beikc var palikt

atkal biju uz stendapu, un tur vienmēr var iesmelt kādu atzinīgu patiesības devu: džemma sudraba teica, ka feminisms, izjaucot laulības, un tā esot patiesība, jo sievietes sāk uzdot jautājumus; es teiktu tā: feminisms izjauc pat draudzības, jo ar laiku tās muļķības, ko ražo vidēji attīstībā ieinteresētu sieviešu smadzenes, vairs nav paciešamas, savukārt vīrieši to vien dara, kā bez apstājas producē seksistiskas runas; nē, nu varbūt kaut kur ir arī pavisam forši cilvēki, ar ko parunāt, piemēram, J. atbrauca un teica: klau, kas pie jums te notiek, vai tad… vai tad “feministe” ir lamuvārds? es smējos – izrādās, ir pasaulē vietas, kur feminisms ir tik normāla ikdienas sastāvdaļa, ka cilvēki nemaz nevar iedomāties, kā bez tā varētu funkcionēt

vēl labs veids, kā nokaut (nevēlamas un apnicīgas) sarunas, ir atbildēt uz tekstiem, ka garlaicīgi, nav, ko darīt, ar aicinājumu doties piketēt par saprātīgu izglītību valstī un par to, lai sievietes pašas drīkstētu lemt pār savu ķermeni; dodu 100 % garantiju, ka sarunas vairs nesekos, lai gan, nē, var atbildēt arī šādi: “es nevēlos tik bieži iet uz piketiem”

vecais jēzuliņš ar visu savu māti, es domāju, es ietu kaut katru dienu, ja vajadzētu un tā varētu panākt kaut cik sakarīgas izmaiņas šajā sūdcaurumā (nē, man nekas nav svēts), un arvien atceros Imri Kertēsu, kad viņš rakstīja, ka tādas šausmas kā ebreju dedzināšana nāves nometnēs bija iespējama ne tikai tāpēc, ka kāds to pavēlēja darīt, bet arī tāpēc, ka citi nedarīja neko, lai to apturētu, vēl jo vairāk – palīdzēja, piemēram, šuva nometņu ebrejiem apavus un drēbes

un tad tādā situācijā, kad šie paši cilvēki sūdzas, ka kaut kas nav labi, es atkal viņus nesaprotu – tev ir rokas, kājas, galva, un, ja pavisam drastiski, tu pat esi tieva (jo tam taču ir vienīgā īstā nozīme!), kāpēc, nu kāpēc tevī nav ne kripatas saprāta:

(aptuvena sieviešu saruna iz dzīves)

A: kā tikt vaļā no sirseņiem?

B: nogalināt, ja lien iekšā mājā

C: vīrieši paliek vīrieši, varbūt nevajag galināt

D: sirseņi ir kukaiņi – gan tēviņi, gan mātītes

C: ā, tad ceru, ka iekšā pie A lien tēviņi

 

p.s. nesen uzzināju, ka tāda lieta oficiāli pastāv – ka cilvēks it kā formāli atbalsta homoseksualitāti un nav homofobs, bet labāk viņa klātbūtnē par to nerunāt, jo viņš uztaisa kaut kādu dīvainu seju vai ignorē teikto, lai turpinātu par kaut ko citu; a man likās, ka tā tāda iedoma, ko nevarēju izskaidrot…

Advertisements

uzvarētāji

šodien veiksmīgi paspēju aizmirst, ka uzvarētāji svin svētkus, kamēr man netika par to netīši atgādināts, – kustoties tikai noteiktos rajonos, visai veiksmīgi izdodas izvairīties no svinētājiem, īpaši ja nav jābrauc ar sabiedrisko vai jāiet, piemēram, uz tirgu; un tad es atkal ļoti noguru no darbiem un savām kļūdām (gadās, īpaši ja eksperti tik bieži maina savas domas, ka vārdnīcas tam nespēj izsekot līdzi), gāju mājās un pa ceļam savās drūmajās domās iegāju piemājas veikaliņā, lai nopirktu pienu un kefīru, kad ieraudzīju svinētāju: viņas georga lentīte nebija nekāda lentīte, bet milzīgs pušķis uz krūtīm, un galvā viņai bija armijas laiviņa, tāpēc, to ieraugot, man pirmā doma bija – kaut kur helovīns? georga lentīte mani atgrieza realitātē, bet tad es padomāju divreiz: tipiskie mana piemājas veikaliņa apmeklētāji ir vietējās apkārtnes dzērāji un narkomāni, kuri ierodas pēc dienas devas dažādu substanču veidā (protams, tādu, kādas legāli var nopirkt veikalā), un tā arī viņi pavada savas dienas – dirnot ap veikalu piedzērušies, un neatkarīgi no valodiskās un nacionālās ideoloģiskās reliģijas viņi ne sūda nevienam nav vajadzīgi ikdienā, bet, iespējams, tādā dienā kā šī viņi var ar savu masu un glupību rast savai personai sociālu noderīgumu, lai arī iluzoru, bet kas gan cits ir šie “svētki”, ja ne ilūzija, ka svinētāji ir kas vairāk par propagandas upuriem, – muļķības helovīns

solidaritāte

gājiens radīja apbrīnojami labu sajūtu – jēgpilnākais 8. marts manā mūžā, turklāt kaut kā reti tomēr gadās, ka nav nemaz ne mazākās šaubas par kaut ko, par došanos kaut kur vai tml., un šoreiz nebija nekādu šaubu, kā arī nebija ierastā “kāpēc es vispār iedomāju kaut kur iet, nekur negribas iet”; varbūt gājienam pietrūka nedaudz pamatīgākas runu daļas, bet tas tikai neliels vērojums no malas, jo vispār jau vajag daudz drosmes, lai vispār kaut kur tā izietu un skaļi teiktu, ko domā; viena no labākajām tēzēm skanēja: ja jau tik ļoti vajag, mēs dzemdēsim vēl vairāk feministu

ak, un tomēr izrādās, ka vakar neviens nav sapratis, par ko balso (m)orālā komiteja, pat pati komiteja ne, vēl tomēr ir neliela cerība uz saprāta uzvaru; (starp citu, novērojums – izteikti konservatīvie lielākoties ir gados paveci cilvēki, kuriem vienkārši bail no izmaiņām, jo viņi tās neizprot; bet jauni konservatīvie ir visbiedējošākie – viņu izpratnei par lietām ir betona konsistence)

vakariņās turku zirņu un pupiņu karijs ar olu nūdelēm un avokado, desertā grāmata un mūzika, un ir labi būt tā vienkārši sev

atpakaļgaita

kāpēc man neinteresē, kā kaut kādi mācītāji, padomju “mantojuma” traumu nomocītie, patrioti un citi ķēmi, kuriem ir viedoklis, kā man būtu jāmīl, jāveido ģimene, jāpozicionē attiecības sabiedrībā, mīl, veido ģimeni un pozicionē attiecības sabiedrībā? kāpēc cauri laikiem tieši vīriešiem tik izteikti svarīgāka ir ideja par kaut ko, nevis cilvēki katrs individuāli? hitleri, staļini, trampi, stankeviči, jeremejevi un citi lielāki un mazāki fanātiķi… kāpēc viņiem tik ļoti vajag, lai viss notiktu tā, kā viņi iedomājas, ka jānotiek? it kā bez viņiem tāpat nebūtu pietiekami grūti; pašlaik sociālie mediji ir nepanesami neizturami

par spīti tam, ka “pozitīvās apziņas skola” māca – jādomā un jāiet tik uz priekšu, ir apnicis visu laiku kaut kur ellē ratā iet (tam tāpat nav jēgas; ko gan dod tās bezjēdzīgi nodzīvotās dienas?); tā kā cilvēka smadzenes ir ieprogrammētas tā, lai vairāk koncentrētos uz negatīvo pašaizsardzības nolūkos, tad bez piespiešanās ir viegli atslīdēt atpakaļ uz visu slikto, kas jelkad noticis, un iesprūst tajā (varbūt pat labprātīgi); varbūt tā ir iespēja sevi pieradināt pie šīs uzmācīgās zaudētāja sajūtas, kas ar īsiem un mānīgiem izņēmumiem pavada ikdienu pēdējos… kurš vairs atceras, cik gadus; un tiešām – pat ja ir bijusi sajūta, ka tā nav patiesība un ikdienai ir kaut kāda nozīme, agrāk vai vēlāk top skaidrs, ka tas ir māns, mirāža, vienalga, kā to nosauc, – kaut kas, kas nav patiesība

tad nu ir izvēle – iesprūst visā tajā, kas slikts, bet kas ir patiess, vai pieķerties tām mānīgajām jēgas drupatām, kas stiprina “pozitīvismu” un liek iet uz priekšu cerībā atkal iegūt šo jēgu? un vai ir iespējams neiet uz priekšu? ko tas vispār varētu nozīmēt? par iešanu uz priekšu gan viss skaidrs – smieklīgi, maziski, cilvēcīgi mērķīši tikai tam, lai piepildītu ar kaut ko to pašu bezjēdzīgo ikdienu, – vismaz es vairs neredzu nevienā mērķī, ko spēju iedomāties un ko vēl pirms brīža vēlējos sasniegt, kaut drusku jēgas, viss ir viena liela mehānika, inerce un dzīvošana ķeksīša pēc

lūk, ko nozīmē miglājs, nebula, tu

visas tās … sievietes

iedomājos, ka pēdējā laikā aktivizējies feminisms un runas par un ap sieviešu reprezentāciju varētu reāli krist uz nerviem, un daudziem patiešām arī krīt uz nerviem, bet tas apliecina vien to, ka tādas runas ir vajadzīgas, jo kas gan parasti ir tas, kas krīt uz nerviem šādā lielā mērogā? – kaut kas, kas liek vairāk padomāt, liek nojaukt savas ērtības robežas, liek iedziļināties vai tamlīdzīgi; bet vienlaikus ir grūti saprast, ka kaut kas tik skaļš kā, piemēram, metoo var “paiet” garām nemanīts, vai kā ir iespējams turpināt to pašu vienveidīgo porno stila sieviešu tēla producēšanu un izmantošanu pat darba vidē (piemēram, reklāmās), ja mājās ir sievas un meitas, kurām taču kaut kas jāiemāca par ķermeni, pašcieņu un jāizdara tas tā, lai nerastos kompleksi, ko tad visu mūžu apkarot vai, vēl ļaunāk, vispār netikt vaļā no tiem; vai kā jūtas tās sievas, kas dzemdējušas kaudzi bērnu un dzīvo mājās, tīrot aiz bērniem un vīriem, kamēr pēdējie minētie darbā karina pie sienas citu sieviešu kailbildes, pat ja tikai aizdomājas par tādu bilžu karināšanu… tādā ziņā man patika Alises Zariņas raksts par sievietēm kino, jo tas ietvēra arī plašākas un uz visu sieviešu reprezentāciju kopumā attiecināmas tēzes, piemēram, par to, cik vienveidīgi sievietes tiek attēlotas ne tikai kino, es pat teiktu, visā kultūrā, un ka sieviešu pašu radīto darbu ir mazāk, tāpēc tēls netiek daudzveidīgots, taču jāpiebilst, ka šajā laikā vajag skatīt ne tikai filmas, bet arī seriālus, kur tā situācija ir krietni labāka, jo pie izcilas kvalitātes seriālu radīšanas ķeras klāt ne tikai sievietes producentes, bet arī sievietes režisores (piemēram, Džeina Kempione); bet nepiekrītu tam, ka pašlaik pietiek ar to vien, ka sievietei tiek dota balss, – tomēr tai balsij ir jābūt spēcīgai un pārliecinošai, jāspēj radīt kas atšķirīgs un tāds, kas nostājas pretunā meinstrīmam, un vēl man gribētos teikt, ka sievietēm nevajadzētu radīt darbus tikai par sievietēm, ja viņām pašām to negribas

un caur vienu (vāju) recenziju man tika atgādināts par grāmatu “Meitenes”, kas ir patiešām lieliska grāmata, bet gan nevis tāpēc, ka skata Mensona kulta meitenes (nojaušami), bet gan tāpēc, ka liek domāt par vairākiem eksistenciāliem un sociāliem jautājumiem, piemēra:

  • kā iespējams, ka bērni no vidusšķiras “normālām” ģimenēm aizklīst no mājām un pieslejas dažādiem sliktas ietekmes grupējumiem, un kāpēc ģimenē par to neviens nesatraucas vai nepievērš tam uzmanību
  • par vientulību kā visas dzīves pamatesenci, ko cilvēks sāk apjaust uzreiz, kā sāk patstāvīgi domāt un apzināties pasauli caur savu izpratnes prizmu un analīzi
  • par centieniem pārvarēt šo vientulību un savas personīgās mīlestības (vai kopības, tuvības) meklējumiem, kas nekad nav ģimenes mīlestība, bet tas kaut kas cits ārpus zināmā un ierastā, un kas atbilst šai personīgajai pasaules uztverei, un kāpēc šie meklējumi vai atradumi var būt ļoti destruktīvi, jo dažkārt ir vienkārši pārlieku liela izmisuma pilni, tāpēc neizsvērti un emocionāli
  • par seksualitāti kā nozīmīgu šo meklējumu daļu, kas atklāj kaut ko arī par pašu, ja vien to saprot un spēj pieņemt
  • un atkal par vientulību jeb dzīves nepanesamību, kas tomēr ir jānes vai ko nākas nest

 

 

triptihs

protams, ilgi nebija jāgaida uz absurdu un muļķību – lasu par francūziešu vēstuli, kas attaisno uzmākšanos (Latvijas presē to sauc par flirtu…), un domāju par to, cik tomēr bieži vien cilvēki ir aprobežoti un ierobežoti savā burbulī, ko viņi uzskata par visaptverošu realitāti un patiesību, vai varbūt tā ir neizmērojama un cietsirdīga neiejūtība, nespēja just līdzi, vai, kā ņujorkerā rakstīts, – iztēles trūkums; lai kas tas arī būtu, man gribētos, lai pasaule drīzā laikā mainītos tik ļoti, ka tajā vairs nebūtu nedz tādu vīriešu (un arī sieviešu!), kuri domā, ka uzmākties ir ok, nedz tādu sieviešu, kuras to attaisno, slēpjoties aiz pārprastas seksuālās brīvības

tas ir jancīgi, ka cilvēks, kurš visu dara tikai, lai atstātu uz citiem iespaidu, visu tikai ārienei, bildei, nesaprot, ka viņa dzīvē nekad nebūs miera, jo viņā pašā tāda nav; ka, lai sakārtotu savu dzīvi, jāmaina skatus uz to, nevis jāgaida, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies tādi cilvēki, kuri rīkosies tikai tā, kā tu iedomājies un vēlies; galu galā uzskatīt sevi par kungu un ķēniņu un tad sašust, ka kāds rīkojas pretēji šim uzskatam, ir ļoti muļķīgi; varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc patiesībā attālinājāmies un attālināmies – es un brālis

aizpagājušā naktī redzēju dīvainu sapni: tā bija kāda arābu ģimene, kurā slikti izturējās pret meitu, tāpēc es tai ģimenei stāstīju, ka mūsdienās izpratne par to, kas ir ģimene, ir mainījusies, proti, mūsdienās vairs nav vajadzīga ģimene, lai izdzīvotu, un nav jānoliedz sevi, lai būtu daļa no ģimenes, bet, ja ir vēlme veidot un saglabāt ģimeni, tad ir svarīgs katrs tās loceklis, lai kāds viņš arī būtu; šonakt redzēju stārķus – spriežot pēc sapņu tulka, iespējami ir trīs varianti: vēstule, kāzas, vētra (ļoti loģiska sakarību ķēde)

nejaušības

ļoti dīvaini lasīt tekstu, kas precīzi atspoguļo sajūtas, un dīvaini, ka tāds teksts it kā nejauši atnāk tajā laikā, kad ir tādas sajūtas, īpaši tāpēc, ka tāda tipa tekstu atnākšana it nemaz nav ierasta lieta, tieši otrādi, ārkārtīgs izņēmums

un tad atkal ir jādomā, vai nejaušības ir nejaušas un vispār nejaušības vai tomēr viss, kas notiek, ir tikai un vienīgi nejaušība

šausmīgi

šorīt uz ielas redzēju smēķējošu grūtnieci – ja godīgi, to vairs negadās redzēt gandrīz nemaz, tikai filmās par 70. gadiem kā atavismu, uz ko skatoties jādomā: paldies dievam, tas ir izskausts; bet, nē, vēl joprojām notiek tā, ka cilvēkiem, kuriem bērni it nemaz nav vajadzīgi, tie ir, un vēl tiek mocīti, nemaz nedzimuši, lai arī pasaulē ir tik daudz cilvēku, kuriem nevar būt bērnu vai nav iespējams tos tik viegli dabūt… jebkurā gadījumā šajā pasaulē nekas nenotiek likumsakarīgi, bet tikai un vienīgi nejauši – bez jebkādas loģikas un pamatojuma

brīvs

pēc ilgiem laikiem brīvs vakars, kad nekas nav jādara, viss nodots, uz priekšu pateikts, ka uz kādu brīdi pietiek, un ir tik neparasta sajūta – it kā pēkšņi būtu beidzies kāds nejēdzīgi nesaprotams skrējiens, kam vienlaikus ir bijusi liela nozīme; nevar, protams, arī pilnībā apgalvot, ka skrējiens bija taisns un vienmērīgs, bet nu ir kaut kas galā, un tas ir labi

šodien darbā neviena nebija, bet atnāca Dainis, jokains vīriņš ar garīgās veselības problēmām, un atnesa fotokolāžu ar dīvainiem attēliem, kuru vidū bija spocīgs busiņš, man tas patika; darbam ir divas puses: cilvēki un cilvēki – vieni (dažreiz vieni un tie paši, citreiz ne) spēj sagādāt prieku un piepildījumu, citi savukārt izsmeļ tukšu un tajā tukšumā iemetas dusmas, neapmierinātība un arī ļoti nepatīkama sajūta, ko īpaši rada nelaipnie zvanītāji; domāju, vai tiešām cilvēkiem patīk būt tādiem riebīgiem… vai iedomāties, ka viņi visu zina labāk

un tad ir tādi tukšumi, kas rodas no svešu cilvēku slikti sadarītā kaut kur kaut kad vai no tuvu cilvēku nevērīgi un vienaldzīgi sadarītā; vienus es nepazītus un ienīstu, otriem – lai jau tas paliek viņiem neapjausts

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora