sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

Advertisements

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti

 

cukurs

saldi jo saldi ir satikt dārgumus ik pa laikam, arī tos, ar kuriem sanāk pakasīties par niekiem; tad pazūd viss nelabums, aizmirstas sliktais; saldi jo saldi

vakar sāku jaunu stāstu, pirmo reizi no nekā un nav ne jausmas, par ko, vienkārši rakstījās, iedvesmojoties no kosmosa un miglāja tēmas, kas gada sākumā bija tik ļoti svarīga un iemiesoja sevī visas cerības un vēlmes; lūk, it visu ir iespējams pārvērst par fikciju, un varbūt tieši tāda tam arī bija nozīme

tik dīvaini viedi ir sapņi, un nekad nevar zināt, kā realitāte tos atspoguļos; un tikai sapņos reti, bet izdodas sajust to sajūtu, kad ilga gaidīšana atmaksājas; tik fantastiska tā sajūta! dzīvē savukārt sajūtas tādas nav, noiet viss greizi, taču ir labi, ka plūstoši mierīgā sajūta saglabājas (jebkurš ceļš ir īstais)

sentiments

telefona zvans no pagātnes – par lietām, ko es jau biju nolikusi pagātnē; bet tas ir tik interesanti – ka ir cilvēki, kuriem es esmu kaut kas, kas man jau sen ir pagātne; un tas liecina vien to, ka ne viss, kas ir pagātne, ir slikts un aizmirstams; varbūt esmu arī kaut ko labu un vērtīgu darījusi, tikai ceļš, kas aizvedis nostāk, pieļāvis arī aizmiršanu

tieši šorīt, ejot uz darbu, domāju par to, ka es taču it nemaz neesmu tas, kas es biju, ka man vairs nav to zināšanu, ka es nesekoju nekam līdzi utt., bet te, viens zvans un secinājums – zināšanas ir, nekas nav pazudis, iekonservējies kā fosilijas kaut kur smadzenēs, un arī šodien es esmu kaut kas, kas biju senāk, par spīti tam, ka attālinos

dīvaini, cik daudz sevis daļu var sevī apvienot viens cilvēks

arī par to ir jāmācās runāt

nesen izlasīju interesantu interviju (https://lareviewofbooks.org/article/no-royalties-porn-interview-cindy-gallop-ceo-make-love-not-porn/#!) ar sievieti, kas strādā pie tā, lai lauztu porno industrijas radītos stereotipus par seksu un to, kā mēs lielākoties mūsdienās uztveram un domājam par seksu; viņa ir radījusi savu “porno” saitu, ja tā to var nosaukt (nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas šajā formā arī arod kādu savu atkarību), kurā reāli pāri (dažādu seksualitāšu) iesniedz video, par to saņemto daļu no skatītāju simboliskās samaksas, un video attēlu reālu seksu reālā dzīvē – tādu, kāds tas ir, ja kaut kas nesanāk, ja kaut kas šķiet smieklīgs utt.

biju domājusi, bet laikam nebiju ļoti aizdomājusies par to, cik ļoti tomēr porno, kas ir biežāk sastopams, nekā mums gribētos atzīties, tomēr ietekmē domāšanu un tomēr nosaka, ko mēs iedomājamies attiecībā uz seksu un ne tikai – galvenais, ko mēs iedomājamies attiecībā uz otru cilvēku; man patika doma par to, ka reālajā pasaulē mums ir svarīgs viss cilvēks kopumā, nevis atsevišķas viņa ķermeņa daļas, kā to uzsver porno filmas, bet, balstoties uz šo uzsvērumu, mūsdienās cilvēki attiecībā uz seksu tiecas manifestēt noteiktas ķermeņa daļas

un par seksu ir jāmācās runāt – ne jau ar jebkuru katrā brīdī, bet vispār – saprotot to, ko vēlies pateikt, kad ir nepieciešamība, kaut vai tam cilvēkam, kurš tev ir līdzās, jo man tomēr šķiet, ka sekss nav mērķis, bet viens no līdzekļiem attiecību ziņā; taču mūsdienās tik daudzi domā, ka tas ir mērķis… bet vai tiešām nav tā, ka dažreiz daudz foršāk ir vienkārši izbaudīt mirkli tā, kā šķiet vispatīkamāk, un ne vienmēr tas nozīmē seksu? piemēram, kopā smieties par kaut ko, ilgstoši smieties, vai vienkārši apskauties un pagulēt mierīgi, vai noskatīties kopā kādu filmu, vai vienkārši sadoties rokās; nevajadzētu domāt, ka nav normāli, ja kāda noteikta ķermeņa daļa nedominē, bet dominē cilvēks kopumā

ja ne, tad ne

tā jau ir, ka mēs nekad nedabūjam to, ko gribam, – tiešām ļoti patiesi, bet tomēr – mēs dabūjam to, ko gribam, tikai ne tā, kā iedomājamies, tāpēc svarīgi ir kaut ko gribēt, svarīgi ir pēc kaut kā tiekties, kaut ko vēlēties, jo tas nosaka virzienus, kuros ejam un – vissvarīgākais – kas esam

bļāviens, sirds sāp (kad domāju, ko gribu, bet ko nevaru dabūt) šodien

Tramps ASV prezidents – ārprāts

virzība

ļoti interesanti, kā rodas noteiktas domas, kā tās patiešām rodas, lēnām, mērķtiecīgi, apzināti, jo tām ir  jārodas un jāaizved tevi līdz kaut kam; un tad ir interesanti atskatīties uz ceļu, kas ir aizvedis līdz šādām domām, kas lēnām pārtop par secinājumiem un lēmumiem – bez noilguma, vienkārši kā tādiem, kam ir jābūt, jāpaliek domās uz visiem laikiem, nekad vairs neizgaistot, ik pa laikam parādoties, ik pa laikam atgādinot par vienīgajiem izeju vēstošajiem lēmumiem, par vienīgo, kas apliecina, ka tev ir taisnība, domājot, ka nekam nav jēgas; un kur ir pierādījumi tam, ka pieturēties pie pozitīvā ir jēgpilni? kas var apliecināt, ka tas ir pareizas ceļš, pareizas virziens? varbūt tas nav domāts visiem, varbūt nejaušas izlases rezultātā daļai cilvēku tikusi piešķirta dzīves apliecināšanas jēga, bet daļai – pierādījums tam, ka dzīvei jēgas nav un viss ir īslaicīgs, zūdošs, nepastāvīgs un sāpīgs? un nav zināms, kurā daļā esi tu, līdz tu saproti, jo viss dzīves ceļš ved tikai uz to, lai atmostos domas, kas tev pasaka priekšā

sevī

sagribējās nolīst savā pasaulītē, kur esmu es un nav nekā tāda, kas man traucētu, ar to domājot sajūtu, ka būt pašai nozīmē būt ārpus (un es domāju, kāpēc gan es nedrīkstētu izteikties kritiski par b., ja man šķiet, ka viņa uzvedība ir gaužām dīvaina? un es domāju, ka nav vērts tāpat pārāk iedziļināties un pietuvināties, jo tad būs vēl grūtāk; un es domāju, ka varbūt es tiešām ārkārtīgi par visu kļūdos… nu, kam gan mani vajadzētu?)

 

iešana

spontānais pārgājiens gar jūras krastu bija tieši laikā; ļoti sirreāla un vienlaiks lieliska sajūta būt pie jūras un zināt, ka nevajadzēs tūlīt, tūlīt doties prom; vakarā, sēžot un skatoties saulrietu, tas bija izteikti sajūtams; protams, ir iegūtas arī savas mācības un nostiprinājusies apjauta, ka jāiegādājas pārgājieniem paredzēta mugursoma, citādi ir tā, ka pleci ir daudz cietuši; visādi citādi gan bija lieliski, izņemot to, ka latvieši nav diez ko atsaucīgi, ja viņiem, piemēram, palūdz ūdeni vai tamlīdzīgi; vakarā arī atklāju peldēšanās sezonu, laikam agrāko, kopš spēju atcerēties, turklāt jūrā; ūdens pēc dienas gājiena bija tik veldzējošs un nomierinošs, ka negribējās līst ārā, lai arī nevar noliegt, ka tas bija ledains; par spīti aukstumam, sabiju tajā savas piecpadsmit minūtes; vēl redzēju pirmo reizi mūžā pupuķi – gan lidojumā, bet tk un tā, kā arī pavēroju, kā tārtiņi izraugās ligzdvietu
iešana kā vienmēr ļoti terapeitiska – viens no veidiem, kā izstaigāt no dziļumiem ārā vajadzīgas domas un secinājumus; tad nu, lūk, es izstaigāju no sevis apjautu, ka nekas tāpat nekad nenotiek piespiedu kārtā, viss ir likumsakarīgs, un es jūtos darījusi gana pietiekami, lai palaistu grožus un saprastu, ka turpmākiem centieniem varētu būt jēga tikai pretreakcijas rezultātā, tāpēc es atkāpjos un vairs neiespringstu; kam jānāk, tas nāks, un nenāks nekas, kam nav jānāk
atradu jūrmalā akmeni ar caurumu, m. saka, ka tagad varu kaut ko vēlēties, jo tāds akmens piepildot vēlēšanās; tad nu es patiesi un no sirds vēlos…