putni

ir tumšs un auksts, un pavasaris nenāk, bet kaut kur gaisā pāri iet zosis un kliedz, un tajā ir kāds apsolījums

tajā kaut kas ir

bet kas tieši?

Advertisements

dažas lietas

cilvēks sastāv no vairākām daļām – no tā, ko viņš runā, no tā, ko viņš domā, no tā, kam viņš tic, no tā, ko viņš atceras, no tā, kas viņš ir iekšā, no tā, ko viņš nevienam nesaka

un tas viss turklāt vēl mainās, tāpēc – nē, nevar cilvēkiem ticēt, svarīgi ir zināt, kas esi pats

un man patīk, ka es nekad nevienam neesmu teikusi to, kas es neesmu, dažreiz neesmu gan pateikusi līdz galam, kas es esmu, bet laiks tiek nozagts vai nogriezts, un tas ir iemesls, kāpēc jāatceras teikt visu, kas nepieciešams, uzreiz; jākāpj sev pāri, jākāpj

un vēl es beidzot tiešām zinu, ka vaina ir manī (it kā es to nezināju un it kā nevienu nebrīdināju)

nāk pāri jūrām un kalniem pie manis lapsiņa un ceļvedis, un grāmatas, un telefona vāciņi

būšu kaktuss

haha

šis gads ir visīstākais mērkaķis… es vnk sēžu savā nodabā darbā, sēžu, viss taču ir kārtībā, esmu laimīgāka nekā jebkad, un tad viņa atsūta ziņu: viss, šķiramies.

ok

iespējams, tas ir šoks, bet es nespēju nekādi reaģēt

ne no kā –  tā vienkārši

kārtējo reizi (šogad)

par to, kas varētu notikt nākotnē, bet nebija īsti nemaz noticis

čau, mērkaķi, man vajadzēja kaut ko saprast, bet es nezinu, ko, proti, atbildi es saņēmu, bet jautājuma nebija

un kaut kur šajā pasaulē ceļo dāvana viņai Ziemassvētkos, hahahahahahahahahahahahahahahahahahaha

ej tu nost, ej tu nost, ej tu nost

nedēļas kopsavilkums

daudz emocionālas nestabilitātes pārslodzes rezultātā, īpaši briesmīgi bija brīdī, kad pateica, ka man būs sestdien un svētdien jāstrādā, man šķita, ka neesmu dzirdējusi neko briesmīgāku, bet tad, paldies dievam, tas atcēlās, un es biju atkal ļoti priecīga, laikam sen nebiju par kaut ko nenotiekošu tik ļoti priecājusies; līdz ar to rīt jūra un gaiss, un nedomāšana

protams, sanāca izsamist, ka vienmēr uzrodas kāds cilvēks, kuram es bez jebkāda iemesla nepatīku, bet nu tas arī pārgāja līdz ar domu, ka darbs ir darbs, ideāli nebūs, un es vienmēr varu ieņemt savu pozīciju attiecībā pret šo cilvēku, un šī pozīcija būs vēsa pieklājība, un nekas vairāk, bet vienlaikus es aizdomājos, ka tādā gadījumā šī nebūs vieta, kur es vēlēšos ilgstoši palikt; lai nu kā, trīs gadu termiņu solos izturēt (ja mani nepatrieks ātrāk)

visbriesmīgākā diena bija trešdiena, man šķita, ka mani nekad neliks tie darbi mierā, ka visi cilvēki ir pret mani sazvērējušies (plus redzēju uz ielas G., kas izlikās, ka mani nepazīst), bet tad vakarā parunājos ar autori, kas bija visai forša, un palasīju sardīnēnam grāmatiņu, palika labāk, līdz, protams, vajadzēja m. sakasīties ar lielo kaķi vakar, lai atkal nebūtu labi, un es tik ļoti gribu savu dzīvokli, ka man besī, ka nevaru neko atļauties, bet mērķis ir – meklēju, domāju, rēķinu un ierakstu vēlmju listē: dzīvoklis

 

par ezi -pēc ziņas, kas tas vairs neiznāks

atceros kā šodien, cik laimīga un nepacietīga es biju, kad man maziņai mamma abonēja “Ezi”; mums bija tāds pastnieks – jauns (nezinu, varbūt mana atmiņa mani maldina) puisis -, es nevarēju viņu sagaidīt ar to žurnālu; reiz kaimiņu draudzene arī kaut ko gaidīja, bet nesagaidīja, un es viņam dusmīgi teicu, kāpēc viņš to kaut ko nav atnesis, uz ko viņš atbildēja, ka man gan “Ezi” atnesa un pastkastē iemeta un ko es tā dusmīgi; tad man palika viņa gaužām žēl – man šķita, ka tikai ārkārtīgi labs cilvēks nes tādiem muļķa maziem bērniem “Ezi”

žurnālā bija viss interesanti – tur varēja kaut ko krāsot, kaut ko pagatavot, beigās bija komikss – tas man patika visvairāk; atceros, ka vienā numurā bija sērija par to, kā komiksu varoņu bērns krāso pāri malām; man tas bija aktuāli, jo brālis vienmēr dusmojās par tiem flomāsteriem; no tās sērijas es mācījos nekrāsot pāri malām

kad pārvācāmies, žurnāli kaut kur noklīda; ļoti žēl, ka fiziski tie vairs nav pieejami, taču atmiņā palicis tas, cik ļoti es gaidīju “Ezi” un cik priecīga biju par to – tas taču bija domāts man! mans ezītis

 

man kaut kā bija izdevies līdz šim palaist garām zināšanas par tādas filmas kā boys don’t cry eksistenci, bet varbūt pat labi – ļoti traģiska, nežēlīga, bet tajā pašā laikā patiesi laba filma, kas balstīta biogrāfiskos faktos par sievietes/vīrieša dzīvi situācijā, kurā ir grūti būt tam, kas vēlies būt – šī pasaule ir nepatīkami šausmīga, un citādajiem tajā nav vietas

iestājies kaut kāds slikto tekstu laiks un apnikums tos rediģēt, plus jaunrade atkal ir uz maniem pleciem, šajā brīdī es noteikti nošautu visus, kas mani pagājušā gadā vienkārši piespieda pieņemt domu par jaunrades nepieciešamību, un es noteikti uzstāšu uz tās likvidēšanu, jo man nav laika rediģēt tekstus, kuru autori ir iedomājušies, ka punktu un komatu vietā var likt daudzpunktes, arī par spīti tam, ka teksti nav nemaz tik slikti – pēcdarba sajūta ir pārāk nomācoša un smaga, pusdienu cīnoties ar neko citu kā dzēšanu; bet, protams, daudz sliktāki ir slikti strukturēti teksti, tur ir kaut kāds cits kosmoss, man smadzenes netiek līdzi

kompensējot šo visu un savus personīgos dēmonus, noskatījos nesliktu filmu ar nosaukumu mud, vieglāku un vismaz ar labām beigām – dažreiz tās ir nepieciešamas vismaz pašapmānam

pomelo pamazām kļūst par manu iecienītāko augli

šī diena kopumā iekrāsojas lillā (par laikapstākļiem labāk ne vārda, tas ir, labāk par to zviedru rakstnieku, kuru var izlasīt Rīgas Laikā, man nesanāks, bet cits zviedrs saka: “Laika maiņa. Smagajās lapotnēs iemirdzas/ ass rietumu vējš. Sprādziens, kas uzskicē acumirkli.”) – manu grāmatplauktu tagad rotās burvīgi vienkāršs, bet neparasti skaists Ziedoņa Epifāniju izdevums zviedru valodā (nu un, ka nemāku), un man ir dīvaini svārki nedaudz lillā, un jaka (laikam ne lillā…)

vēl man ir jaunas dzejoļu grāmatas un Selindžera dzīve

un nākamais darbs – kaķu enciklopēdijas korektūra (par to drīkst smieties, vēderu turot, bet tāds darbs man patīk, un es zinu, kam uzdāvināt brīveksemplārus, ja tādi būs)

un es zinu, ka nedrīkst pašai uzprasīties, bet jāgaida aicinājumi

un jānopērk cimdi

lillā?

dažas izvēles ir tendenciozas un pārāk pašmērķīgas

daži cilvēki ir vienkārši stulbi vai pārāk iedomīgi

dažreiz kuskusa ir par daudz

dažreiz augstākā mākslas forma neuzrunā (ok, ar vienu, diviem izņēmumiem)

daži e-pasti var uzlabot situāciju

daži cilvēki prot aicināt uz kūkām

dažreiz gadās jaukākos no visiem satikt netīšām

dažreiz tavs prieks nekļūst par citu prieku – nav tāda dalīta prieka, dubulta prieka

dažos gadījumos atvadīties ir vieglāk nekā satikties

dažās situācijās labāk paklusēt

dažreiz radi ir vienīgais, ko negribas nedz redzēt, nedz satikt

dažreiz gribas datoru triekt pret sienu