chin up

nesen darba pasākumā viens gudrs cilvēks teica, ka ir viegli marginalizēt tos, kuri pauž nepieņemamu vai neatbalstāmu viedokli, piemēram, rupji sakot, viņus regulāri kauninot un atspēkojot viņu viedokli ar argumentāciju, kāpēc kaut kas vispār jāmarginalizē; daļēji es tam piekrītu – var marginalizēt “sliktus” viedokļus, ja to paudējiem rūp tas, vai viņu viedokļi tiek ņemti vērā; bet ja nerūp? tad arī marginalizēt viņus nebūs iespējams, jo viņiem vienkārši būs vienalga un viņi turpinās producēt savas blēņas; taču arī tādā gadījumā ir labi, ja pastāv argumentēti pretviedokļi, no kuriem smelties informāciju un zināšanas, tāpēc priecājos, ka kāds ķeras klāt tām šausmām, uz ko tik viegli atsaucas vairums, piemēram, manā FB draugu lokā esošo sieviešu (un es brīnos, kā var būt tik glupas) vai sievietes, ko nākas sastapt draugu vai darba pasākumos vai vispār publiskās vietās, proti, runa ir par uģi kuģi un viņa blēņām un šo rakstu: http://www.satori.lv/article/viena-kugi-ar-ugi

tas gan skar vienu pusi no sociālās uztveres problēmas, ko tādi izteikumi rada, jo ne viss vienmēr noved tieši pie vardabības; lielākoties tas, kas ir redzams – sievietes vienkārši akli seko šiem padomiem, uzskatot, ka tie “palīdz kļūt sievišķīgākām”, tādā veidā arvien producējot dzimumu stereotipus un mācot tos arī saviem bērniem; jau gana ar to, ka popkultūra uzlikusi ķermenim gūzmu stereotipu, savienojot tos ar kuģiskajiem izteikumiem, tas viss kļūst baisi, ņemot vērā, ka cilvēki ikdienā tos patiešām producē visneiedomājamākajos veidos visās iespējamās vietās un laikā, visur

ja šķiet, ka paliek labāk, – jāiziet ielās un jāpaklausās, ko cilvēki runā, piemēram, sabiedriskā transporta pieturā vai korporatīvā pasākumā, brr; tāpēc sakarīgu informāciju un pretargumentus kuģa šausmām vajag vēl un vēl

Advertisements

dīvaino cilvēku mēnesis

aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis, teica TSEliots, un jāpiekrīt, jo sanācis jau izjust dažu skarbu jociņu, kā arī sastapt virkni dīvainu ļaužu (dāmu, kas laipni piedāvā aizvest, bet, kā izrādās, tikai tādēļ, lai dabūtu naudu; kungu, kurš izmisīgi aicina nepārdomāt, bet tad pārdomā pats; sievieti, kas spēj visu pārvērst bezjēdzīgā stulbumā; poli, kurš filozofē bez apstājas; mākslinieku, ko varētu nodēvēt par īstu, utt.)

vai jums kādreiz ir bijis tā, ka, atliekot vien ko patiešām vēlēties, censties to iegūt, dzīve uzliek tādu kā bloku, sakot “nē” un viss? (ne jau tā, ka vienreiz bišķi pamēģināji, nesanāca, padevies, bet tā, ka centies no visa spēka, patiesi vēlies sasniegt savus mērķus, bet, tiklīdz paspīd kāda gaismiņa, tā bez iemesla, pēkšņi un negaidīti apdziest un nekas nesanāk – pat daudzas reizes pēc kārtas) un tad nevar saprast, vai uzticēties tai dzīvei, uztvert to kā zīmi vai vienkārši padoties

man šķiet, ka manai karmai ir ļoti emocionāls raksturs

Samanta

ja nu es nomirstu, man pirms tam vēl noteikti jāpaspēj uzrakstīt par zīnu “Samanta”, ko vakar dabūju un uzreiz arī izlasīju – ar lielu un interesi un aizrautību; laikam kopš laika, kad pārstāju lasīt sieviešu žurnālus (tas bija apm. 20-22 gadu vecumā), jo man tie apnika informācijas vienveidības un trulības dēļ, gaidīju ko līdzīgu “Samantai” – kur neviens neliek domāt, ka attiecībās svarīgākais ir sarkana mežģīņu veļa, ka svarīgākais ir apprecēties utt., turklāt, protams, ar laiku radās citas intereses un cita interešu specifika, piemēram, neviens sieviešu žurnāls taču nestāsta, kā labāk veidot savstarpējās attiecības lesbietēm vai tml., līdz ar to mūžīgais uzsvars uz to, kā noturēt vīrieti pilnībā vairs nebija saistošs (lai gan man tiešām nešķiet, ka noturēt vīrieti var ar mežģīņu veļu); lai arī “Samanta” ir tāds unikāls numurs, lasot sapratu, ka gribētu ko tādu lasīt biežāk – jo ir interesanti lasīt analītiskus, domāt liekošus rakstus par lietām, ar ko dzīvē saskaras sievietes, piemēram, par to pašu kāju skūšanu – es nebeidzu besīties ikreiz, kad pēc epilēšanas tās spalvas izdomā ataugt un visas kājas kasās tā, ka gribas uzliet tām virsū kādu skābi; kaitinoša nodarbe jebkurā gadījumā, un, redz, nav tā, ka visas sievietes to vien dara kā izbauda šo procesu, ir arī, kam nepatīk, par intīmo zonu skūšanu nemaz nerunājot; man gan ļoti patīk visa tā spalvu neesamība, bet process nav patīkams un izskatās skaisti tikai tik ilgi, kamēr spalvas nesāk ataugt (ui, un ja vēl ir jutīga āda…), taču skūt noteiktas vietas ik pēc 3-4 dienām tiešām nav prāta darbs; lūk, un par to ir runa – par to, ko mēs dažkārt darām, jo kāds kaut kad kaut kur ir pateicis, ka jādara, un neviens neiebilst, nesaka, ka varbūt labāk ne, jo tomēr… nu ir ne pārāk forši; žurnāls vispār lika aizdomāties un atcerēties daudz lietu, par kurām būtu vērts kaut ko vairāk uzrakstīt kādreiz, kad būs labāki laiki (mēnešreižu ķēpa, svara ietekme uz domāšanu utt.); žurnāls atstāja mazuma piegaršu un vēlmi lasīt un lasīt, un runa jau nemaz nav par feminismu, vienkārši par tādām kā tabu tēmām, par kurām vairāk domājot, runājot un tās apspriežot zustu tabu sajūta un pašām būtu vieglāk; jo vairumu stereotipu un dažādu briesmu lietu attiecībā uz sevi visbiežāk uztur tieši pašas sievietes – īpaši attiecībā uz izskatu, ķermeni, pozu un uzvedību cilvēkos; un, ja kāds kaut nedaudz liek par to aizdomāties, tas jau ir labi

par dīvainām sajūtām

vairs neatceros, kad tieši radās sajūta, ka vajadzētu satikt K., – pirms dažām dienām vai pat nedēļām, bet es domāju, ka tā sajūta radās tāpēc, ka es nejutos īsti sevī labi un man vajadzēja kaut kā sevi apliecināt (kāpēc gan neatgriežoties pie tā, kas radīja nozīmes sajūtu?), taču sajūta nebija par mani – sajūta bija par K.; man nav iespējas pateikt viņai, lai mācās no kļūdām un izvēlas gudri, lai neatdod to, kas ir svarīgs, apmainot pret to, kas nav svarīgs, bet tieši to es gribētu pateikt – varbūt šis sakāmais kā manas dīvainās sajūtas varētu viņu kaut kā sasniegt, jo viņa nesaprot, ka esmu tikai medijs, nekas vairāk

vēl vakar es sapratu, cik ļoti, cik ārkārtīgi nogurdinoši un cik ļoti pretīgi ir iepazīties; kāpēc es to vienmēr aizmirstu? tas ir, ne vienmēr tas ir nogurdinoši un pretīgi, bet pamatā ir; gadījumos, kad tā nav, ne vienmēr ir garantēts produktīvs rezultāts,  bet ne jau par to ir runa

dīvaini ir saņemt pārmetumu par anonimitāti no anonīma cilvēka anonīmā vietā

un ir tik dīvaini, ka cilvēki ir žurcīgi – viņi izliekas labāki nekā ir, ir egoistiski, domā tikai par sevi, neprot atbalstīt, domā, ka ir cēli, bet tā ir viena puse – otrā pusē ir pilnīgi pretēja rīcība, pļāpāšana, informācijas izplatīšanas utt. ja ar sajūtas radīšanu, ka man neko nevar teikt, tikai izsūkt no manis vajadzīgo, tiek apliecināts, ka neesam draugi, tad es to tāpat zinu, bet nevajag izlikties par labāku nekā esi

vai arī – kāpēc cilvēki ir tik paredzami? vienas un tās pašas rīcības, nekas nemainās; nekad nesapratīšu nespēju pateikt taisnību vai atklāti pateikt, kā ir, brīdī, kad tas ir jāizdara, nevis izlikties, vilkt garumā, tad kaut ko safantazēt un pēdējā brīdī sačakarēt

varbūt karma ir nolikusi Trampu uz pasaules skatuves tieši tādēļ, lai cilvēki apjaustu, cik liela nozīme ir vienotībai, draudzībai, kopībai, brīvībām, liberālai attieksmei? varbūt Tramps spēlē lielu teātri tikai tādēļ, lai cilvēki beidzot kļūtu labāki? bet varbūt ir vienkārši ārkārtīgi grūti noticēt visām viņa rīcībām – runu kopēšanai no citiem, pat no Disneja multenēm, kūkas plaģiātam, pilnīgi neadekvātajai uzvedībai attiecībā uz sievu un sievas uzvedībai, bērnu uzvedībai, zinot, ka visas darbības tiek fiksētas kamerās

 

par zvaigžņu brīnumiem

ja zvaigznes kritīs kaudzēm, varbūt notiks brīnums

ja notiktu brīnums, varētu sākt ticēt

krītošām zvaigznēm

un brīnumiem

maz ticams


divas daļas iekšā – vienai ir labi, otrai nav; otra to pirmo dzen prom, pirmā meklē veidus, kā palikt ilgāk; bet es pa vidu – sēžu un domāju, kad reiz viss būs viens (vesels)

nevar likt pārāk daudz cerību uz jaunu gadu, un vienā dienā nekas nenotiek

jāturpina sēt sēkliņas, varbūt kāda izdīgs, jo par zvaigznēm savas domas jau izteicu

vērtīgi

Because, as I discovered over time, although Swedes work hard and with dedication, they do not think their jobs define them. I gradually noticed that people tended to have a healthy work-life balance, and a sense of themselves that was broader than whatever it was they did to make money.

/No raksta par sešu stundu darbadienu Zviedrijā (fragmentā tas, ko es domāju par darba un dzīves attiecībām un uz ko ir jātiecas): http://www.independent.co.uk/life-style/health-and-families/how-swedish-literature-reflects-the-benefits-of-a-shorter-working-day-a7429381.html /

gara diena

vakar bija ne pārāk patīkama diena – nācās daudz domāt un pārdomāt par darbu, un vai tas iet tādā virzienā, kā es vēlētos; vakarā vēl bija teātris (“Cerību ezers” – visai labi un spilgti), un beigās briesmīgi sāka sāpēt galva, nācās dzert ibumetīnu, lai varētu aizmigt; darbs pagaidām lai paliek tāds, kāds ir, mans mērķis ir trīs gadi, tad redzēs; pagaidām jāpieņem tas, ka jādara tas, kas nepatīk, bet tas ir normāli, vienkārši jāpierod pie domas, un labi, ka man ir laiks, vienatnes laiks darbā, lai visu apsmadzeņotu; un labi, ka es cenšos neko nesasteigt un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus – mācos pārvarēt sevi

bet vispār laikā, kad esmu spiesta komunicēt ar cilvēkiem mākslīgā veidā, manipulējot ar domu, ko viņi vēlētos dzirdēt, nevis balstoties uz dabisku sarunas virzību, es konstatēju, ka man paliek arvien grūtāk komunicēt normāli, ka man vispār negribas komunicēt, ka es labprāt vienkārši klusēju, un tas ir briesmīgi, man tas nepatīk, man nepatīk, ka esmu spiesta uz kaut ko, un man nepatīk, ka pirmā reakcija uz to ir pilnīga noslēgšanās (tāpēc labāk runājiet ar mani pirmie)

dienas labākās lietas: saņēmu uzaicinājumu doties uz teātri, kas bija superforši un liels pārsteigums; vai tas īstenosies, nezinu, redzēs, bet man patīk ideja, jo laikam neviens man nekad iepriekš nav piedāvājis tikšanos teātrī, un tas ir kas tāds, kas mani ielīksmo

otra lieta: šis tests https://www.16personalities.com/free-personality-test – viens no labākajiem personības testiem, jo par to sanāk pēdējā laikā daudz domāt, un rezultāts ir ļoti precīzs, interesants:

tips

personības tipu atpazīšanas kontekstā jāsaka, ka mans priekšnieks domā, ka viņam labi sanāk atpazīt tipus un komunicēt ar viņiem, bet īstenībā viņš reāli sūkā šajā jomā… vēl neesmu sastapusi savā darbā cilvēkus, kas būtu pilnībā sapratuši, ko viņš no viņiem grib, un kas nebūtu minējuši, ka bieži vien neko nevar saprast, tāpēc, jā, es domāju, ka nepietiek tikai ar formālu komunikāciju, vienvirziena komunikāciju, ka nepietiek uzdot jautājumu un atbildēt forši, un uzreiz uzdot nākamo jautājumu; galvenais ir pilnīgi cits – ielikt tajā visā saturu un netērēt citu cilvēku laiku, un nelaipot, bet būt tiešam

ņemt vērā

tumblr_oglk9z6day1qdo62to1_500

via tumblr

sen/intonācijas

sen te nav kaut kas ieklabināts, jo daudz kas notiek te un tagad, ārpus virtuālās realitātes un arī iekšpus tās, bet citās dimensijās, citur; nepietiek visam laika, vai arī prioritātes pamainās; turklāt pēdējā laikā ir tik daudz domāts, ka nav spēka domas arī ievērt vārdos un savērt teikumos; iedvesmas tiek gūtas citādi – lasot, ko citi savēruši teikumos, lieliskos teikumos, tādos, no kuru smaguma un patiesuma jāraud, klausoties, ko citi domā vai uzskata par pareizu, un kā viņi saka āmen, skaldot visu, ko citi ir darījuši, jo viņi drīkst, jo viņi zina labāk, un, paldies dievam, tev ir uzacis, ar ko paust izbrīnu, baudot, ko citi spēj un vēlas piedāvāt tikai tev, un neko citu, nevienu citu tev nemaz vairs nevajag

jau sen, sen es sapratu, cik ļoti mani vairs neinteresē citu cilvēku pozīcijas, citu cilvēku domas un viedokļi, ja tie ir sekli, tādi, kuriem pieklājības pēc jāpiekrīt, bet kuriem negribas piekrist, jo tev nekas no tā nešķiet ok, tu vienmēr esi bijusi pret tādiem viedokļiem; kāpēc izlikties, ka interesē? un jau sen, sen es sapratu, cik daudz aitisma ir apkārt, cik viegli cilvēki ietekmējami, cik ļoti viņi alkst autoritāšu, kas pasaka priekšā, kas un kā jādomā, cik ļoti tas viss ir man nevajadzīgi, un cik ļoti cilvēki spēj izlikties… vai arī – viņi mainās, bet zaudē to starojumu, ko bija kādreiz ieguvuši manās acīs ar savu spēju iet pret, būt pašiem par sevi, teikt, ko domā, nelaipot, nealkt lētas atzinības, neizlikties, ka nealkst lētas atzinības

es novērtēju darīto, bet ne pozu

bet vispār – es pieķēru sevi pie domas, ka nebaidos būt nekas, nebaidos oponēt, nebaidos izskatīties muļķīgi, nebaidos… no neprognozējamības

man ir savs viedoklis, es varu to pamatot, man nav jābaidās

un es nebaidos, jo… to nevar izskaidrot, nebaidos, un viss

galvenie spēles* nosacījumi

tātad galvenais ir sākt – servēt; tā ir vienīgā iespēja noskaidrot, vai spēle ir iespējama, vai kāds atbild tavam gājienam, vai seko pretsitiens, vai tev būs, ko atsist; dažreiz spēle turpinās, bet īsu brīdi, un, ja tā apraujas, tad vislabāk situācijā, kurā tu esi servējis, bet neesi saņēmis pretsitienu; tad ir skaidrs, ka jāsāk jauna spēle citā laukumā ar citiem spēlētājiem; bet galvenais ir tiešām – nebaidīties servēt; negaidīt, bet servēt, jo tikai tā var nonākt pie atbildēm

*protams, dzīves