sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti

 

brīvdienas

šīs bija izdevušās brīvdienas – pirmkārt, normāls, atpūtai nepieciešamais dienu skaits (tas ir, trīs), otrkārt, visādas aktivitātes (piektdienas 18. novembris Siguldā noteikti bija labākais 18. novembris, kad tas ticis svinēts, turklāt bija iespēja iepazīties ar H., kas ir viens ļoti jauks cilvēks, un man prieks par L.; sestdien Scrabble turnīrs visas dienas garumā ar vīnu un pašceptu (ne manu) tējas kūku, pašgatavotu turku zirņu kariju (manu) un tādu cilvēku kompānijā, kas savā dīvainumā ir ārkārtīgi amizanti), treškārt, iespēja veltīt laiku sev (padomāt, nerunāt, aiziet paskatīties filmu uz kino (Fantastic Beasts ir laba!), pastaigāt pa veikaliem, pārsteidzošā kārtā sarunāt randiņu – neko pārlieku negaidu (tas ir, nedomāju, ka mana persona būs pietiekama), bet varētu būt interesanti))

vispār nākamā nedēļa būs notikumiem bagāta, tāpēc šīs brīvdienas bija tieši vietā un laikā, lai iegūtu līdzsvaru un mieru, un jaunus spēkus

bet man tomēr jāuzraksta – lielākā latviešu nacionāliste atkal izvēlās tvīterī, šausminoties par J. Dimitera izteiku, ka viņš nesūdzas par padomju laiku, jo tad viņam labi gāja, ko nacionāliste iztulkoja kā: ja tev varēja labi iet, kad latviešu lēģeros smaka, tad tu esi kolaboracionists vai tautas nodevējs; nezinu Dimitera pārliecības vai kontekstu, kādā viņš runāja par padomju laiku, bet man tomēr gribētos nacionālistei pajautāt: vai jūs bijāt laimīga, piemēram, kad jums dzima dēls? vai tā arī atbildējāt, kad jums jautāja, vai priecājaties: nē, es nepriecājos, ka man piedzima dēls, jo latvieši lēģeros smok; mēs katrs esam tiesīgi priecāties par savu laimi un savu dzīvi ārpus lielajiem vēsturiskajiem notikumiem, un, ja mēs priecājamies, tad tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki; tikpat labi varētu pajautāt: vai tu priecājies par laiku, kurā dzīvo – par šodienu? ja jā, tad: kā tu vari priecāties? cilvēki Āfrikā un Indijā cieš badu, karš Tuvajos Austrumos, nabadzība Dienvidamerikā, netaisnīgi ieslodzīti cilvēki cietumos visā pasaulē… ā, jā, pareizi, tas jau neskaitās, jo tie jau nav latvieši

nedod dies ieslīgt šaurredzībā un šaursirdībā – tas ir galvenais, par ko domāju šī gada 18. novembra ietvaros