īsais atvaļinājums

pirmā atvaļinājuma diena, un:

  • apēsts viss, kas bija ledusskapī
  • noskatīti visi iepriekš iesāktie seriāli
  • pierunāts pilns tvīteris

par ko tas liecina? ka nestrādāšana man nenāk par labu, rīt atsākšu strādāt

starp citu, ir tāds viens seriāls (pretty lame, but sue me), kurā stāsts ir par izteikti tradicionālu eiblistu hetero balto ģimeni, bet runa nav par to, vnk tur ir tēvs, un tas aktieris izskatās nenormāli līdzīgs manam tēvam, un tajā lomā viņš man liek iedomāties, ka tieši tāds būtu mans tēvs, ja būtu puslīdz normāls cilvēks; vismaz viņš ir radījis iespaidu, ka viņam tāpat kā tam seriālā sanāktu nedaudz emocionāli nepieķerties, bet vadīt biznesus un visādi citādi šefot apkārt, bet tad izmest pa kādam prātīgam padomam un dažbrīd aizsvilties un tomēr parādīt arī kādu emociju (mostly raudāšanu, tā būtu mana tēva fīča, ne seriāla tēva); so… ir nedaudz dīvaini tā to seriālu skatīties, nedaudz paralēlās realitātes sajūta un tomēr, tomēr tās pašas domas: nē, man nav nekādu jūtu pret tēva ideju, un laikam tieši tas arī ir tas, kas rada dīvainības sajūtu – kaut kur ir cilvēks, bez kura tu nebūtu, bet viņš neraisa nekādas emocijas, pat teorētiski vizualizējot viņu par ģimenes locekli

jā, ģimenēm nav nekāda sakara ar “mieru un asinīm”, ģimenēm ir sakars ar spēju just, atbalstīt un būt līdzās, un ar naudu to nevar nopirkt, pat ja ir mēģināts

Advertisements

aren’t you tired tryin’ to fill that void

šis ir kaut kāds nenormāli garš mēnesis, lai arī īsākas gadā, bet es arī nezinu, ko īsti gaidu, izņemot algu, kāpēc gan tam būtu jābeidzas, kas tad uzreiz tāds notiks, kad tas beigsies

nekas, protams, izņemot algu – jā, es gribu jaunus matus un jaunas drēbes

bet šodien es nedaudz domāju, lūk, par ko: vai jums nav tā gadījies, ka jūs kaut ko darāt, darāt, aizrautīgi vai mazāk, bet tā, it kā patiešām, patiešām zinātu, ko darāt, būtu pārliecināti, darītu ne tikai sev, bet arī citiem, un tad vienā brīdī vienkārši apstātos un nesaprastu, kāda velna pēc un kā vispār jūs zināt, kas jādara, kāpēc jūs kaut ko darāt ar tādu pārliecību, it kā patiešām, patiešām zinātu, kas jādara

vēl es domāju, ka man patīk ideja par attiecībām, bet nepatīk ideja, ka attiecības ir jāveido ar cilvēkiem, tas ir, tas laikam nozīmē, ka runa nav par īstajiem cilvēkiem, bet vai tiešām eksistē tādi īstie un neīstie? un, pat ja eksistē, kaut kur tur iekšā, domājot par attiecībām, vienīgais ceļš tomēr ved atpakaļ pie miglā izklīdušiem gāžu putekļiem… tā kā būtu tomēr jāizmet tā kafija vai jāatdod, bet roka neceļas, stulbā roka

ak jā, man ienāca prātā tāda domiņa:

ja tiktu izveidota sieviešu partija, cik vīriešu tajā iestātos?

ja tiktu izveidota vīriešu partija, vai sievietes tajā drīkstētu iestāties?

mhm

leviatānijas iekšienē

lasīju vienu gabaliņu citu pārdomu veidošanai, bet radās pārsteidzošs domu blakus produkts:

pēdējā laikā nereti nākas dzirdēt, ka sievietes neprot izaudzināt kārtīgus vīriešus, ka visa funkcionēšanas sistēma ir domāta tam, lai labāk un efektīvāk attīstītos sievietes, piemēram, zināmais katoļu kvesteris uztaisīja skolu zēniem ar pamatojumu, ka vientuļās mātes sabojā dēlus, ka viņi bez tēviem izaug par ņuņņām un ka visa izglītības sistēma ir balstīta uz to, ka tajā labāk jūtas meitenes, tāpēc viņām ir labākas sekmes un nav uzvedības problēmu utt.; attiecīgi sievietes audzina sievietes, bet vīrieši neaug labi, un pie tā ir vainīgas sievietes

ja patur prātā šo kvestera gudrās domas labirintu, sanāk tāda dīvaina lieta: vēsturiski izglītība un izglītības iestādes ir bijušas vīriešu pārvaldītas un attiecīgi visas uzvedības normas un izglītības sistēma kā tāda ir patriarhāta produkts – sievietēm ir bijis jāpiemērojas šai sistēmai, lai tajā iekļūtu un pastāvētu, piemēram, apgūstot vīriešu radītu un nostabilizētu akadēmisko valodu, izteiksmes veidu, sevis pasniegšanas veidu, uzvedību utt.; izglītības sistēma nekad nav pieļāvusi sieviešu valodas vai uzvedības pastāvēšanu akadēmiskajā vidē, sievietes vienkārši ir piemērojušās esošajai, mēģinot ik pa laikam ienest tajā to, kas interesē un skar arī viņas

tātad sievietes ir ļoti vēlējušās iegūt izglītību, bijušas spiestas piemēroties patriarhāta normām, lai kaut ko sasniegtu, iespējams, viņām nemaz nekad nav bijis iespējas veidot savu valodu un uzvedību, savu – sieviešu – domas struktūru, bet sanāk, ka tomēr viņas ir vainīgas, ka viss ir slikti punkts el vē, lai gan sanāk tomēr pavisam citādi: patriarhāts ir radījis tādu sistēmu, kuras uzturēšanā un tās ietvaros spējā veselīgi funkcionēt labāk darbojas tieši sievietes, jo viņas jau vēsturiski ir iemācījušās pielāgoties un attiecīgi izdzīvot tajā, savukārt tieši vīrieši visredzamāk feilo šajā sistēmā, tāpēc ka uztver sevi pašsaprotami, per se un tā, it kā viņiem viss pienāktos; sistēma sagrauj sevi no iekšienes nevis tāpēc, ka eksistē dažādi dzimumi, bet gan tāpēc ka viens dzimums ir bijis spiests iemācīties izdzīvot šajā sistēmā, kamēr otrs visvareni to pārvaldījis, bet aizmirsis uzņemties atbildību

plus: meitenēm ir uzvedības problēmas un mācību problēmas, bet, tā kā atkal vīrieši ir vairāk zinātnē (medicīnā) pētīti, viņus skarošās problēmas ir labāk apzinātas un aproblētas, tās tiek labāk atpazītas, savukārt meitenes atkal paliek zaudētājos – ja tava mierīgā uzvedība tiek uztverta kā meitenēm piemērota, neviens neiedomāsies, ka tev ir uzvedības novirzes un problēmas apgūt mācību vielu vai tml.; turklāt, ja sistēma strādātu par labu sievietēm un vientuļajām mātēm, tad – ohohohooo – skolās varbūt būtu ērtas tualetes, bezmaksas higiēnas produkti, nebūtu problēmu runāt par mēnešreizēm, būtu izcili augsti pabalsti un ērta infrastruktūra utt.; kaut kā tā diemžēl nav, attiecīgi ir skaidrs viens: izglītības sistēma ir ļoti patriarhāla, diemžēl ir pienācis tas brīdis, kad vīrieši vairs paši nespēj pavilkt sev uzlikto slogu, bet negrib atzīt, ka paši vainīgi; nesaprotu, kā vispār var būt kādam šaubas par feminisma un tādas sistēmas nepieciešamību, kuras centrā būtu dzimumu līdztiesība

bet, nē, taisām skolas zēniem, jo viņus, vīriešus nabadziņus, apspiež ļaunās sievietes, kuras, par sodību, ir arī viņu mātes, sievas, māsas, meitas

skumjākā parāde uz manas ielas

parādās raksts, kurā tiek uzdots jautājums, kāpēc cilvēki nevēlas dēvēties par feministiem, un raksts sniedz arī atbildi:

Having interviewed a diverse group of young German and British women for my research, I found associations of the term “feminism” with man-hating, lesbianism or lack of femininity was a key factor in rejections of the label “feminist”.

tātad iemesli ir: izglītības trūkums un informācijas trūkums par to, kas ir feminisms, sabiedrībā valdošā nospiedošā homofobija un konservatīvās politikas atbalstītā un dažādu industriju, baznīcu un citu sektantisku un ezoterisku prakšu kultivētā sievišķības (un vīrišķības) propaganda

LV feministes un nefeministes (īsumā):

  • raksts nesniedz atbildi, kāpēc sievietes nevēlas saukties par feministēm;
  • feminisms nav aktuāls jaunām sievietēm, jo viņām šodien mazāk jāsaskaras ar diskrimināciju;
  • cilvēki negrib, lai par viņiem smietos;
  • ak, bet es negribu asociēties ar to, kas norāda, ka vīrieši ir izvarotāji;
  • intersekcionālais feminisms man traucē (teica white cis straight woman);
  • cilvēki, kuri atbalsta feminismu, ir pārāk atšķirīgi;
  • feminisms nav pro-life;
  • sieviešu tiesības automātiski nozīmē, ka vīriešiem vairs nebūs tiesību;
  • feministes nav pievilcīgas;
  • kāpēc feminisms runā par identitātes politiku;
  • feminisms apzīmē pašas pretīgākās cilvēka īpašības;
  • feminists mūsdienās nozīmē to, ka tev ar galvu nav viss kārtībā;
  • pašpietiekamam cilvēkam nav vajadzīgs savas vērtības birku nēsāt kaklā pakārtu;
  • feminisms iestājas par bēgļiem

[klusuma pauze par godu tam, ka nomira mana vienīgā mazā cerība par saprāta uzvaru šajā sabiedrībā]

2019. gads: cilvēktiesības ir radikālas

wūp, wūp, kā iet, pa kuru laiku pienāca ceturtdiena?

dienas līdz šodienai nebija manas laimīgākās dienas, bet dīvainā kārtā, atskatoties uz tām, nāk smiekli, tātad secinu, ka smadzene ir pašattīrījusies no sārņiem un ieņēmusi kaut kādu “a man viss pofig, sūdu nav” pozīciju, kuras rezultātā ir noticis sekojošais:

pirmdien man tika paziņots, ka nu ir iestājies dzeltenās cūkas gads, un es to svinu, valkājot dzeltenu džemperi un uz acīm līmējot zelta gliterus; es nezinu, kas tas ir, bet, jo spilgtāks un efektīvāks grims, jo lielāka pašpārliecinātība un pofigisms, līdz ar to es šajā rodu kaut kādu savu spēku: pārspīlēts grims ikdienā ir mans kaujas krāsojums (kā rezultātā vīrieši pat raud; not sorry);

tad es sapratu, ka ir sasniegts kaut kāds labais stāvoklis, kad negribas neko no tā, ko gribējās iepriekš, tas ir, kaut kādas mīlestībiņas un attiecības, un tajā pašā brīdī atnāca atpakaļ mans seksuālais draivs, kas bija pazudis, akdies, cik ilgi, neatceros pat, cik: tagad es daudz domāju par kādu tēlu ar rozā matiem (parūka) un nipple covers, kas vēsta uz melna rozā burtiem vēsta fuck me, baltā, caurspīdīgā kreklā un bez jebkā cita, un par buttplugs, un, jā, varbūt par to pat var uzrakstīt, jo izteikums bija: “varbūt var kaut ko klaji erotisku?”

tas man atgādināja arī par vienu interneta vietni, par ko es sensen domāju, ka vajadzētu uzrakstīt (iekļaut kādā stāstā): tur bija tāds projekts, ka sievietes lasīja grāmatu, kamēr viņas tika stimulētas ar vibratoru, tika filmēts orgasms; visai jancīga un uzbudinoša skatāmviela, turklāt absolūti ne pornogrāfiska; bet ok, tas noteikti nav dīvainākais (no dīvaini interesantā nozīmē), ko var atrast internetā; vēl ir tāda vieta, kas saucas herself, kur sievietes stāsta par savu dzīvi un piedalās kailbilžu fotosesijā – ļoti daudz lasāmā materiāla, kas ir pretrunā ierastajam fotosesiju atainošanas stilam, bet arī tādā veidā kaut kā tas erotiskais, ķermeniskais, kas savienojas ar lasīšanu, raisa interesantas pārdomas; bet, ja pavisam gribas ko negaidītu, tad var paguglēt clone-a-willy (nu, tas ir, clone-a-pussy) un padomāt par to, kā vēl dažādot ikdienu (masāžas gredzena īpaši aizplīvurotais apraksts rosina iztēli)

fuck psihoanalīzi

vakar bija tik sirdi sildošs Alis P koncerts, tāda labvēlība un ieiešana mūzikā, vienkāršs skatīšanās un klausīšanās prieks, un, kad gāju mājās, no gaisa nāca kaut kas dīvains, ko es nekad iepriekš nebiju redzējusi: tas nebija sniegs, tas nebija lietus, tie bija tikai gaismā mirguļojoši sīki, nejūtami gliteri, kas, kā izrādījās šorīt, bija sarma

vispār kāpēc es iedomājos, ka man vajag rakstīt grāmatu? tas ir pārāk grūti – pārliecināt, ka tevis izjustais un tev tuvais vispār kādam citam varētu būt saprotams; varbūt tas domāts pašapzinīgākiem un pašpārliecinātākiem cilvēkiem, kuri nekad nesajūtas nenormāli

bet tad atkal: tu stāvi un klausies koncertu un skaties, cik viegli un dabiski nāk ārā mūzika, taču tu jau nezini, kas aiz tā visa ir bijis

gribēt izvairīties no grūtībām laikam par kaut ko liecina