seriāls kā dzīve

beidzot tiku galā ar Girls – jāsaka, ka 5. un 6. sezonu patiešām varēja izbaudīt un varēja just, ka seriāls “izauga” savu domu līdz feminisma problēmjautājumu apskatei visai tieši un dažkārt pat sāpīgi, neko neizskaistinot, tikai nedaudz pārspīlējot, jo tas galu galā ir komēdijseriāls; bet visvairāk man patika tas, cik filigrāni režisori nobalansēja uz šīs trauslās robežas, lai parādītu, ka dzīvē ir īsi laimīgie mirkļi un viss pārējais – vienkārši dzīve, kas nebūt nav vienkārša, un neizgāja uz “laimīgajām beigām”, bet atstāja vēlmi pēc tādām ilgoties (ak dies, kā mēs esam samaitāti ar “laimīgo beigu” ideju), un par to patiešām visu cieņu seriāla idejas autorei (komiskais moments gaidās “izaugs” vai “neizaugs” arī ļoti labi saglabāts)

bet tad arī dzīvē dažkārt kā seriālā no ainām, kur visi smejas: nopērc jaunus svārkus, uzvelc, un tieši tad tevi pilnībā no galvas līdz kājām nošļaksta garāmbraucoša mašīna, tā nošļaksta, ka tev ir sajūta – tu pusi tās peļķes burtiski esi norijusi

nu un? daudz nepatīkamāk ir tas, ka palika rūgtums draudzībā

cukurs

saldi jo saldi ir satikt dārgumus ik pa laikam, arī tos, ar kuriem sanāk pakasīties par niekiem; tad pazūd viss nelabums, aizmirstas sliktais; saldi jo saldi

vakar sāku jaunu stāstu, pirmo reizi no nekā un nav ne jausmas, par ko, vienkārši rakstījās, iedvesmojoties no kosmosa un miglāja tēmas, kas gada sākumā bija tik ļoti svarīga un iemiesoja sevī visas cerības un vēlmes; lūk, it visu ir iespējams pārvērst par fikciju, un varbūt tieši tāda tam arī bija nozīme

tik dīvaini viedi ir sapņi, un nekad nevar zināt, kā realitāte tos atspoguļos; un tikai sapņos reti, bet izdodas sajust to sajūtu, kad ilga gaidīšana atmaksājas; tik fantastiska tā sajūta! dzīvē savukārt sajūtas tādas nav, noiet viss greizi, taču ir labi, ka plūstoši mierīgā sajūta saglabājas (jebkurš ceļš ir īstais)