sentiments

telefona zvans no pagātnes – par lietām, ko es jau biju nolikusi pagātnē; bet tas ir tik interesanti – ka ir cilvēki, kuriem es esmu kaut kas, kas man jau sen ir pagātne; un tas liecina vien to, ka ne viss, kas ir pagātne, ir slikts un aizmirstams; varbūt esmu arī kaut ko labu un vērtīgu darījusi, tikai ceļš, kas aizvedis nostāk, pieļāvis arī aizmiršanu

tieši šorīt, ejot uz darbu, domāju par to, ka es taču it nemaz neesmu tas, kas es biju, ka man vairs nav to zināšanu, ka es nesekoju nekam līdzi utt., bet te, viens zvans un secinājums – zināšanas ir, nekas nav pazudis, iekonservējies kā fosilijas kaut kur smadzenēs, un arī šodien es esmu kaut kas, kas biju senāk, par spīti tam, ka attālinos

dīvaini, cik daudz sevis daļu var sevī apvienot viens cilvēks

Advertisements

Handmaiden

vēl joprojām esmu neskaidrā šokā par šo filmu

bet es domāju, ka versija, ka tā vairāk bija par to, kā centieni pasauli kontrolēt un izprast vīriešiem raksturīgi sagrauj pašus vīriešus, bet mazāk – par sievietēm, lai gan, jā… esmu šokā (sasmējos)

vienlaikus: Dolana jaunā filma (It is only the end of the world) vēl vairāk bija par (lugu) autora attiecībām ar paša tekstu un varoņiem un par autora nāvi, mazāk – par “reālām” cilvēku attiecībām

Samanta

ja nu es nomirstu, man pirms tam vēl noteikti jāpaspēj uzrakstīt par zīnu “Samanta”, ko vakar dabūju un uzreiz arī izlasīju – ar lielu un interesi un aizrautību; laikam kopš laika, kad pārstāju lasīt sieviešu žurnālus (tas bija apm. 20-22 gadu vecumā), jo man tie apnika informācijas vienveidības un trulības dēļ, gaidīju ko līdzīgu “Samantai” – kur neviens neliek domāt, ka attiecībās svarīgākais ir sarkana mežģīņu veļa, ka svarīgākais ir apprecēties utt., turklāt, protams, ar laiku radās citas intereses un cita interešu specifika, piemēram, neviens sieviešu žurnāls taču nestāsta, kā labāk veidot savstarpējās attiecības lesbietēm vai tml., līdz ar to mūžīgais uzsvars uz to, kā noturēt vīrieti pilnībā vairs nebija saistošs (lai gan man tiešām nešķiet, ka noturēt vīrieti var ar mežģīņu veļu); lai arī “Samanta” ir tāds unikāls numurs, lasot sapratu, ka gribētu ko tādu lasīt biežāk – jo ir interesanti lasīt analītiskus, domāt liekošus rakstus par lietām, ar ko dzīvē saskaras sievietes, piemēram, par to pašu kāju skūšanu – es nebeidzu besīties ikreiz, kad pēc epilēšanas tās spalvas izdomā ataugt un visas kājas kasās tā, ka gribas uzliet tām virsū kādu skābi; kaitinoša nodarbe jebkurā gadījumā, un, redz, nav tā, ka visas sievietes to vien dara kā izbauda šo procesu, ir arī, kam nepatīk, par intīmo zonu skūšanu nemaz nerunājot; man gan ļoti patīk visa tā spalvu neesamība, bet process nav patīkams un izskatās skaisti tikai tik ilgi, kamēr spalvas nesāk ataugt (ui, un ja vēl ir jutīga āda…), taču skūt noteiktas vietas ik pēc 3-4 dienām tiešām nav prāta darbs; lūk, un par to ir runa – par to, ko mēs dažkārt darām, jo kāds kaut kad kaut kur ir pateicis, ka jādara, un neviens neiebilst, nesaka, ka varbūt labāk ne, jo tomēr… nu ir ne pārāk forši; žurnāls vispār lika aizdomāties un atcerēties daudz lietu, par kurām būtu vērts kaut ko vairāk uzrakstīt kādreiz, kad būs labāki laiki (mēnešreižu ķēpa, svara ietekme uz domāšanu utt.); žurnāls atstāja mazuma piegaršu un vēlmi lasīt un lasīt, un runa jau nemaz nav par feminismu, vienkārši par tādām kā tabu tēmām, par kurām vairāk domājot, runājot un tās apspriežot zustu tabu sajūta un pašām būtu vieglāk; jo vairumu stereotipu un dažādu briesmu lietu attiecībā uz sevi visbiežāk uztur tieši pašas sievietes – īpaši attiecībā uz izskatu, ķermeni, pozu un uzvedību cilvēkos; un, ja kāds kaut nedaudz liek par to aizdomāties, tas jau ir labi

arī par to ir jāmācās runāt

nesen izlasīju interesantu interviju (https://lareviewofbooks.org/article/no-royalties-porn-interview-cindy-gallop-ceo-make-love-not-porn/#!) ar sievieti, kas strādā pie tā, lai lauztu porno industrijas radītos stereotipus par seksu un to, kā mēs lielākoties mūsdienās uztveram un domājam par seksu; viņa ir radījusi savu “porno” saitu, ja tā to var nosaukt (nevar noliegt, ka ir cilvēki, kas šajā formā arī arod kādu savu atkarību), kurā reāli pāri (dažādu seksualitāšu) iesniedz video, par to saņemto daļu no skatītāju simboliskās samaksas, un video attēlu reālu seksu reālā dzīvē – tādu, kāds tas ir, ja kaut kas nesanāk, ja kaut kas šķiet smieklīgs utt.

biju domājusi, bet laikam nebiju ļoti aizdomājusies par to, cik ļoti tomēr porno, kas ir biežāk sastopams, nekā mums gribētos atzīties, tomēr ietekmē domāšanu un tomēr nosaka, ko mēs iedomājamies attiecībā uz seksu un ne tikai – galvenais, ko mēs iedomājamies attiecībā uz otru cilvēku; man patika doma par to, ka reālajā pasaulē mums ir svarīgs viss cilvēks kopumā, nevis atsevišķas viņa ķermeņa daļas, kā to uzsver porno filmas, bet, balstoties uz šo uzsvērumu, mūsdienās cilvēki attiecībā uz seksu tiecas manifestēt noteiktas ķermeņa daļas

un par seksu ir jāmācās runāt – ne jau ar jebkuru katrā brīdī, bet vispār – saprotot to, ko vēlies pateikt, kad ir nepieciešamība, kaut vai tam cilvēkam, kurš tev ir līdzās, jo man tomēr šķiet, ka sekss nav mērķis, bet viens no līdzekļiem attiecību ziņā; taču mūsdienās tik daudzi domā, ka tas ir mērķis… bet vai tiešām nav tā, ka dažreiz daudz foršāk ir vienkārši izbaudīt mirkli tā, kā šķiet vispatīkamāk, un ne vienmēr tas nozīmē seksu? piemēram, kopā smieties par kaut ko, ilgstoši smieties, vai vienkārši apskauties un pagulēt mierīgi, vai noskatīties kopā kādu filmu, vai vienkārši sadoties rokās; nevajadzētu domāt, ka nav normāli, ja kāda noteikta ķermeņa daļa nedominē, bet dominē cilvēks kopumā

nevajadzētu

nevajadzētu domāt to, ko es domāju; vajadzētu turēties pie labā; viss taču pāriet, beidzas, mainās utt., vai tad ne?

nē, nekam nav jēgas, jo beigās tu tāpat nekas neesi, sūds, niecība, lieks, nevajadzīgs atkritums

meitene zirnekļa tīklā

izrādījās visai aizraujoša lasāmviela; protams, grāmatai kā vienmēr slikta redaktūra un korektūra, bet tulkojums, salīdzinot ar citiem, diezgan labas kvalitātes; dažbrīd patiešām sanāca aizrauties, dažbrīd visai veiksmīgi atklāta raksturu psiholoģija, lai gan stāsts par Līsbetas bērnību gan šķita nedaudz pavājš (varbūt tāpēc, ka te trūkst paša autora idejiskās precizitātes?) un situācija, kurā aprakstīts, kā Līsbeta cenšas ielauzties NSA sistēmā, arī bija tāds padīvains – varbūt jaunais autors īsti labi nav uztvēris, kā tēlot šo raksturu, izņemot vietas, kad viņai jābūt skarbai un tiešai vai gana koķetai sarunās ar Blumkvistu (to bija tik maz, ka radās īpaši pārliecinošs iespaids, un jauks arī Bublanska tēls – saistībā ar Dievu)