2. piegājiens

arvien vairāk pastiprinās sajūta, ka esmu tikai objekts – kaut kāda īpaša medicīnas iestāžu un darbinieku attieksme, kas laikam tiek īpaši izstrādāta vai izstrādājas pati laika gaitā, taču tieši pie šiem kungiem tā ir izteikti izteikta (viņi ir trīs: A, K un D; cik man izdevies uzzināt, aktuāla ir auto tēma – regulāri tiek apspriesta servisu problēma, cik tie ir dārgi utt., bet D izdevās atrast labu un lētu servisu, kur veči pat darot savu darbu un, ja aizvedot mašīnu vakarā, tad no rīt jau varot dabūt atpakaļ; kā viņš par tādu servisu dabūjis zināt? viņa draudzenei (vai sievai), kuru sauc tāpat kā mani, kaut kādi darba kontakti vai tamlīdzīgi; K esot reiz braucis uz vienu no dārgajiem un slavenajiem servisiem un tur viņam par eļļas maiņu paprasījuši 150 eiro, bet tāda eļļa atsevišķi nopērkama – par cik? par 30? nu nē, 23! jā, un D smēķē (nejautājiet, kā es to zinu); A dzīvo Mārupē, ir precējies, ir vismaz viena meita; ko viņi zina par mani? praktiski neko, katru reizi vismaz trīskārt pārjautā uzvārdu; ņemot vētrā, ka, lai pie šiem kungiem nokļūtu, jāceļas ļoti agri, viņi nozīmēto laiku nokavē, šoreiz māsiņa man pat teica, lai es pusstundu kkur pastaigājot (ir agrs rīts, slimnīcas teritorija, -7 grādi), uz ko, protams, man nācās atteikt; turpinājums sekos, pagaidām to visu attaisno vien tas, ka, iespējams, šie kungi ir kaut kādā necilvēcīgā veidā gudri)

šodien sajūtas noteikti nav nekādas patīkami iedvesmojošas, gribas gulēt un neko nedarīt, bet vakarā vēl teātris… un vēl tur viss notiek kaut kādā tādā pofigismā (izņemot visu iepriekš minēto), ar ko esmu sastapusies tikai mākslinieku vidē, un rēķinu nesaņēmu – nezinu, vai tā ir jābūt vai nav; jebkurā gadījumā man ir iebildumi tikai pret nenormāli agrajiem rītiem, viss pārējais ir pieciešams, pat tas, ka par tevi “aizmirst”, bet, kad atceras, uzmet uz sejas palagu

ā, viena no dīvainākajām sajūtām, ar ko sastapos pat ārpus medicīnas iestāžu sienām, – netīšām atklāju, ka kāds man nezināms cilvēks mani ir bloķējis tvīterī

Advertisements

triptihs

protams, ilgi nebija jāgaida uz absurdu un muļķību – lasu par francūziešu vēstuli, kas attaisno uzmākšanos (Latvijas presē to sauc par flirtu…), un domāju par to, cik tomēr bieži vien cilvēki ir aprobežoti un ierobežoti savā burbulī, ko viņi uzskata par visaptverošu realitāti un patiesību, vai varbūt tā ir neizmērojama un cietsirdīga neiejūtība, nespēja just līdzi, vai, kā ņujorkerā rakstīts, – iztēles trūkums; lai kas tas arī būtu, man gribētos, lai pasaule drīzā laikā mainītos tik ļoti, ka tajā vairs nebūtu nedz tādu vīriešu (un arī sieviešu!), kuri domā, ka uzmākties ir ok, nedz tādu sieviešu, kuras to attaisno, slēpjoties aiz pārprastas seksuālās brīvības

tas ir jancīgi, ka cilvēks, kurš visu dara tikai, lai atstātu uz citiem iespaidu, visu tikai ārienei, bildei, nesaprot, ka viņa dzīvē nekad nebūs miera, jo viņā pašā tāda nav; ka, lai sakārtotu savu dzīvi, jāmaina skatus uz to, nevis jāgaida, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies tādi cilvēki, kuri rīkosies tikai tā, kā tu iedomājies un vēlies; galu galā uzskatīt sevi par kungu un ķēniņu un tad sašust, ka kāds rīkojas pretēji šim uzskatam, ir ļoti muļķīgi; varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc patiesībā attālinājāmies un attālināmies – es un brālis

aizpagājušā naktī redzēju dīvainu sapni: tā bija kāda arābu ģimene, kurā slikti izturējās pret meitu, tāpēc es tai ģimenei stāstīju, ka mūsdienās izpratne par to, kas ir ģimene, ir mainījusies, proti, mūsdienās vairs nav vajadzīga ģimene, lai izdzīvotu, un nav jānoliedz sevi, lai būtu daļa no ģimenes, bet, ja ir vēlme veidot un saglabāt ģimeni, tad ir svarīgs katrs tās loceklis, lai kāds viņš arī būtu; šonakt redzēju stārķus – spriežot pēc sapņu tulka, iespējami ir trīs varianti: vēstule, kāzas, vētra (ļoti loģiska sakarību ķēde)

nejaušības

ļoti dīvaini lasīt tekstu, kas precīzi atspoguļo sajūtas, un dīvaini, ka tāds teksts it kā nejauši atnāk tajā laikā, kad ir tādas sajūtas, īpaši tāpēc, ka tāda tipa tekstu atnākšana it nemaz nav ierasta lieta, tieši otrādi, ārkārtīgs izņēmums

un tad atkal ir jādomā, vai nejaušības ir nejaušas un vispār nejaušības vai tomēr viss, kas notiek, ir tikai un vienīgi nejaušība

zaudēta cīņa

Sanāk, ka bezpalīdzība ir sēta, kas uzstādīta pašos ķermeņa dziļumos kā robeža? Ikviens laužas tai cauri – citi no ārpuses, pats no iekšpuses –, būtībā cenšoties nodibināt kontaktu. Sanāk, ka vajag lauzties cauri, lai piekļūtu cilvēkam, vai arī viņam pašam ir jānāk uz āru, jālaužas sev cauri un jātiek laukā?

(..)

Un es zinu, ka vienīgā iespēja ir tā, ka tas otrs ir cits ‒ pašā būtībā, lai satikšanās varētu notikt. Ka mēs esam divi, nevis viens. Ka mēs esam atdalīti.

Es to zinu. Bet tā daļa manī, kas jūtas vientuļa, to nezina. Nevar zināt. Maldās, meklē. Uzskata vīzijas par mājieniem, iespējām, minējumiem, telpu. Kā tagad šeit, galerijā Bordo.

Vai to, ko es te daru, es daru tādēļ, lai varētu būt kopā ar tevi, viņu, kādu tur, laukā? Vai lai varētu būt kopā ar otru, visiem citiem, sevī pašā. Vai es strādāju, lai varētu izturēt to, ka esmu viena. Kamēr strādāju, es neesmu viena.

(..)

Vai tāpēc, ka viņš, Johanness, mani negrib. Vai tāpēc? Vai par to man ir kauns? Jā, man ir kauns par to. Pirmo reizi es gribu kādu, pati zinu, ko gribu, gribu viņu. Nepārprotami un skaidri zinu.

(..)

Tāda sajūta, it kā tas būtu bīstami. Tas ir bīstami. Tas, kas ar mani varētu notikt, ieejot iekšā, tuvojoties, izgaistot. Nokļūstot tur, kur es ilgojos, nevis atsakoties, bet jūtot, ka man tas ir nepieciešams, ka tas ir tas, ko es gribu. Un tas ir bīstami daudz apjomīgākā un citādākā veidā nekā līdz šim. Tur ir vēl kaut kas, kaut kas cits. Es nezinu, kas tas ir.

/Hanne Eštavīka/

sakrājies

varbūt varētu tā vietā, kad visi dzer un lieto narkotikas un uztver to kā normu, uztaisīt seriālu, kur galvenais tēls nedzer, nesmēķē, nelieto narkotikas, ir vegāns, cenšas pievērst uzmanību globālām problēmām, un kā viņš sastopas ar sociālajām stigmām, kad visa atpūtas un izklaides sfēra ir balstīta uz alkohola patēriņu/smēķēšanu/narkotiku lietošanu, ko ne tikai atbalsta ne vien valdība, bet pat stimulē ģimenēs, nododot šo “mantojumu” arvien tālāk, un ka citādi cilvēki neprot atpūsties un izklaidēties, plus citas stigmas saistībā ar ēšanas kultūru un arī gaļas industriju postošo ietekmi, kas lielāko daļu vispār neinteresē, jo valdībai ir izdevīgi uzturēt legālu alkohola un cigarešu tirgu, lai cilvēkiem aizmiglotu prātu, kura viņiem tāpat ir maz, un tad vēl tāda pretruna – to visu atbalstot, valdība aicina cilvēkus dzīvot veselīgi, nespējot tomēr nodrošināt sakarīgu veselības aprūpi

nu labi, pietiktu vienkārši ar ikdienas dzīvi tādā pasaulē, kas ir tik pretrunīga, ka, atsakoties no šo pretrunu uzturēšanas, sanāk piedzīvot sociālo izstumtību, vai tamlīdzīgi, nezinu, vienvārdsakot, apnicis alkohola, cigarešu un narkotiku slavināšanas kults

starp citu, tikko gan iesāku, bet izskatās visai ok seriāls “This Is Us”


bet nepateiktais ir tik neizturams, ka vienīgais, ko gribas, ir nedomāt un daudz jo daudz strādāt, ak dies, cik labi, ka tieši tagad, tieši tagad ir ietrāpījies šis smagais un visu laiku paģērošais projekts

 

eksorcisms

Dakša koncerti ir kā eksorcisma seansi, ko vēro pūlis, bet beigās izrādās tomēr, ka tieši pūlis ticis atbrīvots

man ir sajūta, it kā pamazām, pamazām ilgotais ir pārvērties par dēmonu, kas drīzāk moka, nevis iedvesmo (nezināju, ka ilgoties = ilgi)

ir vajadzīgs gaiss, citādi katra diena ir lēna smakšana un jūtama tuvošanās nāvei, bet gaisu nevar sniegt nedz jūra, nedz koncerts, nekas, izņemot to, kas gaisu atņem

apsēstība

2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

dārgumi

kad izdur ausī pīrsingu, mazliet nomokies ar cauruma sadziedēšanu, nolem nekad nemainīt auskaru, bet tad apskaties etsijā piedāvājumu

 

kad krikūži pārvēršas par fency kulonu ražotājiem

5a3fd8da2817db4e15b928c58f6e3c18

ja gribi zināt, kas ir posthumānisms…

…noskaties šo filmu

man šķiet, Holandai izdevusies nepārspējama filma, kas raisa virkni filozofisku jautājumu sakarā ar cilvēka dzīvības vērtību un cilvēka iedomāto pārspēku dabas priekšā, īpaši ņemot vērā poļu kontekstu un to, kas notiek tādā vietā kā Belovežas gārša, vai vienkārši nekur tālu neejot un atceroties, cik viegli un efektīvi LV likumdevēji vēlas iznīcināt mežus

vienlaikus ir skaidrs, ka pasaule ir nonākusi tādā ērā, kur līdz šim apspiestie apvienojas un ir gatavi rīcībai

ne vienmēr tas ir ētiski un humāni, bet, jā, vai maz drīkst vairs atsaukties uz vārdu “humāns” un ko tas īsti nozīmē…

un beigas – jā, kas tad paliek pēc cilvēka, kas ir tas, kas paliek