atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

Advertisements

visas tās … sievietes

iedomājos, ka pēdējā laikā aktivizējies feminisms un runas par un ap sieviešu reprezentāciju varētu reāli krist uz nerviem, un daudziem patiešām arī krīt uz nerviem, bet tas apliecina vien to, ka tādas runas ir vajadzīgas, jo kas gan parasti ir tas, kas krīt uz nerviem šādā lielā mērogā? – kaut kas, kas liek vairāk padomāt, liek nojaukt savas ērtības robežas, liek iedziļināties vai tamlīdzīgi; bet vienlaikus ir grūti saprast, ka kaut kas tik skaļš kā, piemēram, metoo var “paiet” garām nemanīts, vai kā ir iespējams turpināt to pašu vienveidīgo porno stila sieviešu tēla producēšanu un izmantošanu pat darba vidē (piemēram, reklāmās), ja mājās ir sievas un meitas, kurām taču kaut kas jāiemāca par ķermeni, pašcieņu un jāizdara tas tā, lai nerastos kompleksi, ko tad visu mūžu apkarot vai, vēl ļaunāk, vispār netikt vaļā no tiem; vai kā jūtas tās sievas, kas dzemdējušas kaudzi bērnu un dzīvo mājās, tīrot aiz bērniem un vīriem, kamēr pēdējie minētie darbā karina pie sienas citu sieviešu kailbildes, pat ja tikai aizdomājas par tādu bilžu karināšanu… tādā ziņā man patika Alises Zariņas raksts par sievietēm kino, jo tas ietvēra arī plašākas un uz visu sieviešu reprezentāciju kopumā attiecināmas tēzes, piemēram, par to, cik vienveidīgi sievietes tiek attēlotas ne tikai kino, es pat teiktu, visā kultūrā, un ka sieviešu pašu radīto darbu ir mazāk, tāpēc tēls netiek daudzveidīgots, taču jāpiebilst, ka šajā laikā vajag skatīt ne tikai filmas, bet arī seriālus, kur tā situācija ir krietni labāka, jo pie izcilas kvalitātes seriālu radīšanas ķeras klāt ne tikai sievietes producentes, bet arī sievietes režisores (piemēram, Džeina Kempione); bet nepiekrītu tam, ka pašlaik pietiek ar to vien, ka sievietei tiek dota balss, – tomēr tai balsij ir jābūt spēcīgai un pārliecinošai, jāspēj radīt kas atšķirīgs un tāds, kas nostājas pretunā meinstrīmam, un vēl man gribētos teikt, ka sievietēm nevajadzētu radīt darbus tikai par sievietēm, ja viņām pašām to negribas

un caur vienu (vāju) recenziju man tika atgādināts par grāmatu “Meitenes”, kas ir patiešām lieliska grāmata, bet gan nevis tāpēc, ka skata Mensona kulta meitenes (nojaušami), bet gan tāpēc, ka liek domāt par vairākiem eksistenciāliem un sociāliem jautājumiem, piemēra:

  • kā iespējams, ka bērni no vidusšķiras “normālām” ģimenēm aizklīst no mājām un pieslejas dažādiem sliktas ietekmes grupējumiem, un kāpēc ģimenē par to neviens nesatraucas vai nepievērš tam uzmanību
  • par vientulību kā visas dzīves pamatesenci, ko cilvēks sāk apjaust uzreiz, kā sāk patstāvīgi domāt un apzināties pasauli caur savu izpratnes prizmu un analīzi
  • par centieniem pārvarēt šo vientulību un savas personīgās mīlestības (vai kopības, tuvības) meklējumiem, kas nekad nav ģimenes mīlestība, bet tas kaut kas cits ārpus zināmā un ierastā, un kas atbilst šai personīgajai pasaules uztverei, un kāpēc šie meklējumi vai atradumi var būt ļoti destruktīvi, jo dažkārt ir vienkārši pārlieku liela izmisuma pilni, tāpēc neizsvērti un emocionāli
  • par seksualitāti kā nozīmīgu šo meklējumu daļu, kas atklāj kaut ko arī par pašu, ja vien to saprot un spēj pieņemt
  • un atkal par vientulību jeb dzīves nepanesamību, kas tomēr ir jānes vai ko nākas nest

 

 

triptihs

protams, ilgi nebija jāgaida uz absurdu un muļķību – lasu par francūziešu vēstuli, kas attaisno uzmākšanos (Latvijas presē to sauc par flirtu…), un domāju par to, cik tomēr bieži vien cilvēki ir aprobežoti un ierobežoti savā burbulī, ko viņi uzskata par visaptverošu realitāti un patiesību, vai varbūt tā ir neizmērojama un cietsirdīga neiejūtība, nespēja just līdzi, vai, kā ņujorkerā rakstīts, – iztēles trūkums; lai kas tas arī būtu, man gribētos, lai pasaule drīzā laikā mainītos tik ļoti, ka tajā vairs nebūtu nedz tādu vīriešu (un arī sieviešu!), kuri domā, ka uzmākties ir ok, nedz tādu sieviešu, kuras to attaisno, slēpjoties aiz pārprastas seksuālās brīvības

tas ir jancīgi, ka cilvēks, kurš visu dara tikai, lai atstātu uz citiem iespaidu, visu tikai ārienei, bildei, nesaprot, ka viņa dzīvē nekad nebūs miera, jo viņā pašā tāda nav; ka, lai sakārtotu savu dzīvi, jāmaina skatus uz to, nevis jāgaida, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies tādi cilvēki, kuri rīkosies tikai tā, kā tu iedomājies un vēlies; galu galā uzskatīt sevi par kungu un ķēniņu un tad sašust, ka kāds rīkojas pretēji šim uzskatam, ir ļoti muļķīgi; varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc patiesībā attālinājāmies un attālināmies – es un brālis

aizpagājušā naktī redzēju dīvainu sapni: tā bija kāda arābu ģimene, kurā slikti izturējās pret meitu, tāpēc es tai ģimenei stāstīju, ka mūsdienās izpratne par to, kas ir ģimene, ir mainījusies, proti, mūsdienās vairs nav vajadzīga ģimene, lai izdzīvotu, un nav jānoliedz sevi, lai būtu daļa no ģimenes, bet, ja ir vēlme veidot un saglabāt ģimeni, tad ir svarīgs katrs tās loceklis, lai kāds viņš arī būtu; šonakt redzēju stārķus – spriežot pēc sapņu tulka, iespējami ir trīs varianti: vēstule, kāzas, vētra (ļoti loģiska sakarību ķēde)

sakrājies

varbūt varētu tā vietā, kad visi dzer un lieto narkotikas un uztver to kā normu, uztaisīt seriālu, kur galvenais tēls nedzer, nesmēķē, nelieto narkotikas, ir vegāns, cenšas pievērst uzmanību globālām problēmām, un kā viņš sastopas ar sociālajām stigmām, kad visa atpūtas un izklaides sfēra ir balstīta uz alkohola patēriņu/smēķēšanu/narkotiku lietošanu, ko ne tikai atbalsta ne vien valdība, bet pat stimulē ģimenēs, nododot šo “mantojumu” arvien tālāk, un ka citādi cilvēki neprot atpūsties un izklaidēties, plus citas stigmas saistībā ar ēšanas kultūru un arī gaļas industriju postošo ietekmi, kas lielāko daļu vispār neinteresē, jo valdībai ir izdevīgi uzturēt legālu alkohola un cigarešu tirgu, lai cilvēkiem aizmiglotu prātu, kura viņiem tāpat ir maz, un tad vēl tāda pretruna – to visu atbalstot, valdība aicina cilvēkus dzīvot veselīgi, nespējot tomēr nodrošināt sakarīgu veselības aprūpi

nu labi, pietiktu vienkārši ar ikdienas dzīvi tādā pasaulē, kas ir tik pretrunīga, ka, atsakoties no šo pretrunu uzturēšanas, sanāk piedzīvot sociālo izstumtību, vai tamlīdzīgi, nezinu, vienvārdsakot, apnicis alkohola, cigarešu un narkotiku slavināšanas kults

starp citu, tikko gan iesāku, bet izskatās visai ok seriāls “This Is Us”


bet nepateiktais ir tik neizturams, ka vienīgais, ko gribas, ir nedomāt un daudz jo daudz strādāt, ak dies, cik labi, ka tieši tagad, tieši tagad ir ietrāpījies šis smagais un visu laiku paģērošais projekts

 

cilvēka galvā

šodien es gribu beidzot uzlikt uz balta šo svarīgo jautājumu, kas man radies jau kādu laiku atpakaļ, – kas notiek sieviešu galvā, kad viņas gatavojas kāzām un izvēlas kāzu kleitas? tik bieži staigājot garām kāzu kleitu veikaliem, dažkārt acis ieplešas izbrīnā; protams, katram ir tiesības justies tā, kā viņš vēlas, bet vai tiešām daļa sieviešu kāzu dienā jūtas… es atvainojos… kā striptīzkluba dejotājas (maigi sakot)? tas ir, pieņemsim: es saaicinu visus savus radus, visus partnera radus, draugus, pat kolēģus un nolemju… ka nebūtu taču slikti visiem parādīt, kā es izskatos plika! jo citādi nez vai viņi sapratīs, ka esmu līgava/sieviete, par spīti tam, ka vispār uzvilkšu kleitu; vajag taču nepārprotamāk, jo it nemaz nepietiek, ka tās kleitas jau tā ir modelētas formu izcelšanai, nevis lai justos ērti

attēli ilustrācijai (jāatceras, ka piedāvājums atbilst pieprasījumam)

kas ir svarīgi

BPP kā vienmēr spēj atgādināt, kas ir prieks, bet dažreiz vēl vairāk sajūsmina un priecē kaut kas drūms, piemēram, tāda filma kā “Blind” (NO), par kuru nav iespējams beigt domāt, tieši tik laba tā ir, turklāt pa starpām mindfucking atklāj visai tieši arī to, kā ir ikdienā dzīvot aklam cilvēkam; pirms tam, protams, no malas sanāca pavērot, kas veido un kas neveido ģimeni (neizbēgami tā ir interese citam par citu) un citas radu būšanas, no kā secināju, ka mana īstā ģimene ir divi lieliskākie kaķi pasaulē un vēl daži cilvēki, kuriem ar mani gan ir, gan nav tiešas radnieciskas saites (pretstatā tiem, kuriem būtu jābūt ģimenei), taču tas jau sens stāsts, un tajā nav it nekādas traģikas; sapnī redzēju darba lietas, kurās neizbēgams bija K. (brr) un zilās aras, un vēl kaut ko, ko gribēju atcerēties, bet jau aizmirsu, ups

chin up

nesen darba pasākumā viens gudrs cilvēks teica, ka ir viegli marginalizēt tos, kuri pauž nepieņemamu vai neatbalstāmu viedokli, piemēram, rupji sakot, viņus regulāri kauninot un atspēkojot viņu viedokli ar argumentāciju, kāpēc kaut kas vispār jāmarginalizē; daļēji es tam piekrītu – var marginalizēt “sliktus” viedokļus, ja to paudējiem rūp tas, vai viņu viedokļi tiek ņemti vērā; bet ja nerūp? tad arī marginalizēt viņus nebūs iespējams, jo viņiem vienkārši būs vienalga un viņi turpinās producēt savas blēņas; taču arī tādā gadījumā ir labi, ja pastāv argumentēti pretviedokļi, no kuriem smelties informāciju un zināšanas, tāpēc priecājos, ka kāds ķeras klāt tām šausmām, uz ko tik viegli atsaucas vairums, piemēram, manā FB draugu lokā esošo sieviešu (un es brīnos, kā var būt tik glupas) vai sievietes, ko nākas sastapt draugu vai darba pasākumos vai vispār publiskās vietās, proti, runa ir par uģi kuģi un viņa blēņām un šo rakstu: http://www.satori.lv/article/viena-kugi-ar-ugi

tas gan skar vienu pusi no sociālās uztveres problēmas, ko tādi izteikumi rada, jo ne viss vienmēr noved tieši pie vardabības; lielākoties tas, kas ir redzams – sievietes vienkārši akli seko šiem padomiem, uzskatot, ka tie “palīdz kļūt sievišķīgākām”, tādā veidā arvien producējot dzimumu stereotipus un mācot tos arī saviem bērniem; jau gana ar to, ka popkultūra uzlikusi ķermenim gūzmu stereotipu, savienojot tos ar kuģiskajiem izteikumiem, tas viss kļūst baisi, ņemot vērā, ka cilvēki ikdienā tos patiešām producē visneiedomājamākajos veidos visās iespējamās vietās un laikā, visur

ja šķiet, ka paliek labāk, – jāiziet ielās un jāpaklausās, ko cilvēki runā, piemēram, sabiedriskā transporta pieturā vai korporatīvā pasākumā, brr; tāpēc sakarīgu informāciju un pretargumentus kuģa šausmām vajag vēl un vēl

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

Samanta

ja nu es nomirstu, man pirms tam vēl noteikti jāpaspēj uzrakstīt par zīnu “Samanta”, ko vakar dabūju un uzreiz arī izlasīju – ar lielu un interesi un aizrautību; laikam kopš laika, kad pārstāju lasīt sieviešu žurnālus (tas bija apm. 20-22 gadu vecumā), jo man tie apnika informācijas vienveidības un trulības dēļ, gaidīju ko līdzīgu “Samantai” – kur neviens neliek domāt, ka attiecībās svarīgākais ir sarkana mežģīņu veļa, ka svarīgākais ir apprecēties utt., turklāt, protams, ar laiku radās citas intereses un cita interešu specifika, piemēram, neviens sieviešu žurnāls taču nestāsta, kā labāk veidot savstarpējās attiecības lesbietēm vai tml., līdz ar to mūžīgais uzsvars uz to, kā noturēt vīrieti pilnībā vairs nebija saistošs (lai gan man tiešām nešķiet, ka noturēt vīrieti var ar mežģīņu veļu); lai arī “Samanta” ir tāds unikāls numurs, lasot sapratu, ka gribētu ko tādu lasīt biežāk – jo ir interesanti lasīt analītiskus, domāt liekošus rakstus par lietām, ar ko dzīvē saskaras sievietes, piemēram, par to pašu kāju skūšanu – es nebeidzu besīties ikreiz, kad pēc epilēšanas tās spalvas izdomā ataugt un visas kājas kasās tā, ka gribas uzliet tām virsū kādu skābi; kaitinoša nodarbe jebkurā gadījumā, un, redz, nav tā, ka visas sievietes to vien dara kā izbauda šo procesu, ir arī, kam nepatīk, par intīmo zonu skūšanu nemaz nerunājot; man gan ļoti patīk visa tā spalvu neesamība, bet process nav patīkams un izskatās skaisti tikai tik ilgi, kamēr spalvas nesāk ataugt (ui, un ja vēl ir jutīga āda…), taču skūt noteiktas vietas ik pēc 3-4 dienām tiešām nav prāta darbs; lūk, un par to ir runa – par to, ko mēs dažkārt darām, jo kāds kaut kad kaut kur ir pateicis, ka jādara, un neviens neiebilst, nesaka, ka varbūt labāk ne, jo tomēr… nu ir ne pārāk forši; žurnāls vispār lika aizdomāties un atcerēties daudz lietu, par kurām būtu vērts kaut ko vairāk uzrakstīt kādreiz, kad būs labāki laiki (mēnešreižu ķēpa, svara ietekme uz domāšanu utt.); žurnāls atstāja mazuma piegaršu un vēlmi lasīt un lasīt, un runa jau nemaz nav par feminismu, vienkārši par tādām kā tabu tēmām, par kurām vairāk domājot, runājot un tās apspriežot zustu tabu sajūta un pašām būtu vieglāk; jo vairumu stereotipu un dažādu briesmu lietu attiecībā uz sevi visbiežāk uztur tieši pašas sievietes – īpaši attiecībā uz izskatu, ķermeni, pozu un uzvedību cilvēkos; un, ja kāds kaut nedaudz liek par to aizdomāties, tas jau ir labi

vērtīgi

Because, as I discovered over time, although Swedes work hard and with dedication, they do not think their jobs define them. I gradually noticed that people tended to have a healthy work-life balance, and a sense of themselves that was broader than whatever it was they did to make money.

/No raksta par sešu stundu darbadienu Zviedrijā (fragmentā tas, ko es domāju par darba un dzīves attiecībām un uz ko ir jātiecas): http://www.independent.co.uk/life-style/health-and-families/how-swedish-literature-reflects-the-benefits-of-a-shorter-working-day-a7429381.html /