DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

Advertisements

2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

progress

iztīrītie plaukti nes augļus, sanāk domāt par sevi, un ir ļoti labi, un tad nāk senās lietas priekšā (piedod, bet to, kas bija, tu nogalināji, ne es), un, iedomājies, ir pilnīgi viegli pateikt nē tam visam, jo ir atgūta pašvērtība

sev pilnīgi netipiskas situācijas, jauni cilvēki (kompānija, kur visi lielākoties ir veģetārieši un vegāni, atklāj jaunas garšas!), kontrole pār to, kur sevi iesaistīt, un ģeniālākais Jaungads ieplānots, tas būs graujoši!!! gaidu ar nepacietību jau tagad, bet papriekš nākamnedēļas teātri, 18. nov. pasākums, tad Vācija un decembris, kurā tiek solīti negaidīti pārsteigumi

man patīk tas, ka viss tiešām notiek tā, kā tam jānotiek, man patīk visi mazie atgādinājumi, ko es saņemu, man patīk turēt sev dotos solījumus un pieturēties pie saviem principiem

 

sniegs

bagātīgi sasnidzis Grīziņkalns, trīs jauni pokemoni un trīs jaunas grāmatas – noteicējs lekcijām un divas lasāmās, ko tik ilgi gaidīju, un telefona vāciņš ar pikačū visiem par spīti, jo ir vienkārši forši būt sev, un sāpošs kakls, jo laikam atgriezties no +15 uz -3 tik strauji nebija pārāk labi, vēstule no meitenes, kas gatavo lapsiņas piespraudi, ka lapsiņa atnāks ātrāk, jo viņa aizkavējās izsūtīt laicīgi vectēva bēru dēļ, mana līdzjūtība, līdz galam noskatīts The Big C, kas noteikti ir viens no labākajiem seriāliem, nobirušas pāris asaras, jo seriālos nāve ir skaista, un miegs – miegs nāk visu laiku, un domas “ja nu…?”

tik labi, kad nav jāiet pirmdienā uz darbu

marts

anna walker

Anna Walker

marta kaķim vajadzēja tikt galā ar emocijām, kuras nekad tam nav īsti padevušās; skaļa ņaudēšana (lasi: raudāšana) palīdzēja, bet marta kaķis domā, ka tomēr nevajadzēja censties tikt ar tām galā, un ir nedaudz vīlies pats sevī, ka viņš nekad, nekad nezina, kā rīkoties pareizi, un sarīkojas nepareizi, pilnīgi bezjēdzīgi un muļķīgi; uz piecām minūtēm aste ir kā vāverei, jā, bet tās ir tikai piecas minūtes, un atkal ir klāt kaut kādas šaubas, nesapratne un muļķība; taču vienlaikus marta kaķis ir nedaudz pārliecināts, ka šoreiz varbūt tiešām, klusi un mierīgi, bet patiešām… kaut kas būs… labs

marta kaķis ir apēdis desu (lasi: pabeidzis skolu)

marta kaķis ir nokļuvis pie putniņiem (lasi: atradis darbu)

marta kaķis ir par 99,9 % laimīgs


marta kaķis patiešām un no visas sirds ienīst ieņēmumu dienestu (vai tiešām ir kāds “laimīgais”, kuram tika dota iespēja iesniegt deklarāciju jau 1. martā?)

 

tā nav dzīve, tas ir kino

gribēju kā filmā, dabūju kā filmā; viss sagriezās kājām gaisā burtiski piecās minūtēs

bet labāk nemaz nevarēja būt

 

vakar tika sasniegts jauns episkuma līmenis ar dejām līdz 6.00 rītā un pilnīgi superīgu dienu, kreizī nakti un omg nākamo rītu

redzēs, kas sekos tālāk

šūpuļdziesmas

atceros, ka tās Klāsa Vāveres veidotās mūzikas izlases sāku vākt vidusskolā, kojās biju spiesta dzīvot kopā ar visbriesmīgāko istabas biedreni, kādu varu iedomāties, bet no viņas bija viens labums – viņas klasesbiedrs par dažiem santīmiem bija gatavs sameklēt visas vajadzīgās dziesmas un sarakstīt diskā, tā es dabūju pirmās šūpuļdziesmas, un būtībā mani pat tagad nesatrauc, ka tie nav oriģināliem diski, man patīk tā raibā kolekcija, ko man dažādos laikos ierakstījuši dažādi cilvēki, vai arī tie daži oriģinālie diski, kurus man kāds uzdāvināja, – kopā savācu 14 no 18
disku ēra beigusies, tos vairs nav, kur noklausīties, un, no vienas puses ir žēl, atceros, kā vienā vasarā tā drillēju hipiju šūpuļdziesmas, ka disks sāka raustīties, un arī tagad tas būtībā ir mans iemīļotākais no visiem, bet tam tuvu līdzās stāv dīvu šūpuļdziesmas, kuras kā izlase man šķiet visorganiskākās, ar vislabāko kompozīciju, bet hipiji – nu ja, tiem jau vējš matos un galvā varbūt zāģu skaidas, bet neviens nenoliegs, ka, lai arī ar zāģu skaidām galva, Vinnijs Pūks ir viens no jaukākajiem personificētajiem radījumiem, līdz ar to analoģiski arī tie hipiji nav sliktāki
jā, savulaik man Klāss Vāvere šķita varen saistošs cilvēks, lai arī viņu nepazīstu, tāds iespaids radās no šūpuļdziesmām, bet, šodien, veidojot savu spotifaja šūpuļdziesmu listi, sapratu, ka viņš daudzviet atkārtojas, un nav īsti skaidrs, kāpēc likt vienas un tās pašas dziesmas izlasēs, kuras tiešām cilvēki varētu kolekcionēt, maksājot naudu un gaidot muzikālo apvāršņu paplašināšanu, nevis vienu un to pašu dziesmu, piemēram, trīs diskos
cilvēks ir ierobežota būtne, arī tad, ja kopumā viņš uzrāda visplašākos iekšējās telpas apvāršņus, un arī tad, kad sāku kaut ko darīt ar rakstiem, sūtīju e-pastu minētajam kungam, jo bija kāds lūgums, bet man neviens tā arī neatbildēja…
taču šūpuļdziesmas man patīk vēl joprojām – radījums ir pārspējis radītāju un var dzīvot neatkarīgi no tā

http://youtu.be/_47cG58h-XE