kā tā

ja varētu, savāktu pie sevis visus tos nabaga kaķīšus, kam nav māju, bet loģika saka priekšā, ka tā nav prātīga doma, jo katram kaķim vajag savu māju, savu teritoriju, un viņi visi kopā taču nemaz tik priecīgi nebūtu – arī man nebūtu priecīgi, bet vienalga – žēl…

un apbrīnojami tie literatūrkritiķi – spēj runāt tik daudz, bet nepateikt neko par pašu grāmatu; šis laikam iemesls, kāpēc kritiku vairs nespēju lasīt (nē, nu protams, ir arī citi iemesli, tomēr nevar noliegt labus centienus, kuri pretī nesaņem gaidīto); ja man jāsaka – tagad tiešām Latvijā literatūrkritikas vairs nav

kaut kāda lēna un negribīga diena

Advertisements