2017

es gribu atcerēties 2017. kā gadu, kad sākās ceļš uz mieru

interesantākie pieturas punkti:

  • pirmās gada dienas citā valstī un atgriešanās ar sajūtu, cik ļoti negribas atgriezties, – domāju, man tiešām nemaz, nemaz negribējās atgriezties tajā, kas bija 2016. gads
  • ļoti ātra apjauta, ka ir atrast kas īsts, un tikpat ātra tā zaudēšana, un tad atkal atgūšana, un tā vairākas reizes visa gada garumā, tomēr beidzot zinot, ka šajā pasaulē eksistē tas, ko arvien gribas atgūt; nemierīgi, bet mierīgi  ilūziju izgaismošana tā, ka līdz kaulam
  • dzimšanas diena meža vidū ar fantastisku kliņģeri
  • klaiņot pa Londonu tik ilgi, līdz kājas sāk krist nost un paliek nejutīgas, ieklīst mazā galerijā un apmaldīties gadsimtos, uziet balsi no pagātnes, kas skan cauri visam un uzbur iztēles ainas
  • iebraukt zosu bara vidū, burtiski aizsniegt ar roku, tajā brīdi nezinot, ka nekas tāds vairs neatkārtosies
  • redzēt tās mērķtiecīgās zivis lecam bez apstājas un uz dzīvības un nāves robežas
  • sēdēt svešās kāzās starp svešiem cilvēkiem siltā pavasara vakarā un priecāties par prieku, lampiņām un dejām
  • saņemt atvainošanos pēc vairākiem gadiem un sajust, cik tā bija tomēr nepieciešama
  • mazi, mazi kaiju bērniņi ezera vidū agrā rīta stundā, pēc tam sikspārņi vien
  • Dvietes paliene
  • mērķtiecīga apņemšanās pārbaudīt iespējas, kas rezultējas negaidīti, bet cerīgi
  • Vīnes Dabas vēstures muzejs, vilcieni un kalni
  • pirmais darba pasākums, kurā sajūtos iederīgi un ko izbaudīju; sirsnība no saimnieku puses; pilnmēness pie jūras
  • LP koncerts par visiem 100 %
  • neplānota un varbūt neapdomīga auss caurduršana
  • vēlme radīt svētkus darbā un ieceres īstonošana ar labsajūtas garantēšanu pirmām kārtām sev
  • ļoti negaidīta un vērtīga dāvana, kas atstāj ar muti vaļā un pamatīgām pārdomām, kā arī pārliecību, ka sapņi, kuros rokās ielec milzu zivs, vienmēr, vienmēr piepildās

vēl mazliet palicis šajā gadā, un varbūt nāks vēl kas jauns klāt, bet par to tad atsevišķi pēc vēlmes un nepieciešamības

Advertisements

maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo