satricinājums

tas bija samērā īss, bet salīdzinot kopumā pagarš labsajūtas posms, kad radās pārliecība, ka paškontrole darbojas lieliski un ir iespējams panākt tādu iekšējās stabilitātes stāvokli, ka ārpasaule to nespēj satricināt (un, pat ja nedaudz spēj, tad ne tādā nozīmē, ka pazūd pamata sajūta), bet tad viss kā vienmēr notiek muļķīgu nejaušību dēļ: tu izdomā iet uz pasākumu, pirms tam nedaudz pastrīdies ar kopāgājēju, bet tas jau ierasti, tāpēc nekāda drāma tā nav, un vakars nav nemaz tik slikts, un jūs satiekat ilgi neredzētu cilvēku un ilgi norunājat, un mājās tu ej vēlu, un ielas ir pilnas neadekvātu ļaužu, un tu jau gandrīz esi mājās, ir auksts, bet soli no drošības un siltuma stāv svešs cilvēks, kurš pasaka ko tādu, kas tevi satricina un nobiedē, un neviens to nesaprot, un varbūt tu pati nesaproti, kāpēc tik ļoti satricinies un nobīsties, bet tu tiešām jūties ļoti satraukti, it kā tavu mieru kā kāršu namiņu kāds tā vienkārši bez jebkādas mērķtiecības ir sagāzis kaudzē, un tu ieritinies zem segas un gaidi siltumu, un domā, ka tā tas notiek vienmēr – brīžos, kad visvairāk vajag, lai drošība būtu ne tikai sienas un jumts, segas siltums, bet arī kāda cita dzīvums, tu esi viena (un zini, ka vienmēr būsi viena), un sapnī tu redzi, ka lidmašīnā, ar ko tu lido, ietriecas lidmašīna, un viss gāžas, bet jūs veiksmīgi tiekat zemē dzīvi veseli, vienīgi trieciena rezultātā no visiem iespējamiem izrauts ārā un pazudis tieši tavs čemodāns, un tu tik ļoti nožēlo, ka tas pazudis, bet tev nav ne jausmas, kas tajā bija iekšā, ak, kā gribētos zināt, kas tajā bija iekšā, ka nožēla sapnī tik liela, bet tu pamosties un nezini, kas tur iekšā, toties tu pamosties – uz vēdera guļ kaķis un ar ķepu tausta tavu seju, un otrs šņākuļo, piespiedies blakus silts un pūkains, un mīļš, un mēs mostamies visi kopā – dzīvums

bet čemodāns ar nezināmo saturu ir pazudis

satraukums gan ne

Advertisements

dzīve kā okeāns

nevis tāpēc, ka dziļš, bet tāpēc, ka viļņojas:

viļņa galotne – samontēju trenažieri un saprotu, ka man patīk montēt un ka es to varu, dodiet montēt vēl kaut ko!

vilnis šķeļas un saplīst – sēžu uz poda un apraudos tāpēc, ka atmiņā ataust saruna Ziemassvētkos ar cilvēku, kurš vēlējās nebūt realitāte…

un tad iestājas bezvējš – un tu nezini, vai esi vējš vai vilnis

 

 

nepaklausīgie

pēc “Samantas” šis ir otrs (uzpeldošais) žurnāls, kas mani patiešām sajūsmina: Unruly Bodies – rakstnieces Roksenas Gejas (viņa ir ļoti tieša un sarkastiska un katru dienu tvīterī saņem tik daudz naida tvītu (arī par ķermeni neizbēgami), ka es arvien brīnos – ka ir tik spēcīgas sievietes, kas to var izturēt (par to savukārt bija fantastisks Lorijas Penijas raksts longrīdos); man pietiek ar vienu rupju tvītu, lai vairs nekad negribētu tur kaut ko rakstīt… un rupjš ne vienmēr ir klaji naidīgs, pietiek ar augstprātību vai neiecietību pret sarunas formātu kā tādu, ja nesarunājas ar saviem draugiem) ideja runāt par ķermeni mūsdienās no dažādu pozīciju un autoru skatpunkta

pusaudža vecumā man ķermenis bija kaulaini ceļgali – man šķiet, tā ir pirmā mana apjauta par ķermeni kā nevis mani pašu, bet kaut ko ārpus – uz ko skatīties, un tā apjauta ir arī tagad – šis ne-mans ķermenis, ko es ieraudzīju pirmo reizi no malas, domājot tieši par ķermeni, samērā nesen, jo tas nav nedz manas mammas, nedz vecmammas ķermenis, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, ko rāda televīzijā vai glancētu žurnālu reklāmās, ko esmu redzējusi katru dienu kopš dzimšanas, nedz tāds, par ko izsaka komplimentus, bet tik un tā – ne tāds un ne mans – manas otras vecmammas ķermenis tagad ir mans, un dažkārt atspulgi stiklos vai spoguļos, sēžot restorānā vai piemērot jaunu mēteli, nostāda mani pret šo manu jaunatpazīto ķermeni, it kā kāds tajā “īstajā” manī skatītos uz manu ķermeni ar svešu skatienu vai būtu iemācīts nosodīt manu ķermeni, un tā visdrīzāk arī ir – ir iemācīts, jo patiesie mēs taču esam dvēselē vai tamlīdzīgi, vienīgi dvēseles neviens nav redzējis, tikai tos mūs, kas nekad nav patiesība, ja vien kāds, kuram ir vara, nepasaka, ka tā ir patiesība; bet nav taču tādas vienas patiesības (nedz dieva, nedz jēzus, nedz kāda cita vienas vienīgās), un vienīgais, ko vajadzētu darīt, lai pretotos svešam skatienam sevī, ir katru dienu apgūt sevi no jauna nesadalīti – nav mūsu citu kaut kur tur iekšā, un ķermenis ir tam apliecinājums un liecinieks vienlaikus

 

solidaritāte

gājiens radīja apbrīnojami labu sajūtu – jēgpilnākais 8. marts manā mūžā, turklāt kaut kā reti tomēr gadās, ka nav nemaz ne mazākās šaubas par kaut ko, par došanos kaut kur vai tml., un šoreiz nebija nekādu šaubu, kā arī nebija ierastā “kāpēc es vispār iedomāju kaut kur iet, nekur negribas iet”; varbūt gājienam pietrūka nedaudz pamatīgākas runu daļas, bet tas tikai neliels vērojums no malas, jo vispār jau vajag daudz drosmes, lai vispār kaut kur tā izietu un skaļi teiktu, ko domā; viena no labākajām tēzēm skanēja: ja jau tik ļoti vajag, mēs dzemdēsim vēl vairāk feministu

ak, un tomēr izrādās, ka vakar neviens nav sapratis, par ko balso (m)orālā komiteja, pat pati komiteja ne, vēl tomēr ir neliela cerība uz saprāta uzvaru; (starp citu, novērojums – izteikti konservatīvie lielākoties ir gados paveci cilvēki, kuriem vienkārši bail no izmaiņām, jo viņi tās neizprot; bet jauni konservatīvie ir visbiedējošākie – viņu izpratnei par lietām ir betona konsistence)

vakariņās turku zirņu un pupiņu karijs ar olu nūdelēm un avokado, desertā grāmata un mūzika, un ir labi būt tā vienkārši sev

burbulīši

pēdējās dienas ir ļoti iepriecinājušas un nodrošinājušas labsajūtu – it kā atrastos īstajā vietā dažās dzīves jomās, un tas ir ārkārtīgi mierinoši, jo nedomāju, ka vienmēr tā gadās –  atrast šo vietu, kur justies galvenokārt labi, pat par spīti dažādiem sīkumiem; pluss visam bija sestdienas atmosfēra ar savējiem iekšējiem jokiem un atklātām sarunām, kādas ir viennozīmīgi visvēlamākās; un, jā, ja arī dažkārt tu domā, ka maziem žestiem nav nozīmes, tad tomēr secini, ka tieši maziem žestiem ir vislielākā nozīme – pat ja tā ir grāmata ar ierakstu, pat ja tā ir maza tulpe, pat ja tā vienkārši ir garāmskrienoša saruna par niekiem; bet tad tāds sīkums – sieviešu attieksme pret sieviešu gājienu pret vardarbību… ja aktrise, kura saņem oskaru, varētu lepoties par SAVU sasniegumu, bet tā vietā aicina piecelties visas radošās sievietes un parādīt sevi, lai pievērstu uzmanību savam darbam, tad mūsu neizpratne par to, cik svarīgi ir iestāties par kopumu, lai tad, kad varētu gadīties tāda nepieciešamība, kopums iestātos par tevi, liek saskumt; un patiešām ir tā, ka visi dzīvo savā burbulī, nespējot iztēloties, ka var būt arī citādi, – un lai jau pie visiem svētajiem patiešām izdodas nodzīvot to dzīvīti savā burbulī, man tik aizdomas, ka tas var sprāgt visnegaidītākajā brīdī

DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

nejaušības

ļoti dīvaini lasīt tekstu, kas precīzi atspoguļo sajūtas, un dīvaini, ka tāds teksts it kā nejauši atnāk tajā laikā, kad ir tādas sajūtas, īpaši tāpēc, ka tāda tipa tekstu atnākšana it nemaz nav ierasta lieta, tieši otrādi, ārkārtīgs izņēmums

un tad atkal ir jādomā, vai nejaušības ir nejaušas un vispār nejaušības vai tomēr viss, kas notiek, ir tikai un vienīgi nejaušība

maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti