garās brīvdienas

šīs brīvdienas bija patiešām izdevušās, līdz ar to atstāja labu pēcsajūtu un vēlmi vēl pēc brīvdienām, kas negadās bieži, tas ir, nedz brīvdienas, nedz vēlme pēc tām; 4. maijs sanāca visai smieklīgs, jo bija ieplānots iet uz filmu – līdz kinoteātrim aizgāju, rindā iestājos, gaidīju, iegāju zālē, apsēdos, un tante teica, ka nu rādīs filmu ar nosaukumu… izrādījās, tā bija pilnīgi cita filma! nē, nenožēloju, pēcāk bija jauks vakars sunī, un tika nolemts aizbraukt uz Kuldīgu sestdien, ko arī izdarīju, un tur bija skaisti, mierīgi, neparasti – aizraujošās vimbas lēca uz rumbas, trakās zivis, bet to varēja vērot stundām, vienkārši sēdēt un vērot, tad apēst kūku parciņā, bija daudz saules, viss, kas nebija apsegts, iedega; pie katras baznīcas bija pa savam kaķim, un paēst izdevās divās visai labās vietās (Kuldīga ir ļoti lēta ēšanas ziņā, taču pārsteidz, cik daudz vietu, no kā izvēlēties); vēl, lai apliecinātu, cik esmu dzīvē veiksmīga, lai dabūtu to, ko vēlos, kosmoss mani izjokoja, jo, vēloties iepazīsties ar sievieti, sanāca iepazīties ar vīrieti, kurš mani bildināja, un, ak dies, cik labi, ka ir šajā pasaulē cilvēki ar humora izjūtu – tā ir viena reti laba lieta, kas izglābj jebkurā situācijā, un vispār es piekritu, tāpēc, ja dzīve apmetīs kūleni, tad man vismaz būs vīrs!

Advertisements

11.11.

“Melānijas hronika” bija laba – savdabīga, bet neslikta; tādu tēmu citādi izstāstīt ir praktiski neiespējami (līdzīgi kā “Valsis ar Baširu”), un attiecīgais kino stāsts tiešām atstāj vietu pārdomām, liek padomāt, aizdomāties, kaut kas aizķeras… un varbūt ne tas labākais, bet spēcīgākais; atsevišķas pārdomas raisa galvenās lomas atveidotāja, dažbrīd stāsts pazaudē skaidrības robežas, bet kopumā jāsaka – labāk redzēt nekā neredzēt

un vēl ir atbrīvojoši un lieliski parunāties ar cilvēku, kuram nekas nav jāskaidro, iedzert sidru, atslēgties no ierastā, pakalt plānus Jaungadam, pasmieties, sajusties kā īstam cilvēkam, nevis tādam, kurš nekad nav pietiekami labs un piemērots, saprast, ka neveiksmes nenosaka dzīvi, ka galvenais ir attieksme pret visu, un attieksmi var izveidot, radīt, ka nekas nav pastāvīgs, ka viss ir ļoti labi (bet palīdz ar dzēšana – izdzēst visu, kas neļauj domām plūst uz priekšu)

ja viss man ir sakārtots pa plauktiņiem, tad ir izrādījies, ka dažos plauktiņos bija bardaks, un atlika tos tikai izmēzt – ja plaukts ir tukšs, tas nenozīmē neko sliktu, tas nozīmē, ka tajā būs iespējams kaut ko ievietot; bet, ja aizkrauts, tad brīvas vietas nav

brīvdienas

šīs bija tik labas brīvdienas, ka pilnīgi skumji, ka tās ir pagājušas, šodien neko negribējās darīt, lai gan nācās, bet domas vislaik atgriezās pie vēlmes paildzināt brīvo laiku, pabaudīt to, nevis tikai strādāt, strādāt, strādāt

šogad nolēmu, ka Jāņus pārcelšu uz nākamo gadu un palutināšu sevi ar jūru, ko arī divas dienas veiksmīgi realizēju; negaidīti pievienojās L, un tā mēs dzērām sidriņus jūras malā un es nodedzināju muguru, jo bija tiešām karsts, pat sauļošanās krēms bija bezspēcīgs; ūdenītis bija lielisks, īpaši pirmajā dienā; pēc nodedzinātās muguras vairs jūriņu negribējās, tāpēc aizbraucām ar m. pie k., kur pavadījām vienu lielisku dienu – viņiem tieši dienu iepriekš no kores bija novēlies zvirbulēns, kuru nu vajadzēja barot un ņemties ar viņu; es ierosināju, lai iznes to ārā, kamēr mēs arī sēžam ārā, un tad pie zvirbulēna atlidoja mamma un tētis un baroja viņu – apsveicams pagrieziens; un vēl k. bija daudz gatavu ķiršu, un viņš mēģināja mani sabarot ar gaļu, un visādi citādi arī bija forši; svētdien tad gan paliku pa Rīgu, gājām ar I staigāties, izdomājām aiziet arī uz izstādi un kino, tā sanāca visu dienu piepildīt ar dažādām aktivitātēm, kurām pa vidu pavisam negaidot uzradās D ar pilnīgi pliku galvu un superskaistu kleitu, gaužām pārsteidzošas izmaiņas, un es tik ļoti priecājos, ka beidzot satikāmies pēc ilgiem laikiem, jo D ir D, tāds kā dvēseles radinieks, savādi tuva saliņa šajā pasaulē (varbūt arī viņai tikai tagad viss sākas, to es vēl nepaspēju pajautāt, kādreiz vajadzētu); attiecībā uz I gan jūtu, ka viņa nav nemaz tik brīva, kā domāju, attiecīgas tēmas ar viņu pārrunāt nevar, īstenībā ne ar vienu jau nevar, tas ir, neviens nav ieinteresēts, bet ok, tas jau ir cits stāsts, kuru pat labāk necilāt

šodien pastkastē sabira ļoti daudz darbu, jūlijs būs aizņemts, un jāpieņem, ka tas ir labi, varbūt augustā tad vispār varēšu neko neņemt darīt, jo būs jau pietiekami

meitene zirnekļa tīklā

izrādījās visai aizraujoša lasāmviela; protams, grāmatai kā vienmēr slikta redaktūra un korektūra, bet tulkojums, salīdzinot ar citiem, diezgan labas kvalitātes; dažbrīd patiešām sanāca aizrauties, dažbrīd visai veiksmīgi atklāta raksturu psiholoģija, lai gan stāsts par Līsbetas bērnību gan šķita nedaudz pavājš (varbūt tāpēc, ka te trūkst paša autora idejiskās precizitātes?) un situācija, kurā aprakstīts, kā Līsbeta cenšas ielauzties NSA sistēmā, arī bija tāds padīvains – varbūt jaunais autors īsti labi nav uztvēris, kā tēlot šo raksturu, izņemot vietas, kad viņai jābūt skarbai un tiešai vai gana koķetai sarunās ar Blumkvistu (to bija tik maz, ka radās īpaši pārliecinošs iespaids, un jauks arī Bublanska tēls – saistībā ar Dievu)