solidaritāte

gājiens radīja apbrīnojami labu sajūtu – jēgpilnākais 8. marts manā mūžā, turklāt kaut kā reti tomēr gadās, ka nav nemaz ne mazākās šaubas par kaut ko, par došanos kaut kur vai tml., un šoreiz nebija nekādu šaubu, kā arī nebija ierastā “kāpēc es vispār iedomāju kaut kur iet, nekur negribas iet”; varbūt gājienam pietrūka nedaudz pamatīgākas runu daļas, bet tas tikai neliels vērojums no malas, jo vispār jau vajag daudz drosmes, lai vispār kaut kur tā izietu un skaļi teiktu, ko domā; viena no labākajām tēzēm skanēja: ja jau tik ļoti vajag, mēs dzemdēsim vēl vairāk feministu

ak, un tomēr izrādās, ka vakar neviens nav sapratis, par ko balso (m)orālā komiteja, pat pati komiteja ne, vēl tomēr ir neliela cerība uz saprāta uzvaru; (starp citu, novērojums – izteikti konservatīvie lielākoties ir gados paveci cilvēki, kuriem vienkārši bail no izmaiņām, jo viņi tās neizprot; bet jauni konservatīvie ir visbiedējošākie – viņu izpratnei par lietām ir betona konsistence)

vakariņās turku zirņu un pupiņu karijs ar olu nūdelēm un avokado, desertā grāmata un mūzika, un ir labi būt tā vienkārši sev

Advertisements

burbulīši

pēdējās dienas ir ļoti iepriecinājušas un nodrošinājušas labsajūtu – it kā atrastos īstajā vietā dažās dzīves jomās, un tas ir ārkārtīgi mierinoši, jo nedomāju, ka vienmēr tā gadās –  atrast šo vietu, kur justies galvenokārt labi, pat par spīti dažādiem sīkumiem; pluss visam bija sestdienas atmosfēra ar savējiem iekšējiem jokiem un atklātām sarunām, kādas ir viennozīmīgi visvēlamākās; un, jā, ja arī dažkārt tu domā, ka maziem žestiem nav nozīmes, tad tomēr secini, ka tieši maziem žestiem ir vislielākā nozīme – pat ja tā ir grāmata ar ierakstu, pat ja tā ir maza tulpe, pat ja tā vienkārši ir garāmskrienoša saruna par niekiem; bet tad tāds sīkums – sieviešu attieksme pret sieviešu gājienu pret vardarbību… ja aktrise, kura saņem oskaru, varētu lepoties par SAVU sasniegumu, bet tā vietā aicina piecelties visas radošās sievietes un parādīt sevi, lai pievērstu uzmanību savam darbam, tad mūsu neizpratne par to, cik svarīgi ir iestāties par kopumu, lai tad, kad varētu gadīties tāda nepieciešamība, kopums iestātos par tevi, liek saskumt; un patiešām ir tā, ka visi dzīvo savā burbulī, nespējot iztēloties, ka var būt arī citādi, – un lai jau pie visiem svētajiem patiešām izdodas nodzīvot to dzīvīti savā burbulī, man tik aizdomas, ka tas var sprāgt visnegaidītākajā brīdī

 

DM

koncerts bija foršs, tas īpašais DM stils un vispār dziesmas, protams, kaut kur aizdzina uz brīdi dīvainās, juceklīgās domas un “nezinu, kur likties” sajūtu, un vispār – kas tā par ellīgu sajūtu, ko ar to lai iesāk, un kā lai tiek vaļā – kā vilciens bez sliedēm; vai vilciens bez sliedēm maz vairs ir vilciens?

ā, un lielisks laiks, un gandrīz katru dienu snieg mans visiemīļotākais sniegs, vakar pēc koncerta tas bija fantastisks

nejaušības

ļoti dīvaini lasīt tekstu, kas precīzi atspoguļo sajūtas, un dīvaini, ka tāds teksts it kā nejauši atnāk tajā laikā, kad ir tādas sajūtas, īpaši tāpēc, ka tāda tipa tekstu atnākšana it nemaz nav ierasta lieta, tieši otrādi, ārkārtīgs izņēmums

un tad atkal ir jādomā, vai nejaušības ir nejaušas un vispār nejaušības vai tomēr viss, kas notiek, ir tikai un vienīgi nejaušība

maijs

nav sanācis laika rakstīt, jo domas bija citur un darbi atņēma iespēju un spēkus; būtībā nekas īpaši nav mainījies – lielāki un mazāki sapnīši izsapņoti, un kopumā jāteic, ka maijs bija fantastisks mēnesis: tika atgūts un atkal zaudēts kas dārgs, tika iegūti jauni iespaidi un satikti neiedomājami cilvēki, izdzīvotas neticami tīkamas emocijas un sajūtas, pabūts atkal pilsētā V., baudītas svešu cilvēku kāzas kā neaicinātam viesim, paturēts rokās tikko dzimis bērniņš un apjausts daudz svarīga

jūnijā būs, jācer, vairāk laika pierakstīt svarīgo

sprādziens

sestdiena kā darbadiena ir pilnībā nejēdzīga – ne tikai tāpēc, ka neviens neierodas, nepieciešamo informāciju neiedod un nesagatavo, bet arī tāpēc, ka principa pēc pasaka, ka man jābūt darbā; nu labi, sačakarēta nedēļas nogale tas ir viens, otrs ir šis princips, ko es nesaprotu, – vai tiešām ir tik patīkami vienkārši likt citiem strādāt? lai nu kā, aizgāju prom agrāk, tagad gaidu sekas

atradu ārkārtīgi skaistas tulpes, bet no drēbēm gan neko jēdzīgu nevar atrast – tāda sajūta, ka tie dīvainie modeļi, dīvainās piegrieztnes ir radītas vienkārši tāpēc, ka apnīk visu laiku taisīt kaut ko parastu, bet neaizdomājoties, ka viņas tā arī paliks dīvainas un nevienam nederēs (nu labi, varbūt kādam derēs, tikai ne man)

visu dienu domāju par to, ka līdz šim bija skaidrs kaut kāds, teiksim, dzīves mērķis: bija plāni attiecībā uz studijām, vispār tika veltīts daudz laika, lai iedomātos, ka tas ir tas ceļš, pa kuru vēlos iet, tad nāca darba dzīves sakārtošana, studiju laika ieceres sabruka un atkrita pašas no sevis; un pašlaik vairs īsti nav skaidrs, uz ko tiekties, jo viss ir samērā sakārtojies; ir, protams, ko vēl kārtot, bet tas ir pilnībā citādi – tur atliek tikai gaidīt atbildes, jo kosmoss visas ziņas ir saņēmis, turklāt rīcības arsenāls ir izsmelts un nav tā, ka būtu vēlme pārslēgties – laikam tomēr vēl vieta jaunajam nav atbrīvota; bet ļoti interesanti sanāca – vakarā pamuļķojos ar taro un tieši izkrita šaubu un bezmērķības kārts kā punkts uz i tai dienai; bet papļāpāju ar savu viltus vīru – vismaz var par visu pasmieties un ieraudzīt, kas ir nieki, kas ir tas svarīgais

ļoti pārdomātie un rūpīgie elektrotīklu uzlabojumi visā mājā, kas paredzēja noteiktu laiku būt klāt un sagaidīt cilvēkus, tad paciest elektrības zudumu, rezultējās lampas uzsprāgšanā

13.05.2017. pasaulē ir ieradusies Nora

bagātīgi

pamazām atsakos (ļoti cenšos) no veltām iedomām un atvados no noteiktām cerībām, lai vieglāk (brīnumi nenotiek, it nemaz nenotiek), bet vienlaikus ir atnākušas citas domas tā vietā – varbūt nedaudz radikālas, un es nezinu, vai spēšu to realizēt, ja saņemšos, taču, ja tādas domas ir, tātad ir pamats tās domāt, ir kaut kas, kas uz to vedina, un nezinu, vai to vajadzētu ignorēt, bet es vēl apdomāšu visu kārtīgi

biju superjaukā pasākumā, kas nesanāca tāds, kā bija iecerēts, bet sanāca krietni labāks, nekā cerēts, un dažreiz ir labi, ka viss saiet grīstē; starp citu, savācās riktīgi forši cilvēki (piemēram, tante, kas gada garumā bildē katru dienu saullēktu un saulrietu – how cool is that!); tā paša pasākuma sakarā sapratu, ar kādiem cilvēkiem it nemaz vairs negribu krāmēties, they just are full of shit

biju uz Karmenu, bet neiespaidojos, kaut kas nešķita līdz galam vai atkal par daudz detaļu, arī Karmenas tēls viduvējs un neizcēlās, visu laiku šķita, ka viņa nezināja, kur un kā likt kājas, un tas radīja dīvainu iespaidu

foršas drēbes ir forši, melnbalti svārki it īpaši

šī nedēļa pagāja seriāla big little lies noskaņās, un tas patiesi bija labs, ļoti