bez jebkāda iemesla

priecīgs

saintriģēja taro kārtis

(it kā) pazuda viss, kas traucēja

seriāls kā dzīve

beidzot tiku galā ar Girls – jāsaka, ka 5. un 6. sezonu patiešām varēja izbaudīt un varēja just, ka seriāls “izauga” savu domu līdz feminisma problēmjautājumu apskatei visai tieši un dažkārt pat sāpīgi, neko neizskaistinot, tikai nedaudz pārspīlējot, jo tas galu galā ir komēdijseriāls; bet visvairāk man patika tas, cik filigrāni režisori nobalansēja uz šīs trauslās robežas, lai parādītu, ka dzīvē ir īsi laimīgie mirkļi un viss pārējais – vienkārši dzīve, kas nebūt nav vienkārša, un neizgāja uz “laimīgajām beigām”, bet atstāja vēlmi pēc tādām ilgoties (ak dies, kā mēs esam samaitāti ar “laimīgo beigu” ideju), un par to patiešām visu cieņu seriāla idejas autorei (komiskais moments gaidās “izaugs” vai “neizaugs” arī ļoti labi saglabāts)

bet tad arī dzīvē dažkārt kā seriālā no ainām, kur visi smejas: nopērc jaunus svārkus, uzvelc, un tieši tad tevi pilnībā no galvas līdz kājām nošļaksta garāmbraucoša mašīna, tā nošļaksta, ka tev ir sajūta – tu pusi tās peļķes burtiski esi norijusi

nu un? daudz nepatīkamāk ir tas, ka palika rūgtums draudzībā

nav nekā, ko teikt

seriāls Girls mani slikti ietekmē, uzmācas kaut kāda depresija, atkal pilnībā negribas runāt ar cilvēkiem, viņi runā virspusējas, bezjēdzīgas lietas un ir tik ļoti apsēsti ar sevi, ka spēj uzmanību koncentrēt uz citiem tikai tiktāl, kamēr sagaida savu kārtu runāt, runāt, runāt, un pēkšņi visi cilvēki sāk izskatīties kā no tā seriāla – absurdi nejēdzīgi (taču man šķita saistoša viena sieviete, kas bija nedaudz komiska un par kuru biju dzirdējusi drīzāk sliktu nekā labu, taču viņā bija tīkams saturs, un domāju, ka sliktais, ko biju dzirdējusi, nāca no stāstītāja nedrošības par sevi, nevis reāla situācijas novērtējuma); vai arī – praktiski nav tāda cilvēka, ar kuru vienkārši sakarīgi un jēgpilni pakomunicēt un kuram no manis nevajadzētu kaut ko: darbu, ko varu paveikt, aizņemties naudu, manas gleznas vai vēl nezin ko; nu kurš normāls cilvēks uz ziņu, ka šajā nedēļas nogalē darbus neņemšu, raksta, vai varēšu izdarīt tomēr vēl vienu darbu šajā nedēļas nogalē, un, kad es atbildu: vai man ir izvēle, atbild: nē, tev tiešām nav izvēles; esmu vienīgā, kurai tādā situācijā gribētos miljons reižu teikt: piedod, piedod, piedod, tā sanācis, tiešām piedod? vai arī – kā var patikt un vēlēties uzturēties vidē, kur cilvēki sejā lišķojas un smaida, bet aizmugurē vienkārši cits citu norej? kā viņiem visiem pietiek spēka izlikties, bet vienlaikus būt pilnīgiem pakaļām un domāt, ka citi ir stulbi un to neredz, vai nedomāt vispār par to, ko viņi aiz sevis atstāj? dažkārt, esot lielā cilvēku barā, gribētos vienkārši satikt kādu, ar kuru parunāt tā kā ar sā, bet tas ir tik neiespējami, ka negribas runāt vispār un negribas arī klausīties; nevar taču būt tā, ka kaut kur kaut kad uzrodas pilnīgi nepazīstams cilvēks, kurš tomēr šķiet ārkārtīgi pazīstams, vai arī problēma ir tajā, ka man pietrūkst kāda, ko es nepazīstu, un visi, ko es pazīstu, agrāk vai vēlāk izrādās cūkas un pat neprot atvainoties par saviem egoistiskajiem izgājieniem; vai arī – vispār ir kāds šajā pasaulē, kurš piedomā par to, kā izturēties ar cieņu pret citiem? vai arī bez problēmām nosper citiem piederošas lietas, lai arī visi zina, kam tās mantas pieder – kā tas ir iespējams? vai arī – kas tas ir ar tiem, kam svarīgs sociālais statuss un kuri, tiklīdz pazīsti kādu, kurš uzskatāms par populāru, pielien tev, lai gan līdz šim nebija nedz vajadzības, nedz laika komunicēt? vai arī – tiešām visu to sociālo padarīšanu kopā satur tikai un vienīgi alkohols? ja atsakies no alko, izkrīti no jebkā sociāla?

lai nu kā, vakar Spārnos bija fantastiski garšīgi veģetārie sarkano pupiņu plācenīši, kas bija negaidīti sātīgi; maijā plānoju, ka vajadzētu iegādāties grāmatplauktu un dīvānu, garu izejamo kleitu priekam un pavasarim, uztaisīt tetovējumu; un vispār varbūt uztaisīt sev cietoksni, ieslēgties un nereaģēt uz cilvēkiem, jo nekas labs tāpat nav gaidāms?

tagad gan zinu to brīdi, kurā gribētu atgriezties, ja tiktu izgudrota laika mašīna

bezmiegs

jautājums: vai vitamīni var izraisīt bezmiegu? nezināju, ko sadarīt līdz trijiem naktī, labi, ka ir internets; jebkurā gadījumā vakarā vitamīnus vairs nedzeršu

bet varbūt bezmiegs no darbu pārdaudzuma, lai gan nekāda īpaša noguruma nav, tikai apnikums par autoriem, kas domā, ka ir labi rakstnieki, bet īstenībā nav gan

un ir gan cilvēki – viņi domā, ka viņiem viss pienākas kā kaut kas pašsaprotams, taču atvainoties par savārītiem sūdiem gan nemāk; un es brīnos, kā nav neērti… bet apzināties, ka draugiem ir sliktās īpašības, nenozīmē, ka viņi tūlīt kļūst par nedraugiem; dažas lietas vienkārši jāpieņem, ar dažām lietām jāsamierinās

meitenes

vakar sāku skatīties seriālu Girls, jāsaka, dikti dīvains, bet, jo tālāk iet, jo saistošāks, lai gan nevar noliegt, ka pirmais, ko padomāju, to sākot skatoties, bija: nē, kā tādu murgu var skatīties; otrais: tiešām eksistē tādas meitenes? trešais: paldies dievam, tas vecums ir garām

bet tur ir dažas riktīgi labas epizodes, kas “paņem”

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas

ehh

gribētos uz Stokholmu ar kuģi, bet nav, ar ko kopā braukt; apnikums, panīkums un liels zb

dīvaino cilvēku mēnesis

aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis, teica TSEliots, un jāpiekrīt, jo sanācis jau izjust dažu skarbu jociņu, kā arī sastapt virkni dīvainu ļaužu (dāmu, kas laipni piedāvā aizvest, bet, kā izrādās, tikai tādēļ, lai dabūtu naudu; kungu, kurš izmisīgi aicina nepārdomāt, bet tad pārdomā pats; sievieti, kas spēj visu pārvērst bezjēdzīgā stulbumā; poli, kurš filozofē bez apstājas; mākslinieku, ko varētu nodēvēt par īstu, utt.)

vai jums kādreiz ir bijis tā, ka, atliekot vien ko patiešām vēlēties, censties to iegūt, dzīve uzliek tādu kā bloku, sakot “nē” un viss? (ne jau tā, ka vienreiz bišķi pamēģināji, nesanāca, padevies, bet tā, ka centies no visa spēka, patiesi vēlies sasniegt savus mērķus, bet, tiklīdz paspīd kāda gaismiņa, tā bez iemesla, pēkšņi un negaidīti apdziest un nekas nesanāk – pat daudzas reizes pēc kārtas) un tad nevar saprast, vai uzticēties tai dzīvei, uztvert to kā zīmi vai vienkārši padoties

man šķiet, ka manai karmai ir ļoti emocionāls raksturs

ak dies

šausmas, ko es šodien izdarīju!!!!

saprast

dīvainas sagadīšanās rezultātā vakar es gadījos nevietā, no kā sapratu, ka man nepatīk bezsaturīgums sarunās ar svešiem cilvēkiem, bezjēdzīgums un visa padarīšana par uzjautrināšanās iemeslu

ka vairāk prieka sagādā interesantas sarunas, iespēja uzzināt cilvēku skatpunktus, noskaidrot viņu pasaules izpratni un izjūtu, tā arī sevi bagātinot

un varbūt tāpēc man reti ir interesanti ar vienaudžiem, jo agrāk vai vēlāk viņi pārslēdzas uz bezjēdzīgumu, bet daži ir bezjēdzīgi visu laiku