aizkaitinājums

uznāca pēkšņi aizkaitinājums pret stulbību; nē, protams, ir jāpieņem, ka cilvēki ir neattīstīti mērkaķi, kas neko nesaprot, bet dažreiz tas apnīk un gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku sāktu kustināt smadzenes

taču vai tas vispār ir iespējams pasaulē, kurā fantastiski talantīga un daudz izdarījusi sieviete (lasi: Merila Strīpa) pasaka tieši, kāds preteklis ir kļuvis par prezidentu, lai tas preteklis (lasi: Donalds Daks Tramps) atbildētu viņai ar apvainojumu, ka viņa ir pārvērtēta aktrise, kura spējusi saņemt vien trīs Oskarus

I guess, šī ir fabulācijas galējā (?) fāze, kurā bērnišķība izpaužas tās sliktākajā formā, jo vienīgais, ko pieaugušiem cilvēkiem patiesībā gribas, ir būt gražīgiem, neaudzinātiem bērniem, atlaist bremzes pilnībā; diemžēl pieaugšana nozīmē sevis kontrolēšanu un daudzu lietu apzināšanos – jā, mēs varam darīt, kā mums ienāk prātā, bet mēs to nedarām, jo esam apzinīgi un atbildīgi (es ceru, ka drīz šī apjauta atgriezīsies, ka zudīs muļķības slavināšana)

un vēl šodien nedaudz pazuda cerības; horoskopā gan bija teikts, ka tieši tā arī būs un ka nevajag padoties, jo bišku, bišku vēl un viss būs, bet neticās; un vēl joprojām nesaprotu, kāda no manis jēga šajā pasaulē

Advertisements

sievietes

sliktākā sieviešu īpašība ir aizvainošanās par to, kas nemaz nav noticis vai nemaz nav pateikts

tas ir, tāpēc, piemēram, ir ļoti slikti, ka mums nav spējas lasīt citu domas, jo es varu domāt tikai visu to labāko par kādu cilvēku, bet viņš iedomājas (pārlasās), ka es uzrakstu ko aizvainojošu, un aizvainojas; un es domāju: tu tiešām vari domāt par citiem tikai labu (arī, ja zini, ka ne viss ir tik labi), bet par tevi gan neviens nekad neiedomājas: hei, viņa taču ir laba, viņa nekad tā nerakstītu, pārlasīšu, laikam kaut kādā kļūda

bet, nē, nekā tāda, un tad aizvainojos es (šajā vietā ir jāsmejas)

 

par zvaigžņu brīnumiem

ja zvaigznes kritīs kaudzēm, varbūt notiks brīnums

ja notiktu brīnums, varētu sākt ticēt

krītošām zvaigznēm

un brīnumiem

maz ticams


divas daļas iekšā – vienai ir labi, otrai nav; otra to pirmo dzen prom, pirmā meklē veidus, kā palikt ilgāk; bet es pa vidu – sēžu un domāju, kad reiz viss būs viens (vesels)

nevar likt pārāk daudz cerību uz jaunu gadu, un vienā dienā nekas nenotiek

jāturpina sēt sēkliņas, varbūt kāda izdīgs, jo par zvaigznēm savas domas jau izteicu

domās atgriežos

atkal un atkal atgriežos domāt par Boldvina “Citu zemi”, un vienubrīd man šķita, ka Boldvins ir meistarīgi paņēmis naturālisma rases, šķiras un vides jēdzienus un ielicis tos jaunā kontekstā, savienojot ar jaunāko laiku reālismu, kas tuvinās, iespējams, neoreālismam kaut kādā nozīmē, kas nemaz nav tik neiespējami, ņemot vērā kino pieredzi, kas noteikti Boldvinam nepagāja garām; un šādā veidā tas kļūst par vēl ģeniālāku romānu, nekā es iepriekš domāju – ilgi nespējot atšifrēt, ko tas īsti nozīmē, par ko tas galu galā ir; tā ir fantastiska mizanscēna vairākos slāņos; lasīšu atkal, pēc “The Last Samuray” (mistiskā veidā pirmā daļa ar dīvaino sievieti centrā šķiet pagaidām spēcīgāka par otro daļu ar bērnu centrā)

robežas

ir sasniegtas:

fiziskā – tuvojas angīna, lēni un neizbēgami (kāpēc gan lai netuvotos, ja visu laiku ir sajūta, ka vajag sevi pierādīt: ka esi labs, foršs, derīgs, jauks cilvēks? citādi jau neviens to neredz, un nedrīkst nemaz atslābt; tiklīdz sagribi sev kaut ko, cilvēki iet prom)

emocionālā – satikt cilvēku, pārdzīvot, ka nepatīku, tad tomēr sākt pārdzīvot, baidīties, ka neatkarīgi no visa tāpat agrāk vai vēlāk aizies (vai tad tā nav? tā notiek visu laiku, vai šis gadījums būs izņēmums?)

garīgā – grūti noticēt vārdiem (tiem tāpat nekad nevar uzticēties, jo tie izgaist, tiklīdz ir pateikti, par spīti tam, ka es atceros)

kad reiz būs miers??? esmu nogurusi

brīvdienas

šīs bija izdevušās brīvdienas – pirmkārt, normāls, atpūtai nepieciešamais dienu skaits (tas ir, trīs), otrkārt, visādas aktivitātes (piektdienas 18. novembris Siguldā noteikti bija labākais 18. novembris, kad tas ticis svinēts, turklāt bija iespēja iepazīties ar H., kas ir viens ļoti jauks cilvēks, un man prieks par L.; sestdien Scrabble turnīrs visas dienas garumā ar vīnu un pašceptu (ne manu) tējas kūku, pašgatavotu turku zirņu kariju (manu) un tādu cilvēku kompānijā, kas savā dīvainumā ir ārkārtīgi amizanti), treškārt, iespēja veltīt laiku sev (padomāt, nerunāt, aiziet paskatīties filmu uz kino (Fantastic Beasts ir laba!), pastaigāt pa veikaliem, pārsteidzošā kārtā sarunāt randiņu – neko pārlieku negaidu (tas ir, nedomāju, ka mana persona būs pietiekama), bet varētu būt interesanti))

vispār nākamā nedēļa būs notikumiem bagāta, tāpēc šīs brīvdienas bija tieši vietā un laikā, lai iegūtu līdzsvaru un mieru, un jaunus spēkus

bet man tomēr jāuzraksta – lielākā latviešu nacionāliste atkal izvēlās tvīterī, šausminoties par J. Dimitera izteiku, ka viņš nesūdzas par padomju laiku, jo tad viņam labi gāja, ko nacionāliste iztulkoja kā: ja tev varēja labi iet, kad latviešu lēģeros smaka, tad tu esi kolaboracionists vai tautas nodevējs; nezinu Dimitera pārliecības vai kontekstu, kādā viņš runāja par padomju laiku, bet man tomēr gribētos nacionālistei pajautāt: vai jūs bijāt laimīga, piemēram, kad jums dzima dēls? vai tā arī atbildējāt, kad jums jautāja, vai priecājaties: nē, es nepriecājos, ka man piedzima dēls, jo latvieši lēģeros smok; mēs katrs esam tiesīgi priecāties par savu laimi un savu dzīvi ārpus lielajiem vēsturiskajiem notikumiem, un, ja mēs priecājamies, tad tas nenozīmē, ka esam slikti cilvēki; tikpat labi varētu pajautāt: vai tu priecājies par laiku, kurā dzīvo – par šodienu? ja jā, tad: kā tu vari priecāties? cilvēki Āfrikā un Indijā cieš badu, karš Tuvajos Austrumos, nabadzība Dienvidamerikā, netaisnīgi ieslodzīti cilvēki cietumos visā pasaulē… ā, jā, pareizi, tas jau neskaitās, jo tie jau nav latvieši

nedod dies ieslīgt šaurredzībā un šaursirdībā – tas ir galvenais, par ko domāju šī gada 18. novembra ietvaros

 

11.11.

“Melānijas hronika” bija laba – savdabīga, bet neslikta; tādu tēmu citādi izstāstīt ir praktiski neiespējami (līdzīgi kā “Valsis ar Baširu”), un attiecīgais kino stāsts tiešām atstāj vietu pārdomām, liek padomāt, aizdomāties, kaut kas aizķeras… un varbūt ne tas labākais, bet spēcīgākais; atsevišķas pārdomas raisa galvenās lomas atveidotāja, dažbrīd stāsts pazaudē skaidrības robežas, bet kopumā jāsaka – labāk redzēt nekā neredzēt

un vēl ir atbrīvojoši un lieliski parunāties ar cilvēku, kuram nekas nav jāskaidro, iedzert sidru, atslēgties no ierastā, pakalt plānus Jaungadam, pasmieties, sajusties kā īstam cilvēkam, nevis tādam, kurš nekad nav pietiekami labs un piemērots, saprast, ka neveiksmes nenosaka dzīvi, ka galvenais ir attieksme pret visu, un attieksmi var izveidot, radīt, ka nekas nav pastāvīgs, ka viss ir ļoti labi (bet palīdz ar dzēšana – izdzēst visu, kas neļauj domām plūst uz priekšu)

ja viss man ir sakārtots pa plauktiņiem, tad ir izrādījies, ka dažos plauktiņos bija bardaks, un atlika tos tikai izmēzt – ja plaukts ir tukšs, tas nenozīmē neko sliktu, tas nozīmē, ka tajā būs iespējams kaut ko ievietot; bet, ja aizkrauts, tad brīvas vietas nav

vectēvs

sapnī redzēju vectēvu, viņš it kā atradās pansionātā un nevarēja paiet, kā arī bija slims, taču es gāju tur visu laiku garām un katrreiz iegāju ar viņu apsveicināties; vienā no tādām reizēm es pajautāju, kā viņam klājas, un viņš, lai arī ar grūtībām, atbildēja, ka viņam klājoties ļoti labi (es tiešām ceru, ka viņam tur, lai kur viņš būtu, klājas ļoti, ļoti labi)

neparasti ir tas, ka viņš beidzot sapnī runāja, jo viņš nekad sapņos nerunā, ne ar mani, ne ar citiem, vienmēr tikai klusē un smaida, bet šoreiz runāja

varbūt tā ir tā zīme, kas tika solīta 1. jūnijā, bet vienmēr paliek jautājums, vai zīmes maz ir iespējams saprast un izskaidrot, ja tās nav pārāk klajas, tiešas un iecerētas

vēl ir jautājums, vai cilvēki, kas lasa blogu, bet nav ieinteresēti komunicēt ar pašu cilvēku, ir vairāk pieķērušies cilvēka idejai, nevis cilvēkam kā tādam; bet nav jau iespējama cilvēka ideja bez paša cilvēka; jebkurā gadījumā tas ir dīvaini, jo nekādas mākslas te nav un viss ir gana privāti, par nesaprotami


sākas jauns mēnesis, un atkal jāmeklē jauni pamati; interesanti, ka tomēr pienāk laiks, kad izkristalizējas tas, ko patiešām gribas dzīvē, un vienlaikus nāk apziņa, cik ļoti to ir grūti iegūt, turklāt nav arī skaidrs, kā; varbūt šajā brīdī es daudz labāk saprotu E.

labi, jāstrādā, lai arī vairāk gribas raudāt

divreiz

atkal izlasīju Citu zemi, gluži kā pirmoreiz, un šķiet, ka dzīve vēl nekad nav bijusi tik skumja vai tik nedaudzsološa, tik sačakarēta, bet vienlaikus es zinu par šādiem mirkļiem visu – tie cenšas iekļūt manī un ievākties manī uz pastāvīgu dzīvi, pašiem neapzinoties, cik tie ir sīki, niecīgi, gaistoši; taču dažreiz es viņiem noticu, un tad viņi pieņemas spēkā, barojas no manas ticības, šobrīd ēd mani no iekšas, jo es tieši šobrīd ticu tam īsajam mirklim, kurš saka, ka es esmu nekas

šodien es arī apjautu vienu lietu – ka pārsvarā esmu vēlējusies un tiekusies pēc pilnīgi pretējām lietā, tāpēc nekad nekas nav sanācis, un ka, meklējot drošus ceļus, neesmu gājusi pa īstajiem

bet tas viss tikai tādēļ, lai izvairītos no vēl lielākām sāpēm, jo kāda gan tām ir jēga? kāda tām vispār ir jēga?

3. viena lieta, ko pasaulē vajag vairāk

par šo varētu domāt daudz un dikti, bet es nonācu līdz apjautai, ka vienīgais, ko es vēlētos, lai tā būtu daudz vairāk, ir atklātība (mazāk slēptu nolūku!); šodien tieši pinterestā priecājos par šo, un tas izsaka visu

jo var vēlēties visu ko citu, taču, ja nebūs patiesības un atklātības, nebūs arī nekā cita, viss labais tiks sabojāts agrāk vai vēlāk

82f0f40db08315da8afab25b803ef7e9