heteronormatīvais aseksuālisms

aseksuālisms kā daļa no LGBT+, protams, sabiedrībā netiek uztverts kā kaut kas pozitīvs vai kas tāds, uz ko tiekties, tāpēc ka galvenais mērķis ir viena vienīga seksualitāte un tās izpausme: sekss, kas noved pie bērnu radīšanas, taču ir ārkārtīgi dīvaini, ka pastāv tāds ģimenes filmu formāts, ko var skatīties mazi bērni un kas absolūti izslēdz jebkādu seksualitātes aspektu, izveidojot kaut kādu ideālo aseksuālismu, un uz to ir svarīgi norādīt tāpēc, ka šīs filmas visas lielākoties ir par romantiskām attiecībām; mans pēdējā laika šausmīgākais atklājums šajā ziņā ir seriāls “The Good Witch”:

  1. tātad tas ir seriāls par sievieti, kurai ir brīnumainas spējas darīt labu, īpaši savest kopā pārus, vispār visdrīzāk viņu varētu saukt nevis par raganu, bet par savedēju, un viss stāsts koncentrējas uz to, kā viņai veidojas attiecības ar jauno kaimiņu, un tur līdzās ir viņas ģimene, draugi un dažādi miesta iedzīvotāji, kā arī viņas viesnīcas viesi un viņas veikala klienti;
  2. attiecības viņai ar jauno kaimiņu veidojas tā, ka viņi samērā ātri iemīlas viens otrā, bet, tā kā viņas pirmais vīrs ir miris, viņa nejūtas gatava tik ātri uzsākt jaunas attiecības, un to var saprast, tāpēc sākotnēji visas tās seksualitātes lietas nemaz nav svarīgas – labie darbi, laba pašsajūta, labvēlība pret citiem izvirzās priekšplānā, un vispār nav jau slikti, ka tas tiek sludināts bez jebkādas baznīcas klātbūtnes;
  3. bet, par spīti tam, ka galvenā varone ir ragana un tādējādi nekādas kristietības atsauces seriālā netiek ievītas, tāpēc ka neietu kopā ar tādu sievietes identitāti, viss seriāls seksualitātes ziņā ir kā no baznīcas rokasgrāmatas: kad nu beidzot galvenā varone un viņas kaimiņš nonāk tiktāl, ka saskūpstās un drīz pēc tam atzīstas mīlestībā viens otram,… neseko nekas; proti, skūpsts ir augstākā un vienīgā seksuālās intimitātes forma šajā seriālā, un, kad jaunveidojamā ģimene aizbrauc atpūsties uz savu lauku namu, meitenes guļ augšstāvā, bet zēni – apakšstāvā, tas ir, nav pat mājiena, ka pieaugušiem cilvēkiem, kuri ir attiecībās, būtu vēlme pēc seksa vai intīmas divvientulības; nav jau nemaz jārunā un jārāda sekss, to vispār var neminēt, bet tajā pašā laikā – kā? vesels aseksuāļu ciems, pat pasaule, tāpēc ka visi precas, vēlas sev sievas un vīrus, bet nevienu neviens neinteresē seksuālā aspektā (galvenā varone, kad skūpstās ar savu jauno līgavaini, dara to tik piespiesti un mokoši, ka šķiet – viņai sāp);
  4. īpaši man patīk šī viena sānu līnija: seriālā ir jauns pāris, kuri apspriež ģimenes veidošanas iespējas, proti, ar to saprotot bērnu plānošanu, jo abi jau ir precējušies (interesanti, ka tā neskaitās ģimene); kad nu viņi nolemj, ka ir gatavi bērnam,… atkal nekas neseko: sieviete pēkšņi sāk panikot un pirkt bēbīšmantas, pārkārtot māju, stāvoklī viņa nav un tā arī nepaliek, un nav skaidrs, kā īsti viņi pie tā bērna tiks, un vienīgais, kas notiek, ir – viņi runā par to, ka ir gatavi bērnam; (no kā tā panika, nezinu)
  5. visam pāri eksistē kaut kāda ideālā, visaptverošā mīlestība, no kā visi pārtiek un ar ko visiem pietiek, un it nemaz nav tā, ka kādam pārim nesaskanētu tāpēc, ka varētu būt, piemēram, atšķirīgas seksuālās vēlmes vai intereses

un tad atkal varētu prasīt, kāpēc es neskatos filmas kā visi normāli cilvēki, kāpēc man jāpiesienas pie tā, kas nemaz nav tur svarīgi, ka galvenais ir tas labestīgums, pozitīvais mesidžs, galu galā ideja par pasaku ar laimīgām beigām visiem, bet, nujā, man tas viss rādās tik izteikti saistīts ar to, ko baznīca un citi puritāņi-nacionāļi-konservi pašlaik mēģina panākt – to svētulīgi melīgo tradīciju sludināšanu, ka ģimenes dzīve ir kaut kas tik vispārīgi laimīgs pats par sevi, ka nav nekāda seksa baudas dēļ, ka attiecībās vispār seksam nav nozīmes, ka par seksualitāti runāt ir kaut kāds murgains grēks utt., un viss, protams, ir ārkārtīgi heteronormatīvi; un dažkārt man šķiet, ka šādas filmas mēģina pasauli pasniegt bērna acīm – arī neslikta doma, ja vien skatītājs zinātu, kas tas par bērnu, ja vien skatītājam nerastos sajūta, ka viņu mēģina padarīt par bērnu, lai gan tas īsti vairs nav iespējams un to nemaz nevajadzētu darīt, tāpēc ka atkal – mēģinājums padarīt kādu par to, kas viņš nemaz nav

Advertisements

man ir viedoklis

pēc mozaīkas debatēm ir radies secinājums: ja LV visās citās jomās, izņemot līdztiesību, viss būtu kārtībā, es balsotu par laparu, tāpēc ka viņi izcili tiktu galā ar līdztiesības lietām tādā līmenī, ka nepaliktu neviens neapskatīts jautājums, bet, tā kā mums vienlīdz, ja pat vēl svarīgāk ir atrisināt veselības, nodokļu, vides, pensiju, izglītības u. c. jautājumus, paralēli kustinot līdztiesības lietas, tad nerodas nekāda pārliecība, ka ar šīm lietām lapars tiktu galā, man pat ir aizdomas, ka viņus tas viss īpaši neinteresē, bet programmā ir tāpēc, ka vienkārši vajag (plus daži aspekti ir kopēti); tad nu sanāk, ka ideālais tiešām ir liberāli socdemokrātiskais virziens, kas aptver ļoti plašu problēmu loku un spēj piedāvāt tām visām risinājumu loģiski efektīvā veidā, neviena nenodarot pāri, tāpēc progresīvie ir daudz pārliecinošāki plašā un visaptverošā spektrā, un, ja vienīgais, par ko progresīvajiem jāatbild, ir par kaislīgu biedru iestāšanos par savu partiju, tad vispār nekādu šaubu nav – cilvēkiem ir iekšā; savukārt rinkēvičam ir lielas iespējas pašlaik, atvērta platforma darīt lielas lietas, iziet un nostāties, un reāli viņam varētu sanākt, bet viņš to nedarīs tādā līmenī, kā varētu, tāpēc ka… nezinu, kāpēc, izklausās vienkārši, ka mīž vai ka partijā tomēr ir tas, kas man jaunajā vienotībā (vai vecajā) nekad nav paticis – laipošana, lai izpatiktu visiem, ka tik nepateikt ko skaļāku, neiestātos par kaut ko aktīvāk, galvenais, lai viss mierīgi, mēs tā klusiņām, piesliesimies vairākumam, būs tad labi, bet individuāli, ja viņš darboties, ohohoho, ļoti labs politiķis; taču, ja skatās no koalīciju skatpunkta, līdztiesības jomā šie trīs spēki kopā Saeimā panāktu daudz ātrākā laikposmā to, ka daudzas problēmas tiktu atrisinātas un beidzot varētu justies kā daļa no Eiropas

(savukārt pēc vakardienas kandidātu debatēm ir pilnībā izkristalizējies, ka jaunie konservi ir absolūti debila partija, kam es nenovēlu neko labu, un visas tās partijas, kas jau tagad ir saeimā, ir visīstākie sātana izdzimumi (tāpēc jau mums te ir dirsascaurums pašlaik))

menstruālā piltuve

 

tagad ir autostradlā ļoti detalizēts raksts par  menstruālās piltuves lietošanu un specifiku, bet, kad es sāku lietot, tāda nebija, tad nu padalīšos savā pieredzē:

ilgu laiku meklēju sakarīgu un detalizētu info par menstruālo piltuvi, lai saprastu, vai to varētu lietot, kā, kas, kur (galu galā tā izskatās LIELA, salīdzinot ar tamponu, un saprast to fizioloģiju nav tik vienkārši) utt., bet bez vispārīgām reklāmām, cik tā ir lieliska un kā tā maina dzīvi, nekā diži nebija, bet tad atradu vienu puslīdz detalizētāku video, kur bija apstāstīts, ka vairāk vai mazāk tas nav tik vienkārši, ka jāmēģina, tad jau redzēs, un, tā kā man reāli riebjas paketes, tamponi nav videi draudzīgi, tad saņēmos un iegādājos menstruālo piltuvi

ak jā, es pirms tam biju redzējusi seriālos tādas ar menstruālo piltuvi saistītas tēmas kā: 1) iesprūšana vagīnā tā, ka pati nevar izvilkt ārā; 2) vieglo inficēšanās risku, ja nav pieejams ūdens

īpatnības:

  • menstruālajām piltuvēm ir izmēri (pēc vecuma un tā, vai esi dzemdējusi vai neesi), un es iegādājos atbilstīgo – piltuve tiešām pirmajā mirklī izskatās liela (īpaši ņemot vērā, ka tā jāievieto nevis tad, kad “gribas”, bet kad vajag), un sākumā man bija grūti to ievietot; es nezinu, vai esmu iegādājusies īsto izmēru, bet joks tāds, ka pielaikot piltuves neviens nedod :-D, turklāt nopirkt vairākas – tās ir visai lielas izmaksas (viena vidēji maksā ap 20 EUR); no autostradla raksta sapratu, ka izmērs var ne vienmēr atbilst, tāpēc ka fizioloģija mēdz individuāli atšķirties
  • visērtāk piltuvi lietot, ja tualetē ir uzreiz blakus izlietne – savā ziņā tā ir ķēpa, bet ūdens visu atrisina; ja nav izlietnes blakus podam, tad ir nedaudz sarežģītāk, un man ir tās bailes no inficēšanās; ieteikums ir piltuvi izslaucīt, ja nav ūdens uzreiz pieejams, un to nav pārāk grūti izdarīt, bet rokas tik un tā ir netīras, ļoti nedroši; pluss ir tajā, ka piltuvi var ilgu laikposmu nēsāt un neņemt ārā (līdz 12 h), kas nozīmē, ka agrāk vai vēlāk atradīsies normāla tualete ar izlietni un varēs piltuvi iztukšot un ievietot ērti un droši (plus piltuve ir pēc lietošanas jādezinficē verdošā ūdenī, kas nozīmē, ka reizi mēnesī virtuvē katliņā tiek vārīta piltuve, nevis ēdiens :-D)
  • viena no problēmām, par ko daudz raksta ražotāji, ir izņemšana: piltuve piesūcas vagīnas sieniņām, un tad to nevar tā vienkārši izņemt ārā (lai gan man sākumā bija grūtāk ielikt nekā izņemt, bet viena draudzene stāstīja, ka viņas pirmā piltuves izņemšana beidzās ar asinīm pa visu tualetes sienu :-D), tā ir jāpavelk un apakšdaļā jāsaspiež, tad tā iznāk normāli ārā, bet, jā, neko nevar darīt strauji, citādi asinis līst :-D; vēl ielikšana un izņemšana ir neliels sportiņš atkarībā no fiziskās uzbūves utt. – jāatrod tā poza, kurā visvieglāk ievietot un izņemt, lai gan ārkārtīgi milzīgas atšķirības no tampona ievietošanas nav; autostradlā bija teikts, ka, jo resnāka, jo lielāka iespējamība, ka vajadzēs taisīt špagatu, bet man līdz tam nav bijis jānonāk; ak jā, kā jau autostradlā teikts, kad piltuvi ņem ārā, rodas tāda sūkšanas skaņa, kas varētu radīt neērtības, piemēram, publiskā tualetē, kur visi visu dzird (taču tas jau arī atkarīgs no katra individuālās ērtības vai neērtības sajūtas)
  • piltuves lielums ir tas, kas ļauj to reti iztukšot – man piltuve nekad nav bijusi līdz malām pilna, un mans novērojums ir, ka visērtāk ir tad, ja piltuvi ņem ārā retāk, nevis biežāk, piemēram, divas, trīs, augstākais četras reizes 12 stundu laikā sākumā, bet pēc tam pietiek no rīta un vakarā (taču tas, protams, ir katrai individuāli); šis ir galvenais pluss – tiešām tas ir nenormāli ērti, turklāt, ja piltuve ir ievietota pareizi, to vispār nevar just, ja nebūtu ierasto mēnešreižu sāpju, vispār nebūtu sajūtas, ka ir mēnešreizes; es iedomājos, cik fantastiski lieliski es būtu jutusies skolas laikā, ja man tad būtu piltuve, tā ir reāli superīga, bet…
  • jā, ja nebūtu šī “bet”: ražotāji un visas, kuras raksta par pieredzi ar piltuvi, uzsver, ka labi būs tad, ja to ievietos pareizi, tikai… kā tas ir “pareizi”, nav ne jausmas; piltuve jāievieto zemāk nekā tampons, bet cik un kā to vispār izmērīt, nezinu; man joprojām sanāk pareizi ievietot tikai kādos 60 % gadījumu (ja ievieto nepareizi, gadās nelielas noplūdes – nekas traģisks, bet tik un tā piezogas nedrošības sajūtas), tāpēc es papildus drošībai lietoju arī ieliktnīšus (tikai un vienīgi ar kokvilnas, protams, vēl labāk, ja bioloģiski ražotos); un, pēc visādiem izmēģinājumiem, mans pareizais ievietošanas veids ir tomēr nedaudz dziļāk nekā zemāk, pat ja tas nedaudz apgrūtina izņemšanu, taču tad tiešām ir tā sajūta, ka viss kārtībā; līdz ar to es secinu, ka visdrīzāk piltuves izmērs ir īstais, viss slēpjas šajā pareizajā ievietošanā, kas katrai jāatklāj pašai

ja tiek pāri šiem ne tik vienkāršajiem nieciņiem, tad nonāc līdz tai lieliskajai sajūtai, ka noteikti vairs nekad negribētu atgriezties pie paketēm un tamponiem, ka var būt reāli ērti un vairāk vai mazāk droši mēnešreižu laikā; jebkurā gadījumā god bless menstruālā piltuve, mēs jau sen to bijām pelnījušas

 

robeža aiz

dīvaini, cik mēs esam ierobežoti spējā pateikt, kā jūtamies; mani vienmēr ir mulsinājis šis formālais jautājums: kā iet? ko jautātājs sagaida atbildes vietā – es nesaprotu, bet varbūt vispār nesagaida neko, pat neiedomājas, ka kāds arī varētu atbildēt, patiesi kā viņam iet; bet, pat ja gribētu, es nevarētu nevienam tā īsti izstāstīt, cik slikti jūtos; un, pat ja pateiktu vārdu “slikti”, tas paslīdētu garām ar domu, ka slikti mums iet visu laiku un ka mums ir pašiem jāspēj tikt galā ar šo “slikti”, un lielākoties jau tiekam arī; taču šķiet, ka bieži vien sanāk paskriet tam garām tā, it kā tas neeksistētu, izkūp “slikti” gaisā uzreiz, kā tiek izlaists no sevis ārā, vai tiek norīts – kāpēc gan kādu vēl apgrūtināt, un ir ārkārtīgi viegli uzlikt šo “viss ir labi” masku, tieši to taču visi arī gaida

bet par to “slikti”: būs jau labi, vai ne

tuvojas oktobris

tā kā performances ir gluži kā pretendēšana uz “Oskaru”, šis ķinītis ir pelnījis īsu, subjektīvu un angažētu apskatu:

  • jaunā konservatīvā partija (aka. jaunie konservi) – sauc konservus par jauniem vai veciem, tie tik un tā ir un paliek konservi; kamēr kāds iestāsies pret noteiktu sabiedrības grupu tiesībām un eksistenci, tikmēr šādi konservi nebūs garšīgi; starp citu, protestā par izglītības reformu jkp pārstāves man palika atmiņā ar vienu: ļoti atklātu un agresīvu naidu pret krievu politiķiem (jā, daži man arī besī, bet, c’mon, iesnīst un bļaut, lai vācas uz Krieviju, ir jau cits “besīšanas” līmenis)
  • rīcības partija (eiroskeptiķi) – [facepalm] LV jau 14 gadus ir eiropas savienībā, bet, velns parāvis, mums vēl ir eiroskeptiķi??? izrādās, ka tiešām eksistē tādi cilvēki, kuri domā, ka LV ir iespējams izdzīvot bez ES naudas… tikai angļiem var šādu iedomību piedot (vai pievērt uz to acis)
  • latvijas reģionu apvienība – bondars acīmredzot nejauta šīs partijas spēku (lai gan pats to vadīja), aizbēga un tagad gozējas uz autobusu sāniem citas partijas ietvaros, bet varbūt viņš aizbēga tāpēc, ka beidzot izlasīja partijas programmu: “mēs esam par Latvijas iedzīvotāju tiesībām saglabāt ierasto dzīvesveidu, latviešu valodu, kultūru un tradīcijas.” es noteikti gribu zināt, kas ir “ierastais dzīvesveids”: viņi sola atgriešanos pie pirmskristietības laika dzīvesveida, vai runa jau ir par 19. gadsimta dzīvesveidu, lai gan varbūt par 20. gadsimta sākuma dzīvesveidu, nē, ir vēl taču arī ulmaņlaiku dzīvesveids, ne tak padomju laikā ierastais? vēl man patīk, ka viņus īpaši interesē meliorāciju sistēmas – kāda vide, tai nav nozīmes, galvenais, lai meliorācijas sistēmas būtu sakārtotas (kaut kur jau dzirdēts… vai tad tiešām atgriezīsimies padomijā?)
  • attīstībai/par (aka. lapars) – divas puses šai medaļai: vienā pusē ir visādi veci buki ar saviem mērķiem un mērķīšiem, ko sponsorē šaubīgas naudas un savtībā ieinteresētas personas, dažādi darbonīši, kas atraduši siltu vietiņu, tik nevar saprast, ar kādu mērķi – it kā ļoti liberāli viss, bet savākt atkritumus no citām partijām tikai atpazīstamu ģīmju dēļ rada lielas šaubas; otrā pusē ir vesels bars kultūristu (tas ir, kultūras pārstāvju), kas tur saskrējuši, bet mana pieredze liecina -tai vietai, kur pulcējas kultūras elite, jāmet riņķis apkārt, agri vai vēlu kādam kaut kas nepatiks, sāksies tāds kašķis, kāds nebūs vēl redzēts (nemaz nerunājot par attieksmi “mēs – izredzētie”), īpaši man patīk viena rakstniece, kura nu izrādās ļoti gudra un tā, lai gan agrāk visi par viņu smējās un ar vagīnu vien saistīja; ā, vēl viņi zog idejas un laiž gaisā dzeltenus balonus, un šie dzeltenie baloni ir visa viņu būtības esence: smuki no ārpuses, bet ellīgi kaitīgi ilgtermiņā
  • jaunā vienotība – it kā ar veco nepietika; tas patiesībā arī vienīgais, ar ko vajadzētu pietikt skaidra saprāta saglabāšanai, ā, nē, vēl var piebilst: kad bija “vecie”, pieņēma debilus likumus, kā palika “jaunie”, tā attapās un sāka protestēt pret šiem pašu pieņemtajiem likumiem; ā, un solča izdeva grāmatu un notinās uz itāliju – sūdīga politiskā karjera vienotības pārstāvjiem nekaitē, tik uzspodrina spalviņas
  • zaļo un zemnieku savienība – latvieši vēl ar vien tic un ir svēti pārliecināti, ka ir zemnieku tauta (pat tie 50 % iedzīvotāju, kuri dzīvo rīgā), tāpēc, ikreiz izdzirdot vārdu “zemnieks”, viņi palecas priecīgā uzbudinājumā un sajūtas piederīgi; pa to laiku partija ir sačakarējusi un turpina čakarēt visu, kas ir zaļš un vismaz kaut nedaudz saistīts ar zemniekiem, bet tas nekas – es patiešām pazīstu cilvēkus, kuri rindiņā katrās vēlēšanās balso par zzs tāpēc, ka “vectēvs tā teica”; pa to laiku es mēģināju izdabūt no mājas saimniekiem info, kad būs atkritumu šķirošanas sistēma pagalmā, uz ko dabūju atbildi, ka nebūs, nevienam nav laika un naudas ņemties ar to, savukārt atkritumu apsaimniekošanas firma tieši tā arī atbildēja: ja kāds nesakārtos tos atkritumus pa konteineriem atbilstīgi, būs jāmaksā un noņems nost tos konteinerus; jā, un depozīta sistēmu mums arī nevajag, mums taču tik loģiski un adekvāti darbojas atkritumu šķirošanas sistēma! kas vēl? ā, jā, vējonis; kas vēl? Ā, JĀ, ČAKŠA
  • no sirds latvijai – sudraba zvaniņiem skanot, viņi saka: “mūsu uzdevums ir atjaunot cilvēku ticību latvijas valstij un tās nākotnei.” ļoti skaisti, bet tad jau viņi strādā tikai uz noteiktu procentu cilvēku, tāpēc ka es neatradu neko, ko viņi gribētu darīt to labā, kuri jau tic latvijas valstij un nekad ticību nav zaudējuši; vispār ticība ir tāds reliģisks jēdziens un nav arī pārāk skaidrs – katram tak sava ticība, sava izpratne par to; dažkārt rodas sajūta, ka no sirds latvijai ticība ir par to, lai vienkārši būtu saeimā, vienkārši tāpat… lai gan, nē, viņi grib būt saeimā un sargāt mūs no svešām ideoloģijām
  • progresīvie – es jau teicu, ka šis viedoklis ir angažēts? ā, jā, teicu, bet tas nekas, mans blogs, rakstu, ko gribu un cik gribu; PARTIJA, PAR KO OBLIGĀTI JĀBALSO – ideāli oriģināla un viegli saprotama programma, nekādas nevienlīdzības, patosa, salkanības, murgainu un abstraktu jēdzienu, caurredzams partijas finansēšanas mehānisms, ideālisti biedru rindās, kuri patiešām grib darboties, lai būtu labāk, VIDES POLITIKA, neviens nav vienlīdzīgāks par citu, neviens nav nevienlīdzīgs
  • saskaņa – melīgie viltus sociāldemokrāti, kas turpina čakarēt un apzagt rīgu un piedrazot pļavnieku kāpņu telpas ar velti izšķērdētu papīru; vidējā vēlētāja procents dalās divās daļās – tie, kuri nebalso par zzs, balso par saskaņu, tāpēc ka rīgā un runā krieviski, bet rezultāts viens un tas pats: vieni piedirš laukus, otri pilsētu, papildus tam apsaukājas (tik pajoliņš var citus par pajoliņiem nosaukt) un (pa)sūta visus neapmierinātos uz īriju
  • latvijas krievu savienība – ždanoka; par ždanoku jāzina viens: viņa mīlēja staļinu, viņa mīlēja brežņevu un tagad, kad viņu vairs nav, viņa ar mūķenei raksturīgo mīlu pret jēzu tiecas pielūgt šos miroņus, kas nevar un nevar nomirt pilnībā; bet ok, ždanoka ir no šīm vēlēšanām izbanota, tāpēc jāskatās plašāk – programmā, un pērles nav ilgi jāmeklē: latvijā ir divas kopienas – latviešu vairākuma, krievu mazākuma (hmm, mazākuma kopienu ir krietni vairāk, tātad nevar sanākt tikai divas), “nepieciešams panākt “ēnu” ekonomikas legalizāciju” (tas ir, koa?), izlīdzināt attiecības ar austrumu kaimiņiem (jo līdzenākas, jo labāk, tikai kam), “jāveido sabiedrībā, sevišķi jauniešu vidū, pozitīva attieksme pret likumīgu laulību, daudzbērnu ģimeni, optimāla vecuma izvēli bērnu dzemdēšanai” (nezināju, ka pret to visu ir negatīva attieksme), “jāatbalsta ģimeņu bērnunami” (tas ir, koaaa???), ai, man apnika
  • nacionālā apvienība – es pat programmu neskatīšos, tur viss skaidrs jau no iesalnieka, parādnieka, dzintara & co rīcības un glupības visus šos gadus, un, tā kā šī sūdapvienība nobanoja kopdzīves likuma pieņemšanu, tad lai viņi iet ratā (redzējāt, cik nacionāli es viņus pasūtīju!)
  • kam pieder valsts/kpv lv – tas ir ļoti būtisks jautājums, īpaši tāpēc, ka valsts nepieder nevienam, tā nav īpašums, bet, ja kādam ir ienācis prātā pajautāt šo jautājumu, tātad viņi gribētu, lai valsts piederētu viņiem; un to viņi grib panākt ar kiviča palīdzību… nesen satiku senu paziņu, noskaidroju, ka viņa grasās balsot par kpv, cilvēks ir galīgā depresijā, viss ir slikti, lai ko liktu priekšā, ar prieku gultos zem skalpeļa, atļautu sevi sterilizēt – lūk, tie ir cilvēki, kuriem patīk šī partija, viņiem viss ir tik ļoti savā dzīvē po, ka viņiem po arī par valsti kopumā, tāpēc, kad atnāk tādi, kuri saka: zini, nafig visu, viņi paraujas līdzi; vēl ir otra grupa – seksisti, nezinu, kāpēc viņus šī partija tik ļoti piesaista, bet noteikti ir bijis kāds precedents: mačisma piekritēji un atbalstītāji uzrunā savējos; jā, jāatgriežas pie piespiedu sterilizācijas – nu, ja nafig visu, tad līdz galam, vai ne?
  • latviešu nacionālisti – ar nacionālo apvienību nepietiek; vienā jauni idioti, otrā veci muļķi, katram savs gabaliņš nacionālisma: “padarīt Satversmes 110. pantu par ģimeni, kuru veido vīrietis un sieviete, kā negrozāmu” (manā ģimenē ir trīs dažādu paaudžu sievietes, sūda būšana mums ar tām ģimenēm)
  • apvienība skg – vēl viens tāds pats veidojums kā iepriekšējais, sāp viņiem tās ģimenes, tik ļoti sāp, sāp arī tradicionālais dzīvesveids (esmu vienīgā, kas nesaprot, ko tas nozīmē? spiedīs attiekties no datoriem? liks gulēt uz salmu cisām? nedrīkstēs vairs dormeo matracīti…? :/); “citu pseido dzimumu ievazāšana sabiedrības dzīvē nav pieļaujama” (man vispār ļoti patīk visas šīs partijas, kuras sākumā izrunājas, ka aizstāvēs katru iedzīvotāju primāri ar tā vajadzībām, bet tad sīki un detalizēti uzskaita visus aspektus, kuros šis cilvēks tiks ierobežots, noniecināts, pazemots un vispār padarīts par necilvēku)
  • latvijas centriskā partija – mani uzrunā daži punkti viņu programmā: “Latvijas nacionālās valūtas – lata ievešana apgrozījumā”; “Latvijas valsts neatkarības atjaunošana un stiprināšana”, “miermīlīga neitrāla politika attiecībās ar citām valstīm”, “atteikšanās no viendzimuma laulību atzīšanas”
  • par alternatīvu – neredzu nekādu alternatīvu :D, nē, tiešām, pamatīgi sasmējos, kā var tā neredzēt, cik nealternatīvi viņi ir, lai gan, pag, pag, atradās alternatīvais skatījums: nepieciešamības gadījumā referendums par izstāšanos no ES; nāvessoda atjaunošana, t. sk. par ekonomiskiem noziegumiem; visus svarīgus jautājumus, kas saistīti ar Latvijas Republiku, risināt caur tautas referendumu (šis man īpaši patīk – iedomājos, kara draudu gadījumā referendumu, kā tad mums īsti rīkoties; vispār tad jājautā, kāpēc mums valdību, referenduma balsu skaitīšanai?), pieprasīt ES Latvijas Republikas ārējā parāda norakstīšanu, atcelt sankcijas pret Krievijas Federāciju (kāpēc? tāpēc, ka Tramps tā teica :D, nē, nopietni, citēju programmu: “ASV Prezidents D. Tramps: “ Tikai muļķis nedraudzējas ar Krieviju.””)

 

mēs esam viena jokdaru tautiņa, spriežot pēc vēlēšanām

lai nu kā, dzirdēju, ka daži nevarot sagaidīt oktobri, lai ātrāk varētu nobalsot par kpv, es gan ne, es gaidu oktobri, tāpēc ka tad taisīšu jaunu tetovējumu, kas zina, varbūt tas būs pēdējais, ko varēšu izdarīt šajā “nacionālajā, tradicionālajā un katram cilvēkam domātajā valstī”

gaidīt, kad nomirs

es gribēju nikni cepties par situāciju ar Sencovu, bet tad sapratu, ka nevaru nemaz nikni, jo tā būtu liekulība – tomēr ikdienā esmu absolūti vienaldzīga pret daudziem citiem, kuri mirst un tiek nonāvēti tādu apstākļu dēļ, ko varētu novērst, bet kas nekad netiek novērsti; taču vienalga tā sajūta, ka visa pasaule vienkārši sēž un gaida, kad cilvēks nomirs… vai to maz var aptvert? vai tas pakļaujas loģikai?

un kāpēc nav iespējams piecelties, triekt dūri galdā un teikt “pietiek!”? tādās situācijās bezspēcība ir tik ļoti kaitinoša un mokoša, ka eskeipisms ir neizbēgams; varbūt tieši tādēļ tik daudz kur pasaulē mirst cilvēki un neviens neko nedara – mēs vairāk nodarbojamies ar eskeipismu nekā ar palīdzēšanu, jo nemaz nevaram tā īsti palīdzēt…? vai varam? un kā? kas jādara, lai apturētu nelietību? kur atrodas tā podziņa, kas jāpiespiež, lai tas apstātos?

no otras puses, varbūt neiejaukšanās citu valstu rīcībspējā un lēmumpieņemšanā ir tā īstā demokrātija, uz ko mēs tik ļoti tiecamies; varbūt es to vienkārši neesmu līdz galam izpratusi – ka kaut kur kāds viens tiek ziedots, lai universs nesabruktu… tomēr, nē, dziļi kaut kur tur iekšā esmu pārliecināta, ka neviens nav jāziedo universa miera labad

starp citu, vakar lasīju interesantu eseju par arābu homoerotisko dzeju, kuras tradīcija ir sena un vienlaikus ilga – tā iestiepjas pat 19. gadsimtā, kur apsīkst, kad Irānas pārvaldību pārņem Anglija, kas arābu pasaulē ienes homoseksuālisma jēdzienu (līdz tam dzeju, kas apcer viendzimuma attiecības, nesaista ar homoseksualitāti, bet vienkārši ar erotiku) un līdz ar to arī homofobiju (jā, pārsteigums – ne viss sliktais nāk no Austrumiem)

un šajā esejā bija viena fantastiska doma: viss sliktais, nepareizais, kļūdainais nāk no cilvēkiem, velti vainot tajā dievus (tas ir, reliģijas), bet tas ir tas, ar ko cilvēki nodarbojas – sačakarē visu un tad krata dūri pret debesīm (vai islāmu), ka, lūk, reliģija un dievu griba ir tik neprognozējama; bet, hei, pareizi esejas autors norāda: ja dievi būtu tie, kas visu sačakarē, nebūtu tāda sātana, galu galā viņam nebūtu jēgas

un līdzīgi arī ar politiskajām iekārtām, sabiedrības nostājām un tamlīdzīgi – jā, pasaule nav vienveidīga, bet tādu to ir padarījuši cilvēki, un arī cilvēki ir pie vainas, ka kaut kur pasaules nostūrī kādam vienīgā izeja no šīs cilvēku sačakarētās pasaules ir apzināta, bet lēna un mokoša nāve

es jūtos vainīga, nē, es esmu vainīga, ka neko nevaru iesākt (protests bija ārkārīgi naiva cerība, lai gan tobrīd spēcīga), lai apturētu šo vispasaules ķinīti, kurā visi noskatās uz Sencova izdilšanu, bet neko nedara, taču vienlaikus es zinu arī, ka mani šī vaina nenomocīs līdz nāvei, es palikšu, es būšu, gatavošu falafelu vrapus, iepirkšos burkā un tamlīdzīgi, viss turpināsies un notiks, un vispār – vai mēs neesam viena ārkārtīgi pretīga suga, ja spējam tā dzīvot?

lai gan varbūt nāve nespēj mūs ietekmēt, varbūt tā spēj mūs ietekmēt tikai vienā gadījumā –

kad tā ir mūsējā

kāpēc sievietes* paliek stulbas jeb kā ar tamponu attaisīt alus pudeli

ziniet, kādreiz bija tādas jaunās dusmīgās meitenes, viņas rakstīja stāstus ar feministisku ievirzi, pašām to nezinot, un bija dusmīgas, tāpēc ka jaunas, kā arī tāpēc, ka bija ideja, ko aizstāvēt; man ļoti patīk dusmīgās meitenes neatkarīgi no vecuma – ja ir, par ko iestāties, un dara to ar prātu, tad var panākt fantastisku rezultātu, pat ja tas ietekmē tikai, piemēram, viena cilvēka dzīvi

tā sensenos laikos es iemīlējos vienā dusmīgajā meitenē, un man šķiet, ka viņa neatgriezeniski ar savām dusmām izmainīja mani uz labo pusi, iemācot skatīt lietas kritiski un neviennozīmīgi; pati gan viņa pārkvalificējās par hetero un ieslīga profesionālajā konformismā – ne vairs dusmas, nekā, tikai vēlme patikt visiem, lai gan, dažkārt, kad tas aizmirstas, sanāk sajust veco labo laiku atbalsi; taču cilvēki mainās, to viņiem pārmest nevar, un, ja cilvēki ir svarīgi, tad minimālas un netraucējošas izmaiņas neko nevar nodarīt draudzībai – tās saiknes ir dziļākas un nozīmīgākas par sadzīves niekiem, un galu galā diskutēt ar tuviem cilvēkiem ir krietni vien patīkamāk nekā ar svešiem; tā laikam mēs visi parakstāmies uz zināmu konformismu – katrs savā sfērā; visiem taču gribas justies ērti – vienam privātajā dzīvē, citam darbā, kādam citam atkal soctīklu vidē

bet, runājot par soctīkliem, lv jaunais trends laikam ir “es esmu stulba sieviete”: nevaru nekādi izskaidrot, kā rodas šīs dāmas, kurām visa veida hate speech ir kļuvusi par uzmanības piesaistīšanas rīku, īpaši aktuāls ir fat hate ar pamatojumu: “es drīkstu, es biju resna” vai, vēl sliktāk, “man nepatīk tavs gender label, tāpēc ka tu esi resna”

ok, saulīt, tu biji resna, so what, tas nenozīmē, ka tagad, kad esi notievējusi badojoties, tu vari bakstīt citiem ar pirkstu acī, sakot, ka svaru var samazināt, ja vien vēlas (priecājies, ka tev ir ap 30, vēl ķermenis to var izturēt, bet ar šādu ikdienas režīmu ap 50 tu aiziesi ar sirdi, un tad jau vairs neko nevarēsi pateikt); interesanti, vai līdz ar drastisku režīmu neēdot neko un sportojot katru dienu, ir iespējams samazināt arī smadzeņu masu? hipotētiski pieņemot, var, un kā vēl; papildus tam nāk apjukums un nesapratne, kā rīkoties situācijā, kad, no vienas puses, baigi vajag un gribas piesaistīt vīriešu uzmanību, bet, no otras puses, pamazām prātā nosēžas, ka pati esi neatkarīga un spējīga un ka drīksti būt pati neizliekoties

vidējais aritmētiskais no šīs situācijas ir visai rupjš, iedomīgs zaķītis, kas bārsta ikdienā novērotas pērles citiem par uzjautrinājumu (tampons par pudeļu attaisāmo!) un pazemo tos, kurus uztausta kā vājākus

no feminisma viedokļa, iespējams, nevajadzētu teikt, ka sievietes ir stulbas, bet runa nav par to: sievietes nav stulbas dzimuma dēļ, proti, stulbākas par vīriešiem, tikai dažas sievietes gūst baudu no citu sieviešu pazemošanas, un tas ir stulbi; un tas attiecas uz visiem dzimumiem: diemžēl nereti, ja nevar argumentēt nekā citādi, par vienīgo argumentu kļūst vizuālas “nepilnības”, ko uzsvērt un uz ko norādīt; nevienam jau nepatīk justies pazemotam, un visspēcīgāk tam pretojas īss prātiņš, kas mēdz izspēlēt visādus jokus

ir forši, ka katram ir savas individuālās pieredzes – tas mūs veido par tiem, kas esam, un ļauj izpaust savu personību, tāpēc ir interesanti iepazīties ar citiem cilvēkiem, uzklausīt viņus, iepazīt citus skatpunktus, bet nekad, NEKAD nevajadzētu padarīt savu individuālo pieredzi par vienīgo mērauklu un pātagu, ar ko pātagot citus

  • ja tev ir izdevies notievēt, stāsti savu pieredzes stāstu un, iespējams, tā tu motivēsi cilvēkus, kuri atrodas līdzīgā situācijā, bet ne VISUS – mums katram ir savs stāsts, sava personīgā situācija, un ar hate speach nevienu nevar motivēt
  • ja tu jūties ērti savā bioloģiskajā dzimumā, nevajag pieņemt, ka VISI jūtas ērti savā bioloģiskajā dzimumā – pat ja viņi ir resni, mainīt dzimumu nav nekas tāds, ko kāds parakstītos darīt tikai tāpēc, ka ir resns
  • ja tu pazīsti kādu, kuram ir piedāvāta palīdzība, lai izkļūtu no sliktu ieradumu bedres, bet viņš ir no tās attiecies par labu sliktajiem ieradumiem, tas nenozīmē, ka VISI, kuriem ir slikti ieradumi, attieksies no palīdzības un ka tāpēc vispār vajadzētu atcelt palīdzību kā tādu
  • pat ja “VISI tā dara”, tas nenozīmē, ka TEV jādara tāpat, bet, ja gribi kā visi, tad man ir visas tiesības tevi saukt par stulbu

 

 

*nerunāju par vīriešiem, jo man nav ne jausmas, kas ar viņiem notiek