robežas

ir sasniegtas:

fiziskā – tuvojas angīna, lēni un neizbēgami (kāpēc gan lai netuvotos, ja visu laiku ir sajūta, ka vajag sevi pierādīt: ka esi labs, foršs, derīgs, jauks cilvēks? citādi jau neviens to neredz, un nedrīkst nemaz atslābt; tiklīdz sagribi sev kaut ko, cilvēki iet prom)

emocionālā – satikt cilvēku, pārdzīvot, ka nepatīku, tad tomēr sākt pārdzīvot, baidīties, ka neatkarīgi no visa tāpat agrāk vai vēlāk aizies (vai tad tā nav? tā notiek visu laiku, vai šis gadījums būs izņēmums?)

garīgā – grūti noticēt vārdiem (tiem tāpat nekad nevar uzticēties, jo tie izgaist, tiklīdz ir pateikti, par spīti tam, ka es atceros)

kad reiz būs miers??? esmu nogurusi

Advertisements

brīvdienas

šīs bija izdevušās brīvdienas – pirmkārt, normāls, atpūtai nepieciešamais dienu skaits (tas ir, trīs), otrkārt, visādas aktivitātes (piektdienas 18. novembris Siguldā noteikti bija labākais 18. novembris, kad tas ticis svinēts, turklāt bija iespēja iepazīties ar H., kas ir viens ļoti jauks cilvēks, un man prieks par L.; sestdien Scrabble turnīrs visas dienas garumā ar vīnu un pašceptu (ne manu) tējas kūku, pašgatavotu turku zirņu kariju (manu) un tādu cilvēku kompānijā, kas savā dīvainumā ir ārkārtīgi amizanti), treškārt, iespēja veltīt laiku sev (padomāt, nerunāt, aiziet paskatīties filmu uz kino (Fantastic Beasts ir laba!), pastaigāt pa veikaliem, pārsteidzošā kārtā sarunāt randiņu – neko pārlieku negaidu (tas ir, nedomāju, ka mana persona būs pietiekama), bet varētu būt interesanti))

vispār nākamā nedēļa būs notikumiem bagāta, tāpēc šīs brīvdienas bija tieši vietā un laikā, lai iegūtu līdzsvaru un mieru, un jaunus spēkus

bet man tomēr jāuzraksta – lielākā latviešu nacionāliste atkal izvēlās tvīterī, šausminoties par J. Dimitera izteiku, ka viņš nesūdzas par padomju laiku, jo tad viņam labi gāja, ko nacionāliste iztulkoja kā: ja tev varēja labi iet, kad latviešu lēģeros smaka, tad tu esi kolaboracionists vai tautas nodevējs; nezinu Dimitera pārliecības vai kontekstu, kādā viņš runāja par padomju laiku, bet man tomēr gribētos nacionālistei pajautāt: vai jūs bijāt laimīga, piemēram, kad jums dzima dēls? vai tā arī atbildējāt, kad jums jautāja, vai priecājaties: nē, es nepriecājos, ka man piedzima dēls, jo latvieši lēģeros smok; mēs katrs esam tiesīgi priecāties par savu laimi un savu dzīvi ārpus lielajiem vēsturiskajiem notikumiem, un, ja mēs priecājamies, tad tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki; tikpat labi varētu pajautāt: vai tu priecājies par laiku, kurā dzīvo – par šodienu? ja jā, tad: kā tu vari priecāties? cilvēki Āfrikā un Indijā cieš badu, karš Tuvajos Austrumos, nabadzība Dienvidamerikā, netaisnīgi ieslodzīti cilvēki cietumos visā pasaulē… ā, jā, pareizi, tas jau neskaitās, jo tie jau nav latvieši

nedod dies ieslīgt šaurredzībā un šaursirdībā – tas ir galvenais, par ko domāju šī gada 18. novembra ietvaros

 

11.11.

“Melānijas hronika” bija laba – savdabīga, bet neslikta; tādu tēmu citādi izstāstīt ir praktiski neiespējami (līdzīgi kā “Valsis ar Baširu”), un attiecīgais kino stāsts tiešām atstāj vietu pārdomām, liek padomāt, aizdomāties, kaut kas aizķeras… un varbūt ne tas labākais, bet spēcīgākais; atsevišķas pārdomas raisa galvenās lomas atveidotāja, dažbrīd stāsts pazaudē skaidrības robežas, bet kopumā jāsaka – labāk redzēt nekā neredzēt

un vēl ir atbrīvojoši un lieliski parunāties ar cilvēku, kuram nekas nav jāskaidro, iedzert sidru, atslēgties no ierastā, pakalt plānus Jaungadam, pasmieties, sajusties kā īstam cilvēkam, nevis tādam, kurš nekad nav pietiekami labs un piemērots, saprast, ka neveiksmes nenosaka dzīvi, ka galvenais ir attieksme pret visu, un attieksmi var izveidot, radīt, ka nekas nav pastāvīgs, ka viss ir ļoti labi (bet palīdz ar dzēšana – izdzēst visu, kas neļauj domām plūst uz priekšu)

ja viss man ir sakārtots pa plauktiņiem, tad ir izrādījies, ka dažos plauktiņos bija bardaks, un atlika tos tikai izmēzt – ja plaukts ir tukšs, tas nenozīmē neko sliktu, tas nozīmē, ka tajā būs iespējams kaut ko ievietot; bet, ja aizkrauts, tad brīvas vietas nav

vectēvs

sapnī redzēju vectēvu, viņš it kā atradās pansionātā un nevarēja paiet, kā arī bija slims, taču es gāju tur visu laiku garām un katrreiz iegāju ar viņu apsveicināties; vienā no tādām reizēm es pajautāju, kā viņam klājas, un viņš, lai arī ar grūtībām, atbildēja, ka viņam klājoties ļoti labi (es tiešām ceru, ka viņam tur, lai kur viņš būtu, klājas ļoti, ļoti labi)

neparasti ir tas, ka viņš beidzot sapnī runāja, jo viņš nekad sapņos nerunā, ne ar mani, ne ar citiem, vienmēr tikai klusē un smaida, bet šoreiz runāja

varbūt tā ir tā zīme, kas tika solīta 1. jūnijā, bet vienmēr paliek jautājums, vai zīmes maz ir iespējams saprast un izskaidrot, ja tās nav pārāk klajas, tiešas un iecerētas

vēl ir jautājums, vai cilvēki, kas lasa blogu, bet nav ieinteresēti komunicēt ar pašu cilvēku, ir vairāk pieķērušies cilvēka idejai, nevis cilvēkam kā tādam; bet nav jau iespējama cilvēka ideja bez paša cilvēka; jebkurā gadījumā tas ir dīvaini, jo nekādas mākslas te nav un viss ir gana privāti, par nesaprotami


sākas jauns mēnesis, un atkal jāmeklē jauni pamati; interesanti, ka tomēr pienāk laiks, kad izkristalizējas tas, ko patiešām gribas dzīvē, un vienlaikus nāk apziņa, cik ļoti to ir grūti iegūt, turklāt nav arī skaidrs, kā; varbūt šajā brīdī es daudz labāk saprotu E.

labi, jāstrādā, lai arī vairāk gribas raudāt

divreiz

atkal izlasīju Citu zemi, gluži kā pirmoreiz, un šķiet, ka dzīve vēl nekad nav bijusi tik skumja vai tik nedaudzsološa, tik sačakarēta, bet vienlaikus es zinu par šādiem mirkļiem visu – tie cenšas iekļūt manī un ievākties manī uz pastāvīgu dzīvi, pašiem neapzinoties, cik tie ir sīki, niecīgi, gaistoši; taču dažreiz es viņiem noticu, un tad viņi pieņemas spēkā, barojas no manas ticības, šobrīd ēd mani no iekšas, jo es tieši šobrīd ticu tam īsajam mirklim, kurš saka, ka es esmu nekas

šodien es arī apjautu vienu lietu – ka pārsvarā esmu vēlējusies un tiekusies pēc pilnīgi pretējām lietā, tāpēc nekad nekas nav sanācis, un ka, meklējot drošus ceļus, neesmu gājusi pa īstajiem

bet tas viss tikai tādēļ, lai izvairītos no vēl lielākām sāpēm, jo kāda gan tām ir jēga? kāda tām vispār ir jēga?

3. viena lieta, ko pasaulē vajag vairāk

par šo varētu domāt daudz un dikti, bet es nonācu līdz apjautai, ka vienīgais, ko es vēlētos, lai tā būtu daudz vairāk, ir atklātība (mazāk slēptu nolūku!); šodien tieši pinterestā priecājos par šo, un tas izsaka visu

jo var vēlēties visu ko citu, taču, ja nebūs patiesības un atklātības, nebūs arī nekā cita, viss labais tiks sabojāts agrāk vai vēlāk

82f0f40db08315da8afab25b803ef7e9

un tad es sapratu

pēkšņi kārtējā epifānija – lasot šo: http://electricliterature.com/falling-apart-a-meditation-on-love-and-the-work-of-baldwin-winterson-and-morrison/

ka vajag tādu cilvēku, ar kuru varētu runāt par “Citu zemi” un ka nav tāda cilvēka (vispār nav vai arī ir, lūk, kaut kur, citā pasaules malā un pilnīgi, pilnīgi citādi – mums nav un nekad nebūs nekā kopīga, bet kāpēc domāt, ka kopīgais apvieno?)

ka nav tāda “es” papildinoša vai atspoguļojoša aspekta un ka tas nekad nebūs otrā cilvēkā

ka varbūt nepastāv tāda lieta kā ieinteresētība ne sevī un ka es pati tā varu, tikai cenšoties un izskaužot savu “es” no komunikācijas

ka ir kaut kas nesaprotams, kas piesaista vieniem, bet nepiesaista citiem un ka es nezinu, kāpēc, kāpēc tie vieni ir tik sasodīti… kāpēc man ir bijis līdz viņiem jānonāk

But there are rings and degrees of awareness of this loneliness—as Baldwin narrates above—some people are unable to break out of their loneliness because they cannot enter it; or, to put it another way, some people are scarcely aware that the loneliness they feel cannot be cured by another person, hence the isolation, alienation, and tragedy which can so often attend the romantic involvement, long or short term, is not the sign of a failing relationship, but the sign of a failing idea about relationships in general.


bet varbūt man vienkārši pietrūkst labu sarunu par izlasītām grāmatām, dziļākas to analīzes,  un tam nav nekāda sakara ar ikdienu un jūtām, taču tas neatceļ faktu, ka vari sevi izcilāt no iekšas visos iespējamos veido, bet tik un tā neko nesaprast un nogurt no tā visa tik ļoti, ka pāri paliek viens liels neziņas melnais caurums, kurā tu esi iesūkta un netiec ārā

es brīnos, cik tomēr cilvēks ir fiziski izturīgs un cik maz iekšējās domas un sajūtas ir saistītas ar ārējām darbībām

sardīnes. piezīme

es nezinu, kāpēc man patīk sardīnes (tieši patīk, jo neesmu ēdusi, bet ar intenci pagaršot), bet man tās patīk pēc idejas – kad filmās tā grilē ar tomātiem var recepšu grāmatās iesaka darīt to pašu, es vienmēr noriju siekalas un nolemju, ka kādreiz es tās pagaršošu; taču nav galvots, ka tās man garšos, tāpēc es apstājos pie patikas

varbūt tieši tādu pašu dīvainu, nesaprotamu un nepamatotu iemeslu dēļ man iepatīkas cilvēki, kuri, ir skaidrs, mani sāpinās, bet muļķīgais prāts apstājas pie patikas un nespēj citādi

un katru reizi es domāju – kāpēc man to vajag? un katru reizi uzkāpju uz viena un tā paša grābekļa, un tas viss ir atmiņas dēļ – tai nevar uzticēties, nevar, nevar, nevar, tā vienmēr pēc laika aizmirst reālās sajūtas, atceras tikai safantazēto, neīsto, nevar uzticēties, atmiņa nav patiesa, sajūtas ir mirklīgas, nekas nelīdzinās pretīgai sūda sajūtai, kas seko pēc tam, kad nekas nesanāk

neesi muļķe, tev to nevajag (bet kā citādi izdzīvot?)

domāšana

es šodien ļoti daudz domāju par vienu jautājumu, par kuru biju iedomājusies, ka nekad nedomāšu, bet pēkšņi ir sajūta, ka to derētu apsvērt un ka man patiesībā būtu viegli to atrisināt, bet jābūt backup plānam; jebkurā gadījumā vēl par agru steigties, taču es par to domāju – tātad kaut kas tiešām ir mainījies, un es to jūtu

tuvojas krustojums, vajadzēs pagriezties

par skapjiem un citām mēbelēm

šodien attopos, ka var beidzot nedarīt neko īpašu – vismaz šo vienu dienu; dīvaina sajūta pēc gana ilga saspringuma, bet viss trakais vēl tikai priekšā; galvā šaudās nemierīgas domas – ko es daru? ko darīšu? kāpēc es kaut ko vispār daru? un kas, pie velna, man būtu jādara? bet tas nav saistīts ar darbiem, drīzāk ar nedarbiem, lai gan abi ir cieši saistīti šoreiz; pēdējās naktis briest pilnmēness, es redzu, kā tas paliek arvien lielāks un gaišāks un uzstājīgi spīd man virsū – vakarā pa vienu logu stars rīt tieši tai vietā uz spilvena, kur man jāliek galva, vēlāk naktī – pa otru logu, un es nevaru saprast, kā tas spēj atrasties tieši tādā leņķī, lai mani tomēr sasniegtu; visas šīs gaišās naktis – bezmiegs, nemierīgs miegs, satraukti sapņi, pat murgi (mani šauj nost, dur nost, traki brālēns un māsīca vai tmldz.); no rīta pamostos agri, vakarā nenāk miegs, dienas vidū nevar noturēt acis vaļā; iemesli tam ir trīs: mēness vai pavasara tuvošanās, vai kaut kas ir sakustējies emocionālā ziņā (bet tas taču nav iespējams! – atliek tikai par sevi pabrīnīties, taču tas bija gaidāms)

tā pirms kāda laika es attapos, it kā esot skapī; iedomājies – tu dzīvo, dzīvo, viss ir kārtībā, un pēkšņi, dažu mirkļu jautājums, un tu esi skapī, no kura tev jāiet laukā, jo tas skaitās drosmīgi un nepieciešami; un tad es domāju – skapis tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē nenāk no manis, bet no citiem; tiem citiem šķiet, ka es esmu skapī, bet es neesmu – mana pasaule ir tikai paplašinājusies, nevis sašaurinājusies, un atšķirība ir vienīgi tajā, ka pasaule paplašinās vairumam neierastos virzienos; vai tāpēc man būtu jāsatraucas un kaut kas viņiem jāatklāj un jāskaidro? izrādās, ka var dzīvot arī vienkāršāk, un, ja pienāk brīdis, kad kādam kaut kas ir jāpaskaidro, tad to var izdarīt, bet nevis tāpēc, ka tā ir obligāta lieta, bet gan tāpēc, ka tā gribas, iekšēji ir radusies nepieciešamība; tāpēc es neesmu skapī, varbūt es sēžu uz krēsla vai dejoju uz galda, bet skapī glabāju drēbes, kuras patiesībā ikdienā nemaz nenēsāju, un dažreiz es vienkārši sēžu uz palodzes un vēroju pasauli tur ārā; tas neatšķiras no citu cilvēku vērojuma, mēs redzam vienu, un, ja kāds domā, ka viņš ir kaut kādā ziņā labāks vai viņa dzīves veids ir pareizāks, tad tieši viņš ir skapī, un lai viņam tur veicas

es dejoju uz galda