if it comes from the heart

šodien dzirdēju darba grāmatvedes sarunu pa telefonu, ka viņa šķiroties, ka vīrs liekot viņai iet pie psihologa (sarunā tika jautāts: kā jums bija? arī gāji? arī tev lika? tādi tie vīrieši…), ka uzrakstījis viņai 18 lapas (no abām pusēm) garu vēstuli, kurā esot bijušas īstās šausmas sarakstītas, un tad viņai visa racionāli rezumēja: ja beidzies, tad nav vairs ko, atgūt neko nevar

jā… tie brīži, kad cilvēkiem vairs neko vienam no otra nevajag, bet vajag pierādīt, kuram ir taisnība, – to laikam sauc par šķiršanos, un tā ir tieši tik briesmīga, kā izklausās; un kāpēc tomēr cilvēki agrāk vai vēlāk paliek riebīgi cits pret citu? it kā mums iekšā būtu kaut kāds mehānisms, ko nevar atslēgt, tikai uz mirkli dažkārt izdodas, bet pie katras sīkākās izdevības tomēr nāk ārā kaut kas nejauks, un tā vien gribas parādīt savu ego visā tā krāšņumā

un rakstīt vēstules pēc šķiršanās vajag – labs terapijas līdzeklis, bet nekad nevajag tās nodot adresātam vai nosūtīt, vajag noglabāt vai izmest, vai noglabāt un izmest pēc laika, kad prāts sakārtojies; iedomājies saņemt tādu vēstuli – tur droši vien pilns ar uzskaitītiem gadījumiem, kad kaut kas nogājis greizi vai nav sanācis tik labi, cik gribētos…

un kuram ir tā taisnība? vai tas tiešām ir tik svarīgi? svarīgāk par cieņu pret kopīgo dzīvi, lai arī tā pagājusi?

tā dzīve paiet


svīres kviec kā sivēni, un šādos vakaros, kad gadās sajusties labi par esamību ne no kā, tāpat vien, šādos vakaros neko vairāk arī nevajag; rīt tā varbūt vairs nebūs patiesība, bet šodien ir labi

kaķiem karsti, bet tās sasodītās svīres – galva jācilā, lai katrreiz paskatītu, kas skrien gar logu

vai tā varētu būt visas dzīves kvintesence – šādi vakari, kad ir labi ne no kā un svīres kviec aiz loga?

pat ja rīt tā vairs nebūs patiesība un izrādīsies, ka esi tikai vēja nesta pūka

Advertisements

pag, ko?

gāju pa ceļu klusā miestiņā vēlā pēcpusdienā, kas jau sliecās uz vakarpusi, – gāju uz vilcienu, kad uz ietves, ko jau sagrauzis laika zobs, bet kas vienalga vēl uzsūc asfalta paliekās siltumu, stāvēja/sēdēja/gulēja (lai ko viņa arī darītu) maza čūska, un es nodomāju:

“skat, čuskas bērniņš, jāpaņem rokās un jānoliek malā”

pēc mirkļa es nodomāju:

“pag, ko? tā taču ir čūska. kopš kura laika es nebaidos no čūskām?”

čūsku rokās pēc šī apskaidrības mirkļa nepaņēmu, bet teicu viņai:

“nerāpo uz ielas”

čūska sakustējās – kā vilnis vai ļoti talantīgs un kustīgs dejotājs -, apsviedās uz otru pusi un ierāpoja zālē

atziņa: jāatkārto, kā atšķirt indīgas čūskas no neindīgām (ja nu atkal sagribas kādu paņemt rokās), un visa pamatā ir komunikācija

reliģiskas pārdomas

tā kā ir Lieldienu laiks un pat saprātīgi cilvēki neizvairās no to svinēšanas, lai gan Lieldienas ir vieni no retajiem svētkiem, kas vairāk vai mazāk ir spējuši saglabāt reliģisko nozīmi un nav patērnieciskojušies tik ļoti kā, piemēram, Ziemassvētki, kas jau vairāk ir vienkārši ģimenes svētki un ko tādā nozīmē var svinēt jebkurš, kuram ir ģimene, tad Lieldienu brīvdienas ir labs piemērs, kā apliecināt, ka dieva (lai kas tas arī būtu) domu gaita vienmēr ir darbojusies un darbosies pēc principa “nedomā, ka notiks tā, kā tu domā, tā vietā notiks tā, kā tu nemaz nedomā” (to pašu var attiecināt uz Stambulas konvenciju – ja Dievs saka, ka nav jāpieņem, tad nav jāpieņem, jo vardarbībā cietušas sievietes nekas nespēs aizsargāt labāk par pāvesta Dieva vārdā izsludināto, ka elles nemaz nav, un, ja nav elles, tad tādas ciešanas kā vīra agresija ir nieks un gan jau varēs paciest (nē, īstenībā šis konkrētais pāvests ir visa ok, tikai varēja būt vēl vairāk ok, ja reaģētu uz aktualitātēm un censtos atspēkot dažādus baznīcas pārstāvju samurgojumus)); bet, paceļojot laikā un atgriežoties februārī, tas kas izrādījās aukstāks un sniegotāks nekā pēdējā laikā pieredzēts, tāpēc, pat ja būtu iespēja, uz jūru neizdotos aizbraukt, bet tik ļoti gribējās, taču nekādi, jo pat vajadzēja saslimt, un tad pēc slimošanas atkal bija auksts un vējains, un tā visu laiku – dienas pagāja, sapņojot par nedēļas nogali, kad varēs aizbraukt uz jūru, un tad bija marts – siltāks, saulaināks, un dažas nedēļas nogales pat lieliski piemērotas jūrai, bet tādās jau kā vienmēr jāstrādā, nelīdz pat spītīga atteikšanās no zābakiem jau marta sākumā un kurpju nopirkšana, kādēļ, iespējams, auksta kefīra izdzeršanas izraisīts kakla krekšķis nevēlējās pāriet visu mēnesi, bet kāda tam nozīme – gribas kurpes un jūru, un tad, kad visas nedēļas nogales ir pagājušas, pienāk Lieldienu brīvdienas, kad ir četras brīvas dienas, beidzot nav jāstrādā un visas domas ir par braukšanu uz jūru, un tad piektdienas rītā, kad tevi pamodina kaķi, jo grib spinātus un cieto sieru, ir sniegs, un viņš snieg, un tev ir kurpes, un nekādus zābakus tu nevilksi un neiesi salt pie jūras, jo tu negribi salt, un, jā, tā vietā tev tiek dota ģeniāla ideja jaunam stāstam, lai arī tev šķita, ka tu visu, ko gribēji, jau uzrakstīji (tikai nenoslīpēji), āmen

te, iekšā

nav vārdu, kuros ielikt laimes sajūtu, ir tikai sajūta – ar visu fucked up un messed up vandīšanos dažu gadu garumā, ar nonākšanu īstajā vietā, bet ne tajā, kāpēc vajadzēja vandīties, un tas, kāpēc vajadzēja vandīties, ir palicis kaut kur miglā, pagājušajā gadā, kosmosā, uzsprāgusī zvaigzne, atā, tava aste pat vairs nav redzama, tikai dažreiz miršanas gaisma vēl uzdzirkstī, bet tā skaisti, tā vienkārši – kā koks, kas aug neredzami, kā putns, kas lido bez piepūles, kā bērni, kas dzimst paši no sevis, un manas mājas ir te, manī, uz šīs zemes, un tā tas notiek, tik vienkārši, kad esi mājās, esi laimīgs, un laime ir miers

solidaritāte

gājiens radīja apbrīnojami labu sajūtu – jēgpilnākais 8. marts manā mūžā, turklāt kaut kā reti tomēr gadās, ka nav nemaz ne mazākās šaubas par kaut ko, par došanos kaut kur vai tml., un šoreiz nebija nekādu šaubu, kā arī nebija ierastā “kāpēc es vispār iedomāju kaut kur iet, nekur negribas iet”; varbūt gājienam pietrūka nedaudz pamatīgākas runu daļas, bet tas tikai neliels vērojums no malas, jo vispār jau vajag daudz drosmes, lai vispār kaut kur tā izietu un skaļi teiktu, ko domā; viena no labākajām tēzēm skanēja: ja jau tik ļoti vajag, mēs dzemdēsim vēl vairāk feministu

ak, un tomēr izrādās, ka vakar neviens nav sapratis, par ko balso (m)orālā komiteja, pat pati komiteja ne, vēl tomēr ir neliela cerība uz saprāta uzvaru; (starp citu, novērojums – izteikti konservatīvie lielākoties ir gados paveci cilvēki, kuriem vienkārši bail no izmaiņām, jo viņi tās neizprot; bet jauni konservatīvie ir visbiedējošākie – viņu izpratnei par lietām ir betona konsistence)

vakariņās turku zirņu un pupiņu karijs ar olu nūdelēm un avokado, desertā grāmata un mūzika, un ir labi būt tā vienkārši sev

DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze

progress

iztīrītie plaukti nes augļus, sanāk domāt par sevi, un ir ļoti labi, un tad nāk senās lietas priekšā (piedod, bet to, kas bija, tu nogalināji, ne es), un, iedomājies, ir pilnīgi viegli pateikt nē tam visam, jo ir atgūta pašvērtība

sev pilnīgi netipiskas situācijas, jauni cilvēki (kompānija, kur visi lielākoties ir veģetārieši un vegāni, atklāj jaunas garšas!), kontrole pār to, kur sevi iesaistīt, un ģeniālākais Jaungads ieplānots, tas būs graujoši!!! gaidu ar nepacietību jau tagad, bet papriekš nākamnedēļas teātri, 18. nov. pasākums, tad Vācija un decembris, kurā tiek solīti negaidīti pārsteigumi

man patīk tas, ka viss tiešām notiek tā, kā tam jānotiek, man patīk visi mazie atgādinājumi, ko es saņemu, man patīk turēt sev dotos solījumus un pieturēties pie saviem principiem