešami abu dzimumu vecāki? Šķiet, ka ir nepieciešami: meitenes, kas aug bez tēva, ir pakļautas lielākam agrīnas un nesakārtotas dzimumdzīves riskam; zēni, kas aug bez tēva, biežāk ir agresīvi, biežāk lieto apreibinošas vielas, kā arī viņiem ir vājākas sekmes mācībās. Kā vieni, tā otri cieš no bārenības sindroma.”

kurā kategorijā ievietot cilvēkus, kurus es pazīstu? kurā kategorijā ievietot mani? es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri neprot izpaust jūtas un vispār grūti atveras emocionālām saitēm; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir abi vecāki (nav šķīrušies), bet kuri cieš no bārenības sindroma; es pazīstu cilvēkus, kuriem ir tikai viens vecāks, bet kuriem ir absolūti laimīga ģimenes dzīve pašiem; man pašai ir viens vecāks, bet es nekad neesmu izjutusi, ka man nebūtu vislabākā ģimene pasaulē, ja godīgi – tikai “sabiedrība” ir apgalvojusi, ka mana ģimene “nav normāla”; un kas vispār ir “nesakārtota dzimumdzīve”? es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “normālas” ģimenes, bet kuri drāžas kā truši pa labi un pa kreisi, kuri nenovērtē otru cilvēku sev blakus, kuri krāpj, kuriem nav nekādas vēlmes pēc monogāmām attiecībām utt.; un es pazīstu cilvēkus, kuri nāk no “nenormālas” ģimenes, bet kuri ir izveidojuši skaistas attiecības un kuriem nav problēmu seksuālā ziņā; protams, vājas sekmes nav briesmīgās skolu sistēmas dēļ, kas degradē bērnus visos iespējamos veidos, liekot viņiem tiekties nevis pēc zināšanām un izpratnes, bet pēc atzīmes kā ķekša, kas apliecina, ka izpildītas sistēmas prasības, bet gan tēva trūkuma dēļ… un atkal var sākt no jauna: es pazīstu cilvēkus… vai tad tieši fakti nav tas, kas stiprina teoriju? vai drīkst tik ļoti vispārināt? un attiecināt to uz homoseksuāliem cilvēkiem vai viņu vēlmi veidot ģimeni? piekrītu tam, ko teicis nīls patriks heriss – ka bērnam nav nepieciešami abu dzimumu vecāki, viņiem ir nepieciešami paraugi (role models), no kuriem smelties iedvesmu un mācīties

un, runājot par laulību, – vairums cilvēku, ko pazīstu, precas tādēļ, lai juridiski nodrošinātu saviem bērniem labāku un ērtāku dzīvi, lai juridiski apliecinātu, ka ir ģimene, jo tā ir noteikts likumdošanā – tev būs precēties, lai tu varētu mantot, tev būs precēties, lai tu varētu apmeklēt slimnīcā, tev būs precēties, lai tu būtu vecāks, tev būs precēties, lai tu… tā ir likumdošana, kas pieprasa laulības, un tā tas arī būtu jāuztver – likumdošanas ietvaros padarīt iespējamu homoseksuālu ģimeņu aizsardzību, lai tiem pašiem bērniem, par kuriem visi tik ļoti satraucas, nebūtu jācieš

dažreiz, daudz domājot, sanāk aizšaut greizi, bet ne vienmēr vajag savas domas paust publiski – zināms taču, ka tādu nesaturēšanu sauc par vārdu caureju, un gluži kā ar suņu kakām, kas mētājas pa ielām visur, dažreiz gadās tādā iekāpt, nu fui, – lūk, cik pretīga sajūta, lasot Agneses Gailes rakstu

 

(kāpēc, nu kāpēc ar tādu pašu niknumu un sparu baznīca un citi konservatīvie neiestājas pret alkoholu un narkotikām, kas rada izteikti neveselīgu dzīvesveidu???? un kas nodara sāpes un traumē neskaitāmi daudz bērnu!!!! un kas tiek izrādīts visur – televīzijā, reklāmās, alkohola veikalos uz katra stūra!!!!!)

atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

visas tās … sievietes

iedomājos, ka pēdējā laikā aktivizējies feminisms un runas par un ap sieviešu reprezentāciju varētu reāli krist uz nerviem, un daudziem patiešām arī krīt uz nerviem, bet tas apliecina vien to, ka tādas runas ir vajadzīgas, jo kas gan parasti ir tas, kas krīt uz nerviem šādā lielā mērogā? – kaut kas, kas liek vairāk padomāt, liek nojaukt savas ērtības robežas, liek iedziļināties vai tamlīdzīgi; bet vienlaikus ir grūti saprast, ka kaut kas tik skaļš kā, piemēram, metoo var “paiet” garām nemanīts, vai kā ir iespējams turpināt to pašu vienveidīgo porno stila sieviešu tēla producēšanu un izmantošanu pat darba vidē (piemēram, reklāmās), ja mājās ir sievas un meitas, kurām taču kaut kas jāiemāca par ķermeni, pašcieņu un jāizdara tas tā, lai nerastos kompleksi, ko tad visu mūžu apkarot vai, vēl ļaunāk, vispār netikt vaļā no tiem; vai kā jūtas tās sievas, kas dzemdējušas kaudzi bērnu un dzīvo mājās, tīrot aiz bērniem un vīriem, kamēr pēdējie minētie darbā karina pie sienas citu sieviešu kailbildes, pat ja tikai aizdomājas par tādu bilžu karināšanu… tādā ziņā man patika Alises Zariņas raksts par sievietēm kino, jo tas ietvēra arī plašākas un uz visu sieviešu reprezentāciju kopumā attiecināmas tēzes, piemēram, par to, cik vienveidīgi sievietes tiek attēlotas ne tikai kino, es pat teiktu, visā kultūrā, un ka sieviešu pašu radīto darbu ir mazāk, tāpēc tēls netiek daudzveidīgots, taču jāpiebilst, ka šajā laikā vajag skatīt ne tikai filmas, bet arī seriālus, kur tā situācija ir krietni labāka, jo pie izcilas kvalitātes seriālu radīšanas ķeras klāt ne tikai sievietes producentes, bet arī sievietes režisores (piemēram, Džeina Kempione); bet nepiekrītu tam, ka pašlaik pietiek ar to vien, ka sievietei tiek dota balss, – tomēr tai balsij ir jābūt spēcīgai un pārliecinošai, jāspēj radīt kas atšķirīgs un tāds, kas nostājas pretunā meinstrīmam, un vēl man gribētos teikt, ka sievietēm nevajadzētu radīt darbus tikai par sievietēm, ja viņām pašām to negribas

un caur vienu (vāju) recenziju man tika atgādināts par grāmatu “Meitenes”, kas ir patiešām lieliska grāmata, bet gan nevis tāpēc, ka skata Mensona kulta meitenes (nojaušami), bet gan tāpēc, ka liek domāt par vairākiem eksistenciāliem un sociāliem jautājumiem, piemēra:

  • kā iespējams, ka bērni no vidusšķiras “normālām” ģimenēm aizklīst no mājām un pieslejas dažādiem sliktas ietekmes grupējumiem, un kāpēc ģimenē par to neviens nesatraucas vai nepievērš tam uzmanību
  • par vientulību kā visas dzīves pamatesenci, ko cilvēks sāk apjaust uzreiz, kā sāk patstāvīgi domāt un apzināties pasauli caur savu izpratnes prizmu un analīzi
  • par centieniem pārvarēt šo vientulību un savas personīgās mīlestības (vai kopības, tuvības) meklējumiem, kas nekad nav ģimenes mīlestība, bet tas kaut kas cits ārpus zināmā un ierastā, un kas atbilst šai personīgajai pasaules uztverei, un kāpēc šie meklējumi vai atradumi var būt ļoti destruktīvi, jo dažkārt ir vienkārši pārlieku liela izmisuma pilni, tāpēc neizsvērti un emocionāli
  • par seksualitāti kā nozīmīgu šo meklējumu daļu, kas atklāj kaut ko arī par pašu, ja vien to saprot un spēj pieņemt
  • un atkal par vientulību jeb dzīves nepanesamību, kas tomēr ir jānes vai ko nākas nest

 

 

triptihs

protams, ilgi nebija jāgaida uz absurdu un muļķību – lasu par francūziešu vēstuli, kas attaisno uzmākšanos (Latvijas presē to sauc par flirtu…), un domāju par to, cik tomēr bieži vien cilvēki ir aprobežoti un ierobežoti savā burbulī, ko viņi uzskata par visaptverošu realitāti un patiesību, vai varbūt tā ir neizmērojama un cietsirdīga neiejūtība, nespēja just līdzi, vai, kā ņujorkerā rakstīts, – iztēles trūkums; lai kas tas arī būtu, man gribētos, lai pasaule drīzā laikā mainītos tik ļoti, ka tajā vairs nebūtu nedz tādu vīriešu (un arī sieviešu!), kuri domā, ka uzmākties ir ok, nedz tādu sieviešu, kuras to attaisno, slēpjoties aiz pārprastas seksuālās brīvības

tas ir jancīgi, ka cilvēks, kurš visu dara tikai, lai atstātu uz citiem iespaidu, visu tikai ārienei, bildei, nesaprot, ka viņa dzīvē nekad nebūs miera, jo viņā pašā tāda nav; ka, lai sakārtotu savu dzīvi, jāmaina skatus uz to, nevis jāgaida, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies tādi cilvēki, kuri rīkosies tikai tā, kā tu iedomājies un vēlies; galu galā uzskatīt sevi par kungu un ķēniņu un tad sašust, ka kāds rīkojas pretēji šim uzskatam, ir ļoti muļķīgi; varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc patiesībā attālinājāmies un attālināmies – es un brālis

aizpagājušā naktī redzēju dīvainu sapni: tā bija kāda arābu ģimene, kurā slikti izturējās pret meitu, tāpēc es tai ģimenei stāstīju, ka mūsdienās izpratne par to, kas ir ģimene, ir mainījusies, proti, mūsdienās vairs nav vajadzīga ģimene, lai izdzīvotu, un nav jānoliedz sevi, lai būtu daļa no ģimenes, bet, ja ir vēlme veidot un saglabāt ģimeni, tad ir svarīgs katrs tās loceklis, lai kāds viņš arī būtu; šonakt redzēju stārķus – spriežot pēc sapņu tulka, iespējami ir trīs varianti: vēstule, kāzas, vētra (ļoti loģiska sakarību ķēde)