cukurs

saldi jo saldi ir satikt dārgumus ik pa laikam, arī tos, ar kuriem sanāk pakasīties par niekiem; tad pazūd viss nelabums, aizmirstas sliktais; saldi jo saldi

vakar sāku jaunu stāstu, pirmo reizi no nekā un nav ne jausmas, par ko, vienkārši rakstījās, iedvesmojoties no kosmosa un miglāja tēmas, kas gada sākumā bija tik ļoti svarīga un iemiesoja sevī visas cerības un vēlmes; lūk, it visu ir iespējams pārvērst par fikciju, un varbūt tieši tāda tam arī bija nozīme

tik dīvaini viedi ir sapņi, un nekad nevar zināt, kā realitāte tos atspoguļos; un tikai sapņos reti, bet izdodas sajust to sajūtu, kad ilga gaidīšana atmaksājas; tik fantastiska tā sajūta! dzīvē savukārt sajūtas tādas nav, noiet viss greizi, taču ir labi, ka plūstoši mierīgā sajūta saglabājas (jebkurš ceļš ir īstais)

Advertisements

pilsēta L.

izdodot Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu, viņas vīrs Leonards Vulfs, kuru Virdžīnija dienasgrāmatās apzīmēja kā L., ievadā rakstīja:

“At the best and even unexpurgated, diaries give a distroted or one-sided portrait of the writer, because, as Virginia Woolf hersef remarks somewhere in these diaries, one gets into habit of recording one particular kind of mood – irritation or misery, say – and of not writing one’s diary when one is feeling the opposite. The portrait is therefore from the start unbalanced, and, if someone then deliberately removes another charasteristic, it may well become a mere caricature.”

citur dienasgrāmatā Vulfa norāda uz tādu rakstību, kas ir vairāk par redzamo, kas atklāj īsto patību, to, ko nekur citur nevar redzēt

visas dienasgrāmatas ir tādas – kaut kas pa vidu starp īsto patību un rakstītāja karikatūru, ko veido vienas emociju gammas pieraksti, taču vienlaikus – dienasgrāmatas uzdevums jau nav neko veidot vai atspoguļot, tā vienkārši kalpo par mirklīgu sajūtu, pārdomu fiksācijas vietu, un nereti šīs sajūtas, pārdomas pēc pierakstīšanas uzreiz izgaist, nemaz nepaliek iekšiņā, tas ir bijis mirklis; vai to var izmantot par pamatu spriedumam – nezinu; teksti gan atklāj patiesību, gan māna lasītāju

starp citu, lielisko Vulfas dienasgrāmatu izvilkumu sējumu nopirku netālu no Liverpūlstrītas stacijas, kuras apkārtne man kļuva par iemīļotāko vietu pilsētā L.; nejauši uzietajā alternatīvās pilsētas tūrē sanāca izstaigāt diezgan daudz no apkārtnes un redzēt interesantas vietiņas un lietiņas, pēcāk paklaiņot vienai un uziet mazu veikaliņu, kurš, šķita, apkopo sevī apkārtnes garu un noskaņu (visa tā dīvaini baisīgā vēsture, angļu pasaules uztvere un mūsdienu mākslinieciski dumpinieciskais gars), un tajā par lētām naudiņām varēja dabūt šo dienasgrāmatas sējumu, par ko es ļoti priecājos; pēcāk viesnīcā sāku lasīt un nevarēju atrauties, cik ļoti Vulfas ieraksti savijās ar netīšām uztverto (anglisko) sajūtu; jā, viens no ieguvumiem, vienkārši klaiņojot pa pilsētu L. un mēģinot uztvert kaut ko no tās un atrast kaut ko sevī, bija pāris tūru gidi, kas palīdzēja saskatīt tīkamo arī cilvēkos – tieši viņu harisma padarīja tūres vērtīgas, jo vietas – tās bez saistoša stāsta tomēr ir un paliek tikai vietas (protams, nav noliedzams, ka stāstus varam radīt arī paši, bet ne jau vienmēr un visur); tā nu Liverpūlstrītas rajonu un otru jaukāko vietu – Lesterskvēra stacijas rajonu – īpašu padarīja (ne tikai, bet arī) gidi; Lesterskvēra rajonā mani saistīja Čainatauna, kur gids neveda, bet ko sanāca izstaigāt, vēl pirms pūļi to bija sagrābuši savā varā, – cepti (?) putni skatlogos, veseli, nesadalīti, tīkami aromāti, lampioni viscaur, mazas bodītes ar nesaprotamiem gardumiem… un turpat aiz stūra – pilnīgi cita pasaule – M & M’s veikals trīs stāvos, lielākais kinoteātris pilsētā L. – Odeon utt.

un tas ir kas tāds, kas jāsaka vispār kopumā par pilsētu L., – tajā ir viss, ko gadījies kaut kur redzēt, vienuviet; eklektika, sajūta, ka viss ir “nolietots” – šī nepretenciozitāte, neiztaisīšanās par kaut ko “lielāku”… dīvainas bodītes, kas izskatās pēc pēdējās šķiras kioska Pļavniekos, tur ir normāls veikals, nedaudz nobružāta ēstuve ar bistro iespaidu – restorāns, ko iesaka tripadvisor, un atkal – turpat aiz stūra – vēsture, vēsture, vēsture, taču, ja tā nesaista, vienmēr var atrast platformu 9 3/4 un mēģināt – ja nu?; vai iekāpt nepareizajā vilcienā un nokļūt apakšzemē, kur nav neviena cilvēka, tikt ārā, apmaldīties, nokavēt, atrast un iespēt, klaiņot un praktiski nedomāt ne par ko – pilsēta L. piedāvā visas iespējas

iekšiņai šāda klaiņošana ir nodarījusi daudz laba – kaut vai ar apjautu, ka vajag vēl, ka nevajag nevienu un neko daudz, lai būtu labi, ka ikdienas sienas un ielas nepaplašina apvāršņus, ka šaurībā arī domas paliek šauras un iestrēgst uz vienas nots; vai arī apjautu, ka īstā vieta ir kaut kur tur, ārā, tik īstais laiks kad pasauks, viss notiks; taču nevar izslēgt arī to, ka dažkārt aizklīst kaut kur ārā vienam pašam ir vienkāršākais bēgšanas mēģinājums (ja jautāsi, no kā jābēg, teikšu: pietiek kaut vai ar sevi)

un, atgriežoties pie dienasgrāmatu idejas, – pēdējo dienu aktīvais lasītāj, ja meklē mani šeit, es te vienlaikus esmu un neesmu, taču, ja gribas atgriezties kādu citu iemeslu dēļ, novēlu veiksmi (atrast sevi), visādi citādi – viss, kas te, ir tikai karikatūra (neviens jau nesaka, ka dvēselei nevar uzzīmēt karikatūru)

bet pilsēta L. ar visiem tajā atrastajiem L burtiem (neizslēdzot citus) pieliek vienu lielu punktu šim ierakstam, un punkts vēsta: LABI

 

politizētie dzimumi

dažkārt ārkārtīgi kaitina tas, ka viss šajā pasaulē ir politizēts un ka nevar lietas uztvert tāpat – pašas par sevi; piemēram, sievietes un vīriešus kā būtnes, kas priecājas par to, kas viņi ir pēc dzimuma, par tiem, kas paši ir izvēlējušies savu dzimumu utt. man šķiet, 8. marts varētu kļūt par vienu izcilu dienu, kad priecāties par dzimumu kā tādu – bez politikas, bez ideoloģijas, bez vēsturiskām sāpēm, nemeklējot kašķus un nostājas, nerakājoties pagātnē, nevelkot to visu laiku līdzi

galu galā svētkus ir jāprot radīt, un tikai no pašiem atkarīgs, kādi tie būs, bet mēs paši neko nemākam radīt, ja mums neiebaksta ar ideoloģijas pirkstu un nepasaka: tev būs kaut ko svinēt, jo tā ir pareizi

praktiski visu laiku dzīve paiet, apzinoties savu politizēto dzimumu, varbūt vismaz vienu dienu gadā varētu par to priecāties bez politizēšanas? es tādu dienu gribētu piedzīvot

zvaigznes

Merkura retrogrāds beidzies, Saule ūdensvīrā, Mēness ūdensvīrā – visam vajadzētu būt labi, bet zvaigznēm ir savi ceļi ejami, un dažreiz no viņām nāk tikai gaisma, bet viņu pašu nemaz nav; vai arī ir klejojošās zvaigznes, krītošas zvaigznes, sprāgstošas zvaigznes – visādas, tikai ne paliekošas

vienīgās zvaigznes, kas man ir, izdalīšu Oskara filmām

 

kā tā

ja varētu, savāktu pie sevis visus tos nabaga kaķīšus, kam nav māju, bet loģika saka priekšā, ka tā nav prātīga doma, jo katram kaķim vajag savu māju, savu teritoriju, un viņi visi kopā taču nemaz tik priecīgi nebūtu – arī man nebūtu priecīgi, bet vienalga – žēl…

un apbrīnojami tie literatūrkritiķi – spēj runāt tik daudz, bet nepateikt neko par pašu grāmatu; šis laikam iemesls, kāpēc kritiku vairs nespēju lasīt (nē, nu protams, ir arī citi iemesli, tomēr nevar noliegt labus centienus, kuri pretī nesaņem gaidīto); ja man jāsaka – tagad tiešām Latvijā literatūrkritikas vairs nav

kaut kāda lēna un negribīga diena

robežas

ir sasniegtas:

fiziskā – tuvojas angīna, lēni un neizbēgami (kāpēc gan lai netuvotos, ja visu laiku ir sajūta, ka vajag sevi pierādīt: ka esi labs, foršs, derīgs, jauks cilvēks? citādi jau neviens to neredz, un nedrīkst nemaz atslābt; tiklīdz sagribi sev kaut ko, cilvēki iet prom)

emocionālā – satikt cilvēku, pārdzīvot, ka nepatīku, tad tomēr sākt pārdzīvot, baidīties, ka neatkarīgi no visa tāpat agrāk vai vēlāk aizies (vai tad tā nav? tā notiek visu laiku, vai šis gadījums būs izņēmums?)

garīgā – grūti noticēt vārdiem (tiem tāpat nekad nevar uzticēties, jo tie izgaist, tiklīdz ir pateikti, par spīti tam, ka es atceros)

kad reiz būs miers??? esmu nogurusi