kas ir svarīgi

BPP kā vienmēr spēj atgādināt, kas ir prieks, bet dažreiz vēl vairāk sajūsmina un priecē kaut kas drūms, piemēram, tāda filma kā “Blind” (NO), par kuru nav iespējams beigt domāt, tieši tik laba tā ir, turklāt pa starpām mindfucking atklāj visai tieši arī to, kā ir ikdienā dzīvot aklam cilvēkam; pirms tam, protams, no malas sanāca pavērot, kas veido un kas neveido ģimeni (neizbēgami tā ir interese citam par citu) un citas radu būšanas, no kā secināju, ka mana īstā ģimene ir divi lieliskākie kaķi pasaulē un vēl daži cilvēki, kuriem ar mani gan ir, gan nav tiešas radnieciskas saites (pretstatā tiem, kuriem būtu jābūt ģimenei), taču tas jau sens stāsts, un tajā nav it nekādas traģikas; sapnī redzēju darba lietas, kurās neizbēgams bija K. (brr) un zilās aras, un vēl kaut ko, ko gribēju atcerēties, bet jau aizmirsu, ups

Advertisements

chin up

nesen darba pasākumā viens gudrs cilvēks teica, ka ir viegli marginalizēt tos, kuri pauž nepieņemamu vai neatbalstāmu viedokli, piemēram, rupji sakot, viņus regulāri kauninot un atspēkojot viņu viedokli ar argumentāciju, kāpēc kaut kas vispār jāmarginalizē; daļēji es tam piekrītu – var marginalizēt “sliktus” viedokļus, ja to paudējiem rūp tas, vai viņu viedokļi tiek ņemti vērā; bet ja nerūp? tad arī marginalizēt viņus nebūs iespējams, jo viņiem vienkārši būs vienalga un viņi turpinās producēt savas blēņas; taču arī tādā gadījumā ir labi, ja pastāv argumentēti pretviedokļi, no kuriem smelties informāciju un zināšanas, tāpēc priecājos, ka kāds ķeras klāt tām šausmām, uz ko tik viegli atsaucas vairums, piemēram, manā FB draugu lokā esošo sieviešu (un es brīnos, kā var būt tik glupas) vai sievietes, ko nākas sastapt draugu vai darba pasākumos vai vispār publiskās vietās, proti, runa ir par uģi kuģi un viņa blēņām un šo rakstu: http://www.satori.lv/article/viena-kugi-ar-ugi

tas gan skar vienu pusi no sociālās uztveres problēmas, ko tādi izteikumi rada, jo ne viss vienmēr noved tieši pie vardabības; lielākoties tas, kas ir redzams – sievietes vienkārši akli seko šiem padomiem, uzskatot, ka tie “palīdz kļūt sievišķīgākām”, tādā veidā arvien producējot dzimumu stereotipus un mācot tos arī saviem bērniem; jau gana ar to, ka popkultūra uzlikusi ķermenim gūzmu stereotipu, savienojot tos ar kuģiskajiem izteikumiem, tas viss kļūst baisi, ņemot vērā, ka cilvēki ikdienā tos patiešām producē visneiedomājamākajos veidos visās iespējamās vietās un laikā, visur

ja šķiet, ka paliek labāk, – jāiziet ielās un jāpaklausās, ko cilvēki runā, piemēram, sabiedriskā transporta pieturā vai korporatīvā pasākumā, brr; tāpēc sakarīgu informāciju un pretargumentus kuģa šausmām vajag vēl un vēl

mirklīši

jebkurā gadījumā tas bija labākais, kas pēdējā laikā dzirdēts: kāds tviterdarbinieks vakar, savā pēdējā darbadienā, ejot prom, izdzēsa Trampa tviterkontu

citreiz darba lielie pasākumi ir smagnēji emocionāli, bet šoreiz ļoti patīkami un pat jautri; reti arī tas, ka nejūtos ārpus visa, bet vairāk iekšā

saulriets; vispār aptvēru, ka ļoti sen nebiju redzējusi sauli

pilnmēness pie jūras, uz jūras mēness tilts

beidzot atrasta normāla paskata mugursoma ikdienai

mīļums

skaļas domas

tik daudz iemeslu, kāpēc labāk ne, bet galvā kaut kas skaļi kliedz: stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene, stulbene

īsi pirms

– Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa. Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa. Tā ir viena un tā pati lapsa, viena un tā pati lapsa…

Viņš atkārtoja šos vārdus bezgalilgi – kā cilvēks, kas lēni raisās vaļā no murga skavām, savā prātā neganti kliegdams. Beidzot viņš sajutās labāk, un, kad asaras bija apsīkušas viņa acīs, vīrs redzēja, ka lapsa vēl aizvien ir savā vietā.

Viņš pats nebija izkustējies ne par mata tiesu.

Sāka snigt.

Sniga.

/Sjouns. Skugabaldrs/

 

whatever

ja ilgi sanāk klusēt, tātad notiek daudz kas tāds, ko gribas paturēt tikai sev; piemēram, domas, lēmumus, notikumus, cilvēkus; bet galvenais – domas un lēmumus; cilvēki aiziet vai paliek pie citiem paši, notikumi paiet citu ietekmē vai saistībā ar citiem, bet domas un lēmumi paliek; nesen lasīju, ka nav tādas pareizās izvēles, ir tikai konkrēta izvēle un sadzīvošana ar to; tādā gadījumā visas izvēles ir nepareizas, tāpēc, lai kādus lēmumus es pieņemtu, tie kaut kādā ziņā vienmēr būs nepareizi; taču dažkārt šķiet, ka citādi nemaz nevar – ir jāsadzīvo ar savu nepareizību, kaut kā taču ar to ir jāsadzīvo…? pat ja izvēlētie veidi šķiet kategoriski

ļaut sev būt sev un ļaut citiem būt sev, un iemācīties nejust sāpes par nepareizajām izvēlēm

šausmīgi

šorīt uz ielas redzēju smēķējošu grūtnieci – ja godīgi, to vairs negadās redzēt gandrīz nemaz, tikai filmās par 70. gadiem kā atavismu, uz ko skatoties jādomā: paldies dievam, tas ir izskausts; bet, nē, vēl joprojām notiek tā, ka cilvēkiem, kuriem bērni it nemaz nav vajadzīgi, tie ir, un vēl tiek mocīti, nemaz nedzimuši, lai arī pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nevar būt bērnu vai nav iespējams tos tik viegli dabūt… jebkurā gadījumā šajā pasaulē nekas nenotiek likumsakarīgi, bet tikai un vienīgi nejauši – bez jebkādas loģikas un pamatojuma

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

brīvs

pēc ilgiem laikiem brīvs vakars, kad nekas nav jādara, viss nodots, uz priekšu pateikts, ka uz kādu brīdi pietiek, un ir tik neparasta sajūta – it kā pēkšņi būtu beidzies kāds nejēdzīgi nesaprotams skrējiens, kam vienlaikus ir bijusi liela nozīme; nevar, protams, arī pilnībā apgalvot, ka skrējiens bija taisns un vienmērīgs, bet nu ir kaut kas galā, un tas ir labi

šodien darbā neviena nebija, bet atnāca Dainis, jokains vīriņš ar garīgās veselības problēmām, un atnesa fotokolāžu ar dīvainiem attēliem, kuru vidū bija spocīgs busiņš, man tas patika; darbam ir divas puses: cilvēki un cilvēki – vieni (dažreiz vieni un tie paši, citreiz ne) spēj sagādāt prieku un piepildījumu, citi savukārt izsmeļ tukšu un tajā tukšumā iemetas dusmas, neapmierinātība un arī ļoti nepatīkama sajūta, ko īpaši rada nelaipnie zvanītāji; domāju, vai tiešām cilvēkiem patīk būt tādiem riebīgiem… vai iedomāties, ka viņi visu zina labāk

un tad ir tādi tukšumi, kas rodas no svešu cilvēku slikti sadarītā kaut kur kaut kad vai no tuvu cilvēku nevērīgi un vienaldzīgi sadarītā; vienus es nepazītus un ienīstu, otriem – lai jau tas paliek viņiem neapjausts

jūnijs/elle un paradīze

dzīvot tekstos, just tekstos – tas ir viss viens liels jūnijs ārpus darba elles, kas nu beigusies

dīvaini, ka 1. jūnijā saņēmu dažus gadus senu atvainošanos, kas man sākumā šķita lieka, jo viss taču pagājis un tam vairs nav nozīmes, bet gandrīz uzreiz sajutu, ka biju pat ļoti gaidījusi šo atvainošanos – sevis dēļ, savu sajūtu dēļ, tādēļ, lai nešķistu, ka uztveru pasauli ne tā, kā varbūt vajadzētu

un tad bija darba teksti, daudz darba tekstu, kas visu laiku virpinās apkārt un savā ziņā nozog laiku un vēlmi citiem tekstiem, tiem radošajiem vai lasāmajiem, un par to nedaudz žēl, bet kaut kā ir jādzīvo, un dzīve liek izvēlēties, kas svarīgāks

daudz domāts par to, vai ir vērts balstīties uz iedomām un ko tās vispār nozīmē, proti, vai iedomātas lietas piepildīšanās/nepiepildīšanās ir zīme vai nav

un tad ir tā daļa tekstu, kas ir paradīze un kur ieeja ir liegta visiem citiem, izņemot tekstu saņēmējus/sūtītājus – vēlēšanās piepildās, ne bez piepūles un cenšanās, bet piepildās, un mēs pēkšņi attopamies, ka fiziski nespējam eksistēt bez cilvēkiem-tekstiem vai tekstiem-cilvēkiem, kuri rada vislielāko nozīmi un vislielāko prieku

ja kosmoss māca pacietību, šī mācība ir jāpieņem, taču neko nevar palaist pašplūsmā, spuras ir jāpakustina, ja gribas doties noteiktā virzienā; pašlaik vēlamais virziens ir noteikts, spuras kustas, redzēs, kā straume plūdīs, taču arī šādi – vienkārši un patiesi – ir labi, pat ļoti labi, un tā ir paradīze