brīvs

pēc ilgiem laikiem brīvs vakars, kad nekas nav jādara, viss nodots, uz priekšu pateikts, ka uz kādu brīdi pietiek, un ir tik neparasta sajūta – it kā pēkšņi būtu beidzies kāds nejēdzīgi nesaprotams skrējiens, kam vienlaikus ir bijusi liela nozīme; nevar, protams, arī pilnībā apgalvot, ka skrējiens bija taisns un vienmērīgs, bet nu ir kaut kas galā, un tas ir labi

šodien darbā neviena nebija, bet atnāca Dainis, jokains vīriņš ar garīgās veselības problēmām, un atnesa fotokolāžu ar dīvainiem attēliem, kuru vidū bija spocīgs busiņš, man tas patika; darbam ir divas puses: cilvēki un cilvēki – vieni (dažreiz vieni un tie paši, citreiz ne) spēj sagādāt prieku un piepildījumu, citi savukārt izsmeļ tukšu un tajā tukšumā iemetas dusmas, neapmierinātība un arī ļoti nepatīkama sajūta, ko īpaši rada nelaipnie zvanītāji; domāju, vai tiešām cilvēkiem patīk būt tādiem riebīgiem… vai iedomāties, ka viņi visu zina labāk

un tad ir tādi tukšumi, kas rodas no svešu cilvēku slikti sadarītā kaut kur kaut kad vai no tuvu cilvēku nevērīgi un vienaldzīgi sadarītā; vienus es nepazītus un ienīstu, otriem – lai jau tas paliek viņiem neapjausts

Advertisements

Lieldienas

jāsaka, ka ir ārkārtīgi patīkami tik mājās, izgulēties un būt siltumā; dažkārt izbraucieni dabā nesagādā tādu baudu, kādu tie varētu sagādāt, ja apstākļu būtu citādi: ja izbraucienu vadītu mazāks egoists un stārs, ja būtu labāki laikapstākļi (bet tos jau nevar paredzēt), ja pasākums būtu plānots un vairāk būtu padomāts par cilvēkiem (mans secinājums: dažreiz sajūta, ka bijis “par maz”, ir labākā motivācija ilgoties pēc atkārtojuma, bet pārsātinājums rada absolūtu noliegumu); taču mājās ir labi, ir klusums, kaķi guļ, darbi sokas, saule ir silta, skatoties pa logu, un labi, ka nekur nav jāiet

pēc fiziskā noguruma vakar iegrimu dziļā miegā, sapnī redzēju, ka peldu pa upi – ielēcu ar ieskrējienu un aizpeldēju ļoti, ļoti tālu pa ūdens apakšu, tad izniru un bija pat grūti apstāties, pagriezties atpakaļ, taču sajūta bija fantastiska, kaut kāds apbrīnojams pārliecības un pašapziņas pieplūdums; vēlāk naktī sapņoju daudz un dikti par viskaut ko (atceros ļoti draudzīgu suņuku), bet labā sajūta saglabājās

no rīta pačatoju nedaudz ar H., kas ir viens patiesi jauks cilvēks

man patīk Lieldienas, kurās nevajag obligāti ēst olas

dīvainā gaisma

šodien bija tāds mierīgs, dīvainas gaismas apstarots ritms, es sēdēju darbā un jau vismaz sakarīgi turpināju burties cauri jaunajai mājaslapai, sāka līt lietus, viss palika pelēks, un tad atkal dīvainā gaisma, kas atnesa vakara sauli un sparģeļus ar tomātiem un sieru

apsolīju sev padomāt par to, ko izlasīju: ka vienas un tās pašas kļūdas sanāk tāpēc, ka pārāk necenšos visu vērts sev par labu; un domāju, domāju, domāju, bet vienīgais, kas nāk prātā: nemāku izdarīt tā, lai nāk par labu man; vai nu tas ir kaut kas dabisks, nepiespiests, nesamākslots, vai man to nevajag, jo citādi es nejutīšos labi (kas nav lemts, tas nav); turklāt cilvēki tik viegli kāpj pāri robežām, viņi nesaprot, ka visbiežāk, tās pārkāpjot, atpakaļceļa (pie manis) viņiem vairs nav, bet es domāju, mēru desmitām reižu, pirms griežu, man rūp, kas aiz manis paliek; un nesanāk, i rīkojoties, i nerīkojoties, tāpēc – lai ir, kā ir, un būs, kā būs (arī tad, ja nebūs)

izmēģināju dažādus variantus avokado maizītēm – vislabākās ir uz grauzdiņa ar svaigo sieru un pipariem

un neko citu nemaz nevajag

apbrīnojama labsajūta

atgriezusies pašapziņa

skaistas drēbes