ikgadējais rituāls ar oskara filmu skatīšanos

bija vairākas filmas, ko alku noskatīties ar lielu sajūsmu, un atkal citas filmas, kas neko neizteica vai ko nemaz negribējās skatīties, un tad viss apvērsās citādi nekā gaidīts

* * * * * * * * call me by your name: absolūta favorīte un nevis tāpēc, ka skar homoseksualitātes tēmu, bet gan tāpēc, ka tik mierīga un patīkama noskaņa, kas spēj sevī ietvert visu to dīvaino emociju jūkli, kas iziet cauri, sastopoties ar pirmajām nozīmīgajām jūtām; režisora iecere atveidot jaunības, pirmās mīlestības tēmu īstenota ļoti perfekti un filigrāni; un jaunais aktieris labs; pluss visam ir sociāli vēsturiskais fons, kas ļoti neuzkrītošs, bet nozīmīgi ietekmē filmas uztveri

* * * * * * * phantom thread: man patika, ka dažkārt filma stilistiski atgādināja 70. gadu Bergmanu, man patika dīvainais pretstats starp trauslumu un modes pasaules skaistumu un skarbumu un nežēlību, kādi ir cilvēkos, man patika ideja, ka dažreiz cilvēki ir tik sasodīti sarežģīti ieradumu un iedomu vergi, ka tādu kaut kādu laimi spēj sasniegt tikai tad, ja tiek nežēlīgi mocīti – gan citu, gan sevis mocīti; aina ar pastaigu gar pelēcīgo jūru fonā… dāmas lomas atveidotāja – neizskaidrojami apburoša

* * * * * * dunkirk: ilgi negribēju skatīties, jo bija radies iespaids, ka pārlieku smaga kara filma; jā, smaga, bet arī ļoti skatāma, ainaviska, ja ko tādu var teikt par kara filmu, kā arī eksistenciāli filozofiska; komplektā ar darkest hour iegūt plašāku izpratni par kara bezjēgu un to, ko cilvēkiem nācās piedzīvot un pārciest, kā arī par to, kā darbojas izdzīvošanas instinkts un cik saprotams tas ir; spēcīgs kontrasts starp beigās izglābtajiem karavīriem un tiem drosmīgajiem, kas palika kaut kur cīņu laukos vai nonāca gūstā, liekot padomāt par varonības kultu un jēdziena izmantošanu kā ideoloģisku rīku

* * * * * * three billboards outside ebbing, missouri: biju gaidījusi ko iespaidīgāku, bet melnajai komēdijai neslikts gabals, kas aizrauj ar detaļām un niansēm, bet kopumā liek domāt, ka filmas tēma un pati filma varbūt netiktu tik ļoti ievērota, ja nebūtu metoo kustības; lielu nozīmi filmas uztverē spēlē absurds, kas ir ārkārtīgi pievilcīgi, tāpat kā galvenās lomas atveidotāja

* * * * * the post: mediju drāmas ir kļuvušas populāras, un šī viennozīmīgi ir politiskākā oskara filma amerikas vēstures kontekstā, kur runa par preses un vārda brīvību, kā arī emancipāciju preses vidē; patika merilas strīpas varones spēja parādīt bailes un šaubas, kad jānostājas pret ierasto kārtību un jāsāk lemt pašai tādos jautājumos, kur sievietes parasti nelemj

* * * * lady bird: ilgi gaidīju, bet neiejūsmināja – citas režisores filmas, kur viņa ir pati spēlējusi, aizrāvušas vairāk, jo bijušas krietni dīvainākas un tēli jancīgāki; šajā gadījumā komēdija a la vudijs alens, kas ne vienmēr ir līdz galam saprotamas un pat ne smieklīgas – diemžēl

* * * * darkest hour: kopumā garlaicīga, par spīti dažām ainām, kas piesaistīja uzmanību; varbūt arī visa tā tumsa un noēnojumi radīja pretēju efektu, nekā bija plānots; protams, galvenās lomas atveidotājs ar savu uzdevumu tika galā spilgti; bet ieskats vēsturē pietiekami detalizēts, lai būtu arī nozīmīgs

* * * the shape of water: nesapratu šo filmu, nesapratu, ko režisors ir gribējis parādīt, nesapratu, kas tajā ir īpašāks par citām romantiskām filmām, par par spīti tam, ka romantiska mīlētāja lomā ir necilvēciska radība; pūstošais ļaundaris bija pretīgi kaitinošs, un gājiens ar kaķi vispār lēts un lieks

Advertisements

sakrājies

varbūt varētu tā vietā, kad visi dzer un lieto narkotikas un uztver to kā normu, uztaisīt seriālu, kur galvenais tēls nedzer, nesmēķē, nelieto narkotikas, ir vegāns, cenšas pievērst uzmanību globālām problēmām, un kā viņš sastopas ar sociālajām stigmām, kad visa atpūtas un izklaides sfēra ir balstīta uz alkohola patēriņu/smēķēšanu/narkotiku lietošanu, ko ne tikai atbalsta ne vien valdība, bet pat stimulē ģimenēs, nododot šo “mantojumu” arvien tālāk, un ka citādi cilvēki neprot atpūsties un izklaidēties, plus citas stigmas saistībā ar ēšanas kultūru un arī gaļas industriju postošo ietekmi, kas lielāko daļu vispār neinteresē, jo valdībai ir izdevīgi uzturēt legālu alkohola un cigarešu tirgu, lai cilvēkiem aizmiglotu prātu, kura viņiem tāpat ir maz, un tad vēl tāda pretruna – to visu atbalstot, valdība aicina cilvēkus dzīvot veselīgi, nespējot tomēr nodrošināt sakarīgu veselības aprūpi

nu labi, pietiktu vienkārši ar ikdienas dzīvi tādā pasaulē, kas ir tik pretrunīga, ka, atsakoties no šo pretrunu uzturēšanas, sanāk piedzīvot sociālo izstumtību, vai tamlīdzīgi, nezinu, vienvārdsakot, apnicis alkohola, cigarešu un narkotiku slavināšanas kults

starp citu, tikko gan iesāku, bet izskatās visai ok seriāls “This Is Us”


bet nepateiktais ir tik neizturams, ka vienīgais, ko gribas, ir nedomāt un daudz jo daudz strādāt, ak dies, cik labi, ka tieši tagad, tieši tagad ir ietrāpījies šis smagais un visu laiku paģērošais projekts

 

sniega putekļi

ārstu es satiku kādu laiku atpakaļ, un mēs aprunājāmies par dažām lietām, jo tā taču notiek, ka sākumā ar ārstu aprunājas un tikai tad seko kāda rīcība no viņa puses, bet tad, kad mēs tikāmies otro reizi, viņš pārsteidza mani nesagatavotu tajā brīdī, kad, man guļot viņa priekšā uz procedūru galda, pajautāja, vai mēs iepriekš esot tikušies; sasmējos

jā, un tad tu domā, ka dzīve noteikti nav kā “Grejas anatomijā”, bet drīzāk kā “Body of Proof”, kad ārsti aizmirst pacientus, taču pacienti ārstus praktiski nekad, un tad tu sašusti par to, ka veikala piedāvājumā vairs nav tava iemīļotākā šampūna, un tad tu domā, ka vajadzētu uzrakstīt par domu gaitu, bet aizmirsti tās domas, par ko gribēji uzrakstīt, un tad tu apjaut, ka viss ir krietni labāk, nekā tika teikts un domāts

ar atmiņu fotoaparātu nobildēju to mazo mirkli, kad šodien no gaisa kaisījās lielas pārslas kā dūnas no pārplēsta spilvena un nebija redzams, kur tās palika, kā izdzisa

RCHP

koncerts bija ok, varbūt tikai palika sajūta, ka grupa pietaupījās uz beigām, sākums gan bija spēcīgs, bet nu koncertu atmosfēra paliek arvien netīkamāka – cilvēkiem svarīgāk šķiet piedzerties, smēķēt un sarunāties, nevis baudīt mūziku (vispār jābrīnās, kā barā, kur nav absolūti nekāda gaisa, cilvēki stāv cits citam cieši klāt, var iedomāties, ka vajadzētu uzsmēķēt?)

bet vienlaikus tieši šodien FB atgādināja DM koncertu Viļņā pirms četriem gadiem, kas bija nesalīdzināmi labāks kā no skaņas kvalitātes viedokļa, tā vietas un ērtuma ziņā

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti

 

cukurs

saldi jo saldi ir satikt dārgumus ik pa laikam, arī tos, ar kuriem sanāk pakasīties par niekiem; tad pazūd viss nelabums, aizmirstas sliktais; saldi jo saldi

vakar sāku jaunu stāstu, pirmo reizi no nekā un nav ne jausmas, par ko, vienkārši rakstījās, iedvesmojoties no kosmosa un miglāja tēmas, kas gada sākumā bija tik ļoti svarīga un iemiesoja sevī visas cerības un vēlmes; lūk, it visu ir iespējams pārvērst par fikciju, un varbūt tieši tāda tam arī bija nozīme

tik dīvaini viedi ir sapņi, un nekad nevar zināt, kā realitāte tos atspoguļos; un tikai sapņos reti, bet izdodas sajust to sajūtu, kad ilga gaidīšana atmaksājas; tik fantastiska tā sajūta! dzīvē savukārt sajūtas tādas nav, noiet viss greizi, taču ir labi, ka plūstoši mierīgā sajūta saglabājas (jebkurš ceļš ir īstais)

sentiments

telefona zvans no pagātnes – par lietām, ko es jau biju nolikusi pagātnē; bet tas ir tik interesanti – ka ir cilvēki, kuriem es esmu kaut kas, kas man jau sen ir pagātne; un tas liecina vien to, ka ne viss, kas ir pagātne, ir slikts un aizmirstams; varbūt esmu arī kaut ko labu un vērtīgu darījusi, tikai ceļš, kas aizvedis nostāk, pieļāvis arī aizmiršanu

tieši šorīt, ejot uz darbu, domāju par to, ka es taču it nemaz neesmu tas, kas es biju, ka man vairs nav to zināšanu, ka es nesekoju nekam līdzi utt., bet te, viens zvans un secinājums – zināšanas ir, nekas nav pazudis, iekonservējies kā fosilijas kaut kur smadzenēs, un arī šodien es esmu kaut kas, kas biju senāk, par spīti tam, ka attālinos

dīvaini, cik daudz sevis daļu var sevī apvienot viens cilvēks

arī par to ir jāmācās runāt

nesen izlasīju interesantu interviju (https://lareviewofbooks.org/article/no-royalties-porn-interview-cindy-gallop-ceo-make-love-not-porn/#!) ar sievieti, kas strādā pie tā, lai lauztu porno industrijas radītos stereotipus par seksu un to, kā mēs lielākoties mūsdienās uztveram un domājam par seksu; viņa ir radījusi savu “porno” saitu, ja tā to var nosaukt (nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas šajā formā arī arod kādu savu atkarību), kurā reāli pāri (dažādu seksualitāšu) iesniedz video, par to saņemto daļu no skatītāju simboliskās samaksas, un video attēlu reālu seksu reālā dzīvē – tādu, kāds tas ir, ja kaut kas nesanāk, ja kaut kas šķiet smieklīgs utt.

biju domājusi, bet laikam nebiju ļoti aizdomājusies par to, cik ļoti tomēr porno, kas ir biežāk sastopams, nekā mums gribētos atzīties, tomēr ietekmē domāšanu un tomēr nosaka, ko mēs iedomājamies attiecībā uz seksu un ne tikai – galvenais, ko mēs iedomājamies attiecībā uz otru cilvēku; man patika doma par to, ka reālajā pasaulē mums ir svarīgs viss cilvēks kopumā, nevis atsevišķas viņa ķermeņa daļas, kā to uzsver porno filmas, bet, balstoties uz šo uzsvērumu, mūsdienās cilvēki attiecībā uz seksu tiecas manifestēt noteiktas ķermeņa daļas

un par seksu ir jāmācās runāt – ne jau ar jebkuru katrā brīdī, bet vispār – saprotot to, ko vēlies pateikt, kad ir nepieciešamība, kaut vai tam cilvēkam, kurš tev ir līdzās, jo man tomēr šķiet, ka sekss nav mērķis, bet viens no līdzekļiem attiecību ziņā; taču mūsdienās tik daudzi domā, ka tas ir mērķis… bet vai tiešām nav tā, ka dažreiz daudz foršāk ir vienkārši izbaudīt mirkli tā, kā šķiet vispatīkamāk, un ne vienmēr tas nozīmē seksu? piemēram, kopā smieties par kaut ko, ilgstoši smieties, vai vienkārši apskauties un pagulēt mierīgi, vai noskatīties kopā kādu filmu, vai vienkārši sadoties rokās; nevajadzētu domāt, ka nav normāli, ja kāda noteikta ķermeņa daļa nedominē, bet dominē cilvēks kopumā

ja ne, tad ne

tā jau ir, ka mēs nekad nedabūjam to, ko gribam, – tiešām ļoti patiesi, bet tomēr – mēs dabūjam to, ko gribam, tikai ne tā, kā iedomājamies, tāpēc svarīgi ir kaut ko gribēt, svarīgi ir pēc kaut kā tiekties, kaut ko vēlēties, jo tas nosaka virzienus, kuros ejam un – vissvarīgākais – kas esam

bļāviens, sirds sāp (kad domāju, ko gribu, bet ko nevaru dabūt) šodien

Tramps ASV prezidents – ārprāts

virzība

ļoti interesanti, kā rodas noteiktas domas, kā tās patiešām rodas, lēnām, mērķtiecīgi, apzināti, jo tām ir  jārodas un jāaizved tevi līdz kaut kam; un tad ir interesanti atskatīties uz ceļu, kas ir aizvedis līdz šādām domām, kas lēnām pārtop par secinājumiem un lēmumiem – bez noilguma, vienkārši kā tādiem, kam ir jābūt, jāpaliek domās uz visiem laikiem, nekad vairs neizgaistot, ik pa laikam parādoties, ik pa laikam atgādinot par vienīgajiem izeju vēstošajiem lēmumiem, par vienīgo, kas apliecina, ka tev ir taisnība, domājot, ka nekam nav jēgas; un kur ir pierādījumi tam, ka pieturēties pie pozitīvā ir jēgpilni? kas var apliecināt, ka tas ir pareizas ceļš, pareizas virziens? varbūt tas nav domāts visiem, varbūt nejaušas izlases rezultātā daļai cilvēku tikusi piešķirta dzīves apliecināšanas jēga, bet daļai – pierādījums tam, ka dzīvei jēgas nav un viss ir īslaicīgs, zūdošs, nepastāvīgs un sāpīgs? un nav zināms, kurā daļā esi tu, līdz tu saproti, jo viss dzīves ceļš ved tikai uz to, lai atmostos domas, kas tev pasaka priekšā