meitenes

vakar sāku skatīties seriālu Girls, jāsaka, dikti dīvains, bet, jo tālāk iet, jo saistošāks, lai gan nevar noliegt, ka pirmais, ko padomāju, to sākot skatoties, bija: nē, kā tādu murgu var skatīties; otrais: tiešām eksistē tādas meitenes? trešais: paldies dievam, tas vecums ir garām

bet tur ir dažas riktīgi labas epizodes, kas “paņem”

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas

ehh

gribētos uz Stokholmu ar kuģi, bet nav, ar ko kopā braukt; apnikums, panīkums un liels zb

dīvaino cilvēku mēnesis

aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis, teica TSEliots, un jāpiekrīt, jo sanācis jau izjust dažu skarbu jociņu, kā arī sastapt virkni dīvainu ļaužu (dāmu, kas laipni piedāvā aizvest, bet, kā izrādās, tikai tādēļ, lai dabūtu naudu; kungu, kurš izmisīgi aicina nepārdomāt, bet tad pārdomā pats; sievieti, kas spēj visu pārvērst bezjēdzīgā stulbumā; poli, kurš filozofē bez apstājas; mākslinieku, ko varētu nodēvēt par īstu, utt.)

vai jums kādreiz ir bijis tā, ka, atliekot vien ko patiešām vēlēties, censties to iegūt, dzīve uzliek tādu kā bloku, sakot “nē” un viss? (ne jau tā, ka vienreiz bišķi pamēģināji, nesanāca, padevies, bet tā, ka centies no visa spēka, patiesi vēlies sasniegt savus mērķus, bet, tiklīdz paspīd kāda gaismiņa, tā bez iemesla, pēkšņi un negaidīti apdziest un nekas nesanāk – pat daudzas reizes pēc kārtas) un tad nevar saprast, vai uzticēties tai dzīvei, uztvert to kā zīmi vai vienkārši padoties

man šķiet, ka manai karmai ir ļoti emocionāls raksturs

ak dies

šausmas, ko es šodien izdarīju!!!!

saprast

dīvainas sagadīšanās rezultātā vakar es gadījos nevietā, no kā sapratu, ka man nepatīk bezsaturīgums sarunās ar svešiem cilvēkiem, bezjēdzīgums un visa padarīšana par uzjautrināšanās iemeslu

ka vairāk prieka sagādā interesantas sarunas, iespēja uzzināt cilvēku skatpunktus, noskaidrot viņu pasaules izpratni un izjūtu, tā arī sevi bagātinot

un varbūt tāpēc man reti ir interesanti ar vienaudžiem, jo agrāk vai vēlāk viņi pārslēdzas uz bezjēdzīgumu, bet daži ir bezjēdzīgi visu laiku

 

debesu dāvanas

sapnī redzēju, ka esmu kaut kur laukos, kaut kādā ar mākslas skolu vai arī nemaz ar ne saistītu vietu, kur bija daudz cilvēku (arī bērnu), es kaut ko vadīju vai par kaut ko atbildēju un biju dusmīga, ka kāds bija izlaidis uz ceļa kaķēnus un dažus mašīna nobrauca (kas noteikti nav nekas slikts!); tad nu bija tāda skaista vieta, kalnaina, mēs (daudzie cilvēki) stāvējām kalnā un skatījāmies uz saulaino ainavu, kurai nāca pāri (gaišu) mākoņu blāķis, un tie mākoņi bija zemi, zemi; kad viņi atnāca virs galvas, viņi pārsprāga un no debesīm sāka birt visādi saldumi – zemenes (arī baltajā) šokolādē un tml. – tieši mutē (cik nu kurš paspēja noķert)

 

vispār, ja uzdevums ir pārskatīt pagātni, tad mans secinājums ir tāds: viss, kas bijis, ir palicis tur, kur tam jābūt, un tas, kas nācis pakaļ, ir jau tagadnes uzdevums, tāpēc rēķinu ar pagātni nav, un tas ir labi

konteksti un tuvums/tālums

lasot un skatot kontekstu, sapratu, kāpēc literatūras prese mums neizdzīvo un īsti nefunkcionē – izdot kaut kādu avīželi, kas apstiprina faktu “rakstnieki ir un tāpēc, ka viņi ir, viņi ir svarīgi un jālasa par viņiem” ir stulbi; ja jaunai avīzei nav nekāda svaiguma, nekāda jauna pienesuma, tad vienīgais, ko, atverot avīzes pirmo numuru, ir iespēja pārliecinātiess, ka rakstnieki turpina eksistēt, nekas nav mainījies, dažs kļuvis vairāk pesimists, dažs pārcēlies dzīvot citur un viņam ir kaķis utt., bet visu laiku tie ir vieni un tie paši autori, viens un tas pats, pat intervijās nepacenšas, lai izceltu kaut ko īpašu, nepacenšas pameklēt kādu, kurš nav tik bieži parādījies, nepacenšas atrast tādus tekstus, kuri sen gaidīti vai kuri varētu pārsteigt, kaut vai atgādinot par autoru; kur ir pirmā numura sajūta? kāpēc neparādīt – lūk, mums ir forši, interesanti rakstnieki, ārkārtēji notikumi literatūrā, jaunā paaudze, neparastie, izlēcēji utt. utjp.? nekā no tā nav, tikai vecas info malšana, koncepcijā nekā svaiga. un vēl redaktore slejā pasaka, ka izdod avīzi tikai tādēļ, lai būtu, ko saglabāt bibliotēkās, – c’mon

bet tas viss ir nieki, ir daudz laba arī – piemēram, šodien pie manis atnāca kaķis no Portugāles, un man šķita, ka viņš patiešām bija spējīgs atgādāt līdz manīm liela prieka sajūtu (paldies par sveicienu, ārkārtīgi jauki un negaidīti patīkami! p.s. oktobrī būšu Vīnē)

sāku gleznu, ko dāvināšu mazajai Norai par godu, paķēpājos ar citu gleznu, bet tur sākotnējā ideja nesanāca, tāpēc jāpaķēpājas vēl, lai saprastu, kas no tā visa sanāks

rīt frizieris, un es nemaz neteikšu, ka sapņoju par frizūru kā Violai Deivisai oskaros (tikai sapņoju!)

89th Annual Academy Awards - Press Room

kad apnīk tie, kas nekad nav mierā

tad viņiem par snobisku, tad par kritisku, tad par kaitinošu, tad par nepiemērotu, tad par nevajadzīgu un vēl, un vēl, un gribas aizbēgt, un gribas domāt, ka var būt arī tā, neviena priekšā nav jādomā, kas un kā, bet var būt arī tā – sev:

satikties ar neko nepaģērošiem cilvēkiem

ēst visdārgāko kūku

staigāt un baudīt pavasari

atgriezties pie indiešu garšām

nedomāt

taureņiem

lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, lūdzu, būtu tik forši, ja visi taurenīši sadotos rociņās

bet no pēdējā laika labā gala: pildītas portobello, vegāniskā šokolāde (cocoa un iChoc), draudziņi, rožu sviests rokām, vegāniskais burgers Bhajan kafē, Zāles koncerts Nabā un brančs Spārnos, Vīne

Skaistulē un Briesmonī nedaudz pievīlos, gaidīju kaut ko… nezinu, varbūt iespaidīgāku, varbūt izteiksmīgāku aktierspēlē, varbūt nedaudz brīvāku no klasiskā sižeta; un politkorektums tik ļoti acīs dūrās