brīvs

pēc ilgiem laikiem brīvs vakars, kad nekas nav jādara, viss nodots, uz priekšu pateikts, ka uz kādu brīdi pietiek, un ir tik neparasta sajūta – it kā pēkšņi būtu beidzies kāds nejēdzīgi nesaprotams skrējiens, kam vienlaikus ir bijusi liela nozīme; nevar, protams, arī pilnībā apgalvot, ka skrējiens bija taisns un vienmērīgs, bet nu ir kaut kas galā, un tas ir labi

šodien darbā neviena nebija, bet atnāca Dainis, jokains vīriņš ar garīgās veselības problēmām, un atnesa fotokolāžu ar dīvainiem attēliem, kuru vidū bija spocīgs busiņš, man tas patika; darbam ir divas puses: cilvēki un cilvēki – vieni (dažreiz vieni un tie paši, citreiz ne) spēj sagādāt prieku un piepildījumu, citi savukārt izsmeļ tukšu un tajā tukšumā iemetas dusmas, neapmierinātība un arī ļoti nepatīkama sajūta, ko īpaši rada nelaipnie zvanītāji; domāju, vai tiešām cilvēkiem patīk būt tādiem riebīgiem… vai iedomāties, ka viņi visu zina labāk

un tad ir tādi tukšumi, kas rodas no svešu cilvēku slikti sadarītā kaut kur kaut kad vai no tuvu cilvēku nevērīgi un vienaldzīgi sadarītā; vienus es nepazītus un ienīstu, otriem – lai jau tas paliek viņiem neapjausts