seriāli vs. mana dzīve

seriālos: [pazinās 25 gadus, pirmā lielā mīla viens otram, ilgi cīnījās ar sevi, apstākļiem un nejaušībām, līdz bija kopā, apprecējās un laimīgi dzīvoja 1,5 gadu, tad viens no viņiem nomira] ir pagājuši 11 mēneši kopš manas lielās mīlas nāves, laikam jāsāk jaunas attiecības

manā dzīvē: [pēc viena gada apmuļļāšanās, ne īsti pat pazīšanās] hmm, šim es laikam netikšu pāri visu mūžu

Advertisements

i will just leave it here

1.

I do what most lesbians do, stare at women hungrily and pray somebody else will make the first move.

/Lip Service/

2. https://www.cameronesposito.com

3. ņemot vērā 2. punktu, the bold type mani nomulsināja ar kaut ko tādu kā īpašs lesbian sex ar kaut kādu “obligāto” orālo daļu, kā iztrūkuma rezultātā attiecības ir uz jautājuma; pēc tam gan lasīju, ka tas bija domāts citādi, bet mani tik un tā nepārliecināja: ok, jā, ir svarīgi runāt par seksu, izrunāt lietas, kas patīk/nepatīk, satrauc/nesatrauc, bet nav nekā tāda, kas būtu jādara obligāti, lai tas skaitītos “īsts” lesbian sex. just sayin’

p.s. Ošenas 8 ir viegla, pozitīva, pašironiska, aktiermeistariska un tādējādi ļoti laba filma, ar ko kopā atpūsties

6. piegājiens

viss ir atgriezies vecajās sliedēs: ja piekodina ierasties īpaši agri, zini, ka tev būs tad vienkārši jāgaida vēl ilgāk nekā parasti, tā ir tikai ilūzija, ka noteikts laiks nozīmē konkrētu brīdi, kad pie kaut kā tikt

biju īpaši nikna, jo man tiešām speciāli piekodināja ierasties ļoti agri

ļoti agri man nozīmē kaut ko tādu, ko varētu saprast vien… nezinu, kas, kurš un kad

un tad tajā “ļoti agri” stadijā ārsts man sāka stāstīt kaut ko par kaut kādiem mililitriem

un tagad es saprotu, kāpēc no ārstiem nekad nesanāk iegūt sakarīgu informāciju – viņi to vienkārši stāsta kaut kādos absolūti neiedomājamos laikos, kad to nemaz nav iespējams uztvert

uz sirdēstiem iešu vakarā skatīties Ošenas 8, ja neaizmigšu līdz tam laikam

pag, ko?

gāju pa ceļu klusā miestiņā vēlā pēcpusdienā, kas jau sliecās uz vakarpusi, – gāju uz vilcienu, kad uz ietves, ko jau sagrauzis laika zobs, bet kas vienalga vēl uzsūc asfalta paliekās siltumu, stāvēja/sēdēja/gulēja (lai ko viņa arī darītu) maza čūska, un es nodomāju:

“skat, čuskas bērniņš, jāpaņem rokās un jānoliek malā”

pēc mirkļa es nodomāju:

“pag, ko? tā taču ir čūska. kopš kura laika es nebaidos no čūskām?”

čūsku rokās pēc šī apskaidrības mirkļa nepaņēmu, bet teicu viņai:

“nerāpo uz ielas”

čūska sakustējās – kā vilnis vai ļoti talantīgs un kustīgs dejotājs -, apsviedās uz otru pusi un ierāpoja zālē

atziņa: jāatkārto, kā atšķirt indīgas čūskas no neindīgām (ja nu atkal sagribas kādu paņemt rokās), un visa pamatā ir komunikācija

anālais sekss un citas aktualitātes

kopš kura laika ir pareizs un nepareizs sekss? līdz šim bija garlaicīgs (vienā pozā) un interesants, patīkams (viss iespējamais, kas nav tā viena poza) sekss, un neviens neiedomājās, ka tas, kas ir interesanti, varētu būt nepareizi; pēkšņi sekss ir tikai bērnu radīšanai, vispār par nekādu interesantumu neesot jādomā, un, jā, anālais sekss esot bezjēdzīgs, jo tam neesot nekādas saistības ar bērnu dzemdēšanas atvieglošanu; waaat? kurā brīdī mēs atgriezāmies viduslaikos? kad publiska svētulība un iedomāta tikumība kļuva par panaceju? paldies dievam (ha, šis teiciens ir burvelīgs), mana seksuālā apziņa izauga laikā, kad tika nostiprināta doma, ka sekss un bērnu radīšana ir saistīti visai minimāli, toties sekss un (viena no retajām pieaugušo dzīves) bauda gan ir izteikti saistīti, tāpēc eksperimentēt un atrast sev tīkamākos veidus un pozas ir absolūti normāli un pat vēlams; bet visiem tiem, kam anālais sekss nez kāpēc asociējas ar elles mokām, labāk pamēģiniet – ja nepatiks, tas nenozīmē, ka sekss ir slikts, tas nozīmē, ka šis veids vienkārši nav jūsējais

bet, kad ir tik intensīvi strādāts un viskaut kas darīts, attapties mājās plkst. 19.30 pilnībā bez jebkā darāma, ir dīvaini – kurā sienā labāk skatīties? un kūkas ar uzreiz sagribējās…

younger ir viens ellīgs seriāls – man šķiet, kādreiz es pat sapņoju par kaut ko tādu, kad lasīju kādu grāmatu vai skatījos filmu – ja tajā parādījās cita grāmata vai cita filma, gribējās redzēt/lasīt arī to, un, redz, younger tagad ir uztaisījuši reāli lasāmu grāmatu, kas tika radīta un izdomāta seriālā; un jāpiekrīt ņūjorkera rakstam, ka šis seriāls piesaista uzmanību nevis ar mīlas vai noslēpumu sižeta līnijām, bet gan tieši ar izdevējpasaules atspoguļojumu (īsti rakstnieki, kuri spēlē seriāla rakstniekus, jau vien ir ohohohohooo)

(kūkas tik un tā gribas)

apdeits

feministu forums mani pārsteidza nesagatavotu – tik daudz spriedelēšanas bez jebkādas jēgas; bet tas jau vispār ir raksturīgi (noteiktai sabiedrības daļai, ko varētu saukt par kreisajiem liberāļiem) – galvenais, kaut ko pateikt, īpaši ja tas ir “kritiski”, dažreiz gan neaizdomājoties, vai maz vajadzēja teikt; tajā pašā laikā mēģināju mātei izskaidrot, kas ir seksisms, un to izdarīt nav diez ko viegli, jo materiālu latviešu valodā nav; kāda jēga no visas tās spiedelēšanas? rezultātu īsti nav – tik un tā dzeltenā prese un mediji pilni ar seksistiskiem un neadekvātiem viedokļiem

tad domāju par ārkārtīgi visiem vienmēr nepieciešamo dalīšanos savējos un viņējos, un, pat ja tā ir domāta ar mērķi definēt sevi, tā vienmēr tomēr visu sadala tā, ka kāds izrādās sliktāks; piemēram, lasu viedokļus par resnumu un redzu, ka cilvēki, kuriem ir izteikti liels svars, cenšas noniecināt tos, kuriem svars nav tik liels, bet kuri vienalga jūtas resni, un otrādi – tie, kuriem svars nav tik liels, cenšas demotivēt un mācīt cilvēkus ar lielu svaru, kā notievēt, taču runa jau nav par to, kurš ir tas patiesais mērķapjoms, par ko kāds ir tiesīgs izteikties, bet par psiholoģiju un cieņu – pat ja svars nav izteikti liels, to var izjust kā lielu, apjaušot, cik patiesībā sabiedrības spiediens ir milzīgs, savukārt būtu jāciena cilvēki ar lielu svaru un jāļauj viņiem pašiem saprast un apjaust savas varēšanas, fiziskās veselības u. c. robežas un iespējas; un vispār, lai kāds arī būtu svars, runa ir par to, ka nav jātievē, ja negribas vai nav tādas nepieciešamības, ka ķermeņi ir dažādi un ka (modes) standarti ir ārkārtīgi nereāli

vēl ir daudz darba, bet tādā normas līmenī – ka var paciest, un viens smagāks gabals ir nodots, tāpēc var veltīt brīvo laiku viskaut kam interesantam, kas trenē pašpietiekamību: iet uz pasākumiem bez kompānijas – gan neapzināti, gan apzināti, darboties par brīvprātīgo palīgu, doties garos gājienos gar jūru – nu bet kas tā par ādu, kam nelīdz neviens sauļošanās krēms – viss nodeg tik un tā…, tērēt naudu uz sen izsapņotām lietām (50. gadu amerikāņu mājsaimnieču stila kleita ir kaut kas, ko mans nesamērīgais ķermenis atzīst par ērtu un pievilcīgu), piedalīties dīvainos, bet ārkārtīgi foršos vorkšopos, apmeklēt izstādes (mans favorīts pagaidām ir riboca Dubultu stacijā – tā aromātu karte!)

pašpietiekamības treniņi nepieciešami tāpēc, ka pēdējā laikā cilvēki mani padara trauksmainu un nervozu – vienmēr pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas satricina iekšēji ārkārtīgi nepatīkamā veidā; tā vietā iekšēji patīkami satraucoši vasaras seriāli: vida, sweetbitter

ak jā, pamēģināju atgriezties iepazīšanās arēnā, nope, nē, paldies, laikam nekad vairs, tieši tik briesmīgi tas bija

beikc var palikt

atkal biju uz stendapu, un tur vienmēr var iesmelt kādu atzinīgu patiesības devu: džemma sudraba teica, ka feminisms, izjaucot laulības, un tā esot patiesība, jo sievietes sāk uzdot jautājumus; es teiktu tā: feminisms izjauc pat draudzības, jo ar laiku tās muļķības, ko ražo vidēji attīstībā ieinteresētu sieviešu smadzenes, vairs nav paciešamas, savukārt vīrieši to vien dara, kā bez apstājas producē seksistiskas runas; nē, nu varbūt kaut kur ir arī pavisam forši cilvēki, ar ko parunāt, piemēram, J. atbrauca un teica: klau, kas pie jums te notiek, vai tad… vai tad “feministe” ir lamuvārds? es smējos – izrādās, ir pasaulē vietas, kur feminisms ir tik normāla ikdienas sastāvdaļa, ka cilvēki nemaz nevar iedomāties, kā bez tā varētu funkcionēt

vēl labs veids, kā nokaut (nevēlamas un apnicīgas) sarunas, ir atbildēt uz tekstiem, ka garlaicīgi, nav, ko darīt, ar aicinājumu doties piketēt par saprātīgu izglītību valstī un par to, lai sievietes pašas drīkstētu lemt pār savu ķermeni; dodu 100 % garantiju, ka sarunas vairs nesekos, lai gan, nē, var atbildēt arī šādi: “es nevēlos tik bieži iet uz piketiem”

vecais jēzuliņš ar visu savu māti, es domāju, es ietu kaut katru dienu, ja vajadzētu un tā varētu panākt kaut cik sakarīgas izmaiņas šajā sūdcaurumā (nē, man nekas nav svēts), un arvien atceros Imri Kertēsu, kad viņš rakstīja, ka tādas šausmas kā ebreju dedzināšana nāves nometnēs bija iespējama ne tikai tāpēc, ka kāds to pavēlēja darīt, bet arī tāpēc, ka citi nedarīja neko, lai to apturētu, vēl jo vairāk – palīdzēja, piemēram, šuva nometņu ebrejiem apavus un drēbes

un tad tādā situācijā, kad šie paši cilvēki sūdzas, ka kaut kas nav labi, es atkal viņus nesaprotu – tev ir rokas, kājas, galva, un, ja pavisam drastiski, tu pat esi tieva (jo tam taču ir vienīgā īstā nozīme!), kāpēc, nu kāpēc tevī nav ne kripatas saprāta:

(aptuvena sieviešu saruna iz dzīves)

A: kā tikt vaļā no sirseņiem?

B: nogalināt, ja lien iekšā mājā

C: vīrieši paliek vīrieši, varbūt nevajag galināt

D: sirseņi ir kukaiņi – gan tēviņi, gan mātītes

C: ā, tad ceru, ka iekšā pie A lien tēviņi

 

p.s. nesen uzzināju, ka tāda lieta oficiāli pastāv – ka cilvēks it kā formāli atbalsta homoseksualitāti un nav homofobs, bet labāk viņa klātbūtnē par to nerunāt, jo viņš uztaisa kaut kādu dīvainu seju vai ignorē teikto, lai turpinātu par kaut ko citu; a man likās, ka tā tāda iedoma, ko nevarēju izskaidrot…

paldies dievam, kaijas dzīvas

naktī plkst. 3.00 pamostos no trokšņa, kas izklausās kā šāviens, – visi logi vaļā, maijs netipiski karsts, trokšņi līdz ar to krietni vairāk ienāk iekšā, bet pēc trim karstajām bezmiega naktīm šī vismaz samērā guļama, tāpēc miegs ciešs, bet pēkšņi tas šāviens un tā, ka atbalsojas pa visurieni; pēc brīža seko otrs, un pēc tam sāk traki klaigāt kaijas, ne tā kā parasti, bet uztraukti, un es sadomājos (pēc visiem Babčenko un Bunkus), ka kāds šauj kaijas, pieceļos, pieeju pie loga – mēness liels, viss gaišs, izskatās gandrīz kā gaišā vakarā un šķiet, ka uz pretējās mājas jumta, kur ligzdo kaijas, guļ balts pleķis, un kaimiņu pagalmā arī vēl viens, nu skaidrs, ka kaijas, kas gan cits

ak, bet nakts izmaina visu, arī tad, ja gaiša

saskatīt skaidri neko nevaru, bet piefiksēju laiku un domāju, ka no rīta viss būs redzams, lienu atkal gulēt, ilgi klausos trokšņos – cilvēki kaut kur ballējas un piedzēruši bļauj, es domāju par to, kā vispār tādus iesniegumus policijai raksta; rīts pienāk gaišs, protams, ka tās ir beigtas kaijas, un sašauts mans logs, tas izkrīt ārā, māja pilna cilvēku, kaut kāda ņemšanās un panika, ierodas policija, loga stikli izbirst (nezināju, ka platmasas logiem tādas pašas asas lauskas), un nez kāpēc viss ir par to sasodīto logu, nevis par kaijām

pamostos

gaišais pleķis uz jumta ir lūciņa, ko dienā nemaz tā nevar pamanīt, jo tā ir tikai minimāli atšķirīgā tonī nekā jumts, un baltais pleķis pagalmā ir maza galda virsma, kam tumsā kājas nevarēja redzēt, un kaijas dzīvas dežurē uz skursteņiem, un, ak tu mūžs, divi mazi pūku kamoliņi kunkulē pa jumtu

ziņas

pa ilgiem laikiem es atkal nesaprotu eksistenci: kaut ko darīt, darboties mehāniski, refleksīvi smieties un runāt, reaģēt uz kaut kādiem ārējiem kairinājumiem – nu un? kāda jēga? es neko nejūtu, viss ir vienalga, neko negribas

un tad pienāk rīts, kad saņem e-pastā ziņu: “man ir vēzis. esmu pārsteidzoši mierīgs” un tad tu domā, kā tas vienmēr notiek – daži aiziet paši, citus ņem un atņem… paralēli dzimst bērni, tiek svinētas dzimšanas un vārda dienas, čala, rosība un tiek plānoti pikniki

un kas tam visam pa vidu esi tu, kur galu galā tu esi – nav ne mazākās nojausmas; vienīgais, kas ir skaidrs – labi, ka trenažieru zāle ir mājās, var svīst un raudāt vienlaikus, neviena netraucēts, un abus vajag, jo bail, ka brīdī, kad būs jāsatiek, nevarēšu tik viegli apgalvot, ka esmu pārsteidzoši mierīga

bet būs jābūt

bez nosaukuma

gadās tādas nedēļas, kad šķiet – viss, kas vien var uzkrist, uzkrīt un, vēl vairāk, uzkrīt arī tas, par ko vairs nekāda šķituma nemaz nebija; pat par spīti tam, ka visādi notikumi ārpasaulē, kas rada to mānīgo sajūtu, ka, ja sanāk socializēties un nokļūt sabiedriskos pasākumos, tad viss ir kārtībā un ir labi; nē, nu viss jau arī ir kārtībā, pat ļoti labi, tikai galvā – tur nekad nekas nav kārtībā: kad labi, tad nav labi, kad slikti, tad slikti dubultā; galva kā visnevajadzīgākais, bet kur nu bez galvas… ja tās nav, arī slikti; jebkurā gadījumā vienmēr ir slikti, un viss labais – tas tikai izdomāts

piemēram, visu nedēļu pa galvu malās emocijas: aizvainojums, dusmas, skumjas, bet arī jancīgi – vai tad emocijas ir galvā? (man šķiet, ka jā), un arī nesapratne; piemēram, kāpēc tā gadās vienmēr: tu pavadi kādu laiku kopā ar kādu cilvēku, īpašos gadījumos tu cilvēkam notici un pieķeries, vēl īpašākos gadījumos tu cilvēku nemaz nesāc apšaubīt, ir tāda kaut kāda sajūta (vai galvā?), ka nav jāapšauba, un nemaz nešķiet, ka tās tikai manas iedomas (jā, galvā), bet tad ir tāds murgains mirklis, kad neko nevar saprast, kaut kāds vājprāts pilnībā, viss sagriežas, aizgriežas, pazūd, nekā nav

pēc laika tevi nomoka divi jautājumi: 1) kāpēc sajūta, ka nevajag apšaubīt, bija spēcīgāka par sajūtu, ka viss saies grīstē, proti, kāpēc sajūtas, ka saies grīstē, vispār nebija? 2) kāpēc cilvēki, kuri nodara pāri, uzvedas tā, it kā būtu nodarīts pāri viņiem?

nu labi, ir vēl kaudze daudz citu jautājumu, visi šonedēļ bija man galvā, un, pat ja tā galva kā “Salomē” Jānim Kristītājam tiktu nocirsta, man vienalga būtu jautājums: kur paliek visi tie jautājumi, kad galvas vairs nav? lai gan – galva taču ir, nekā cita vairs nav

bet laikam mana galva vienkārši ir salūzusi – tā atsakās darboties loģiski, nepieņem realitāti par patiesību un vēl joprojām neapšauba; taču es lieku lietā dusmas, spītu un aizvainojumu un kaut kā ķepurojos (un neatzīstos, ka man pārāk labi neveicas)

pie velna