apdeits

feministu forums mani pārsteidza nesagatavotu – tik daudz spriedelēšanas bez jebkādas jēgas; bet tas jau vispār ir raksturīgi (noteiktai sabiedrības daļai, ko varētu saukt par kreisajiem liberāļiem) – galvenais, kaut ko pateikt, īpaši ja tas ir “kritiski”, dažreiz gan neaizdomājoties, vai maz vajadzēja teikt; tajā pašā laikā mēģināju mātei izskaidrot, kas ir seksisms, un to izdarīt nav diez ko viegli, jo materiālu latviešu valodā nav; kāda jēga no visas tās spiedelēšanas? rezultātu īsti nav – tik un tā dzeltenā prese un mediji pilni ar seksistiskiem un neadekvātiem viedokļiem

tad domāju par ārkārtīgi visiem vienmēr nepieciešamo dalīšanos savējos un viņējos, un, pat ja tā ir domāta ar mērķi definēt sevi, tā vienmēr tomēr visu sadala tā, ka kāds izrādās sliktāks; piemēram, lasu viedokļus par resnumu un redzu, ka cilvēki, kuriem ir izteikti liels svars, cenšas noniecināt tos, kuriem svars nav tik liels, bet kuri vienalga jūtas resni, un otrādi – tie, kuriem svars nav tik liels, cenšas demotivēt un mācīt cilvēkus ar lielu svaru, kā notievēt, taču runa jau nav par to, kurš ir tas patiesais mērķapjoms, par ko kāds ir tiesīgs izteikties, bet par psiholoģiju un cieņu – pat ja svars nav izteikti liels, to var izjust kā lielu, apjaušot, cik patiesībā sabiedrības spiediens ir milzīgs, savukārt būtu jāciena cilvēki ar lielu svaru un jāļauj viņiem pašiem saprast un apjaust savas varēšanas, fiziskās veselības u. c. robežas un iespējas; un vispār, lai kāds arī būtu svars, runa ir par to, ka nav jātievē, ja negribas vai nav tādas nepieciešamības, ka ķermeņi ir dažādi un ka (modes) standarti ir ārkārtīgi nereāli

vēl ir daudz darba, bet tādā normas līmenī – ka var paciest, un viens smagāks gabals ir nodots, tāpēc var veltīt brīvo laiku viskaut kam interesantam, kas trenē pašpietiekamību: iet uz pasākumiem bez kompānijas – gan neapzināti, gan apzināti, darboties par brīvprātīgo palīgu, doties garos gājienos gar jūru – nu bet kas tā par ādu, kam nelīdz neviens sauļošanās krēms – viss nodeg tik un tā…, tērēt naudu uz sen izsapņotām lietām (50. gadu amerikāņu mājsaimnieču stila kleita ir kaut kas, ko mans nesamērīgais ķermenis atzīst par ērtu un pievilcīgu), piedalīties dīvainos, bet ārkārtīgi foršos vorkšopos, apmeklēt izstādes (mans favorīts pagaidām ir riboca Dubultu stacijā – tā aromātu karte!)

pašpietiekamības treniņi nepieciešami tāpēc, ka pēdējā laikā cilvēki mani padara trauksmainu un nervozu – vienmēr pasaka vai izdara kaut ko tādu, kas satricina iekšēji ārkārtīgi nepatīkamā veidā; tā vietā iekšēji patīkami satraucoši vasaras seriāli: vida, sweetbitter

ak jā, pamēģināju atgriezties iepazīšanās arēnā, nope, nē, paldies, laikam nekad vairs, tieši tik briesmīgi tas bija

Advertisements

paldies dievam, kaijas dzīvas

naktī plkst. 3.00 pamostos no trokšņa, kas izklausās kā šāviens, – visi logi vaļā, maijs netipiski karsts, trokšņi līdz ar to krietni vairāk ienāk iekšā, bet pēc trim karstajām bezmiega naktīm šī vismaz samērā guļama, tāpēc miegs ciešs, bet pēkšņi tas šāviens un tā, ka atbalsojas pa visurieni; pēc brīža seko otrs, un pēc tam sāk traki klaigāt kaijas, ne tā kā parasti, bet uztraukti, un es sadomājos (pēc visiem Babčenko un Bunkus), ka kāds šauj kaijas, pieceļos, pieeju pie loga – mēness liels, viss gaišs, izskatās gandrīz kā gaišā vakarā un šķiet, ka uz pretējās mājas jumta, kur ligzdo kaijas, guļ balts pleķis, un kaimiņu pagalmā arī vēl viens, nu skaidrs, ka kaijas, kas gan cits

ak, bet nakts izmaina visu, arī tad, ja gaiša

saskatīt skaidri neko nevaru, bet piefiksēju laiku un domāju, ka no rīta viss būs redzams, lienu atkal gulēt, ilgi klausos trokšņos – cilvēki kaut kur ballējas un piedzēruši bļauj, es domāju par to, kā vispār tādus iesniegumus policijai raksta; rīts pienāk gaišs, protams, ka tās ir beigtas kaijas, un sašauts mans logs, tas izkrīt ārā, māja pilna cilvēku, kaut kāda ņemšanās un panika, ierodas policija, loga stikli izbirst (nezināju, ka platmasas logiem tādas pašas asas lauskas), un nez kāpēc viss ir par to sasodīto logu, nevis par kaijām

pamostos

gaišais pleķis uz jumta ir lūciņa, ko dienā nemaz tā nevar pamanīt, jo tā ir tikai minimāli atšķirīgā tonī nekā jumts, un baltais pleķis pagalmā ir maza galda virsma, kam tumsā kājas nevarēja redzēt, un kaijas dzīvas dežurē uz skursteņiem, un, ak tu mūžs, divi mazi pūku kamoliņi kunkulē pa jumtu

nepaklausīgie

pēc “Samantas” šis ir otrs (uzpeldošais) žurnāls, kas mani patiešām sajūsmina: Unruly Bodies – rakstnieces Roksenas Gejas (viņa ir ļoti tieša un sarkastiska un katru dienu tvīterī saņem tik daudz naida tvītu (arī par ķermeni neizbēgami), ka es arvien brīnos – ka ir tik spēcīgas sievietes, kas to var izturēt (par to savukārt bija fantastisks Lorijas Penijas raksts longrīdos); man pietiek ar vienu rupju tvītu, lai vairs nekad negribētu tur kaut ko rakstīt… un rupjš ne vienmēr ir klaji naidīgs, pietiek ar augstprātību vai neiecietību pret sarunas formātu kā tādu, ja nesarunājas ar saviem draugiem) ideja runāt par ķermeni mūsdienās no dažādu pozīciju un autoru skatpunkta

pusaudža vecumā man ķermenis bija kaulaini ceļgali – man šķiet, tā ir pirmā mana apjauta par ķermeni kā nevis mani pašu, bet kaut ko ārpus – uz ko skatīties, un tā apjauta ir arī tagad – šis ne-mans ķermenis, ko es ieraudzīju pirmo reizi no malas, domājot tieši par ķermeni, samērā nesen, jo tas nav nedz manas mammas, nedz vecmammas ķermenis, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, ko rāda televīzijā vai glancētu žurnālu reklāmās, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, par ko izsaka komplimentus, bet tik un tā – ne tāds un ne mans – manas otras vecmammas ķermenis tagad ir mans, un dažkārt atspulgi stiklos vai spoguļos, sēžot restorānā vai piemērot jaunu mēteli, nostāda mani pret šo manu jaunatpazīto ķermeni, it kā kāds tajā “īstajā” manī skatītos uz manu ķermeni ar svešu skatienu vai būtu iemācīts nosodīt manu ķermeni, un tā visdrīzāk arī ir – ir iemācīts, jo patiesie mēs taču esam dvēselē vai tamlīdzīgi, vienīgi dvēseles neviens nav redzējis, tikai tos mūs, kas nekad nav patiesība, ja vien kāds, kuram ir vara, nepasaka, ka tā ir patiesība; bet nav taču tādas vienas patiesības (nedz dieva, nedz jēzus, nedz kāda cita vienas vienīgās), un vienīgais, ko vajadzētu darīt, lai pretotos svešam skatienam sevī, ir katru dienu apgūt sevi no jauna nesadalīti – nav mūsu citu kaut kur tur iekšā, un ķermenis ir tam apliecinājums un liecinieks vienlaikus

 

burbulīši

pēdējās dienas ir ļoti iepriecinājušas un nodrošinājušas labsajūtu – it kā atrastos īstajā vietā dažās dzīves jomās, un tas ir ārkārtīgi mierinoši, jo nedomāju, ka vienmēr tā gadās –  atrast šo vietu, kur justies galvenokārt labi, pat par spīti dažādiem sīkumiem; pluss visam bija sestdienas atmosfēra ar savējiem iekšējiem jokiem un atklātām sarunām, kādas ir viennozīmīgi visvēlamākās; un, jā, ja arī dažkārt tu domā, ka maziem žestiem nav nozīmes, tad tomēr secini, ka tieši maziem žestiem ir vislielākā nozīme – pat ja tā ir grāmata ar ierakstu, pat ja tā ir maza tulpe, pat ja tā vienkārši ir garāmskrienoša saruna par niekiem; bet tad tāds sīkums – sieviešu attieksme pret sieviešu gājienu pret vardarbību… ja aktrise, kura saņem oskaru, varētu lepoties par SAVU sasniegumu, bet tā vietā aicina piecelties visas radošās sievietes un parādīt sevi, lai pievērstu uzmanību savam darbam, tad mūsu neizpratne par to, cik svarīgi ir iestāties par kopumu, lai tad, kad varētu gadīties tāda nepieciešamība, kopums iestātos par tevi, liek saskumt; un patiešām ir tā, ka visi dzīvo savā burbulī, nespējot iztēloties, ka var būt arī citādi, – un lai jau pie visiem svētajiem patiešām izdodas nodzīvot to dzīvīti savā burbulī, man tik aizdomas, ka tas var sprāgt visnegaidītākajā brīdī

pēdējais laiks

atkal kārtējo reizi kāds ir izcēlies ar viedokli par homoseksuālismu, protams, negatīvā nozīmē, un vai tādā gadījumā man varētu pārmest, ka es turpmāk boikotēju šīs personas darbu?

daudz sanācis domāt par to, kad vēlme dzemdēt bērnu pārvēršas par apsēstību un pašmērķi tik ļoti, ka cilvēki ir gatavi zaudēt veselo saprātu un attiekties no savas identitātes, lai iegūtu vēlamo (sastapos ar visai dīvainu un neloģisku viedokli)

arvien vairāk domāju, ka gribētu kādu jaunu draugu, bet konstatēju, ka ir pienācis tas vecums, kad jaunas draudzības vairs praktiski neveidojas

ikgadējais rituāls ar oskara filmu skatīšanos

bija vairākas filmas, ko alku noskatīties ar lielu sajūsmu, un atkal citas filmas, kas neko neizteica vai ko nemaz negribējās skatīties, un tad viss apvērsās citādi nekā gaidīts

* * * * * * * * call me by your name: absolūta favorīte un nevis tāpēc, ka skar homoseksualitātes tēmu, bet gan tāpēc, ka tik mierīga un patīkama noskaņa, kas spēj sevī ietvert visu to dīvaino emociju jūkli, kas iziet cauri, sastopoties ar pirmajām nozīmīgajām jūtām; režisora iecere atveidot jaunības, pirmās mīlestības tēmu īstenota ļoti perfekti un filigrāni; un jaunais aktieris labs; pluss visam ir sociāli vēsturiskais fons, kas ļoti neuzkrītošs, bet nozīmīgi ietekmē filmas uztveri

* * * * * * * phantom thread: man patika, ka dažkārt filma stilistiski atgādināja 70. gadu Bergmanu, man patika dīvainais pretstats starp trauslumu un modes pasaules skaistumu un skarbumu un nežēlību, kādi ir cilvēkos, man patika ideja, ka dažreiz cilvēki ir tik sasodīti sarežģīti ieradumu un iedomu vergi, ka tādu kaut kādu laimi spēj sasniegt tikai tad, ja tiek nežēlīgi mocīti – gan citu, gan sevis mocīti; aina ar pastaigu gar pelēcīgo jūru fonā… dāmas lomas atveidotāja – neizskaidrojami apburoša

* * * * * * dunkirk: ilgi negribēju skatīties, jo bija radies iespaids, ka pārlieku smaga kara filma; jā, smaga, bet arī ļoti skatāma, ainaviska, ja ko tādu var teikt par kara filmu, kā arī eksistenciāli filozofiska; komplektā ar darkest hour iegūt plašāku izpratni par kara bezjēgu un to, ko cilvēkiem nācās piedzīvot un pārciest, kā arī par to, kā darbojas izdzīvošanas instinkts un cik saprotams tas ir; spēcīgs kontrasts starp beigās izglābtajiem karavīriem un tiem drosmīgajiem, kas palika kaut kur cīņu laukos vai nonāca gūstā, liekot padomāt par varonības kultu un jēdziena izmantošanu kā ideoloģisku rīku

* * * * * * three billboards outside ebbing, missouri: biju gaidījusi ko iespaidīgāku, bet melnajai komēdijai neslikts gabals, kas aizrauj ar detaļām un niansēm, bet kopumā liek domāt, ka filmas tēma un pati filma varbūt netiktu tik ļoti ievērota, ja nebūtu metoo kustības; lielu nozīmi filmas uztverē spēlē absurds, kas ir ārkārtīgi pievilcīgi, tāpat kā galvenās lomas atveidotāja

* * * * * the post: mediju drāmas ir kļuvušas populāras, un šī viennozīmīgi ir politiskākā oskara filma amerikas vēstures kontekstā, kur runa par preses un vārda brīvību, kā arī emancipāciju preses vidē; patika merilas strīpas varones spēja parādīt bailes un šaubas, kad jānostājas pret ierasto kārtību un jāsāk lemt pašai tādos jautājumos, kur sievietes parasti nelemj

* * * * lady bird: ilgi gaidīju, bet neiejūsmināja – citas režisores filmas, kur viņa ir pati spēlējusi, aizrāvušas vairāk, jo bijušas krietni dīvainākas un tēli jancīgāki; šajā gadījumā komēdija a la vudijs alens, kas ne vienmēr ir līdz galam saprotamas un pat ne smieklīgas – diemžēl

* * * * darkest hour: kopumā garlaicīga, par spīti dažām ainām, kas piesaistīja uzmanību; varbūt arī visa tā tumsa un noēnojumi radīja pretēju efektu, nekā bija plānots; protams, galvenās lomas atveidotājs ar savu uzdevumu tika galā spilgti; bet ieskats vēsturē pietiekami detalizēts, lai būtu arī nozīmīgs

* * * the shape of water: nesapratu šo filmu, nesapratu, ko režisors ir gribējis parādīt, nesapratu, kas tajā ir īpašāks par citām romantiskām filmām, par par spīti tam, ka romantiska mīlētāja lomā ir necilvēciska radība; pūstošais ļaundaris bija pretīgi kaitinošs, un gājiens ar kaķi vispār lēts un lieks

sakrājies

varbūt varētu tā vietā, kad visi dzer un lieto narkotikas un uztver to kā normu, uztaisīt seriālu, kur galvenais tēls nedzer, nesmēķē, nelieto narkotikas, ir vegāns, cenšas pievērst uzmanību globālām problēmām, un kā viņš sastopas ar sociālajām stigmām, kad visa atpūtas un izklaides sfēra ir balstīta uz alkohola patēriņu/smēķēšanu/narkotiku lietošanu, ko ne tikai atbalsta ne vien valdība, bet pat stimulē ģimenēs, nododot šo “mantojumu” arvien tālāk, un ka citādi cilvēki neprot atpūsties un izklaidēties, plus citas stigmas saistībā ar ēšanas kultūru un arī gaļas industriju postošo ietekmi, kas lielāko daļu vispār neinteresē, jo valdībai ir izdevīgi uzturēt legālu alkohola un cigarešu tirgu, lai cilvēkiem aizmiglotu prātu, kura viņiem tāpat ir maz, un tad vēl tāda pretruna – to visu atbalstot, valdība aicina cilvēkus dzīvot veselīgi, nespējot tomēr nodrošināt sakarīgu veselības aprūpi

nu labi, pietiktu vienkārši ar ikdienas dzīvi tādā pasaulē, kas ir tik pretrunīga, ka, atsakoties no šo pretrunu uzturēšanas, sanāk piedzīvot sociālo izstumtību, vai tamlīdzīgi, nezinu, vienvārdsakot, apnicis alkohola, cigarešu un narkotiku slavināšanas kults

starp citu, tikko gan iesāku, bet izskatās visai ok seriāls “This Is Us”


bet nepateiktais ir tik neizturams, ka vienīgais, ko gribas, ir nedomāt un daudz jo daudz strādāt, ak dies, cik labi, ka tieši tagad, tieši tagad ir ietrāpījies šis smagais un visu laiku paģērošais projekts

 

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti