par to, ka pēc izskata, interesēm un uzvedības nav valīdi vērtēt cilvēkus

ok, ar šo nodarbojos arī es: cilvēka izskats ir pirmais, pēc kā radīt kaut kādu priekšstatu, kataloģizēt, ja tā var teikt, ielikt plauktiņā, un cilvēki tā dara tāpēc, ka tad viņi jūtas drošāk un saprot, kā funkcionēt sabiedrībā; tieši tāpēc vienmēr tiek veidotas visādas grupas, apzīmējumi, sociāli iedalījumi, kaut vai mākslas žanri un kultūras sistēmas – kaut kā vajag visu tik dažādo un daudzveidīgo sakārtot, iekļaut kādā kopumā, kas kalpo par izejas punktu, bet šāda kataloģizēšana noved pie vienas sliktas lietas

proti, ja skatāmies uz indivīdiem ar nodomu, ka viņu izskats, intereses vai uzvedības veids signalizē par noteiktu piederību kādai grupai vai sabiedriskai pozīcijai, mēs nonivelējam viņu individualitāti līdz tam, ka attiecīgi viņiem pašiem nav tiesību vai izvēles pateikt, kas viņi ir, tāpēc ka attiecīgā reprezentācija jau “visu par viņiem ir mums pateikusi”

piemēram, cilvēks ar invaliditāti ir “redzams” kā nefunkcionējošs, nederīgs, aseksuāls, sāpju nomocīts, depresīvs, tas nekas, ka viņa personība var pilnībā atšķirties no šīm sociālajām gaidām, ko rada reprezentācijas stereotipi; bet mēs taču jau esam ārā no tā laika, kad piešķīrām cilvēkiem kategorijas pēc sociālās vērtības, kas toties ir patriarhālas un kapitālistiskas sistēmas izdomāta

piemērs par cilvēkiem ar invaliditāti ir viens, cits ir lesbietes (jā, jā, a man vienalga, ka jums piekāst): pirms kāda laika bija ņujorkerā tāds rakstiņš, ka lesbiešu dzīvesstils un reprezentatīvā kultūra, kas savulaik bija veids, kā atšķirties no citiem, lai grupas ietvaros būtu vieglāk atpazīt savējos, ir jau sen kļuvuši par meinstrīmu un zināmā mērā visu hipsteru dzīvesstilu un reprezentatīvo kultūru; ko tas nozīmē? to, ka pašlaik nav iespējams atpazīt lesbieti pēc izskata, uzvedības vai interesēm; un to lieliski ilustrē ellenas stāvizrādes epizode par kaķiem: kāds cilvēks viņai pajautājis, cik ellenai ir kaķu. kad viņa atbildējusi, ka trīs, reakcija bijusi: tu tiešām esi lesbiete! ellenas komentārs: vispār to nosaka pēc citām pazīmēm.

jā, tā ir, to nosaka pēc citām pazīmēm, jo manas paziņas vīram arī ir trīs kaķi

un tāpat nevar tā no malas pateikt – viņa ir lesbiete pēc tā, ka viņai taču ir īsi mati, viņa nēsā kreklus un bikses, nepatīk viņai kleitas, viņai patīk mehānika un galdniecība

bet, nē, tas vienkārši norāda uz to, kas viņai patīk, nevis uz viņas seksualitāti, par to liecina pavisam citas pazīmes

nevajadzētu atņemt cilvēkiem tiesības pašiem definēt sevi

un es tagad atvainojos netieši, bet karmiski visiem, par kuriem esmu pieļāvusi kaut kādus spriedumus, nedodot iespēju viņiem pašiem ar sevi iepazīstināt vai dusmojoties, kad manas iedomātās gaidas nav atbildušas viņu reālajai personībai

Advertisements

sapnī

mani noskūpstīja iedvesma

tas bija kā toreiz tajā vietā, atceries?

(lai arī nav nekāda toreiz un tās vietas)

bet tev jāatceras: spīdēja saule, bija silts, zāle bija zaļa, un gaisma – dzeltena,

un tu mani skūpstīji tā kā nekad, it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tā bija vienreizīga tikšanās, tajā vietā toreiz, tajā zālē un gaismā, kad tu mani skūpstīji kā vēl nekad

it kā mēs tiktos pirmo un pēdējo reizi

(lai arī mēs nekad neesam tikušies)

tavas lūpas bija maigas kā tas, kas pārvēršas klišejā, kad to piemin dzejolī par iedvesmu

it nemaz nepalika slikti, negribējās izvēlēties citu mākslinieciskās izteiksmes līdzekli, negribējās būt modernai un gudrai, meklēt ko jaunu, nebijušu un atmest šo klišeju, šo banālo, līdz jēlumam nodeldēto, visiem zināmo un pieminēto

skūpstu

bija ļoti labi – tā, kā vēl nekad nebija bijis

es taču jau vairākkārt teicu

kā var nesaprast

tik zaļa zāle un dzeltena gaisma, un silts kā vasarā

ko arvien atceramies ar rezignētu nopūtu –

bija un izbija, nepietika, nekad nepietiks, gribas vēl

un tu mani skūpstīji toreiz tajā vietā

(vai tiešām nav nekāda toreiz un tajā vietā?)

kā nekad

pašapzinīgu jauno gadu!

gribu uzrakstīt par jauno gadu šodien, tagad, kad man ir ārkārtīgi laba sajūta un noskaņojums, kad es sasapņojos par visādām dīvainām lietām, par ko var brīdi padomāt, un kad apkārt ir daudz, daudz miera

par jauno gadu var teikt: tas būs tāds, kādu to veidos paša rīcība, paša izvēlētie virzieni, paša darbi un nedarbi, tam nav jāgatavojas, tas nāks un aizies, neviena apņemšanās tikai jaunajam gadam par godu nestrādās, bet noteikti būs kādi pārsteigumi (nav taču iespējams paredzēt un kontrolēt citu rīcību), būs negaidīti prieki un sava deva skumju, tak aizvien pasaule vēl griezīsies (vismaz vēl apmēram tos 10 000 gadus), un ir jālien ārā no pašžēlošanas, jālien ārā no sevis

šajā gadā es daudz dzīvoju kopā ar Lielo Ilgu un Neredzamo Cilvēku, un mans secinājums ir – dažreiz cilvēki, vislabāko nodomu vadīti, melo (?), māna (?) paši sevi, līdz ar to citus arī, un ir grūti saglabāt ticību vārdiem, kas nekad netiks īstenoti rīcībā; taču šī apjauta tā īsti neļauj atvadīties no LI un NC, bet drīzāk modina sajūtu, ka es esmu cilvēks, kuru var aizmirst ļoti ātri, un tas savā ziņā pat priecē – man nepatīk mocīt citus, arī neapzināti

tajā pašā laikā es daudz izkāpu no komforta zonas, iepazinos ar dažiem jaukiem cilvēkiem, kuri varbūt kļūs par maniem draugiem, darīju daudz jaunu lietu, ieguvu daudz jaunu lietu, un neko no tā es negribu atstāt šajā gadā, gribu to visu ņemt līdzi, un arī to… te es aizmirsu, ko gribēju rakstīt, pazaudējos citās domās – tas attiecīgi arī lai paliek tad noslēpums, ne visu vienmēr vajag zināt, īpaši man, tādam uz overthinking vērstam radījumam

tad nu lai nāk kas nākdams, sava daļa tiks tik un tā, bet, ja nu drīkst izteikt vēlēšanos, tad lūdzu vēstuli

glitch

par ko man šodien sagribējās parunāt? par tādu jancīgu lietu kā “kā var nepatikt kaut kas, kas nodarbojas ar labām lietām”

tas ir apmēram tā:

  • šis uzņēmums vai nodibinājums nodarbojas ar labdarību, tas nekas, ka tā reklāmas ir seksistiskas un rada spiedienu (māca, kā dzīvot “pareizi”), tas nekas, ka nodibinājums radās ne pārāk godīgi pret dažiem citiem
  • šis cilvēks ir ļoti gudrs un ir daudz sasniedzis, tas nekas, ka homofobs, tas jau tāds sīkums, viņu ir vērts atbalstīt
  • šis cilvēks ir darījis daudz laba, tas nekas, ka šobrīd nav saprotams, kas notiek, ko viņš ir sadarījis, par ko viņu apsūdz

atzīšos, ka es arī nodarbojos ar šāda veida attaisnošanu situācijās, kad ir iesaistīts kāds cilvēks, kurš man pa lielam patīk un ja viņa nodarījums manā morāles skalā “nav tik ļauns”, savukārt man reāli besī, kad to dara citi, attaisnojot sev tīkamos par, manuprāt, ārprātīgām nejēdzībām, par ko nedrīkst attaisnot

to laikam sauc par dubultmorāli, bet kā no tās tikt vaļā? kā rīkoties vislabāk?

vai 1) neattaisnot nevienu, arī tos, kuri man patīk

vai 2) nepārmest nevienam, kad viņi attaisno kādu, kurš viņiem patīk

?

un vai labie darbi var atcelt sliktos darbus, kā kristietība gadsimtiem ilgi ir mācījusi (un vai tā vispār ir leģitīma)? vai tikai tiesa var izlemt, kurš ir labs, kurš slikts (tā patriarhālā viena naratīva tiesa)? vai pietiek paļauties uz savu veselo saprātu (pieņemot, ka man ir veselais saprāts)?

heteronormatīvais aseksuālisms

aseksuālisms kā daļa no LGBT+, protams, sabiedrībā netiek uztverts kā kaut kas pozitīvs vai kas tāds, uz ko tiekties, tāpēc ka galvenais mērķis ir viena vienīga seksualitāte un tās izpausme: sekss, kas noved pie bērnu radīšanas, taču ir ārkārtīgi dīvaini, ka pastāv tāds ģimenes filmu formāts, ko var skatīties mazi bērni un kas absolūti izslēdz jebkādu seksualitātes aspektu, izveidojot kaut kādu ideālo aseksuālismu, un uz to ir svarīgi norādīt tāpēc, ka šīs filmas visas lielākoties ir par romantiskām attiecībām; mans pēdējā laika šausmīgākais atklājums šajā ziņā ir seriāls “The Good Witch”:

  1. tātad tas ir seriāls par sievieti, kurai ir brīnumainas spējas darīt labu, īpaši savest kopā pārus, vispār visdrīzāk viņu varētu saukt nevis par raganu, bet par savedēju, un viss stāsts koncentrējas uz to, kā viņai veidojas attiecības ar jauno kaimiņu, un tur līdzās ir viņas ģimene, draugi un dažādi miesta iedzīvotāji, kā arī viņas viesnīcas viesi un viņas veikala klienti;
  2. attiecības viņai ar jauno kaimiņu veidojas tā, ka viņi samērā ātri iemīlas viens otrā, bet, tā kā viņas pirmais vīrs ir miris, viņa nejūtas gatava tik ātri uzsākt jaunas attiecības, un to var saprast, tāpēc sākotnēji visas tās seksualitātes lietas nemaz nav svarīgas – labie darbi, laba pašsajūta, labvēlība pret citiem izvirzās priekšplānā, un vispār nav jau slikti, ka tas tiek sludināts bez jebkādas baznīcas klātbūtnes;
  3. bet, par spīti tam, ka galvenā varone ir ragana un tādējādi nekādas kristietības atsauces seriālā netiek ievītas, tāpēc ka neietu kopā ar tādu sievietes identitāti, viss seriāls seksualitātes ziņā ir kā no baznīcas rokasgrāmatas: kad nu beidzot galvenā varone un viņas kaimiņš nonāk tiktāl, ka saskūpstās un drīz pēc tam atzīstas mīlestībā viens otram,… neseko nekas; proti, skūpsts ir augstākā un vienīgā seksuālās intimitātes forma šajā seriālā, un, kad jaunveidojamā ģimene aizbrauc atpūsties uz savu lauku namu, meitenes guļ augšstāvā, bet zēni – apakšstāvā, tas ir, nav pat mājiena, ka pieaugušiem cilvēkiem, kuri ir attiecībās, būtu vēlme pēc seksa vai intīmas divvientulības; nav jau nemaz jārunā un jārāda sekss, to vispār var neminēt, bet tajā pašā laikā – kā? vesels aseksuāļu ciems, pat pasaule, tāpēc ka visi precas, vēlas sev sievas un vīrus, bet nevienu neviens neinteresē seksuālā aspektā (galvenā varone, kad skūpstās ar savu jauno līgavaini, dara to tik piespiesti un mokoši, ka šķiet – viņai sāp);
  4. īpaši man patīk šī viena sānu līnija: seriālā ir jauns pāris, kuri apspriež ģimenes veidošanas iespējas, proti, ar to saprotot bērnu plānošanu, jo abi jau ir precējušies (interesanti, ka tā neskaitās ģimene); kad nu viņi nolemj, ka ir gatavi bērnam,… atkal nekas neseko: sieviete pēkšņi sāk panikot un pirkt bēbīšmantas, pārkārtot māju, stāvoklī viņa nav un tā arī nepaliek, un nav skaidrs, kā īsti viņi pie tā bērna tiks, un vienīgais, kas notiek, ir – viņi runā par to, ka ir gatavi bērnam; (no kā tā panika, nezinu)
  5. visam pāri eksistē kaut kāda ideālā, visaptverošā mīlestība, no kā visi pārtiek un ar ko visiem pietiek, un it nemaz nav tā, ka kādam pārim nesaskanētu tāpēc, ka varētu būt, piemēram, atšķirīgas seksuālās vēlmes vai intereses

un tad atkal varētu prasīt, kāpēc es neskatos filmas kā visi normāli cilvēki, kāpēc man jāpiesienas pie tā, kas nemaz nav tur svarīgi, ka galvenais ir tas labestīgums, pozitīvais mesidžs, galu galā ideja par pasaku ar laimīgām beigām visiem, bet, nujā, man tas viss rādās tik izteikti saistīts ar to, ko baznīca un citi puritāņi-nacionāļi-konservi pašlaik mēģina panākt – to svētulīgi melīgo tradīciju sludināšanu, ka ģimenes dzīve ir kaut kas tik vispārīgi laimīgs pats par sevi, ka nav nekāda seksa baudas dēļ, ka attiecībās vispār seksam nav nozīmes, ka par seksualitāti runāt ir kaut kāds murgains grēks utt., un viss, protams, ir ārkārtīgi heteronormatīvi; un dažkārt man šķiet, ka šādas filmas mēģina pasauli pasniegt bērna acīm – arī neslikta doma, ja vien skatītājs zinātu, kas tas par bērnu, ja vien skatītājam nerastos sajūta, ka viņu mēģina padarīt par bērnu, lai gan tas īsti vairs nav iespējams un to nemaz nevajadzētu darīt, tāpēc ka atkal – mēģinājums padarīt kādu par to, kas viņš nemaz nav

man ir viedoklis

pēc mozaīkas debatēm ir radies secinājums: ja LV visās citās jomās, izņemot līdztiesību, viss būtu kārtībā, es balsotu par laparu, tāpēc ka viņi izcili tiktu galā ar līdztiesības lietām tādā līmenī, ka nepaliktu neviens neapskatīts jautājums, bet, tā kā mums vienlīdz, ja pat vēl svarīgāk ir atrisināt veselības, nodokļu, vides, pensiju, izglītības u. c. jautājumus, paralēli kustinot līdztiesības lietas, tad nerodas nekāda pārliecība, ka ar šīm lietām lapars tiktu galā, man pat ir aizdomas, ka viņus tas viss īpaši neinteresē, bet programmā ir tāpēc, ka vienkārši vajag (plus daži aspekti ir kopēti); tad nu sanāk, ka ideālais tiešām ir liberāli socdemokrātiskais virziens, kas aptver ļoti plašu problēmu loku un spēj piedāvāt tām visām risinājumu loģiski efektīvā veidā, neviena nenodarot pāri, tāpēc progresīvie ir daudz pārliecinošāki plašā un visaptverošā spektrā, un, ja vienīgais, par ko progresīvajiem jāatbild, ir par kaislīgu biedru iestāšanos par savu partiju, tad vispār nekādu šaubu nav – cilvēkiem ir iekšā; savukārt rinkēvičam ir lielas iespējas pašlaik, atvērta platforma darīt lielas lietas, iziet un nostāties, un reāli viņam varētu sanākt, bet viņš to nedarīs tādā līmenī, kā varētu, tāpēc ka… nezinu, kāpēc, izklausās vienkārši, ka mīž vai ka partijā tomēr ir tas, kas man jaunajā vienotībā (vai vecajā) nekad nav paticis – laipošana, lai izpatiktu visiem, ka tik nepateikt ko skaļāku, neiestātos par kaut ko aktīvāk, galvenais, lai viss mierīgi, mēs tā klusiņām, piesliesimies vairākumam, būs tad labi, bet individuāli, ja viņš darboties, ohohoho, ļoti labs politiķis; taču, ja skatās no koalīciju skatpunkta, līdztiesības jomā šie trīs spēki kopā Saeimā panāktu daudz ātrākā laikposmā to, ka daudzas problēmas tiktu atrisinātas un beidzot varētu justies kā daļa no Eiropas

(savukārt pēc vakardienas kandidātu debatēm ir pilnībā izkristalizējies, ka jaunie konservi ir absolūti debila partija, kam es nenovēlu neko labu, un visas tās partijas, kas jau tagad ir saeimā, ir visīstākie sātana izdzimumi (tāpēc jau mums te ir dirsascaurums pašlaik))

menstruālā piltuve

 

tagad ir autostradlā ļoti detalizēts raksts par  menstruālās piltuves lietošanu un specifiku, bet, kad es sāku lietot, tāda nebija, tad nu padalīšos savā pieredzē:

ilgu laiku meklēju sakarīgu un detalizētu info par menstruālo piltuvi, lai saprastu, vai to varētu lietot, kā, kas, kur (galu galā tā izskatās LIELA, salīdzinot ar tamponu, un saprast to fizioloģiju nav tik vienkārši) utt., bet bez vispārīgām reklāmām, cik tā ir lieliska un kā tā maina dzīvi, nekā diži nebija, bet tad atradu vienu puslīdz detalizētāku video, kur bija apstāstīts, ka vairāk vai mazāk tas nav tik vienkārši, ka jāmēģina, tad jau redzēs, un, tā kā man reāli riebjas paketes, tamponi nav videi draudzīgi, tad saņēmos un iegādājos menstruālo piltuvi

ak jā, es pirms tam biju redzējusi seriālos tādas ar menstruālo piltuvi saistītas tēmas kā: 1) iesprūšana vagīnā tā, ka pati nevar izvilkt ārā; 2) vieglo inficēšanās risku, ja nav pieejams ūdens

īpatnības:

  • menstruālajām piltuvēm ir izmēri (pēc vecuma un tā, vai esi dzemdējusi vai neesi), un es iegādājos atbilstīgo – piltuve tiešām pirmajā mirklī izskatās liela (īpaši ņemot vērā, ka tā jāievieto nevis tad, kad “gribas”, bet kad vajag), un sākumā man bija grūti to ievietot; es nezinu, vai esmu iegādājusies īsto izmēru, bet joks tāds, ka pielaikot piltuves neviens nedod :-D, turklāt nopirkt vairākas – tās ir visai lielas izmaksas (viena vidēji maksā ap 20 EUR); no autostradla raksta sapratu, ka izmērs var ne vienmēr atbilst, tāpēc ka fizioloģija mēdz individuāli atšķirties
  • visērtāk piltuvi lietot, ja tualetē ir uzreiz blakus izlietne – savā ziņā tā ir ķēpa, bet ūdens visu atrisina; ja nav izlietnes blakus podam, tad ir nedaudz sarežģītāk, un man ir tās bailes no inficēšanās; ieteikums ir piltuvi izslaucīt, ja nav ūdens uzreiz pieejams, un to nav pārāk grūti izdarīt, bet rokas tik un tā ir netīras, ļoti nedroši; pluss ir tajā, ka piltuvi var ilgu laikposmu nēsāt un neņemt ārā (līdz 12 h), kas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk atradīsies normāla tualete ar izlietni un varēs piltuvi iztukšot un ievietot ērti un droši (plus piltuve ir pēc lietošanas jādezinficē verdošā ūdenī, kas nozīmē, ka reizi mēnesī virtuvē katliņā tiek vārīta piltuve, nevis ēdiens :-D)
  • viena no problēmām, par ko daudz raksta ražotāji, ir izņemšana: piltuve piesūcas vagīnas sieniņām, un tad to nevar tā vienkārši izņemt ārā (lai gan man sākumā bija grūtāk ielikt nekā izņemt, bet viena draudzene stāstīja, ka viņas pirmā piltuves izņemšana beidzās ar asinīm pa visu tualetes sienu :-D), tā ir jāpavelk un apakšdaļā jāsaspiež, tad tā iznāk normāli ārā, bet, jā, neko nevar darīt strauji, citādi asinis līst :-D; vēl ielikšana un izņemšana ir neliels sportiņš atkarībā no fiziskās uzbūves utt. – jāatrod tā poza, kurā visvieglāk ievietot un izņemt, lai gan ārkārtīgi milzīgas atšķirības no tampona ievietošanas nav; autostradlā bija teikts, ka, jo resnāka, jo lielāka iespējamība, ka vajadzēs taisīt špagatu, bet man līdz tam nav bijis jānonāk; ak jā, kā jau autostradlā teikts, kad piltuvi ņem ārā, rodas tāda sūkšanas skaņa, kas varētu radīt neērtības, piemēram, publiskā tualetē, kur visi visu dzird (taču tas jau arī atkarīgs no katra individuālās ērtības vai neērtības sajūtas)
  • piltuves lielums ir tas, kas ļauj to reti iztukšot – man piltuve nekad nav bijusi līdz malām pilna, un mans novērojums ir, ka visērtāk ir tad, ja piltuvi ņem ārā retāk, nevis biežāk, piemēram, divas, trīs, augstākais četras reizes 12 stundu laikā sākumā, bet pēc tam pietiek no rīta un vakarā (taču tas, protams, ir katrai individuāli); šis ir galvenais pluss – tiešām tas ir nenormāli ērti, turklāt, ja piltuve ir ievietota pareizi, to vispār nevar just, ja nebūtu ierasto mēnešreižu sāpju, vispār nebūtu sajūtas, ka ir mēnešreizes; es iedomājos, cik fantastiski lieliski es būtu jutusies skolas laikā, ja man tad būtu piltuve, tā ir reāli superīga, bet…
  • jā, ja nebūtu šī “bet”: ražotāji un visas, kuras raksta par pieredzi ar piltuvi, uzsver, ka labi būs tad, ja to ievietos pareizi, tikai… kā tas ir “pareizi”, nav ne jausmas; piltuve jāievieto zemāk nekā tampons, bet cik un kā to vispār izmērīt, nezinu; man joprojām sanāk pareizi ievietot tikai kādos 60 % gadījumu (ja ievieto nepareizi, gadās nelielas noplūdes – nekas traģisks, bet tik un tā piezogas nedrošības sajūtas), tāpēc es papildus drošībai lietoju arī ieliktnīšus (tikai un vienīgi ar kokvilnas, protams, vēl labāk, ja bioloģiski ražotos); un, pēc visādiem izmēģinājumiem, mans pareizais ievietošanas veids ir tomēr nedaudz dziļāk nekā zemāk, pat ja tas nedaudz apgrūtina izņemšanu, taču tad tiešām ir tā sajūta, ka viss kārtībā; līdz ar to es secinu, ka visdrīzāk piltuves izmērs ir īstais, viss slēpjas šajā pareizajā ievietošanā, kas katrai jāatklāj pašai

ja tiek pāri šiem ne tik vienkāršajiem nieciņiem, tad nonāc līdz tai lieliskajai sajūtai, ka noteikti vairs nekad negribētu atgriezties pie paketēm un tamponiem, ka var būt reāli ērti un vairāk vai mazāk droši mēnešreižu laikā; jebkurā gadījumā god bless menstruālā piltuve, mēs jau sen to bijām pelnījušas