paldies dievam, kaijas dzīvas

naktī plkst. 3.00 pamostos no trokšņa, kas izklausās kā šāviens, – visi logi vaļā, maijs netipiski karsts, trokšņi līdz ar to krietni vairāk ienāk iekšā, bet pēc trim karstajām bezmiega naktīm šī vismaz samērā guļama, tāpēc miegs ciešs, bet pēkšņi tas šāviens un tā, ka atbalsojas pa visurieni; pēc brīža seko otrs, un pēc tam sāk traki klaigāt kaijas, ne tā kā parasti, bet uztraukti, un es sadomājos (pēc visiem Babčenko un Bunkus), ka kāds šauj kaijas, pieceļos, pieeju pie loga – mēness liels, viss gaišs, izskatās gandrīz kā gaišā vakarā un šķiet, ka uz pretējās mājas jumta, kur ligzdo kaijas, guļ balts pleķis, un kaimiņu pagalmā arī vēl viens, nu skaidrs, ka kaijas, kas gan cits

ak, bet nakts izmaina visu, arī tad, ja gaiša

saskatīt skaidri neko nevaru, bet piefiksēju laiku un domāju, ka no rīta viss būs redzams, lienu atkal gulēt, ilgi klausos trokšņos – cilvēki kaut kur ballējas un piedzēruši bļauj, es domāju par to, kā vispār tādus iesniegumus policijai raksta; rīts pienāk gaišs, protams, ka tās ir beigtas kaijas, un sašauts mans logs, tas izkrīt ārā, māja pilna cilvēku, kaut kāda ņemšanās un panika, ierodas policija, loga stikli izbirst (nezināju, ka platmasas logiem tādas pašas asas lauskas), un nez kāpēc viss ir par to sasodīto logu, nevis par kaijām

pamostos

gaišais pleķis uz jumta ir lūciņa, ko dienā nemaz tā nevar pamanīt, jo tā ir tikai minimāli atšķirīgā tonī nekā jumts, un baltais pleķis pagalmā ir maza galda virsma, kam tumsā kājas nevarēja redzēt, un kaijas dzīvas dežurē uz skursteņiem, un, ak tu mūžs, divi mazi pūku kamoliņi kunkulē pa jumtu

Advertisements

satricinājums

tas bija samērā īss, bet salīdzinot kopumā pagarš labsajūtas posms, kad radās pārliecība, ka paškontrole darbojas lieliski un ir iespējams panākt tādu iekšējās stabilitātes stāvokli, ka ārpasaule to nespēj satricināt (un, pat ja nedaudz spēj, tad ne tādā nozīmē, ka pazūd pamata sajūta), bet tad viss kā vienmēr notiek muļķīgu nejaušību dēļ: tu izdomā iet uz pasākumu, pirms tam nedaudz pastrīdies ar kopāgājēju, bet tas jau ierasti, tāpēc nekāda drāma tā nav, un vakars nav nemaz tik slikts, un jūs satiekat ilgi neredzētu cilvēku un ilgi norunājat, un mājās tu ej vēlu, un ielas ir pilnas neadekvātu ļaužu, un tu jau gandrīz esi mājās, ir auksts, bet soli no drošības un siltuma stāv svešs cilvēks, kurš pasaka ko tādu, kas tevi satricina un nobiedē, un neviens to nesaprot, un varbūt tu pati nesaproti, kāpēc tik ļoti satricinies un nobīsties, bet tu tiešām jūties ļoti satraukti, it kā tavu mieru kā kāršu namiņu kāds tā vienkārši bez jebkādas mērķtiecības ir sagāzis kaudzē, un tu ieritinies zem segas un gaidi siltumu, un domā, ka tā tas notiek vienmēr – brīžos, kad visvairāk vajag, lai drošība būtu ne tikai sienas un jumts, segas siltums, bet arī kāda cita dzīvums, tu esi viena (un zini, ka vienmēr būsi viena), un sapnī tu redzi, ka lidmašīnā, ar ko tu lido, ietriecas lidmašīna, un viss gāžas, bet jūs veiksmīgi tiekat zemē dzīvi veseli, vienīgi trieciena rezultātā no visiem iespējamiem izrauts ārā un pazudis tieši tavs čemodāns, un tu tik ļoti nožēlo, ka tas pazudis, bet tev nav ne jausmas, kas tajā bija iekšā, ak, kā gribētos zināt, kas tajā bija iekšā, ka nožēla sapnī tik liela, bet tu pamosties un nezini, kas tur iekšā, toties tu pamosties – uz vēdera guļ kaķis un ar ķepu tausta tavu seju, un otrs šņākuļo, piespiedies blakus silts un pūkains, un mīļš, un mēs mostamies visi kopā – dzīvums

bet čemodāns ar nezināmo saturu ir pazudis

satraukums gan ne

triptihs

protams, ilgi nebija jāgaida uz absurdu un muļķību – lasu par francūziešu vēstuli, kas attaisno uzmākšanos (Latvijas presē to sauc par flirtu…), un domāju par to, cik tomēr bieži vien cilvēki ir aprobežoti un ierobežoti savā burbulī, ko viņi uzskata par visaptverošu realitāti un patiesību, vai varbūt tā ir neizmērojama un cietsirdīga neiejūtība, nespēja just līdzi, vai, kā ņujorkerā rakstīts, – iztēles trūkums; lai kas tas arī būtu, man gribētos, lai pasaule drīzā laikā mainītos tik ļoti, ka tajā vairs nebūtu nedz tādu vīriešu (un arī sieviešu!), kuri domā, ka uzmākties ir ok, nedz tādu sieviešu, kuras to attaisno, slēpjoties aiz pārprastas seksuālās brīvības

tas ir jancīgi, ka cilvēks, kurš visu dara tikai, lai atstātu uz citiem iespaidu, visu tikai ārienei, bildei, nesaprot, ka viņa dzīvē nekad nebūs miera, jo viņā pašā tāda nav; ka, lai sakārtotu savu dzīvi, jāmaina skatus uz to, nevis jāgaida, ka pēkšņi nez no kurienes uzradīsies tādi cilvēki, kuri rīkosies tikai tā, kā tu iedomājies un vēlies; galu galā uzskatīt sevi par kungu un ķēniņu un tad sašust, ka kāds rīkojas pretēji šim uzskatam, ir ļoti muļķīgi; varbūt tas ir īstais iemesls, kāpēc patiesībā attālinājāmies un attālināmies – es un brālis

aizpagājušā naktī redzēju dīvainu sapni: tā bija kāda arābu ģimene, kurā slikti izturējās pret meitu, tāpēc es tai ģimenei stāstīju, ka mūsdienās izpratne par to, kas ir ģimene, ir mainījusies, proti, mūsdienās vairs nav vajadzīga ģimene, lai izdzīvotu, un nav jānoliedz sevi, lai būtu daļa no ģimenes, bet, ja ir vēlme veidot un saglabāt ģimeni, tad ir svarīgs katrs tās loceklis, lai kāds viņš arī būtu; šonakt redzēju stārķus – spriežot pēc sapņu tulka, iespējami ir trīs varianti: vēstule, kāzas, vētra (ļoti loģiska sakarību ķēde)

cukurs

saldi jo saldi ir satikt dārgumus ik pa laikam, arī tos, ar kuriem sanāk pakasīties par niekiem; tad pazūd viss nelabums, aizmirstas sliktais; saldi jo saldi

vakar sāku jaunu stāstu, pirmo reizi no nekā un nav ne jausmas, par ko, vienkārši rakstījās, iedvesmojoties no kosmosa un miglāja tēmas, kas gada sākumā bija tik ļoti svarīga un iemiesoja sevī visas cerības un vēlmes; lūk, it visu ir iespējams pārvērst par fikciju, un varbūt tieši tāda tam arī bija nozīme

tik dīvaini viedi ir sapņi, un nekad nevar zināt, kā realitāte tos atspoguļos; un tikai sapņos reti, bet izdodas sajust to sajūtu, kad ilga gaidīšana atmaksājas; tik fantastiska tā sajūta! dzīvē savukārt sajūtas tādas nav, noiet viss greizi, taču ir labi, ka plūstoši mierīgā sajūta saglabājas (jebkurš ceļš ir īstais)