sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

skaidrība

domāju, domāju, vai iet uz darba Z-svētku pasākumu, līdz saņēmu atbildi – sarakstu ar tiem, kas jāielūdz, un no visiem biroja darbiniekiem tikai mans tajā nebija, tad nu mājiens nepārprotams, turklāt, tā kā es nebiju piemērota pasākuma organizēšanai, tad izrādās, ka arī ielūgumu neprotu uztaisīt – saņēmu iepriekšējā gada ielūgumu par paraugu, un neko briesmīgāku manas acis nebija redzējušas; protams, ideālu es neuztaisīju, bet vismaz mīlīgu un salīdzinoši baudāmāku, taču “fonts nav saprotams, neviens nesapratīs, kas sūta, nav labi tas, nav labi šis”; man nav grūti izmainīt, bet tie bija nepamatoti iebildumi – kaut kāds bērnudārzs; katram ir tiesības taisīt visu pašam, ja vēlas visu kontrolēt un “pa savam”; man gribas ticēt, ka cilvēki nav tik debili, ka nesaprastu, kas ir kas

bet nu tas viss ir ikdienas proza, neizbēgama un ierasta, savukārt irealitāte tikpat neko labu nesola – sapņi kaut kādi murgaini pēdējā laikā un sola vienas vienīgas nepatikšanas, kas arī katru dienu nāk – lielākas vai mazākas, nozīmīgākas un maznozīmīgākas, bet viss ir tā, kā tam jābūt, es to zinu