ikgadējais rituāls ar oskara filmu skatīšanos

bija vairākas filmas, ko alku noskatīties ar lielu sajūsmu, un atkal citas filmas, kas neko neizteica vai ko nemaz negribējās skatīties, un tad viss apvērsās citādi nekā gaidīts

* * * * * * * * call me by your name: absolūta favorīte un nevis tāpēc, ka skar homoseksualitātes tēmu, bet gan tāpēc, ka tik mierīga un patīkama noskaņa, kas spēj sevī ietvert visu to dīvaino emociju jūkli, kas iziet cauri, sastopoties ar pirmajām nozīmīgajām jūtām; režisora iecere atveidot jaunības, pirmās mīlestības tēmu īstenota ļoti perfekti un filigrāni; un jaunais aktieris labs; pluss visam ir sociāli vēsturiskais fons, kas ļoti neuzkrītošs, bet nozīmīgi ietekmē filmas uztveri

* * * * * * * phantom thread: man patika, ka dažkārt filma stilistiski atgādināja 70. gadu Bergmanu, man patika dīvainais pretstats starp trauslumu un modes pasaules skaistumu un skarbumu un nežēlību, kādi ir cilvēkos, man patika ideja, ka dažreiz cilvēki ir tik sasodīti sarežģīti ieradumu un iedomu vergi, ka tādu kaut kādu laimi spēj sasniegt tikai tad, ja tiek nežēlīgi mocīti – gan citu, gan sevis mocīti; aina ar pastaigu gar pelēcīgo jūru fonā… dāmas lomas atveidotāja – neizskaidrojami apburoša

* * * * * * dunkirk: ilgi negribēju skatīties, jo bija radies iespaids, ka pārlieku smaga kara filma; jā, smaga, bet arī ļoti skatāma, ainaviska, ja ko tādu var teikt par kara filmu, kā arī eksistenciāli filozofiska; komplektā ar darkest hour iegūt plašāku izpratni par kara bezjēgu un to, ko cilvēkiem nācās piedzīvot un pārciest, kā arī par to, kā darbojas izdzīvošanas instinkts un cik saprotams tas ir; spēcīgs kontrasts starp beigās izglābtajiem karavīriem un tiem drosmīgajiem, kas palika kaut kur cīņu laukos vai nonāca gūstā, liekot padomāt par varonības kultu un jēdziena izmantošanu kā ideoloģisku rīku

* * * * * * three billboards outside ebbing, missouri: biju gaidījusi ko iespaidīgāku, bet melnajai komēdijai neslikts gabals, kas aizrauj ar detaļām un niansēm, bet kopumā liek domāt, ka filmas tēma un pati filma varbūt netiktu tik ļoti ievērota, ja nebūtu metoo kustības; lielu nozīmi filmas uztverē spēlē absurds, kas ir ārkārtīgi pievilcīgi, tāpat kā galvenās lomas atveidotāja

* * * * * the post: mediju drāmas ir kļuvušas populāras, un šī viennozīmīgi ir politiskākā oskara filma amerikas vēstures kontekstā, kur runa par preses un vārda brīvību, kā arī emancipāciju preses vidē; patika merilas strīpas varones spēja parādīt bailes un šaubas, kad jānostājas pret ierasto kārtību un jāsāk lemt pašai tādos jautājumos, kur sievietes parasti nelemj

* * * * lady bird: ilgi gaidīju, bet neiejūsmināja – citas režisores filmas, kur viņa ir pati spēlējusi, aizrāvušas vairāk, jo bijušas krietni dīvainākas un tēli jancīgāki; šajā gadījumā komēdija a la vudijs alens, kas ne vienmēr ir līdz galam saprotamas un pat ne smieklīgas – diemžēl

* * * * darkest hour: kopumā garlaicīga, par spīti dažām ainām, kas piesaistīja uzmanību; varbūt arī visa tā tumsa un noēnojumi radīja pretēju efektu, nekā bija plānots; protams, galvenās lomas atveidotājs ar savu uzdevumu tika galā spilgti; bet ieskats vēsturē pietiekami detalizēts, lai būtu arī nozīmīgs

* * * the shape of water: nesapratu šo filmu, nesapratu, ko režisors ir gribējis parādīt, nesapratu, kas tajā ir īpašāks par citām romantiskām filmām, par par spīti tam, ka romantiska mīlētāja lomā ir necilvēciska radība; pūstošais ļaundaris bija pretīgi kaitinošs, un gājiens ar kaķi vispār lēts un lieks

Advertisements

Handmaiden

vēl joprojām esmu neskaidrā šokā par šo filmu

bet es domāju, ka versija, ka tā vairāk bija par to, kā centieni pasauli kontrolēt un izprast vīriešiem raksturīgi sagrauj pašus vīriešus, bet mazāk – par sievietēm, lai gan, jā… esmu šokā (sasmējos)

vienlaikus: Dolana jaunā filma (It is only the end of the world) vēl vairāk bija par (lugu) autora attiecībām ar paša tekstu un varoņiem un par autora nāvi, mazāk – par “reālām” cilvēku attiecībām