ai

A

P

N

I

C

I

S

 

B

Ū

T


viss ir labi un slikti vienlaikus, mēs sēžam, smejamies, klausāmies, runājam, gatavojam ēst, dzeram vīnu, bet dažreiz gribas, lai kāds pajautā, kā iet, un lai uz to varētu atbildēt godīgi, vai arī – vai cilvēki vispār prot klausīties, vai viņi spēj izrādīt kaut nedaudz ieinteresētības, kas iziet ārpus viņu personības, vai…

dažreiz man šķiet, ka es esmu tikai kaut kāds ērts līdzeklis, ko viegli izmantot, ērta neesamība, bet, nē, par brīnumu, esmu dzīva

tikai kāpēc?

Advertisements

klusums

nosacīts klusums divas dienas – bez mūzikas un internetiem, bet ar cilvēkiem , dabas skaņām un centieniem tās atdarināt un interpretēt:

  • kad cilvēki aizraujas, viņi jauki runā un smejas;
  • spēcīgs vējš svelpj un pūš, un plēš;
  • Rāznas ezers viļņojas un šalc kā jūra;
  • dzeņi sabungo trakus caurumus;
  • kāpjot Mākoņkalnā, visi elš;
  • Dabas koncertzāle skan kā sikspārnis;
  • pats sikspārnis ir kluss;
  • pienāk brīdis, kad arī tu gribi paklusēt un paliec arvien klusāks un klusāks
  • putni gan nekad neapklust – viņi zina, ko grib pateikt un nešaubās

sevī

sagribējās nolīst savā pasaulītē, kur esmu es un nav nekā tāda, kas man traucētu, ar to domājot sajūtu, ka būt pašai nozīmē būt ārpus (un es domāju, kāpēc gan es nedrīkstētu izteikties kritiski par b., ja man šķiet, ka viņa uzvedība ir gaužām dīvaina? un es domāju, ka nav vērts tāpat pārāk iedziļināties un pietuvināties, jo tad būs vēl grūtāk; un es domāju, ka varbūt es tiešām ārkārtīgi par visu kļūdos… nu, kam gan mani vajadzētu?)

 

vectēvs

sapnī redzēju vectēvu, viņš it kā atradās pansionātā un nevarēja paiet, kā arī bija slims, taču es gāju tur visu laiku garām un katrreiz iegāju ar viņu apsveicināties; vienā no tādām reizēm es pajautāju, kā viņam klājas, un viņš, lai arī ar grūtībām, atbildēja, ka viņam klājoties ļoti labi (es tiešām ceru, ka viņam tur, lai kur viņš būtu, klājas ļoti, ļoti labi)

neparasti ir tas, ka viņš beidzot sapnī runāja, jo viņš nekad sapņos nerunā, ne ar mani, ne ar citiem, vienmēr tikai klusē un smaida, bet šoreiz runāja

varbūt tā ir tā zīme, kas tika solīta 1. jūnijā, bet vienmēr paliek jautājums, vai zīmes maz ir iespējams saprast un izskaidrot, ja tās nav pārāk klajas, tiešas un iecerētas

vēl ir jautājums, vai cilvēki, kas lasa blogu, bet nav ieinteresēti komunicēt ar pašu cilvēku, ir vairāk pieķērušies cilvēka idejai, nevis cilvēkam kā tādam; bet nav jau iespējama cilvēka ideja bez paša cilvēka; jebkurā gadījumā tas ir dīvaini, jo nekādas mākslas te nav un viss ir gana privāti, par nesaprotami


sākas jauns mēnesis, un atkal jāmeklē jauni pamati; interesanti, ka tomēr pienāk laiks, kad izkristalizējas tas, ko patiešām gribas dzīvē, un vienlaikus nāk apziņa, cik ļoti to ir grūti iegūt, turklāt nav arī skaidrs, kā; varbūt šajā brīdī es daudz labāk saprotu E.

labi, jāstrādā, lai arī vairāk gribas raudāt

iešana

spontānais pārgājiens gar jūras krastu bija tieši laikā; ļoti sirreāla un vienlaiks lieliska sajūta būt pie jūras un zināt, ka nevajadzēs tūlīt, tūlīt doties prom; vakarā, sēžot un skatoties saulrietu, tas bija izteikti sajūtams; protams, ir iegūtas arī savas mācības un nostiprinājusies apjauta, ka jāiegādājas pārgājieniem paredzēta mugursoma, citādi ir tā, ka pleci ir daudz cietuši; visādi citādi gan bija lieliski, izņemot to, ka latvieši nav diez ko atsaucīgi, ja viņiem, piemēram, palūdz ūdeni vai tamlīdzīgi; vakarā arī atklāju peldēšanās sezonu, laikam agrāko, kopš spēju atcerēties, turklāt jūrā; ūdens pēc dienas gājiena bija tik veldzējošs un nomierinošs, ka negribējās līst ārā, lai arī nevar noliegt, ka tas bija ledains; par spīti aukstumam, sabiju tajā savas piecpadsmit minūtes; vēl redzēju pirmo reizi mūžā pupuķi – gan lidojumā, bet tk un tā, kā arī pavēroju, kā tārtiņi izraugās ligzdvietu
iešana kā vienmēr ļoti terapeitiska – viens no veidiem, kā izstaigāt no dziļumiem ārā vajadzīgas domas un secinājumus; tad nu, lūk, es izstaigāju no sevis apjautu, ka nekas tāpat nekad nenotiek piespiedu kārtā, viss ir likumsakarīgs, un es jūtos darījusi gana pietiekami, lai palaistu grožus un saprastu, ka turpmākiem centieniem varētu būt jēga tikai pretreakcijas rezultātā, tāpēc es atkāpjos un vairs neiespringstu; kam jānāk, tas nāks, un nenāks nekas, kam nav jānāk
atradu jūrmalā akmeni ar caurumu, m. saka, ka tagad varu kaut ko vēlēties, jo tāds akmens piepildot vēlēšanās; tad nu es patiesi un no sirds vēlos…

divreiz

atkal izlasīju Citu zemi, gluži kā pirmoreiz, un šķiet, ka dzīve vēl nekad nav bijusi tik skumja vai tik nedaudzsološa, tik sačakarēta, bet vienlaikus es zinu par šādiem mirkļiem visu – tie cenšas iekļūt manī un ievākties manī uz pastāvīgu dzīvi, pašiem neapzinoties, cik tie ir sīki, niecīgi, gaistoši; taču dažreiz es viņiem noticu, un tad viņi pieņemas spēkā, barojas no manas ticības, šobrīd ēd mani no iekšas, jo es tieši šobrīd ticu tam īsajam mirklim, kurš saka, ka es esmu nekas

šodien es arī apjautu vienu lietu – ka pārsvarā esmu vēlējusies un tiekusies pēc pilnīgi pretējām lietā, tāpēc nekad nekas nav sanācis, un ka, meklējot drošus ceļus, neesmu gājusi pa īstajiem

bet tas viss tikai tādēļ, lai izvairītos no vēl lielākām sāpēm, jo kāda gan tām ir jēga? kāda tām vispār ir jēga?

tumblr_o73j12gflj1qzcapfo1_540

Bilde: Dexa Muamar

bet…

šodien redzēju, kā zaglis kaut ko nozaga, tas bija dīvaini ļoti jocīgi, gāju pa ielu, pie kosmētikas veikala netīra paskata vīrietis sēja kurpes, tad piecēlās un iegāja veikalā, es vēl padomāju, ka ļoti dīvaini, ka tāds cilvēks iet dārgā kosmētikas veikalā, gāju tālāk, pagriezos ap stūri, un man garām kaut kas ļoti ātri paskrēja, pagāja dažas sekundes, līdz es sapratu, ka tas bija tas pats vīrietis, viņš noteikti kaut ko nozaga un aizbēga, un, kad es sāku skatīties, kur viņš aizskrēja, viņš jau bija izgaisis, pazudis, pilnīgi nemanāmi


…bet pateikt, kā jūties patiesībā, ir ļoti grūti, bet nevis tāpēc, ka gribētos kaut ko noslēpt, bet gan tāpēc, ka patiesībai dažreiz nav vārdu un to nav iespējams izsacīt

nesaprotu, kāpēc saziņa ir tik ierobežota un vienlaikus valoda tomēr tik ietilpīga, taču vienīgi rakstos, vienīgi vienatnē, vienīgi sev, vienīgi tad, kad neviens neklausās, un tad, kad neviens nav ieinteresēts

dzīvot dažreiz ir visai grūti

un tad es sapratu

pēkšņi kārtējā epifānija – lasot šo: http://electricliterature.com/falling-apart-a-meditation-on-love-and-the-work-of-baldwin-winterson-and-morrison/

ka vajag tādu cilvēku, ar kuru varētu runāt par “Citu zemi” un ka nav tāda cilvēka (vispār nav vai arī ir, lūk, kaut kur, citā pasaules malā un pilnīgi, pilnīgi citādi – mums nav un nekad nebūs nekā kopīga, bet kāpēc domāt, ka kopīgais apvieno?)

ka nav tāda “es” papildinoša vai atspoguļojoša aspekta un ka tas nekad nebūs otrā cilvēkā

ka varbūt nepastāv tāda lieta kā ieinteresētība ne sevī un ka es pati tā varu, tikai cenšoties un izskaužot savu “es” no komunikācijas

ka ir kaut kas nesaprotams, kas piesaista vieniem, bet nepiesaista citiem un ka es nezinu, kāpēc, kāpēc tie vieni ir tik sasodīti… kāpēc man ir bijis līdz viņiem jānonāk

But there are rings and degrees of awareness of this loneliness—as Baldwin narrates above—some people are unable to break out of their loneliness because they cannot enter it; or, to put it another way, some people are scarcely aware that the loneliness they feel cannot be cured by another person, hence the isolation, alienation, and tragedy which can so often attend the romantic involvement, long or short term, is not the sign of a failing relationship, but the sign of a failing idea about relationships in general.


bet varbūt man vienkārši pietrūkst labu sarunu par izlasītām grāmatām, dziļākas to analīzes,  un tam nav nekāda sakara ar ikdienu un jūtām, taču tas neatceļ faktu, ka vari sevi izcilāt no iekšas visos iespējamos veido, bet tik un tā neko nesaprast un nogurt no tā visa tik ļoti, ka pāri paliek viens liels neziņas melnais caurums, kurā tu esi iesūkta un netiec ārā

es brīnos, cik tomēr cilvēks ir fiziski izturīgs un cik maz iekšējās domas un sajūtas ir saistītas ar ārējām darbībām

sardīnes. piezīme

es nezinu, kāpēc man patīk sardīnes (tieši patīk, jo neesmu ēdusi, bet ar intenci pagaršot), bet man tās patīk pēc idejas – kad filmās tā grilē ar tomātiem var recepšu grāmatās iesaka darīt to pašu, es vienmēr noriju siekalas un nolemju, ka kādreiz es tās pagaršošu; taču nav galvots, ka tās man garšos, tāpēc es apstājos pie patikas

varbūt tieši tādu pašu dīvainu, nesaprotamu un nepamatotu iemeslu dēļ man iepatīkas cilvēki, kuri, ir skaidrs, mani sāpinās, bet muļķīgais prāts apstājas pie patikas un nespēj citādi

un katru reizi es domāju – kāpēc man to vajag? un katru reizi uzkāpju uz viena un tā paša grābekļa, un tas viss ir atmiņas dēļ – tai nevar uzticēties, nevar, nevar, nevar, tā vienmēr pēc laika aizmirst reālās sajūtas, atceras tikai safantazēto, neīsto, nevar uzticēties, atmiņa nav patiesa, sajūtas ir mirklīgas, nekas nelīdzinās pretīgai sūda sajūtai, kas seko pēc tam, kad nekas nesanāk

neesi muļķe, tev to nevajag (bet kā citādi izdzīvot?)