sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

iedrošinājums un pārliecība

citreiz sanāk uzsūkt citu nedrošību un nepārliecinātību un pieņemt to par viņu rakstura pamatpazīmēm, jo tas ir kas tāds, kas parādās nepārtraukti, un tāpēc vairāk piesaista cilvēki, kas rīkojas pārliecināti un nešauboties, atstājot iespaidu, ka viņi zina, ko vēlas, un līdz ar to arī tu vari justies drošāk un pārliecinātāk

no otras puses, es nezinu, vai pati varu piedāvāt iedrošinājumu un pārliecību, un varbūt tāpēc esmu otrā soļa, nevis pirmā, cilvēks

un tas droši vien nav nekas labs

bet tad es atceros, cik daudz pirmo soļu esmu spērusi, taču neveiksmīgi, jo citi ir nedroši un nepārliecināti

tātad jāuzticas intuīcijai, un nav, ko nožēlot

pilsēta L.

izdodot Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu, viņas vīrs Leonards Vulfs, kuru Virdžīnija dienasgrāmatās apzīmēja kā L., ievadā rakstīja:

“At the best and even unexpurgated, diaries give a distroted or one-sided portrait of the writer, because, as Virginia Woolf hersef remarks somewhere in these diaries, one gets into habit of recording one particular kind of mood – irritation or misery, say – and of not writing one’s diary when one is feeling the opposite. The portrait is therefore from the start unbalanced, and, if someone then deliberately removes another charasteristic, it may well become a mere caricature.”

citur dienasgrāmatā Vulfa norāda uz tādu rakstību, kas ir vairāk par redzamo, kas atklāj īsto patību, to, ko nekur citur nevar redzēt

visas dienasgrāmatas ir tādas – kaut kas pa vidu starp īsto patību un rakstītāja karikatūru, ko veido vienas emociju gammas pieraksti, taču vienlaikus – dienasgrāmatas uzdevums jau nav neko veidot vai atspoguļot, tā vienkārši kalpo par mirklīgu sajūtu, pārdomu fiksācijas vietu, un nereti šīs sajūtas, pārdomas pēc pierakstīšanas uzreiz izgaist, nemaz nepaliek iekšiņā, tas ir bijis mirklis; vai to var izmantot par pamatu spriedumam – nezinu; teksti gan atklāj patiesību, gan māna lasītāju

starp citu, lielisko Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu nopirku netālu no Liverpūlstrītas stacijas, kuras apkārtne man kļuva par iemīļotāko vietu pilsētā L.; nejauši uzietajā alternatīvās pilsētas tūrē sanāca izstaigāt diezgan daudz no apkārtnes un redzēt interesantas vietiņas un lietiņas, pēcāk paklaiņot vienai un uziet mazu veikaliņu, kurš, šķita, apkopo sevī apkārtnes garu un noskaņu (visa tā dīvaini baisīgā vēsture, angļu pasaules uztvere un mūsdienu mākslinieciski dumpinieciskais gars), un tajā par lētām naudiņām varēja dabūt šo dienasgrāmatas sējumu, par ko es ļoti priecājos; pēcāk viesnīcā sāku lasīt un nevarēju atrauties, cik ļoti Vulfas ieraksti savijās ar netīšām uztverto (anglisko) sajūtu; jā, viens no ieguvumiem, vienkārši klaiņojot pa pilsētu L. un mēģinot uztvert kaut ko no tās un atrast kaut ko sevī, bija pāris tūru gidi, kas palīdzēja saskatīt tīkamo arī cilvēkos – tieši viņu harisma padarīja tūres vērtīgas, jo vietas – tās bez saistoša stāsta tomēr ir un paliek tikai vietas (protams, nav noliedzams, ka stāstus varam radīt arī paši, bet ne jau vienmēr un visur); tā nu Liverpūlstrītas rajonu un otru jaukāko vietu – Lesterskvēra stacijas rajonu – īpašu padarīja (ne tikai, bet arī) gidi; Lesterskvēra rajonā mani saistīja Čainatauna, kur gids neveda, bet ko sanāca izstaigāt, vēl pirms pūļi to bija sagrābuši savā varā, – cepti (?) putni skatlogos, veseli, nesadalīti, tīkami aromāti, lampioni viscaur, mazas bodītes ar nesaprotamiem gardumiem… un turpat aiz stūra – pilnīgi cita pasaule – M & M’s veikals trīs stāvos, lielākais kinoteātris pilsētā L. – Odeon utt.

un tas ir kas tāds, kas jāsaka vispār kopumā par pilsētu L., – tajā ir viss, ko gadījies kaut kur redzēt, vienuviet; eklektika, sajūta, ka viss ir “nolietots” – šī nepretenciozitāte, neiztaisīšanās par kaut ko “lielāku”… dīvainas bodītes, kas izskatās pēc pēdējās šķiras kioska Pļavniekos, tur ir normāls veikals, nedaudz nobružāta ēstuve ar bistro iespaidu – restorāns, ko iesaka tripadvisor, un atkal – turpat aiz stūra – vēsture, vēsture, vēsture, taču, ja tā nesaista, vienmēr var atrast platformu 9 3/4 un mēģināt – ja nu?; vai iekāpt nepareizajā vilcienā un nokļūt apakšzemē, kur nav neviena cilvēka, tikt ārā, apmaldīties, nokavēt, atrast un iespēt, klaiņot un praktiski nedomāt ne par ko – pilsēta L. piedāvā visas iespējas

iekšiņai šāda klaiņošana ir nodarījusi daudz laba – kaut vai ar apjautu, ka vajag vēl, ka nevajag nevienu un neko daudz, lai būtu labi, ka ikdienas sienas un ielas nepaplašina apvāršņus, ka šaurībā arī domas paliek šauras un iestrēgst uz vienas nots; vai arī apjautu, ka īstā vieta ir kaut kur tur, ārā, tik īstais laiks kad pasauks, viss notiks; taču nevar izslēgt arī to, ka dažkārt aizklīst kaut kur ārā vienam pašam ir vienkāršākais bēgšanas mēģinājums (ja jautāsi, no kā jābēg, teikšu: pietiek kaut vai ar sevi)

un, atgriežoties pie dienasgrāmatu idejas, – pēdējo dienu aktīvais lasītāj, ja meklē mani šeit, es te vienlaikus esmu un neesmu, taču, ja gribas atgriezties kādu citu iemeslu dēļ, novēlu veiksmi (atrast sevi), visādi citādi – viss, kas te, ir tikai karikatūra (neviens jau nesaka, ka dvēselei nevar uzzīmēt karikatūru)

bet pilsēta L. ar visiem tajā atrastajiem L burtiem (neizslēdzot citus) pieliek vienu lielu punktu šim ierakstam, un punkts vēsta: LABI

 

Handmaiden

vēl joprojām esmu neskaidrā šokā par šo filmu

bet es domāju, ka versija, ka tā vairāk bija par to, kā centieni pasauli kontrolēt un izprast vīriešiem raksturīgi sagrauj pašus vīriešus, bet mazāk – par sievietēm, lai gan, jā… esmu šokā (sasmējos)

vienlaikus: Dolana jaunā filma (It is only the end of the world) vēl vairāk bija par (lugu) autora attiecībām ar paša tekstu un varoņiem un par autora nāvi, mazāk – par “reālām” cilvēku attiecībām

aizkaitinājums

uznāca pēkšņi aizkaitinājums pret stulbību; nē, protams, ir jāpieņem, ka cilvēki ir neattīstīti mērkaķi, kas neko nesaprot, bet dažreiz tas apnīk un gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sāktu kustināt smadzenes

taču vai tas vispār ir iespējams pasaulē, kurā fantastiski talantīga un daudz izdarījusi sieviete (lasi: Merila Strīpa) pasaka tieši, kāds preteklis ir kļuvis par prezidentu, lai tas preteklis (lasi: Donalds Daks Tramps) atbildētu viņai ar apvainojumu, ka viņa ir pārvērtēta aktrise, kura spējusi saņemt vien trīs Oskarus

I guess, šī ir fabulācijas galējā (?) fāze, kurā bērnišķība izpaužas tās sliktākajā formā, jo vienīgais, ko pieaugušiem cilvēkiem patiesībā gribas, ir būt gražīgiem, neaudzinātiem bērniem, atlaist bremzes pilnībā; diemžēl pieaugšana nozīmē sevis kontrolēšanu un daudzu lietu apzināšanos – jā, mēs varam darīt, kā mums ienāk prātā, bet mēs to nedarām, jo esam apzinīgi un atbildīgi (es ceru, ka drīz šī apjauta atgriezīsies, ka zudīs muļķības slavināšana)

un vēl šodien nedaudz pazuda cerības; horoskopā gan bija teikts, ka tieši tā arī būs un ka nevajag padoties, jo bišku, bišku vēl un viss būs, bet neticās; un vēl joprojām nesaprotu, kāda no manis jēga šajā pasaulē

sievietes

sliktākā sieviešu īpašība ir aizvainošanās par to, kas nemaz nav noticis vai nemaz nav pateikts

tas ir, tāpēc, piemēram, ir ļoti slikti, ka mums nav spējas lasīt citu domas, jo es varu domāt tikai visu to labāko par kādu cilvēku, bet viņš iedomājas (pārlasās), ka es uzrakstu ko aizvainojošu, un aizvainojas; un es domāju: tu tiešām vari domāt par citiem tikai labu (arī, ja zini, ka ne viss ir tik labi), bet par tevi gan neviens nekad neiedomājas: hei, viņa taču ir laba, viņa nekad tā nerakstītu, pārlasīšu, laikam kaut kādā kļūda

bet, nē, nekā tāda, un tad aizvainojos es (šajā vietā ir jāsmejas)

 

par zvaigžņu brīnumiem

ja zvaigznes kritīs kaudzēm, varbūt notiks brīnums

ja notiktu brīnums, varētu sākt ticēt

krītošām zvaigznēm

un brīnumiem

maz ticams


divas daļas iekšā – vienai ir labi, otrai nav; otra to pirmo dzen prom, pirmā meklē veidus, kā palikt ilgāk; bet es pa vidu – sēžu un domāju, kad reiz viss būs viens (vesels)

nevar likt pārāk daudz cerību uz jaunu gadu, un vienā dienā nekas nenotiek

jāturpina sēt sēkliņas, varbūt kāda izdīgs, jo par zvaigznēm savas domas jau izteicu

domās atgriežos

atkal un atkal atgriežos domāt par Boldvina “Citu zemi”, un vienubrīd man šķita, ka Boldvins ir meistarīgi paņēmis naturālisma rases, šķiras un vides jēdzienus un ielicis tos jaunā kontekstā, savienojot ar jaunāko laiku reālismu, kas tuvinās, iespējams, neoreālismam kaut kādā nozīmē, kas nemaz nav tik neiespējami, ņemot vērā kino pieredzi, kas noteikti Boldvinam nepagāja garām; un šādā veidā tas kļūst par vēl ģeniālāku romānu, nekā es iepriekš domāju – ilgi nespējot atšifrēt, ko tas īsti nozīmē, par ko tas galu galā ir; tā ir fantastiska mizanscēna vairākos slāņos; lasīšu atkal, pēc “The Last Samuray” (mistiskā veidā pirmā daļa ar dīvaino sievieti centrā šķiet pagaidām spēcīgāka par otro daļu ar bērnu centrā)

robežas

ir sasniegtas:

fiziskā – tuvojas angīna, lēni un neizbēgami (kāpēc gan lai netuvotos, ja visu laiku ir sajūta, ka vajag sevi pierādīt: ka esi labs, foršs, derīgs, jauks cilvēks? citādi jau neviens to neredz, un nedrīkst nemaz atslābt; tiklīdz sagribi sev kaut ko, cilvēki iet prom)

emocionālā – satikt cilvēku, pārdzīvot, ka nepatīku, tad tomēr sākt pārdzīvot, baidīties, ka neatkarīgi no visa tāpat agrāk vai vēlāk aizies (vai tad tā nav? tā notiek visu laiku, vai šis gadījums būs izņēmums?)

garīgā – grūti noticēt vārdiem (tiem tāpat nekad nevar uzticēties, jo tie izgaist, tiklīdz ir pateikti, par spīti tam, ka es atceros)

kad reiz būs miers??? esmu nogurusi

brīvdienas

šīs bija izdevušās brīvdienas – pirmkārt, normāls, atpūtai nepieciešamais dienu skaits (tas ir, trīs), otrkārt, visādas aktivitātes (piektdienas 18. novembris Siguldā noteikti bija labākais 18. novembris, kad tas ticis svinēts, turklāt bija iespēja iepazīties ar H., kas ir viens ļoti jauks cilvēks, un man prieks par L.; sestdien Scrabble turnīrs visas dienas garumā ar vīnu un pašceptu (ne manu) tējas kūku, pašgatavotu turku zirņu kariju (manu) un tādu cilvēku kompānijā, kas savā dīvainumā ir ārkārtīgi amizanti), treškārt, iespēja veltīt laiku sev (padomāt, nerunāt, aiziet paskatīties filmu uz kino (Fantastic Beasts ir laba!), pastaigāt pa veikaliem, pārsteidzošā kārtā sarunāt randiņu – neko pārlieku negaidu (tas ir, nedomāju, ka mana persona būs pietiekama), bet varētu būt interesanti))

vispār nākamā nedēļa būs notikumiem bagāta, tāpēc šīs brīvdienas bija tieši vietā un laikā, lai iegūtu līdzsvaru un mieru, un jaunus spēkus

bet man tomēr jāuzraksta – lielākā latviešu nacionāliste atkal izvēlās tvīterī, šausminoties par J. Dimitera izteiku, ka viņš nesūdzas par padomju laiku, jo tad viņam labi gāja, ko nacionāliste iztulkoja kā: ja tev varēja labi iet, kad latviešu lēģeros smaka, tad tu esi kolaboracionists vai tautas nodevējs; nezinu Dimitera pārliecības vai kontekstu, kādā viņš runāja par padomju laiku, bet man tomēr gribētos nacionālistei pajautāt: vai jūs bijāt laimīga, piemēram, kad jums dzima dēls? vai tā arī atbildējāt, kad jums jautāja, vai priecājaties: nē, es nepriecājos, ka man piedzima dēls, jo latvieši lēģeros smok; mēs katrs esam tiesīgi priecāties par savu laimi un savu dzīvi ārpus lielajiem vēsturiskajiem notikumiem, un, ja mēs priecājamies, tad tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki; tikpat labi varētu pajautāt: vai tu priecājies par laiku, kurā dzīvo – par šodienu? ja jā, tad: kā tu vari priecāties? cilvēki Āfrikā un Indijā cieš badu, karš Tuvajos Austrumos, nabadzība Dienvidamerikā, netaisnīgi ieslodzīti cilvēki cietumos visā pasaulē… ā, jā, pareizi, tas jau neskaitās, jo tie jau nav latvieši

nedod dies ieslīgt šaurredzībā un šaursirdībā – tas ir galvenais, par ko domāju šī gada 18. novembra ietvaros