sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

Advertisements

Samanta

ja nu es nomirstu, man pirms tam vēl noteikti jāpaspēj uzrakstīt par zīnu “Samanta”, ko vakar dabūju un uzreiz arī izlasīju – ar lielu un interesi un aizrautību; laikam kopš laika, kad pārstāju lasīt sieviešu žurnālus (tas bija apm. 20-22 gadu vecumā), jo man tie apnika informācijas vienveidības un trulības dēļ, gaidīju ko līdzīgu “Samantai” – kur neviens neliek domāt, ka attiecībās svarīgākais ir sarkana mežģīņu veļa, ka svarīgākais ir apprecēties utt., turklāt, protams, ar laiku radās citas intereses un cita interešu specifika, piemēram, neviens sieviešu žurnāls taču nestāsta, kā labāk veidot savstarpējās attiecības lesbietēm vai tml., līdz ar to mūžīgais uzsvars uz to, kā noturēt vīrieti pilnībā vairs nebija saistošs (lai gan man tiešām nešķiet, ka noturēt vīrieti var ar mežģīņu veļu); lai arī “Samanta” ir tāds unikāls numurs, lasot sapratu, ka gribētu ko tādu lasīt biežāk – jo ir interesanti lasīt analītiskus, domāt liekošus rakstus par lietām, ar ko dzīvē saskaras sievietes, piemēram, par to pašu kāju skūšanu – es nebeidzu besīties ikreiz, kad pēc epilēšanas tās spalvas izdomā ataugt un visas kājas kasās tā, ka gribas uzliet tām virsū kādu skābi; kaitinoša nodarbe jebkurā gadījumā, un, redz, nav tā, ka visas sievietes to vien dara kā izbauda šo procesu, ir arī, kam nepatīk, par intīmo zonu skūšanu nemaz nerunājot; man gan ļoti patīk visa tā spalvu neesamība, bet process nav patīkams un izskatās skaisti tikai tik ilgi, kamēr spalvas nesāk ataugt (ui, un ja vēl ir jutīga āda…), taču skūt noteiktas vietas ik pēc 3-4 dienām tiešām nav prāta darbs; lūk, un par to ir runa – par to, ko mēs dažkārt darām, jo kāds kaut kad kaut kur ir pateicis, ka jādara, un neviens neiebilst, nesaka, ka varbūt labāk ne, jo tomēr… nu ir ne pārāk forši; žurnāls vispār lika aizdomāties un atcerēties daudz lietu, par kurām būtu vērts kaut ko vairāk uzrakstīt kādreiz, kad būs labāki laiki (mēnešreižu ķēpa, svara ietekme uz domāšanu utt.); žurnāls atstāja mazuma piegaršu un vēlmi lasīt un lasīt, un runa jau nemaz nav par feminismu, vienkārši par tādām kā tabu tēmām, par kurām vairāk domājot, runājot un tās apspriežot zustu tabu sajūta un pašām būtu vieglāk; jo vairumu stereotipu un dažādu briesmu lietu attiecībā uz sevi visbiežāk uztur tieši pašas sievietes – īpaši attiecībā uz izskatu, ķermeni, pozu un uzvedību cilvēkos; un, ja kāds kaut nedaudz liek par to aizdomāties, tas jau ir labi

vērtīgi

Because, as I discovered over time, although Swedes work hard and with dedication, they do not think their jobs define them. I gradually noticed that people tended to have a healthy work-life balance, and a sense of themselves that was broader than whatever it was they did to make money.

/No raksta par sešu stundu darbadienu Zviedrijā (fragmentā tas, ko es domāju par darba un dzīves attiecībām un uz ko ir jātiecas): http://www.independent.co.uk/life-style/health-and-families/how-swedish-literature-reflects-the-benefits-of-a-shorter-working-day-a7429381.html /

arī par to ir jāmācās runāt

nesen izlasīju interesantu interviju (https://lareviewofbooks.org/article/no-royalties-porn-interview-cindy-gallop-ceo-make-love-not-porn/#!) ar sievieti, kas strādā pie tā, lai lauztu porno industrijas radītos stereotipus par seksu un to, kā mēs lielākoties mūsdienās uztveram un domājam par seksu; viņa ir radījusi savu “porno” saitu, ja tā to var nosaukt (nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas šajā formā arī arod kādu savu atkarību), kurā reāli pāri (dažādu seksualitāšu) iesniedz video, par to saņemto daļu no skatītāju simboliskās samaksas, un video attēlu reālu seksu reālā dzīvē – tādu, kāds tas ir, ja kaut kas nesanāk, ja kaut kas šķiet smieklīgs utt.

biju domājusi, bet laikam nebiju ļoti aizdomājusies par to, cik ļoti tomēr porno, kas ir biežāk sastopams, nekā mums gribētos atzīties, tomēr ietekmē domāšanu un tomēr nosaka, ko mēs iedomājamies attiecībā uz seksu un ne tikai – galvenais, ko mēs iedomājamies attiecībā uz otru cilvēku; man patika doma par to, ka reālajā pasaulē mums ir svarīgs viss cilvēks kopumā, nevis atsevišķas viņa ķermeņa daļas, kā to uzsver porno filmas, bet, balstoties uz šo uzsvērumu, mūsdienās cilvēki attiecībā uz seksu tiecas manifestēt noteiktas ķermeņa daļas

un par seksu ir jāmācās runāt – ne jau ar jebkuru katrā brīdī, bet vispār – saprotot to, ko vēlies pateikt, kad ir nepieciešamība, kaut vai tam cilvēkam, kurš tev ir līdzās, jo man tomēr šķiet, ka sekss nav mērķis, bet viens no līdzekļiem attiecību ziņā; taču mūsdienās tik daudzi domā, ka tas ir mērķis… bet vai tiešām nav tā, ka dažreiz daudz foršāk ir vienkārši izbaudīt mirkli tā, kā šķiet vispatīkamāk, un ne vienmēr tas nozīmē seksu? piemēram, kopā smieties par kaut ko, ilgstoši smieties, vai vienkārši apskauties un pagulēt mierīgi, vai noskatīties kopā kādu filmu, vai vienkārši sadoties rokās; nevajadzētu domāt, ka nav normāli, ja kāda noteikta ķermeņa daļa nedominē, bet dominē cilvēks kopumā

gara diena

vakar bija ne pārāk patīkama diena – nācās daudz domāt un pārdomāt par darbu, un vai tas iet tādā virzienā, kā es vēlētos; vakarā vēl bija teātris (“Cerību ezers” – visai labi un spilgti), un beigās briesmīgi sāka sāpēt galva, nācās dzert ibumetīnu, lai varētu aizmigt; darbs pagaidām lai paliek tāds, kāds ir, mans mērķis ir trīs gadi, tad redzēs; pagaidām jāpieņem tas, ka jādara tas, kas nepatīk, bet tas ir normāli, vienkārši jāpierod pie domas, un labi, ka man ir laiks, vienatnes laiks darbā, lai visu apsmadzeņotu; un labi, ka es cenšos neko nesasteigt un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus – mācos pārvarēt sevi

bet vispār laikā, kad esmu spiesta komunicēt ar cilvēkiem mākslīgā veidā, manipulējot ar domu, ko viņi vēlētos dzirdēt, nevis balstoties uz dabisku sarunas virzību, es konstatēju, ka man paliek arvien grūtāk komunicēt normāli, ka man vispār negribas komunicēt, ka es labprāt vienkārši klusēju, un tas ir briesmīgi, man tas nepatīk, man nepatīk, ka esmu spiesta uz kaut ko, un man nepatīk, ka pirmā reakcija uz to ir pilnīga noslēgšanās (tāpēc labāk runājiet ar mani pirmie)

dienas labākās lietas: saņēmu uzaicinājumu doties uz teātri, kas bija superforši un liels pārsteigums; vai tas īstenosies, nezinu, redzēs, bet man patīk ideja, jo laikam neviens man nekad iepriekš nav piedāvājis tikšanos teātrī, un tas ir kas tāds, kas mani ielīksmo

otra lieta: šis tests https://www.16personalities.com/free-personality-test – viens no labākajiem personības testiem, jo par to sanāk pēdējā laikā daudz domāt, un rezultāts ir ļoti precīzs, interesants:

tips

personības tipu atpazīšanas kontekstā jāsaka, ka mans priekšnieks domā, ka viņam labi sanāk atpazīt tipus un komunicēt ar viņiem, bet īstenībā viņš reāli sūkā šajā jomā… vēl neesmu sastapusi savā darbā cilvēkus, kas būtu pilnībā sapratuši, ko viņš no viņiem grib, un kas nebūtu minējuši, ka bieži vien neko nevar saprast, tāpēc, jā, es domāju, ka nepietiek tikai ar formālu komunikāciju, vienvirziena komunikāciju, ka nepietiek uzdot jautājumu un atbildēt forši, un uzreiz uzdot nākamo jautājumu; galvenais ir pilnīgi cits – ielikt tajā visā saturu un netērēt citu cilvēku laiku, un nelaipot, bet būt tiešam

sen/intonācijas

sen te nav kaut kas ieklabināts, jo daudz kas notiek te un tagad, ārpus virtuālās realitātes un arī iekšpus tās, bet citās dimensijās, citur; nepietiek visam laika, vai arī prioritātes pamainās; turklāt pēdējā laikā ir tik daudz domāts, ka nav spēka domas arī ievērt vārdos un savērt teikumos; iedvesmas tiek gūtas citādi – lasot, ko citi savēruši teikumos, lieliskos teikumos, tādos, no kuru smaguma un patiesuma jāraud, klausoties, ko citi domā vai uzskata par pareizu, un kā viņi saka āmen, skaldot visu, ko citi ir darījuši, jo viņi drīkst, jo viņi zina labāk, un, paldies dievam, tev ir uzacis, ar ko paust izbrīnu, baudot, ko citi spēj un vēlas piedāvāt tikai tev, un neko citu, nevienu citu tev nemaz vairs nevajag

jau sen, sen es sapratu, cik ļoti mani vairs neinteresē citu cilvēku pozīcijas, citu cilvēku domas un viedokļi, ja tie ir sekli, tādi, kuriem pieklājības pēc jāpiekrīt, bet kuriem negribas piekrist, jo tev nekas no tā nešķiet ok, tu vienmēr esi bijusi pret tādiem viedokļiem; kāpēc izlikties, ka interesē? un jau sen, sen es sapratu, cik daudz aitisma ir apkārt, cik viegli cilvēki ietekmējami, cik ļoti viņi alkst autoritāšu, kas pasaka priekšā, kas un kā jādomā, cik ļoti tas viss ir man nevajadzīgi, un cik ļoti cilvēki spēj izlikties… vai arī – viņi mainās, bet zaudē to starojumu, ko bija kādreiz ieguvuši manās acīs ar savu spēju iet pret, būt pašiem par sevi, teikt, ko domā, nelaipot, nealkt lētas atzinības, neizlikties, ka nealkst lētas atzinības

es novērtēju darīto, bet ne pozu

bet vispār – es pieķēru sevi pie domas, ka nebaidos būt nekas, nebaidos oponēt, nebaidos izskatīties muļķīgi, nebaidos… no neprognozējamības

man ir savs viedoklis, es varu to pamatot, man nav jābaidās

un es nebaidos, jo… to nevar izskaidrot, nebaidos, un viss

ai

A

P

N

I

C

I

S

 

B

Ū

T


viss ir labi un slikti vienlaikus, mēs sēžam, smejamies, klausāmies, runājam, gatavojam ēst, dzeram vīnu, bet dažreiz gribas, lai kāds pajautā, kā iet, un lai uz to varētu atbildēt godīgi, vai arī – vai cilvēki vispār prot klausīties, vai viņi spēj izrādīt kaut nedaudz ieinteresētības, kas iziet ārpus viņu personības, vai…

dažreiz man šķiet, ka es esmu tikai kaut kāds ērts līdzeklis, ko viegli izmantot, ērta neesamība, bet, nē, par brīnumu, esmu dzīva

tikai kāpēc?

pēdējā laikā nākas konstatēt, ka cilvēki pārsvarā vadās tikai pēc instinktīvām vēlmēm, kuras pieprasa tūlītēju apmierinājumu un mirklīgu labsajūtu, un, lai to dabūtu, viņi ir gatavi atmest jebkādu pieticību vai pat gatavi likties gultā ar jebkuru svešinieku, vispār neaizdomājoties, cik tas ir… ne briesmīgi, bet kaut kas tajā ir tik primitīvs sliktā nozīmē, kaut kas zvērīgs, egoistisks, lai gan vienlaikus it kā var saprast – kāpēc gan vēlēties ko citu, kas tāpat nesola neko ilgstošu un noturīgu, ja var paļauties uz instinktīvām vēlmēm, kuras ir skaidras, tiešas un nepārprotamas, turklāt ik reizi sagādā kaut kādas jaunas sajūtas, neveidojas nedz pieradumi, nedz liekas sāpes, vispār nekas, tikai dzīve intensificējas, ātrāk, vairāk, biežāk, arvien jaunas iepazīšanās, asinis vārās, sajūsminoši utt.

bet beigās, kad tu tomēr esi spiests apstāties, tu saproti, ka, nē, ne tās mirklīgās sajūsmas tev ir nepieciešamas, ka tās ir primitīvas, ka tās ir virspusējas, ka tās nav nekāds pamats, uz kura kaut ko balstīt, tu saproti, ka vēlies to, kas slēpjas zem šīs virspuses, to, kas īstenībā ir cilvēks, to, ko varētu dēvēt par kvalitatīvu, dziļu komunikāciju, kaut ko, kas ir vairāk par instinktu, ka tu kā vienmēr gribi sarežģītos ceļus, un visi vieglie ceļi – tajos nav nekādu akaču, kuros noslīkt, tikai saduļķotas, seklas peļķes – jā, uz stabila ceļa, kas nešūpojas, bet es tomēr, tomēr, tomēr labāk brienu purvā pēc dzērvenēm, viss šūpojas zem kājām, nekad nevar zināt, vai nākamais solis būs drošs, bet to arī nevajag zināt, jāpaļaujas, ka viss būs labi, ka, iekrītot akacī, izkritīsi cauri zemei un nonāksi otrā pasaules malā, tādā vietā, kur neesi nekad bijis, un ka tieši tur tu būsi tu

pārdomas

pēdējo nedēļu saspringtais darbs bez brīvdienām bija radījis tik lielu nogurumu, ka es savu slikto pašsajūtu sasaistīju ar personīgām emocionālām pārdomām, nevis tieši ar šo nogurumu, kas tomēr izrādījās pie vainas – pāris dienas divatā ar sevi, kad sveši cilvēki neatņem visu enerģiju, labs miegs atrisināja saspringumu un iztīrīja galvu no sārņiem – galu galā, jo mazāk satieku daudz svešu cilvēku, jo labāk jūtos (slikti, bet fakts)

 

pēdējā laikā sanācis ilgāk vai īsāk komunicēt ar “interesantām” sievietēm – tādām, kas dzīves filozofijai par pamatu ņēmušas pagātnes pieredzi (bet apgalvo, ka tikušas pagātnei pāri), balsta uz pagātni visu savu sapratni par dzīvi un domā, ka tādā veidā viņas būs laimīgas nākotnē “nu, no nākotnes neko negaida, jo nekā laba jau šajā dzīvē nav” stilā, bet vienlaikus izmisīgi meklē sev otru pusīti, tikai nav skaidrs, kam viņa tām ir vajadzīga, ja jau nākotne ir tiešs pagātnes spogulis, kurā iepriekšējo attiecību un otro pusīšu kļūdas tiek potenciāli pārnestas un jaunu cilvēku, kuru viņas nemaz nepazīst; un tad seko teksti “es ceru, ka varēšu atkal uzticēties” vai tml., bet tas jau saknē nav iespējams, jo pieeja jaunām attiecībām ir balstīta uz iepriekšējo attiecību kļūdām, nevis vēlmi patiesi iepazīt cilvēku un neizdomāt jau sākumā, ka visam būtu jābūt un jābeidzas – šis vispār ir apbrīnojami, lielākā daļa domā pēc shēmas “es zinu, ko es gribu”, maldīgi domājot, ka tiešām zina, ko grib, bet patiesībā zem tā slēpjot – es iedomājos, ka tev jābūt tādai un tādai, jo es iedomājos, ka man tā būs vislabāk, bet patiesībā mani nemaz neinteresē, kāda tu esi, jo man ir sava ideja, kādai tev jābūt, tad nu es meklēšu to, kamēr atradīšu; jāatgādina, ka atrast iedomātu cilvēku ir visai grūti (un parasti jaunas attiecības ir tikai plāksteris vecajām); vesels lērums tādu sieviešu – cita citai līdzīgu, un es iedomājos, cik saderīgi viņas sapasētu ar šādu pasaules uztveri, taču viņas visas  – un kāds tur brīnums! – ir vientuļas un citā tādā pašā līdzīgā sev tuvu nesaskata, jo iepriekš minēto iemeslu dēļ neredz viņās cilvēku

vēl, protams, ir apbrīnojamais “izskata” sieviešu slānis, kuras saka, ka izskats viņas neinteresē, ka viņām vajag cilvēku, kurš “par mākslu, kino, dvēseli interesējas”, bet vienīgais, ko viņas spēj uztvert, ir izskats – kas nav nekas slikts, bet labāk tad uzreiz godīgi pateikt, ko patiesi vēlas (kā jau vienmēr cilvēki patiesību maskē ar kaut ko, ko viņi tikai iedomājas par patiesību)

un tad ir sarežģītās sievietes – daudz dzīvē piedzīvojušas negatīvas pieredzes, domā, ka tikai viņām vienām tik slikti, tāpēc aizsargājas ar pašizdomātiem līdzekļiem, kuros ietilpst attiecību neveidošana, jo viņas taču esot sliktas un neko labu no viņām nevar sagaidīt (vai arī tās, kuras negatīvas pieredzes dēļ ir zaudējušas pašpārliecinātību un domā, ka nav taču iespējams viņās neko labu saskatīt) – šīs arī visinteresantākās un saistošākās, bet, pašām to neapzinoties, daudz ko zaudē un iet savus maldu ceļus, kuros, nemeklējot laimi, cenšas to atrast pilnīgi kreizī veidos

 

 

rados nomiris m. brālēns, par kuru es nekad dzīvē iepriekš nebiju dzirdējusi, bet nu par viņa nāvi dzirdu tik daudz un bieži, ka jāsāk domāt – nabaga cilvēks, viņa dzīve nekad nebija tik nozīmīga kā nomiršanas fakts

nē, nopietni

es tikko sapratu sātanu, es sapratu to neloģiku, uz kādas balstās reliģija, un līdz ar to nesaprotu, kāpēc vienas vienīgas patiesības sludināšana tiek uzskatīta par kaut ko labu, bet izvēles iespēju piedāvāšana – par kaut ko sliktu

un te sakņojas visas mūsdienu pasaules  fobijas, jo kāds, nezin kas, ir teicis to vienu patiesību ievērot, bet īstenībā ir daudz patiesību, un tās nesavietojas zem viena – baltā – lietussarga, un tas, ka patiesības ir vairākas, nebūt nenozīmē, ka tās ir sliktas vai nāk no sliktā – tās vienkārši ir cita opcija, izvēles iespēja, un tas, ko tu izvēlēsies, būs atkarīgs no tā, kas un kāds tu esi, tieši tik vienkārši; nav nekāda labā un ļaunā ārpus cilvēka, viss ir viņā pašā, un viss ir atkarīgs no viņa izvēlēm, un, kamēr izvēles nekaitē citiem, tikmēr tās ir pareizas izvēles