maijs

ir sācies jauns mēnesis, kurā es atkal nezinu, ko iesākt: tuvojas brauciens, kas tika plānots ar cilvēku, kam bija liela nozīme, bet kas izvērtās par “negribu nekur braukt kopā” cilvēku, un es tiešām nezinu, ko iesākt; proti, jā, es zinu, ka neviens nav ideāls, ka svarīgi ir saglabāt sevī labestību, neņemt galvā cilvēku sliktās rakstura iezīmes, bet… nav jau spēka un apnīk arī; tuvojas daudzi darba pasākumi, kam noteikti nebūs ne vainas, bet… nē, tā ir vienkārši neviegla lieta būt pieklājīgam un draudzīgam ar pilnībā svešiem cilvēkiem ilgstoši (nav viegli); lai sasmeltos iedvesmu dzīvot, saklausījos dažādus pareģojumus maijam, kuri visi solīja ārkārtīgi daudz dažādu labumu, bet… ja nu es neticu? ja gribētos noticēt, bet tas ir muļķīgi, ko es zinu un apzinos, un brīnumi tiešām nenotiek, tiešām nenotiek!!!, ka es saku!!!, tāpēc es neticu, tikai sevi mānu, ka ticu, un visas dienas vienādas, izņemot tos brīžus, kad var ieiet veikalā un iztērēt kaudzi naudas par sejas maskām, pūderslotiņām un vīnogām… un baltas drēbes nav iespējams normāli saglabāt baltas, bet baltas drēbes ir vienīgais, uz ko gribētos paļauties, taču arī to nevar, viņas paliek ne-baltas, mazgā, kā gribi un ar ko gribi; un tad tu atgriezies vecās vietās, lai atrastu ko jaunu, un konstatē, ka visi iet uz priekšu, un tas nemaz nepalīdz, it nemaz, bet tad tu secini, ka galvenais ir saglabāt labestību, uzslēdz Gilmore Girls un aizmirsti, ka tev jau sen nav 13, lai skatītos kaut ko tik sliktu, un skaties, jo… nu un? es tāpat neesmu īsta